Ar bērniem
22.05.2013

"iPadu" vai sprunguļus?

Komentē
1

Es atceros, kā sēdēju bērnu poliklīnikas uzgaidāmajā telpā ar savu pāris mēnešu veco pirmdzimto uz rokām. Turpat bija arī kāda cita mamma ar jau apmēram gadu vecu puisīti, ļoti aktīvu un skaļu, kuram acīmredzami kļuva garlaicīgi, un, lai beigtu niķošanos, mamma viņam ātri iegrūda rokās mobilo telefonu. Pogu spaidīšana radīja tūlītēju klusumu. Es jaunās mātes ideālismā pie sevis nospriedu – es nu gan nekad tā nedarīšu. Iespējams, mana svaigās mātišķības intuīcija bija pareiza. Kopš tā laika ir pagājuši nieka septiņi gadi, bet tehnoloģiju pasaulē tas ir vesels laikmets, kurā piedzīvots, kā aiziet vecās pogu "Nokijas", un tagad  mana divgadīgā meita, tādu ieraugot, prasa – kāpēc tāds telefons? Datori paliek arvien plānāki un vieglāki, telefoni – lielāki, kamēr vairs tie nav telefoni, bet ierīces – skārienjūtīgas un gudras, parādās aipadi un citas planšetes. Dzelži tad dzelži, bet tehnoloģiju, interneta, sociālo tīklu pasaule ir kļuvusi par gaisu, ko elpot. Kopš AppStore atvēršanas 2008. gadā ir atvērusies arī vesela pasaule ar bērniem paredzētajām aplikācijām, un tagad to ir jau vairāk nekā 40 000 "iTunes" vien, un to mērķauditorija sākas jau no jaundzimušajiem, kuru aizņemtās mūsdienu mammas var izmantot iežūžošanas aplikācijas, kuras palīdz bēbīti nomierināt.

Šajā pasaulē es esmu vērojusi, kā divgadīgs bērns māca septiņdesmitgadīgai vecmammai, kā rīkoties ar datora peli, intuitīvi atrod internetā multenes, paaugoties sāk darboties ar tādām programmām, kurām es neķeros klāt, un septiņu gadu vecumā montē filmiņas, nodibina pēkšņas draudzības uz "Angry Birds" pamata un pa kluso publicē bildes mammas "Instagrammā". Draugu un paziņu bērniem ir konti "Facebook", apsvērt dāvanā pirmklasniekam planšeti ir vairs tikai nedaudz ekscentriski, bet pats apbrīnojamākais ir tas, cik veikli jau paši mazākie pirkstiņi apgūst skārienjūtīgos ekrānus un darbojas tik pašsaprotami, it kā tie būtu radīti tieši viņiem. Es esmu no "digitālajiem imigrantiem", un, stāstot bērniem par savu bērnību, kurā multenes skatījos vienu reizi dienā konkrētā laikā uz desmit minūtēm, viņu apziņā esmu kļuvusi par tik vecu, ka varētu būt dzīvojusi kopā ar dinozauriem. Bet vecākiem šī brīža pasaulē līdz ar jautājumiem par to, kad bērnam vajadzētu sākt velties, rāpot, runāt un iet uz poda, nākuši klāt digitālās attīstības mēri – kad bērnam var sākt piedāvāt tehnoloģijas, cik daudz, kādas, kurā vecumā, vai vispār vajag, vai tas viņam nekaitēs, vai, no otras puses, bērns spēs tikt līdzi laikmetam. Un līdzās citām vainas sajūtām, kas neizbēgami ienāk cilvēka dzīvē līdz ar bērna piedzimšanu, klāt ir vēl šī – par to, ka es iedevu tev mobilo telefonu, jo nevarēju izturēt tavu dīkšanu, par to, ka es izmantoju multenes kā auklīti, jo man gribējās pusstundu sev, par to, ka ļāvu tev izklaidēties pie datora, jo nevarēju saņemties iet ārā. Bet varbūt tas ir izglītojoši, varbūt palīdz tavām smadzenēm attīstīties? Varbūt tehnoloģijas vajag vairāk, biežāk, lai tās apgūsti un tiec līdzi laikmetam, vari būt konkurētspējīgs, vispār spējīgs?

Pirms gadiem desmit bija vienkāršāk – galvenās tehnoloģijas, kuru ietekme uz bērniem tika pētīta un apspriesta, bija televīzija un videospēles, un tās bija viegli vainojams grēkāzis, jo acīmredzami atņēma laiku brīvām spēlēm, iešanai laukā un ceļu nobrāšanai, braucot ar riteņiem un pētot nezināmas teritorijas, komunikācijai ar vecākiem un vienam ar otru – amerikāņu bērni vidēji pavada vairāk laika pie televizora, nekā guļot. Turklāt televīzija iedarbojas atkarību radoši, un mazās sejas, kuras sastingušas veras ekrānā, liek vaicāt, kas šobrīd notiek ar viņu smadzenēm. Multfilmas, ko bērni skatās, ir ļoti aktīvas, krāsainas, dinamiskas un spēj palikt bērnu galvās arī ilgi pēc tam, ietekmējot to, kā viņi spēlējas un kas ir viņu spēļu varoņi vai viņi paši – dalmācieši, vāģi vai transformeri. Savukārt videospēles, ko spēlē jau lielāki bērni, lielākoties ir agresīvas un, iespējams, veicina vardarbību arī ārpus tām. Bērnu šāvējs Ņūtonas skolā esot dzīvojis videospēļu pasaulē. Tas viss acīmredzami nevar būt labi bērnam un viņa jaunajām smadzenēm. Džeina M. Hīlija savā 1990. gada grāmatā "Apdraudētie prāti"* apgalvo, ka to bērnu smadzenes, kuri pavada daudz laika, skatoties TV, attīstās citādāk nekā to, kuriem ir daudz fizisku nodarbju, saskarsmes un kognitīvu izaicinājumu, kurus piedāvā aktīva spēlēšanās. Viņa saka – galvenā TV skatīšanās problēma ir smadzeņu pasivitāte, tajā pašā laikā uzņemot daudz informācijas un stimulu. Līdz ar to pastāv risks, ka mazie skatītāji, kuri skatās TV laikā, kad mācās runāt, nesapratīs pašu konceptu – to, ka valoda ir divvirziena komunikācija (viens saka, otrs atbild), nevis vienpusēja plūsma. Arvien vairāk bērni skatās TV un spēlē pārstimulējošas videospēles arvien jaunākā vecumā, kas bieži sakrīt ar tiem attīstības periodiem, kuros tiek ielikti pamati emocionālajām, sociālajām, personiskajām un valodas spējām, un šis komercializētais uzbrukums mazuļu smadzenēm var radīt satraucošas sekas, kas būs jūtamas ilgu laiku cilvēka mūžā, drūmi secina Hīlija, un, īsumā apkopojot viņas skatījumu, tas padara bērnus mazāk spējīgus. TV paaudze ar "pasīvajām smadzenēm" nelasa un pat īsti neiemācas to darīt, nepieliek garīgu piepūli, spēj koncentrēt uzmanību tikai uz īsu laiku. 2004. gadā tika publicēts pirmais pētījums, kurš norādīja uz saikni starp televīzijas skatīšanos un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) – katra stunda, kurā pirmskolas bērns ikdienu skatās TV, par 10% palielina iespējamību, ka parādīsies UDHS simptomi līdz septiņu gadu vecumam.** Tāpēc liekas pašsaprotami, ka labi vecāki cenšas bērnus atraut no televizoriem un datoriem, bet, ja tas neizdodas, tad vismaz viņiem ir krietna vainas sajūta.

Taču Stīvens Džonsons 2005. gada grāmatā "Viss sliktais ir labs: kā mūsdienu populārā kultūra patiesībā padara mūs gudrākus"***, iebilstot oficiālajai nostādnei, ka TV un videospēles ir atkarība, vardarbība un bezdomu eskeipisms, apgalvo, ka digitālā laikmeta izklaides ir vērtīga izglītība, pat vairāk – tas ir pats nozīmīgākais jaunais spēks, kas veido jaunu cilvēku mentālo attīstību, un labs spēks, kurš padara mūs gudrākus. Viņš saka, ka komplekso stratēģisko videospēļu lietotāji attīsta līdzdalības domāšanu un analīzi, izaicina prātu un galu galā – iemāca atrast kārtību haosā un jēgu pasaulei un pieņemt lēmumus, kas to palīdz izdarīt. Džonsons gan neraksta gluži par mazuļiem, un arī viņa paša četrgadīgais dēlēns stratēģiskās videospēles vēl nespēlē, taču mākot atvērt internetu un ielogoties savā "Sezama ielas"**** kontā, lai rītu sāktu ar dažām mazuļu spēlītēm. Vēl interesantāk ir tas, ka vēlāki pētījumi apstrīd Hīlijas apgalvojumu, ka, skatoties TV, mazuļi nokļūst transam līdzīgā stāvoklī, ko viņa sauc par "zombiju parādību", jo viņu mentālā aktivitāte ir apspiesta. Tieši otrādi – bērnu smadzenes vismaz no divarpus gadu vecuma, skatoties TV, ir ļoti aktīvas, jau no 18 mēnešu vecuma spēj saprast naratīvu un salikt to kopā ar savu pieredzi. Tāpēc tumšais mākonis, kas apēno TV skatīšanos, var kļūt gaišāks, jo, kā izrādās, TV var kaut ko arī dot – izglītot, radīt reakciju un tādā veidā interaktīvi mācīt.

Taču lielākais pavērsiens bērnu un tehnoloģijas attiecībās bija "iPad" un tam sekojošo planšetu parādīšanās, jo tieši to skārienjūtīgie ekrāni ir ideāli piemēroti mazuļu pirkstiem, kuriem telefoni bija par mazu. Nozīmīgas ir arī to interaktīvās iespējas un uzskatāmi redzamā sakarība starp cēloni un sekām – piespiežu, pavelku un kaut kas notiek. Tas ir fiziskai pieredzei līdzīgs veids, kā bērns mācās, un tāpēc, bakstot "iPad", iegūtās zināšanas varētu būt tādas, ko bērns, pat divgadīgs, paņem līdzi reālajā pasaulē*****. "iPad" spēlēšanās un bērnu izglītošanas potenciāls ne tikai liek gavilēt aplikāciju izstrādātājiem, bet fascinē arī izglītotājus. Marks Prenskis, kurš ieviesa jēdzienu "digitālie iedzimtie", saka skaidri un gaiši: "Karš ir beidzies. Iedzimtie ir uzvarējuši. Mēs dzīvojam ekrāna laikmetā, un teikt bērnam – es gribētu, lai tu paņem grāmatu, bet nevaru ciest, ja tu skaties ekrānā, – ir vienkārši dīvaini. Tas parāda mūsu pašu aizspriedumus un komforta zonu. Tas nav nekas cits kā bailes no izmaiņām, bailes, ka mūs atstās ārpusē."

Vašingtonas apkaimē ir kāda ekskluzīva privātskola, kurā augsto tehnoloģiju potenciāla izmantošanu padarījusi par savu misiju – tās pieejamas visiem audzēkņiem, sākot no bērnudārza. Katrs bērnudārznieks saņem "iPad", bet no piektās klases – "MacBookAir". Stundās skolotājs darbojas ar internetam pieslēgtu skārienjūtīgu tāfeli, audzēkņi ir atvēruši savus makbukus un izmanto jaudīgo internetu, lai risinātu uzdevumus, pētītu, veidotu kopīgus projektus. "Tas ir veids, kā audzēkņus iesaistīt, izaicināt un veicināt dziļas zināšanas. Visa informācijas pasaule ir viņu pirkstgalu attālumā, un skolotāji māca to apgūt, analizēt un organizēt," skola skaidro savu hi-tech pieeju.****** Tādā pat noskaņā Amerikas Izglītības departaments ir aicinājis visas skolas līdz 2017. gadam ieviest digitālās mācību grāmatas. Arī Kalifornijā, netālu no Silīcija ielejas, tehnoloģiju uzņēmumu vadošie darbinieki savus bērnus sūta privātskolās. Taču interesanti ir tas, ka daudzi no viņiem apmeklē Valdorfa skolas, kuru pieeja tehnoloģijām ir pilnīgi pretēja – nekādas tehnoloģijas.

Valdrofa skolu vienkārši iekārtotajās klasēs ir vecmodīgās melnās tāfeles, krāsaini krītiņi, dabas materiāli, audzēkņi raksta savās balto lapu kladēs, kurām nav ne līniju, ne rūtiņu, nemaz nerunājot par darba lapām. Jaunākie bērni lasīšanas un matemātikas pamatus apgūst ar pasakām, un integrēti citās nodarbībās – zīmējot formas, ritmiski skaitot dzejoļus, dziedot, fiziski kustoties un strādājot ar rokdarbiem. Visi bērni ada jau no pirmās klases – tas ļauj apgūt loģisko domāšanu, skaitīšanu, koordināciju, trenē uzmanību un gribu. Vecākajās klasēs skolotāji stāsta stundas tēmu mutiski, un bērniem nav mācību grāmatu – zināšanas tiek apgūtas cilvēciskā saskarsmē ar skolotājiem, citam ar citu un reālo, fizisko pasauli. Mācoties par viduslaiku vēsturi, bērni apgūst kaligrāfiju – un ne tāpēc, lai vēlāk skaisti rakstītu. Kaligrāfija, rakstīšana saskaņā ar vēstures tradīciju, ļauj vēsturi savā veidā piedzīvot pašiem, māca apzināti vadīt savu roku un būt kontaktā ar to, ko raksti. No 8. klases skolēni lieto datorus atsevišķiem darbiem, un vidusskolēni izmanto internetu, taču radošums un pēc iespējas nepastarpināta zināšanu apguve joprojām ir būtiskākais. Ģimenēm, kuras Valdorfa pieeju turpina arī ārpus skolas, ir mediju un tehnoloģiju brīvas mājas, kurās bērni nerunā un nesūta ziņas pa mobilajiem telefoniem, neskatās televīziju un nespēlē spēlītes.

Runājot par medijiem agrīnā vecumā, Valdorfa pedagoģijas nostāja ir pavisam stingra – nekādu mediju. Arī dozēta TV skatīšanās nav vēlama, jo tad tā pārvēršas par našķi, kuram piemīt tabu pievilcība, par nebeidzamas kaulēšanās objektu. Valdorfa bērnam galvenais ir brīva spēle, ķermeniska un motorikas attīstība un ritms – enerģijas koncentrēšana kādā praktiskā darbā vai klausoties pasaku un tās atlaišana, brīvi rotaļājoties dabā, rāpjoties kokos un balansējot uz ķekatām – tādā veidā apzinoties un līdzsvarojot sevi gan iekšēji, gan ārēji. Valdorfa bērnudārzos spēlējas daudzveidīgiem un taktili dažādiem dabas materiāliem – pagalēm un sprunguļiem, auduma lellēm, dabīgiem siltiem materiāliem, un tas nav estētisks sentiments, bet bērna iepazīšanās ar fizisko pasauli tādā veidā, kas ļauj attīstīt smalkas maņas un uztvert dabīgās pasaules daudzveidību, tādā veidā ieliekot pamatu spējai lielākā vecumā uztvert sevi un savu ķermeni.

Valdorfa pedagoģijas piekritēji, un viņu vidū arī vecāki, kuru darbs ir saistīts augstajām tehnoloģijām, saka, ka šī izglītība dod sevis apzināšanos, kritisku un radošu domāšanu, problēmu risināšanas spēju un atvērtu prātu – visu to, kas vajadzīgs, lai varētu radīt un attīstīt jaunas augstās tehnoloģijas. Par to, ka bērni varētu būt atpalikuši no saviem vienaudžiem datoru un interneta apguvē, nav jāuztraucas. Kolīdz tikuši pie datora, bērni to apgūst zibenīgi, arī lielākā vecumā. Galvenā grūtība tiem, kuri izvēlas bērnu audzināt bez tehnoloģijām, ir vienaudžu spiediens.

Bet varbūt mēs, atbildības nospriegotie vecāki, pārāk saspringstam par visu šo tehnoloģiju jautājumu, un bērni paši to visu uztver vienkāršāk? Kāda žurnāliste veica eksperimentu un ielika" iPad" trīsgadīgā bērna mantu grozā, ļaujot to lietot bez ierobežojumiem, un viņš uz to reaģēja kā uz jebkuru jaunu mantu – sākumā no planšetes nešķīrās, bet pēc pāris nedēļām tā noputēja, pamesta zem gultas.

Beigu beigās izvēle – ļaut bērniem nirt iekšā tehnoloģiju pasaulē (kas īsti nemaz nav izvēle, bet gan pamata stāvoklis) vai radīt iespēju augt bez telefoniem, planšetēm, interneta un spēlītēm – nonāk pie jautājuma vecākiem – kā mēs saskatām savu bērnu, cilvēku vispār? Vai kā prasmju un kompetenču kopumu, kuram izklaide ir iedzimtas tiesības un konkurētspēja – dzīves uzdevums? Vai kā personu, kurai ir kodols – dvēsele vai gars – un kura, pirmkārt, jālolo, jābaro, jāaudzina tā? Kuram svarīgākais ir apzināties sevi un tikai tad krāt zināšanas?

Es esmu mēģinājusi samazināt mediju klātbūtni mājās – un ne tikai tāpēc, ka mani bērni iet Valdorfa skolā un bērnudārzā, bet drīzāk audzinot sevi, jo kārdinājums izmantot TV aukles vietā ir regulārs. Televizors izdarīja pakalpojumu un salūza, tā ļaujot apputēt multeņu DVD vāciņiem, taču bērni ļoti ātri saprata, ka var pārslēgties uz datoru un "YouTube". Tāpēc mēs ik pa laikam atļaujam kādu "mazo" multfilmu, un viņi apliecina spēju mācīties no tehnoloģijām un nedaudz dziedē manu joprojām klātesošo vainas sajūtu, priecīgi saucot krievu valodas vārdus pēc "Maša i Medved" skatīšanās. Lielo filmu mēs skatāmies "kino vakarā" vienu reizi nedēļā un visi kopā, un ļoti cenšos to nepadarīt par balvu (vai draudēt ar neskatīšanos, ja notiek blēņas), bet vienkārši – tas ir tas, ko mēs piektdienās darām. Es būtu priecīga, ja mans septiņgadnieks par savu lielāko aizraušanos neuzskatītu "Angry Birds", bet viņa mīļākā pidžama ir rotāta ar dusmīgajiem putniem, un pirmo reizi runāt angliski ar kādu no Amerikas klasesbiedriem viņš sāka tieši par "Angry Birds". Un es labi saprotu – ja es patiešām gribētu mediju brīvu māju, pirmkārt, man pašai būtu jāatsakās no sava baltā "iPhone". Un to es neesmu gatava darīt.

 


*Jane M. Healy, Ph.D., "Endangered Minds. Why Children Don’t Think-and What We Can Do About It"

**Sietlas Bērnu Slimnīcas un Reģionālā Medicīnas Centra pētījums, uz kuru atsaucas Ričards Louvs grāmatā "Last Child in the Woods"

***Steven Johnson, "Everything Bad is Good For You: How Today’s Popular Culture Is Actually Making Us Smarter", 2005

**** "Sezama iela" ir ASV ļoti populāra TV programma, kurā pūkaini briesmonīši, kuri dzīvo uz vienas ielas ar cilvēkiem, īsās epizodēs māca bērniem burtus, vārdus, skaitļus un citas zināšanas, kuras pēc standartiem ir nepieciešamas pirmskolas bērniem. Tā ir ēterā kopš 70. gadiem, un tās varoņi amerikāņu bērniem ir tikpat pazīstami kā ģimenes locekļi.

***** "The Touch-Screen Generation", Hanna Rosin, The Atlantic

****** http://www.flinthill.org

 

Liene Brizga-Kalniņa

Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!