Vakardien biju uz vakariņām pie draugiem – pāra, kurā vīrs ir amerikānis, sieva – latviete. Viņu dažus gadus vecā meita, augot bilingvālā vidē, šobrīd runā latviešu un angļu valodas kombinācijā, piemēram, viņa saka: "Es gribu kaking", nevis "Es gribu kakāt" vai "I want to poop". Viņas valodiskā jaukšanās (kas, protams, raksturīga līdzīgām situācijām un kura izlīdzināsies ar laiku) man iešāvās atmiņā šodien, kad izlasīju ziņu* par Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas secinājumu par konkrētiem vārdiem, kas viņu ieskatā saziņā lietojami neitrāli. Kaut arī ziņā ir daudz kā tāda, kas mulsina, ir arī nostājas, kurām var piekrist, piemēram, ka valoda tiecas uz taupību, īsākām formām, nesarežģītu izrunu. Tā vienkārši ir fonētikas jeb mūsu mutes un mēles muskuļu likumsakarība, ka gribam, lai pļāpāt būtu vieglāk, raitāk, mazāk apgrūtinoši. Tāpat šķiet, ka minēto valodnieku slēdzieni izriet no loģiskā uzskata, ka daudz kas ir atkarīgs no konteksta, teiksim, vārda "cūka" lietojums tiešām ir neitrāls, ja to pasakām, atstāstot filmas "Babe" ("Mazulis", rež. Kriss Nūnans, 1995) sižetu, bet – kļūst par lamuvārdu, ja to uzkliedzam dzīvesbiedram. Citiem vārdiem sakot, es idejiski piekrītu, ka vārdi paši par sevi – kā izolēti "bezkonteksta" objekti – nav nedz labi, nedz ļauni. Bet vārdu nav iespējams pateikt bez konteksta. Turklāt vārdu šķietamā a priori neitralitāte neizslēdz, ka reizēm, sabiedrībai mainoties, vārdam izveidojas cieša jo cieša sakarība ar kādu noteiktu jēdzienisku lauku. Tā kā par katru ziņā minēto vārdu būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, gribu kā piemēram pievērsties vienam konkrētam gadījumam: n-vārdam, kuru apzināti pats nelietoju – gan tādēļ, lai neizraibinātu savu sakāmo ar apzīmējumu, ko uzskatu par problemātisku nievu, gan tādēļ, lai veiktu retorikas vingrinājumu, gan tādēļ, lai eksperimentētu ar pretošanos Valsts valodas centra ekspertu spriedumam.
Centrālā frāze, kas raisa iebildumus: "Latvisko terminu stilistiskā neitralitāte jāvērtē no latviešu pasaules uztveres un Latvijas vēstures, nevis citu kultūru pieredzes pozīcijām." Es tam ne tikai nepiekrītu, bet arī saskatu kļūdu pašā apgalvojumā. Latviešu valodā n-vārds ir kļuvis par pazeminošu terminu, kas jau labu laiku ir daļa no latviešu pasaules uztveres. Par to vienkārši liecina empīrija, respektīvi, pieredze un novērojums: cilvēki n-vārdu lieto aizskarošos veidos – sliktos jokos, ksenofobiskos komentāros, rasistiskos monologos, migrantu nīdēju runās un balto nacistu apgalvojumos par pārākumu, izredzētību un "dabisko lietu kārtību". Bet, labi, varam atzīt, ka latviski n-vārds savulaik tomēr bijis neitrāls. Acīmredzot eksperti grib, lai tā tas arī paliktu, lai mēs neietekmētos no ārienes. Šķiet, ka minētās "citu kultūru pieredzes pozīcijas" ir atsauce uz sistēmisko rasismu ASV un citviet anglofonajā pasaulē, kur n-vārda lietojums tiek publiski nosodīts. Pēc ekspertu vērtējuma, sanāk, mums būtu jānorobežojas no šīm "svešajām problēmām", iespējams, to skaidrojot ar veco un nepareizo stereotipu, ka Latvijā šis jautājums nav aktuāls. Arī šāds piegājiens, manuprāt, neiztur kritiku. Lai paskaidrotu, kāpēc, piedāvāšu pats savu, no intuīcijas patapinātu un primitivizētu nošķīrumu. Proti, iztēlosimies, ka varam sadalīt valodu divās daļās: pirmo daļu sauksim par ekspertu valodu, otro – par dzīvo valodu (tas varētu būt kas līdzīgs nošķīrumam starp teoriju un praksi, bet ne pilnībā ar to vienāds).
Ekspertu valoda ir tā, kas noņemas ar gramatikām, ortogrāfiju, interpunkciju, glītrakstīšanu, vārdnīcām, definīcijām, kārtulām, likumībām, likumiem un noteikumiem, tā ir likumu, līgumu, amata aprakstu un instrukciju sausā valoda, precizitātes, tiešo nozīmju un nepārprotamības reģistrs, tās uzdevums ir sakārtot, kategorizēt, standartizēt, normalizēt, vienādot, nošķirt, salikt pa plauktiņiem, sadalīt, pārskatīt, pateikt, kas ir pareizi un nepareizi, teikt pēdējo vārdu, izlīdzināt, novilkt robežšķirtnes, kartēt, ierobežot, iestīvināt, pātagot un pakļaut. Dzīvā valoda, savukārt, ir tā, kas noņemas ar dzeju, prozu, dramaturģiju, sarunvalodu, slengu, žargonu, dialektiem, lamuvārdiem, vārdu spēlēm, kalambūriem, metaforām un simboliem, tā ir reāli lietotā valoda, kurā mēs noraujam galotnes, sapludinām vārdus un svešvalodas, noberam frāzes, kļūdāmies, pārrakstāmies, melojam, tā ir seksa, neķītrību, pidžiningliša, okazionālismu un onomatopoēzes valoda, tās uzdevums ir spēlēties, darināt jaunvārdus, izdomāt pašai savus noteikumus, pārkāpt tos, izdomāt jaunus, mainīties, plūst, muzicēt, būt atvērtai un radošai. Šīs abas valodas daļas atrodas mijsakarībā, tās viena otru ietekmē, kaut gan vairākumā gadījumu ir tā, ka eksperti reaģē uz dzīvi un teorija nāk pēc prakses.
Un tagad jādomā par to, kāda tad ir šī brīža dzīvā latviešu valoda. Vai – vismaz – kāda ir mana personīgā dzīvā latviešu valoda? 90% no akadēmiskās literatūras, ko lasu, ir angļu valodā. Pilnīgi visi seriāli, ko skatos, ir angļu valodā, visas filmas, gandrīz pilnīgi visa mūzika, aptuveni trešdaļa no dzejas, ko lasu, ir angļu valodā; aptuveni puse no ziņām, ko lasu, ir angļu valodā; gandrīz viss internets, ko patērēju, ir angļu valodā; es iepērkos "Circle K" un eju pie amerikāņu draugiem, lai runātu angļu valodā. Es esmu kas līdzīgs mūsu draugu meitai, kas aug vairāku valodu ietvarā, mans prāts un saziņa ir piebārstīti ar angļu vārdiņiem. Un skaidri zinu, ka neesmu tāds viens – tikko ir beigusies ziemas sesija augstskolās un man nācās attālināti pieņemt vairāku desmitu studentu mutiskos eksāmenus. Tajās reizēs, kad studenti tiešām centās runāt "no sevis", nevis lasīja iepriekš sagatavotus biļešu tekstiņus, viņi regulāri – aptuveni katrs trešais – lietoja anglicismus. Un, lūk, angļu valodā n-vārds tik ilgi bijis rasistiska palama, ka vairs nespēj būt neitrāls pat iecerēti maigos kontekstos. Un, jā, protams, latviešu valodā ir bijuši dažādas rupjības pakāpes n-vārdi; protams, arī ziņā minētais n-vārds agrāk bijis neitrālāks. Taču mēs nevaram izlikties, ka šī neitralitāte ir mūžīga – mums jāņem vērā angļu valodas nenoliedzamā ietekme un klātbūtne. Valsts valodas centra ekspertu centieni oficiāli padarīt n-vārdu neitrālu vienkārši ir dzīves realitātes noliegšana.
Valodas neatrodas izolētībā cita no citas. Viņi saka: neitralitāti nevajagot vērtēt no "citu kultūru pieredzes pozīcijām", – bet mēs mūsdienās nevaram ignorēt citu kultūru pieredzi, sevišķi, ja atrodamies ciešā sakarā ar to. Izsakoties tēlaini, valodas nav kā daudzas salas kādā norobežojošā okeānā, valodas visas kopā ir pats okeāns! Tajā ir daudz dažādu straumju, viļņu un avotu, bet robežas starp tām ir tikai teorētiskas un patiesībā tās visu laiku pārklājas. Eksperti tiecas novilkt šķirtnes gan valodas iekšienē (piemēram, starp literāro valodu un žargonu, starp dialektu un formālo izrunu utt.), gan starp mātes mēli un svešu mēli. Bet patiesībā arī šis nošķiršanas mehānisms ir fantāzija. Latviešu valoda (vai jebkura cita nacionālā valoda) no sevis "izspiež" citas valodas, kuras tā konstruē kā savu pretmetu, bet tas būtībā nozīmē, ka "svešais" ir dzimtās valodas iespējamības nosacījums. Jebkura sistēma, piemēram, literārās valodas normas, panāk noslēgtības šķietamību tikai caur to, ka definē sevi iepretim elementiem, kurus tā it kā izraidījusi sev "ārpusē". Tomēr, lai sistēma to varētu izdarīt, tai jāieņem pozīcija, kas it kā dabiski ir ārpus tā, ko tā izraida, taču jebkurš pieņēmums par šādu dabisku ārieni jau pats norisinās sistēmas iekšpusē. Literārās valodas normas sevi parāda kā autoritatīvas un "noslēdzas" tikai tad, kad definē sevi negatīvā attiecībā pati pret saviem elementiem, kas ir tikai konstruēti kā "ārpuse". Angļu valoda un citas valodas nav "ārpusē" latviešu valodai, tās ieplūst mūsu runā, mūsu dzīvotajā, iemiesotajā valodā, mūsu ikdienā, mūsu virtuvē, gultā, darbā, rakstos un sociālajos tīklos, un tām līdzi nāk "svešie" nozīmju lauki, konteksti, vēsture, mantojums un bagāža.
Un eksperti, šķiet, vēlas, lai vārdi ir nepārprotami, viennozīmīgi apzīmētāji, kas veidoti, piešķirot lietām nosaukumus. Bet vārdi ir daudznozīmīgi un nesaraujami saistīti ar dažāda veida (varas) attiecībām sabiedrībās – gan Latvijā, gan ārvalstīs. Vārdi ir sakarībā ar dažādām nozīmju struktūrām un piedalās kompleksā nozīmju tīklojumā, kuram ir savas – jā, reizēm rasistiskas – vēstures. Un, tā kā mēs savu uztveri un izpratni par pasauli būvējam ar vārdiem, mums jābūt atbildīgiem šajā celsmes procesā un jājautā – vai manis verbāli sastiķētā pasaule ir vardarbīga vai iejūtīga? Mums jāņem vērā, ka vārdi nepaliek pie savām nozīmēm mūžīgi, tie mainās atkarībā no plašākiem politiskiem, lingvistiskiem, sociāliem procesiem. Un līdz ar to – jāņem vērā, ka latviešu valodas n-vārds angļu valodas ietekmē ir kļuvis uzlādēts ar negatīvām nozīmēm un tapis aizskarošs.
Īsumā sakot, mēs dzīvojam post-monolingvālā pasaulē. To uzskatāmi pierāda daudzie un starptautiski atzītie multilingvālie rakstnieki, kas vai nu strādā vairākās valodās vienlaikus (kā vācu-japāņu rakstniece Joko Tavada (Yōko Tawada, 1960)), vai nodarbojas paši ar savu darbu tulkošanu (kā vairāki Āfrikas kontinenta rakstnieki). To pierāda viņiem veltītie simpoziji, monogrāfijas, konferences, raksti un semināri. Mobilitāte, migranti un daudzvalodība ir būtiski atslēgvārdi šī brīža humanitārajās zinātnēs, un tie visi liecina – mēs nevaram izlikties, ka esam valodiski vai kā citādi nošķirti cits no cita.
Nobeigumā piebildīšu: viens labs arguments pret iepriekš sacīto ir tāds, ka, izslēdzot kādu vārdu no mūsu arsenāla, mēs pamazām padarām apziņu nabagu. Bet tieši tāpēc es neiebilstu pret, piemēram, n-vārda lietojumu literatūrā, kur var reprezentēt rasistiskus tēlus, izmantot rupjības, strādāt ar reālo pieredzi, kas mēdz būt arī pilna ar problemātisko. Un arī citi argumenti pagaidām mani nepārliecina. Padomju laika traumu dēļ daudziem jebkurš ierosinājums veidot iekļaujošu leksiku izskatās pēc vārda brīvības apkarošanas vai "politkorektuma, kas aizgājis par tālu". Protams, PSRS nežēlību, to, kā tā kropļoja, apspieda, iznīcināja, uzkundzējās, postīja – to nedrīkst aizmirst. Vienlaikus uzskatu, ka mēs spējam arī mācīties saskatīt atšķirību starp impēriska monstra cenzūru varas nostiprināšanas nolūkos un vēlmi atsvabināties no rasistiska mantojuma, izmainot kaitnieciskus komunikācijas ieradumus. Savā ziņā piekrītu, ka teikt "n-vārds" ir mazliet jocīgi, jo tā būtībā ir metafora, kas liek šo vārdu neizbēgami lasītājam pašam pateikt savā apziņā. Bet tas vismaz ir mēģinājums meklēt alternatīvas. Tas ir mēģinājums atzīt, ka šis vārds ir kļuvis smags no negatīvā, nevis no izlikšanās, ka uz mums neattiecas nekas no tā, kas notiek uz mūsu planētas.
*Jāpiemin, ka portāla "Delfi" publicētajā ziņā ir runa par Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmumiem, kas pieņemti 2020. gadā, konkrēti 11. novembrī un 9. decembrī (sēžu protokoli Nr. 9 un 10) [red.].
40