Foto: Unsplash.com
 
Komentārs
15.03.2021

Ir "dzimšanas dienas", ko nesvin

Komentē
1
Saglabā

Pirms gada, 11. martā, Pasaules Veselības organizācija (PVO) oficiāli atzina, ka saslimstība ar Covid-19 ir sasniegusi pandēmijas apmērus.

"Jubilejai" par godu informatīvajā telpā netrūkst tekstu, kas mēģina dot pārskatu par šo gadu, tādēļ no tāda atturēšos. Ja ir vieglāk uztvert informāciju vizuālā formā, varu rekomendēt pašas PVO "interaktīvo laika joslu". Tāpat man nešķiet lietderīgi pārdomāt, vai gads ir maz vai daudz, vai tas pagājis ātri  vai tieši pretēji; vai notiekošais ir kaut kas unikāls vai tomēr ne visai. Izjūtas garantēti ir ļoti atšķirīgas, un savs pamats ir ikvienam no variantiem.

Tā vietā mēģināšu noformulēt dažus cita rakstura secinājumus (subjektīvus, protams).

Lai cik banāli tas skanētu ("cilvēki taču turpina dzīvot arī kara apstākļos"), pandēmija gada laikā nekļuva par pirmo un vienīgo cilvēkus nodarbinošo tēmu. No vienas puses, tas iepriecina un iedrošina. No otras puses, tas arī kaut daļēji izskaidro saērcināto attieksmi daļā sabiedrības (visā pasaulē!) pret pandēmijas tēmu. Domas ilustrēšanai izmantošu citu notikumu aizvadītajā nedēļā, proti, premjera ikgadējo ziņojumu Saeimai par Ministru kabineta paveikto un iecerēto darbību. Ja lasām 11. marta plenārsēdes stenogrammu, tad paralēli tiem deputātiem, kuri ierasti izteikšanās iespēju izmanto melu izplatīšanai vai vienkārši publiskām halucinācijām, mēs redzam tādus opozīcijas pārmetumus koalīcijai, kas neizriet tikai no nepieciešamības uzvesties, kā opozīcijai "pienākas". Ja, tēlaini izsakoties, Viktors Valainis pat "kovid krīzes" laikā grib pakašķēties par administratīvi teritoriālo reformu, bet Boriss Cilevičs – par etnisko mazākumtautību tiesībām, tad principā viņiem ir taisnība, jo pandēmija nav "atcēlusi" citas problēmas un uzdevumus dzīvē.

Citiem vārdiem sakot, ir saprotama loģika tiem, kas saka: šajā posmā vissvarīgākais ir visus spēkus veltīt tam, lai pandēmijas cena būtu, cik iespējams, mazāk cilvēku dzīvību, un ir saprotama arī loģika, kas saka: tas neapšaubāmi ir ļoti svarīgi, bet… Savukārt secinājums pēc pirmā gada "kopā ar pandēmiju" ir: abu loģiku aizstāvji joprojām, šķiet, viens otru nesaprot, turklāt nav pazīmju, ka tuvākajā nākotnē kaut kas šajā ziņā mainīsies. Man šķiet, ka šis simboliskais gads spilgti parādīja, cik problemātiski ir aicināt "noteikt prioritātes", jo prioritātes izrādās dažādas. Pat apstākļos, kad pastāv pilnīgi reāls apdraudējums veselībai un dzīvībai. Iespējams, ka citādi nemaz nevar būt (un nekad nav bijis), bet no tā izriet visnotaļ praktisks secinājums – lai cik, kā dažkārt saka, eksistenciāli būtu riski (piemēram, ekoloģiskie), velti sagaidīt, ka risku nopietnība nozīmēs arī puslīdz saskaņotu cilvēku reakciju.

Otrs secinājums saistīts ar, manuprāt, neizbēgamām izmaiņām valsts un privātā sektora attiecībās. Šajā gadījumā runa pat nav par politiskās varas ietekmes palielināšanos ekonomikā, pēdējā gada laikā iepludinot milzīgus finansiālos resursus, kaut ko aizliedzot vai atļaujot. Šādi lēmumi, šķiet, ir terminēti laikā – kad ar pandēmiju saistītie riski mazināsies, valstu politiskās elites pašas centīsies atgriezties pie taupīgākas budžeta politikas un atteikties no daudzus kaitinošiem ierobežojumiem. Jā, valstis parādīja savas iespējas, ieslēdzot naudas drukāšanas mašīnas, kādam droši vien tas izraisīja varas skurbuli, tomēr, ja neskaita ar varas kāri pilnīgi apsēstos, šī (iespēja ikdienas režīmā dalīt pabalstus un plūkties ar lobistiem) nav ļoti iekārojama pozīcija.

Es runāju par to, ka pandēmija daudziem politiskajā varā brutāli atklāja – tas, ka tev ir naudas drukājamā mašīna, vēl nenozīmē kontroli pār ļoti svarīgiem jautājumiem. Klasisks piemērs ir vakcīnas. Esmu pārliecināts, ka tad, kad beigsies savstarpējā sišana pa plecu, priecājoties – pamatoti! – par to, cik ātri tika izstrādātas vakcīnas pret Covid-19, politiskā vara globāli rīkosies tā, lai neatkārtojas situācija, kad, kā saka, nauda samaksāta, bet preces nav. Formulējot vēl tiešāk: pandēmija parādīja, ka ir jautājumi, kurus tradicionāli cildinātajai privātajai iniciatīvai pilnībā uzticēt nevar, jo privātais, izrādās, var arī pašā nepiemērotākajā brīdī piečakarēt. Faktam, ka visbiežāk tas nenotiek speciāli, nav nozīmes.

Šādā kontekstā, starp citu, aizvadītajā nedēļā parādījās interesants kritisks teksts, kas veltīts izdaudzinātajai Igaunijas digitalizācijai. Teksta autore apgalvo, ka izslavētās e-Igaunijas daļa, kas saistīta ar veselības aprūpi un izglītību, krīzes apstākļos sašķobījās. Tas savukārt esot noticis tādēļ, ka valsts jau sen valsts pārvaldes lielas digitalizācijas daļas nodevusi ārpakalpojumā vai, kā latvieši saka, autsorsējusi privātajam sektoram, kas savukārt nav rēķinājies ar šāda mēroga un sarežģītības pakāpes krīzēm. Īsi sakot, man šķiet, ka politiskā un administratīvā vara centīsies atgūt lielāku kontroli pār virkni sfēru, kas līdz šim bija atvēlētas t.s. brīvajam tirgum. To var vērtēt dažādi – vieniem tas būs nepamatots un bīstams pagrieziens "pa kreisi", citi teiks, ka sen jau vajadzēja iegrožot mežonīgo kapitālismu.

Tomēr visintriģējošākā sadaļa, manuprāt, šajos centienos varētu būt varas mēģinājumi vairāk regulēt t.s. platformu kapitālismu. Iemesls: dažādo sociālo tīklu kultivētā visatļautība – no varas viedokļa, protams – sevi jo krāšņi parādījusi pandēmijas laikā, ļaujot cirkulēt tādiem viedokļiem par pandēmiju (to apšaubot) un varas rīcību, kas galīgi nesakrita ar varas skatījumu un interesēm. Varas loģiku var saprast: ir ļoti grūti īstenot, teiksim, pandēmijas ierobežošanai nepieciešamo politiku (vai tikpat labi klimata izmaiņu novēršanai nepieciešamo), ja informatīvajā telpā plaukst un zeļ viedokļi, kas vēsta – nekādas problēmas vispār nav, toties ir velnišķīgi varas plāni sabiedrības pakļaušanai. No otras puses, neizbēgams ir jautājums: kurš būs tas, kas noteiks, kādos jautājumos zināma cenzūra ir nepieciešama?

Visbeidzot secinājums, kas varbūt liekas šaurāku, specifiskāku jomu skarošs, tomēr man šķiet pieminēšanas vērts. Vispirms jānofiksē, ka es personīgi pilnībā piekrītu tiem pētniekiem, kuri saka: mēs maldinām sevi, sakot, ka dzīvojam sekulārā laikmetā. Te, protams, var ilgi diskutēt par jēdzienu "reliģija" un "ticība" satura interpretācijām, tomēr jebkurā gadījumā – patīk tas vai nepatīk – šādam pasaules uztveres modelim ir liela ietekme arī 21. gadsimtā. Un man subjektīvi interesanti bija gada laikā vērot, cik atšķirīgi dažkārt pat vienas reliģiskās konfesijas ietvaros tika un tiek uztverta pandēmija un politiskās varas rīcība. Zināma sadrumstalotība jau ilgstoši bija novērojama virknē citu jautājumu (piemēram, saistībā ar cilvēku seksualitāti un kopdzīves modeļiem), tomēr Covid-19 attiecas uz vēl plašāku cilvēku loku. Es personīgi respektēju reliģisko grupu tiesības uz atšķirīgu skatījumu, lai cik egoistisks tas šķistu no citu cilvēku interešu viedokļa, tomēr neesmu pārliecināts, ka šāda cieņa "ar sakostiem zobiem" ir plaši izplatīta. Rezultātā līdz šim visbiežāk sastopamā, diezgan vienaldzīgā attieksme "reliģiskā pārliecība ir katra privāta lieta" var mainīties uz ieinteresētāku un aktīvāku – dažādā nozīmē.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!