Šī ir dzejnieces un tulkotājas Ingunas Jansones piemiņas publikācija, bet tā noteikti nebūs viņas pēdējā – palikuši gan nepublicēti dzejoļi, gan atdzejojumi, un jau izdotie darbi turpina savas gaitas pie lasītājiem.
Inguna Jansone Latvijas literatūrā bijusi aktīvi klātesoša, sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, bet pirmais dzejoļu krājums „Sikspārņa sindroms” nāk klajā 1993. gadā. Otrā grāmata „Šampūns ar balzamu” ieguvusi Annas Dagdas prēmiju un izdota 1998. gadā.
Inguna Jansone tulkojusi dažādu, galvenokārt amerikāņu autoru darbus – Kurta Vonnegūta romānus „Balagāns jeb Vientulībai nē” (1994) un „Māte Nakts” (1997., kopā ar Jāni Rambu), Ričarda Brotigana „Sapņi par Babiloniju” (2001), Reja Bredberija, Ambroisa Bīrsa un Mjūrielas Spārkas darbus, kā arī bītņiku dzeju. Par bītņiku dzeju Ingūna Jansone deviņdesmitajos gados rakstījusi disertāciju Naropa institūtā (Boldera, Kolorado štats). Starp Ingunas Jansones tulkotajiem darbiem ir arī Džordža Orvela „Posts Parīzē un Londonā” (2006) un Džona Ērvinga „Atraitne uz gadu” (2000). Inguna Jansone lasītājiem darījusi pieejamus arī vairākus Džeimsa Džoisa īsstāstus (grāmatā „Traģisks gadījums”, 1997), un D.H. Lorensa stāstus (grāmatā „Saule”, 1993, kopā ar I. Beķeri un I. Norveli); atsevišķā grāmatā „Līgavas tērps” (1999) iznākuši Metjū Svīnija atdzejojumi. Televīzijas skatītāji Ingunas Jansones tulkojumus dzirdējuši, skatoties seriālus „Doktors Hauss” u.c.
Ingunas Jansones dzejoļi tulkoti zviedru un somu valodās, zviedru valodā iznākusi arī atsevišķa grāmata („Fladdermussyndromet”, 2003).
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Ingunas ģimenei un draugiem.
Pat vasarā
bieži negadās raudāt aiz prieka
un arī tie gubu mākoņi
pūkainām kokvilnas zvēriņu sejām
vairs debesīs nepeld
rudens
rudenī viņa
ir vienkārši slapja
sirds iebalzamēta
jūras krastā zem smiltīm
kaijas ķēzās un ķērc
noklīduši viļņi un suņi skrien pāri
sāls iesūcas dziļāk
dziļāk
dziļāk
vasarā mirušie jūtas vientuļi
Trešdiena, 11. septembris
No rīta
gar ostu iet nēģeris
baltā putekļu mētelī
Pusdienās
sēņu zupa
un pildīti kabači
Vakarā
autobusā iekāpj
ļoti liels Hardijs Lediņš
Tāda izdevusies diena
tas nekas, ka rudens
un nepārstāj līt
Piezīmes uz spilvendrānas
*
– Dievs, pažēlo, pažēlo, Dievs,
es negribu vairāk ciest!
– Remdējies, bērns, tas tik lietus
un spuldzes atspīdums peļķē!
*
Kāpēc tu atnāci, pavasari,
kāpēc, kas tevi sauca?
Es biju tik skaisti aizsalusi,
pār mani kamanas brauca
un pikojās bērni.
*
Ā-Ū! Tu esi marta vējš manos brunčos
un man no tevis acis kā kaķenei runčos –
zaļas, kāras un maigas.
*
Tu domāji, ka mani ceļi
ir ceļi uz apskaidrību.
Tu gāji un nekļūdījies.
*
Tādi noasiņojoši skūpsti –
dzīvība aizplūst pa lāsītei vien
kā laiks.
Diagnoze: vaļējs sirds lūzums.
*
Es nerūsēšu, nerūsēšu,
kā ēna palikšu uz tava pleca.
Pirmkārt, tāpēc, ka mīlestība.
Otrkārt, tāpēc, ka veca.
*
Viss viena mata galā.
Es to piespraužu ar matadatu.
No krājuma „Šampūns ar balzamu”, R.: Karogs, 1998
Laikmetu griežos
... Un majestātiski šalkoja
pulksteņu mežs
un dzeguzes kūkojas –
brīvi un sprauni,
laiks zarojās, lapojās,
nesa augļus –
tos, kas no laba,
un tos, kas no ļauna.
Tad pulksteņi pārvērtās ložmetējos,
pļāva sīkām, pretīgām kārtām,
dzeguzes krita varoņu nāvē,
un tās, kuras ne, tās aizlaidās tālē.
tagad kā miris
klusē mans mežs –
putnu nav,
nav svētstundu zvanu,
vien pulksteņu stumbros
iegriezti skaitļi
mirgo kā uz izciršanu.
* * *
fatālas blēņas –
ceļojot Visumā
pēkšņi ieraudzīt DURVIS,
kas vārstās
no vienas nebūtības
uz otru, -
vienkāršas spundētu
dēļu durvis
ar kārtīgām virām,
kas karājas ārpus
laika un telpas;
fatālas blēņas –
iestrēgt ceļojot
Visuma viducī,
staigāt turp
un atpakaļ,
cauri
bez jēgas,
izpildot rituālu:
RUTĪNA – BAILES.
Erotika. S. Vidbergs
Neslēpies, naktsvijole,
tumsā starp visādām zālēm,
tevi atradīs drebošas nāsis
baltu, slaidu un pilnīgi kailu
tumsā starp visādām zālēm,
salūzīs tava mirdzošā miesa
drebošos, drīkstošos pirkstos,
pasaule būs tikai smarža
šonakt
un mūžīgi mūžos,
tumsā starp visādām zālēm.
Mūsu rudens
Kāds ironiski nostalģisks rudens,
Jo koki triec lapas kā nodrāztus jokus
Un klavieres tālīnas saldeniem meldiņiem
Nosalušās ausis mums laiza;
Jo pilnīgi neatkarīgi no tevis,
Mans mīļais, pa ielas pretējām pusēm
Iet sievietes divas –
Kaislas vīzijas no tavas dzīves.
* * *
Ir dažas tādas mūžīgas lietas,
kas paliek, kad iznīcīgās
(kā, piemēram, jaunība,
draudzība,
mīlestība) ir prom.
Tomēr – ir dažas tādas mūžīgas lietas,
kas paliek
(kā, piemēram)
sienāža lēciens no tavas rokas,
vējš tavos matos,
un tas, kā tu pievēri acis saulē
nemainīgi lēni un maigi,
kā pasargāt gribēdams sauli no sevis.
Ir dažas tādas mūžīgas lietas.
0