Sarunas
10.01.2011

Interregnum. Saruna ar sociologu Zigmuntu Baumanu

Komentē
0
Saglabā

Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman, 1925) – poļu sociologs. 1971. gadā pēc Polijā izvērstās antisemītiskās kampaņas emigrējis uz Lielbritāniju, kur pašlaik arī dzīvo. Baumans ir Līdsas Universitātes emeritētais profesors. Zigmunta Baumana institūts iekļauts Līdsas Sociālo un sociālpolitisko pētījumu centrā (skat. šeit). Baumana pārdomu un pētījumu centrā ir modernitāte, īpaši tās saites ar Holokaustu, postmodernais patērnieciskums un globalizācija; viņš ir viens no antiglobalizācijas un  alterglobalizācijas kustības zinātniskajiem iedvesmotājiem.


Jaceks Žakovskis: Vai jūs saprotat, kas ar mums un kas visapkārt notiek?

Zigmunts Baumans: To jau nekad tā smalki nesaprot.

J.Ž.: Bet lielās līnijās?

Z.B.: Interregnum.

J.Ž.: Tas būtu?

Z.B.: Te man nāk prātā mans habilitācijas darbs. 1957. gadā saņēmu Britu Padomes stipendiju, lai Londonā uzrakstītu Lielbritānijas strādnieku kustības socioloģisku analīzi. Sēdēju cita starpā pie The Manchester Guardian gadagrāmatām, kurās rakstīts parlaikiem, kad Mančestera bija industriālās revolūcijas centrs. Cilvēki, kas rakstīja tai avīzei – proti, tie, kuri šobrīd tiktu dēvēti par ietekmīgākajiem publicistiem, analītiķiem, komentētājiem, intelektuāļiem – viņi taču pat neapzinājās, ka atrodas pašā revolūcijas aizmetnī, un ka tā izmainīs pasauli. Tagad katrs vidusskolnieks zina, ka 19. gadsimta sākums Mančesterā nāca ar rūpniecisko revolūciju. Bet viņi paši to nezināja. Gudrākie sava laika cilvēki pat nenojauta, kur viņi piedalās un kas viņiem apkārt notiek.

J.Ž.: Neredzēja visur  augošos skursteņus?

Z.B.: Redzēja, bet nesaprata, kas no tā izriet. Nesaprata procesa būtību, nepamanīja pāreju no lauksaimniecības sabiedrības uz industriālo sabiedrību, nemanīja civilizētā veidā uzspiesto nacionālo valstu centralizēšanos, sabiedrības pārmaiņas, nozīmi un šķiriskā dalījuma lomu. Viņi dzīvoja tajā 19. gadsimtā, nezinot, kur dzīvo. Taisīja revolūciju, nezinādami, ka taisa revolūciju.

J.Ž.: Kādēļ tad viņi to darīja?

Z.B.: Lai vērstu par labu savu likteni. Lai atvieglotu savu dzīvi. Bez dziļākas refleksijas. Bez vīzijas. Vajadzības spiesti, pakāpeniski būvēja jaunas sabiedrības integrācijas platformas. No ikkatram labi pazīstamās vides – parafijas, pilsētiņas, manufaktūras – bija jāpāriet uz daudz grūtāk uztveramiem jēdzieniem – sabiedrību plašā nozīmē, tautu, valsti. Netika pamanīts, cik ātri katra privāto pieredzi aizstāja abstrakti jēdzieni.

J.Ž.: Bet viņi tika ar to galā.

Z.B.: Ar zināmām grūtībām. Ne tikai saimnieciskā dzīve, bet agrāk arī politika  iekļāvās lokālu sabiedrību darbības laukā, kuras centrā, protams, bija ģimene. Ģimene – ģimenes arods, ģimenes saimniecība – bija viss. Tā noteica dzīvi, uzturu, deva zināšanas, darbu, rūpes, ja uzbruka nelaime vai pienāca vecums. Uzņēmējdarbības pārcelšanās no ģimenes uz fabrikām nozīmēja arī aiziešanu no tādas sabiedrības sistēmas, kam bija noteikta ētiskā un politiskā ievirze.

J.Ž.: Politiskā ievirze?

Z.B.: Jo politika ir virzības piešķiršana varai. Bet vara – jeb spēja un iespēja īstenot ieceres – bija piesaistīta ģimenei un lokālajām grupām – tāpat kā pasaules skatījums, pārliecības, normas, ieradumi un morāle, kas regulē sabiedrības attiecības. Kad ekonomika izrāvās no šīs telpas  un nonāca jaunā, politiski un ētiski nesakārtotā vidē , sākās kaut kas līdzīgs holivudiskajiem mežonīgajiem Rietumiem. Cilvēki ar tiem cīnījās visu 19. gadsimtu. Pakāpeniski paplašināja vēlēšanu tiesības, dodot tās aizvien nabadzīgākiem un apspiestākiem. Ieviesa arvien jaunus noteikumus par darba apstākļiem fabrikās. Legalizēja arodbiedrības. Tas viss notika par asins cenu , ar milzīgiem dažādu iesaistīto spēku upuriem. Tomēr notika. Dzima varas un politikas laulība mūsdienu nacionālo valstu izskatā. Mežonīgie Rietumi tika ētiski un politiski kolonizēti. Nu tas ir galā.

J.Ž.: Kādā ziņā?

Z.B.: Visu 20. gadsimtu tika uzskatīts, ka valsts ir atbilde uz pasaules izaicinājumiem. Labējie un kreisie varēja nemitīgi ķīvēties, bet gan vieni, gan otri zināja, kas īstenos viņu programmu, ja tiks pie varas. Protams, nacionāla valsts. Jo tajā ir spēks un politika. Tas ir beidzies, un tādēļ pieredzam interregnum.

J.Ž.: Kas ir beidzies?

Z.B.: Otro reizi ekonomika ir izrāvusies no sistēmas. Atbrīvojusies no valsts visu redzošās acs, tāpat kā pirms 200 gadiem atbrīvojusies arī no ģimenes un no lokālo grupu pārraudzības. Vara un politika atkal ir nošķīrušās. Un dzīve atkal ir iegājusi ētiski un politiski nenoregulētā laukā. Jo ētika un politika ir palikusi nacionālo valstu līmenī. Tās zaudē varu – gluži tāpat, kā 19. gadsimtā varu zaudēja ģimenes un lokālās grupas. Tādēļ arī ANO ir kļuvusi tik bezspēcīga – jo to pēc II Pasaules kara dibināja, lai tā iestātos par valstu suverenitāti. Nav īsti saprotams, kā ANO varētu to darīt, ja reiz suverenitāte – jeb aizliegums iejaukties valstu iekšējās lietās – jau sen ir pagātne. Valstīm gan nav tiesību iejaukties citu valstu lietās, taču korporācijām to jau vairs nekas nevar liegt. Ja tām kādā valstī kas nepatīk, dodas uz citu. Bet valstis kļūst bezspēcīgas.

J.Ž.: Pasakiet to Sarkozī, Kameronam, Putinam vai Kačiņskim.

Z.B.: Viņi savā nevarībā atzīties nespēs, tāpat kā 19. gadsimta tēvi nespēja atzīt, ka zaudē kontroli pār savu ģimeņu likteņiem, aizverot mazās darbnīcas un dodoties uz fabrikām. Nacionālajai valstij, lai tā reāli pastāvētu, ir jāspēj kontrolēt trīs pamata autarķijas: varas pārspēku, kultūru un saimniecību. Mūsdienās neviena valsts ne ar vienu no šīm autarķijām nevar mēroties. Amerika, Krievija vai Ķīna vēl iedomājas, ka to rīcībā ir militārā autarķija, bet arī tie ir maldi. Kibertelpā nevienam nav varas monopola. Ražošana, finanses, zināšanas, noziedzība – tās visas vai nu ignorē valstis, vai aktīvi ar tām cīnās un darbojas globālajā telpā. Tajā ir spēks. Taču politika palikusi tāda pati, kā bijusi. Lokāla, teritoriāla un noslēgta tiesisku un mentālu nacionālas valsts iežogojumu iekšpusē.

J.Ž.: Bet tiek taču veidota starptautiskā sabiedrība.

Z.B.: Neticu, ka jūs tam ticat. Augstākais, kas top, ir dažādas alianses. Kas sagrūst, tiklīdz mainās dalībnieku intereses. Nepastāv starptautiska vienotība, kas varētu kalpot kā politisks pretspēks jaunām varām. Citiem vārdiem sakot: „vecā vairs nevar, bet jaunā vēl nav piedzimusi” – tā Antonio Gramši (Antonio Gramsci) definēja interregnum.

J.Ž.: Kad Gramši to rakstīja – tas bija 20. gadsimta sākumā – jaunās jeb nacionālās valstis bija jau dzimušas, un bija sācies to uzplaukums.

Z.B.: Tagad arī kaut kas piedzims. Tikai pašlaik nekas tāds nav redzams. Kas mums ir – politikai neadekvāta vara, mērķiem neadekvāti līdzekļi, rīcībspējas, institūciju, darbības instrumentu krīze. Reiz, jaunībā, es prātoju, ko darīt, lai pasauli padarītu labāku. Ja mēs šobrīd apsēstos ap apaļo galdu, mēs varētu diezgan ātri vienoties par to, ko darīt. Taču galvenā problēma paliek – kam tas būtu jādara un kādā veidā. Jo nav jau ne tādu institūciju, ne instrumentu. Tāpat kā miertiesnesis mazā britu miestiņā kopā ar visu manufaktūru pārstāvjiem nevarēja tikt galā ar to, kas notika viņiem visapkārt 19. gadsimtā. Otro reizi mūsdienu vēsturē mēs stāvam grūta uzdevuma priekšā – iekarot un kolonizēt nevienam nepiederošu zemi, kas tajā pašā laikā ir globālā telpa. Mums ir spēks, kas netiek politiski kontrolēts un politika, kurai nav spēka. Protams, ka būs trīcēšana un drebēšana, līdz mēs atkal apvienosim varu ar politiku.

J.Ž.: Kādā veidā?

Z.B.: Šobrīd nevienam nav jausmas, kā globālo telpu pakļaut politiskajai kontrolei. Kā izveidot planetārus modeļus tam, ko mūsu senči veidoja nacionālas valsts mērogā. Piemēram, kādu demokrātijas formu. Kādu vienojošu pasaules mediju publisko viedokli, kas pasaules mērogā apvienos sabiedrības gribu. Viņi sāka ar Napoleona kodeksu. Vai mēs varam iedomāties kādu globālu kodeksu, kas dotu pasaulei nepieciešamā likuma ietvaru?

J.Ž.: Vai varam?

Z.B.: To rādīs laiks. Es nespēju iztēloties, ka tā kaut ko varētu sasniegt un ka tam būtu jēga – mērogā palielināt jau esošās institūcijas.

J.Ž.: Vai jūs neticat, ka nacionālas valsts vietu varētu ieņemt globāla valsts?

Z.B.: Tas nu būtu murgs. Vairs jau nebūtu, kur sprukt. Tas būtu totalitārisms, kādu pasaule vēl nav pieredzējusi. Tādēļ vispasaules līmenī ir jārod kādi politiskās darbības veidi, kas atbilst globālās telpas mesto izaicinājumu apmēriem.

J.Ž.: Tas ir optimistisks pieņēmums. Jo var taču būt arī tā, ka šo mērogu aptvert ir pāri cilvēka spējām.

Z.B.: Un kas par to?

J.Ž.: Un ka mēs neko tādu nekad neizdomāsim.

Z.B.: Bet tas ir dzīvības un nāves jautājums. Pašreizējā situācijā , šajā nekārtībā, kurā var notikt jebkas, bet neviens neko nevar iesākt, mēs ilgi neizvilksim. Īpaši jau tādēļ, ka īstenība nestāv uz vietas. Ja mēs kaut ko neizdomāsim, mēs aiziesim pa burbuli. Hroniskā nekārtība, kas visus nemitīgi un nepatīkami pārsteidz, lielā mērogā ir neizturama.

J.Ž.: Vai esam zaudējuši kontroli pār pasauli?

Z.B.: Daudz sliktāk. Esam zaudējuši kontroli pār pasauli, kuru paši esam radījuši. Tas nozīmē mūsdienu domāšanas un modernitātes beigas. Simboliski mūsdienas taču sākās no Voltēra iestāšanās pret dabas bezprātību, kas briesmīgā zemestrīcē, ugunsgrēkā un kaut kādā cunami veida katastrofā, kāda uzbruka Lisabonai, nokāva viss viens – vainīgos un nevainīgos, gļēvos un cēlos. Tas bija 1755. gadā. Pēc 250 gadiem izrādās, ka Voltēra ideja – radīt pasaulei cilvēcisku, racionālu kārtību, kas pakļautu arī aklo, nepakļāvīgo un neuzticamo dabu, – panāca to, lai mūsu rīcības augļi radītu tādas pašas sekas kā dabas katastrofas.

J.Ž.: Ulrihs Beks (Ulrich Beck)  to dēvē par riska sabiedrību.

Z.B.: Jo pretstatā Voltēram, kam bija viena stihija, ar ko mēroties, mums ir divas nepieradināmas stihijas – daba un civilizācija, kam būtu vajadzējis savstarpēji papildināties un vienai otru uzlabot, taču tās ir nostājušās pret mums. Civilizācija veicina dabas katastrofas, tātad, daudz naidīgāku dabu, savukārt daba saasina problēmas ar civilizāciju, pār ko mēs jau tāpat zaudējam kontroli. Tas ir kaut kā jālabo, jo pēc diviem gadsimtiem nosacīta atvieglojuma pašlaik atrodamies vēl sarežģītākā situācijā, nekā Voltēra laikabiedri.

J.Ž.: Vai nav tā, ka vienīgā barjera izrādās smadzenes, kas aptver aizvien mazāku īstenības daļu un visu to, ko nespēj aptvert, tās vienkārši izslēdz?

Z.B.: Zināms ir tikai tas, ka tā bija līdz šim. Taču Markss jau ir sacījis: „visu zemju proletārieši, savienojieties” un rakstījis, ka proletariātam nav tēvzemes, bet par spīti šim izteikumam pat valstis, kas sevi uzskatīja par viņa māceklēm, devās pavisam citā virzienā. Līdzīgi arī Beks šobrīd pareizi piedāvā jaunu kosmopolītiskās iekārtas vīziju: politiku un politiskās kustības, kuru pašdefinīcija nav teritoriāla. Tā, lai starptautiskās korporācijas un uzņēmējdarbība vairs nebūtu saistīta ar teritoriju. Tas skan fantastiski, taču tas ir neiespējami.

J.Ž.: Man šķiet, ka ikviena kustība šajā virzienā atduras teritoriālajā identitātē un mentalitātē, tās radītajā bezspēcībā.

Z.B.: Taču tas nenozīmē, ka tikmēr, kamēr mēs te pļāpājam, kaut kur, mūsu neievērots, risinās kāds procesiņš, kurš pastums pasauli jaunā virzienā.

J.Ž.: Vai jūs ticat tam, ka jebkurai problēmai allaž atrodas risinājums, un tādēļ arī tagad atradīsies?

Z.B.: Kā settlement – jā. Bet nav zināms, vai kā solution. Vienmēr ir iespējami arī pagaidu risinājumi. No tā visa jāizlobās kādai jaunai kārtībai. Nav jau teikts, ka tā pilnībā novērsīs problēmas, nav teikts, ka tā būs labāka vai noteikti ilglaicīgāka. Es neticu mūžīgai kartībai, lai kāda tā būtu, tāpat kā neticu, ka iespējams vispārējs un galīgs risinājums. No tā mani, taisnību sakot, atgrūž atmiņas. (Par „galīgo risinājumu” dēvēts arī Holokausts kopumā, uz ko Baumans šeit netieši norāda. - Šeit un turpmāk: tulkotājas piezīmes.) Settlement piederas arī mūžīgas pārrunas. Problēma ir arī tā, ka šobrīd pat nebūtu neviena, kas varētu tādas vadīt.

Ir tāds īru joks, kas labi raksturo mūsu situāciju. Šoferis izliecas pa mašīnas logu un vaicā gājējam „Atvainojiet, kā aizbraukt uz Dublinu?” Bet gājējs atbild: „Ja es gribētu aizbraukt uz Dublinu, es no šejienes nesāktu”. Mums ir tāda pati problēma. Tikai mums nav citas vietas, no kuras varētu sākt. Redziet, pasaules kārtība pēc Berlīnes mūra sabrukšanas ir izjukusi un mainījusies gadu no gadu, taču cilvēku mentalitāte gan īpaši nav mainījusies.

J.Ž.: Lokālā nozīmē?

Z.B.: Nolasāmības nozīmē. Skaidrības nozīmē. Kamēr bija mūris, bija skaidrs, kur ir milicija (ZOMO – īpašās motorizētās milicijas vienības Polijas Tautas republikā) un kur MĒS. Dzeloņdrātis nozīmēja robežu. Cauri tām drātīm cilvēki skatījās cits uz citu, vērojot, kur kas uzzibēs, kas notiks. Kad mūris bija kritis, pirmajā mirklī ļāvāmies entuziasmam. Uz šī entuziasma viļņa Džordžs Bušs palaida garām iespēju radīt jaunu, jēdzīgu sistēmu, kas būtu balstīta Amerikas politiskajā un morālajā potenciālā. Taču tas, kurš šīs demokrātijas vārdā nogalina 200 tūkstošus irākiešu civiliedzīvotāju, atņem tai morāles pilnvaras. Tā arī diemžēl ļoti lielā mērā ir noticis. Vēl pirms 20 vai 30 gadiem būtisks sabiedrības vairākums tiecās demokrātijas virzienā. Pašlaik interese par to ir maza. Visi tikai blenž uz Ķīnu, kur diktatūra apvienojusies ar pēkšņu labklājības uzplaukumu. Demokrātijai zudis seksapīls.

J.Ž.: Vai varētu sacīt, ka, tāpat kā ļeņiniskā un maostiskā utopija sakompromitēja sociālismu, tā arī brīvais tirgus un demokrātija sakompromitēja bušistisko neokonservatīvo un neoliberālo utopiju?

Z.B.: Jums šķiet, ka tā bija utopija, nevis cinisks interešu sadalījums?

J.Ž.: Daudzi taču ticēja, ka ir atraduši kādu globālu kārtību, kas savieno visur valdošo demokrātiju ar globālo brīvo tirgu, un ka šo kārtību vienkārši vajag ieviest visur, neskatoties, kādā veidā un par kādu cenu. Un ka pēc tam būs labi.

Z.B.: Jūs, liekas, pierakstāt Bušam īpašības, kuru viņam nav. Par pasauli viņš zināja gaužām maz.

J.Ž.: Viņam apkārt bija cilvēki, kas zināja daudz, bet no šīm zināšanām izveidoja utopisku ainiņu.

Z.B.: Pie vainas laikam mūsu eiropeiskā optika. Domāju, ka ASV politiku padarīja par visai vienkāršu interešu funkciju, ko iespaidoja grupu spiediens un dažnedažādas politiskās vajadzības. Amerika uzvedās kā zilonis trauku veikalā. Un tā izniekoja milzu potenciālu, kāds tai bija kā vienīgajam lielajam zvēram pasaules kaujas laukā. Tagad ir daudz grūtāk jebko vadīt, jo mums ir jau vesels ziloņu, bifeļu un degunradžu bars, kas dīdās tajā porcelāna veikalā. Kad tie izdomās cīnīties, pirmā cietīs zāle, ko tie sabradās. Mēs esam kļuvuši par šo zāli. Mēs pat nezinām, kā tos ziloņus sauc, kas mūs bradā. Jo mēs lielā mērā izdomājam tos milžus, tie dzimst no mūsu inteliģentās iztēles haosa. Kaut kādi tirgi. Kaut kādi trendi. Kaut kādi spēku samēri. Visvisādi cilvēki taisa gudrus ģīmjus, bet patiesībā neviens nesaprot, kā tas patiešām notiek. Šajā ziņā mēs esam līdzīgā situācijā kā mūsu senči pirms 200 gadiem; mūs gaida līdzīgs izaicinājums. Viņiem izdevās atrast risinājumu.

J.Ž.: Tā daļa bija franču revolūcija, I un II Pasaules karš, komunisms, fašisms, nacisms, maoisms, ļeņinisms, gulags, Aušvice... Jūs taču pats par to rakstījāt. Tādu risinājumu? Nē, paldies.

Z.B.: Mēs ar Reinhartu Koselleku (Reinhart Koselleck, 1923 – 2006, viens no dižākajiem 20. gadsimta vācu vēsturniekiem un historiogrāfiem) reiz debatējām par filozofu atbildību Apgaismības un franču revolūcijas laikā. Nācu klajā ar visai banālu, vientiesīgu uzskatu, ka viņi nevarēja paredzēt revolūcijas zvērības. Bet Koselleks sacīja, ka tā ir vienkāršošana, jo viņi pat nebija izveidojuši jēdzienus, ko varētu lietot, diskutējot par nākotnes nacionālās valsts veidolu. Viņi pat nezināja pārstāvju demokrātijas ideju...

J.Ž.: Jau Aristotels...

Z.B.: Ja jūs paaicinātu Aristotelu Vejskas ielā (ul. Wiejska – Polijas Sejma atrašanās vieta Varšavā), viņam, jādomā, tur pat varētu iepatikties: visi strīdas, balso, vairākums izlemj – taču, ja jūs viņam pasacītu, ka tā ir demokrātija, viņšplīstu no  smiekliem. Jo ar Atēnu tirgu tas it nekā nav salīdzināms, lai arī pilda līdzīgu funkciju. Tas, kas šajā gadsimtā notiek globālā plaknē, pildīs politikas funkciju nacionālas valsts plaknē, taču nelīdzināsies tiem mehānismiem, kādi mums līdz šim zināmi. Vismaz tik daudz varam pilnīgi droši spriest.

J.Ž.: Tātad?

Z.B.: Neizveidosies nekādas pasaules mēroga parlaments. Kā tam būtu jāizskatās? Divi lietuvieši, divdesmit poļi, simts amerikāņi un tūkstotis vai varbūt divi tūkstoši ķīniešu? Demokrātiskās reprezentācijas ideja nav atkārtojama. Un nav iedomājams arī tas, ka varētu īstenoties kopīgas identitātes ideja – ar to domājot kopīgu izcelsmi, kopīgu nākotni, kopīgu valodu. Francijā akadēmija apstiprināja valsts valodas formu un patrieca no skolām sarunas dialektos. Tas globālā mērogā atkārtoties nevar. Nebūs nekādas globālas nacionālas kopības, tādēļ nebūs arī nacionālas demokrātijas. Ir jātop un var tapt drīzāk kas tāds, uz ko pastāv Hābermāss. Viens likums un vienādi pilsoniskie pienākumi visiem. Visām pārējām lietām jātiek regulētām privātā sfērā.

J.Ž.: Vai ticat, ka ir iespējama viena kārtība bez vienotas kultūras?

Z.B.: Ir jābūt kārtības minimumam, kas ietver tikai pašu nepieciešamāko un balstās pārejā no tolerances uz solidaritāti.

J.Ž.: Kādā nozīmē?

Z.B.: Tolerance saka: „Jaceka kungs, man nepatīk jūsu paradumi, bet palieciet vien pie tiem, jums tie gluži labi atbilst.” Bet solidaritāte saka: „Man jūsu paradumi ir sveši, bet, tos iepazīstot, mēs abi varētu gūt kādu labumu.” Hanna Ārendte aizrāvās ar Lesinga rakstiem ne tikai tādēļ, ka viņš pirmais uzrakstīja, ka cilvēce uz mūžiem paliks daudzveidīga, bet arī tādēļ, ka, līdzīgi kā Ārendte, viņš par šādu perspektīvu priecājās. Jo dažādībā viņš saskatīja radošo dzinuli, attīstības priekšnoteikumu un tā tālāk. Tas ir mūsu vislielākais kapitāls globalizācijas laikā. Jūs teiksiet, ka tā ir nedroša utopija. Taču liela un daudzsološa.

J.Ž.: Es gan drīzāk sacītu, ka nedrošs ir kļuvis utopijas trūkums. Jūs par šo tēmu pārliecinoši izsakāties esejā par sociālismu. Kamēr vien pastāvēja utopijas, cilvēki vismaz zināja, uz ko tiecas. Par to tika maksāts, taču maksa par utopijas trūkumu var izrādīties vēl lielāka. Jo tad vienīgā palikusī utopija ir personīgā laime. Taču tas noved pie vispārējas frustrācijas, jo tikai individuāls cilvēks labākajā gadījumā var būt laimīgs.

Z.B.: Es pēc utopijām neilgojos. Pēc manām domām, laba sabiedrība ir tāda, kas zina, ka tā nav pietiekoši laba. Vairāk man nav vajadzīgs. Vajadzīgas ir vīzijas, kas iezīmē atbildes uz vienkāršo jautājumu, kāda sabiedrība varētu būt labāka. Turpretī utopijas vienmēr apmaldījušās savā detalizētībā, iekrītot dogmatismā, no kā jau viens solis līdz totalitārismam. Plānoja taču istabu izmērus, ēku veidolus, dienas ritmus stundu pa stundai. Labu sabiedrību utopijas iztēlojas kā noslēgtu galmu, kas ir aprakstāms līdz vissīkākajai detaļai un – nevainojams. Tāds, kurā nekas vairs nav jāmaina, jo katra maiņa var būt vien uz sliktu. Augstākā laime tādā gadījumā tika iedomāta kā nekustība un monotona pašatražošanās.

19. gadsimta pirmās puses spēcīgākie ekonomikas prāti bija pārliecināti, ka ražošanas pieaugums ir pārejošs sasniegums. Viņi iztēlojās, ka cilvēku vajadzības ir ierobežotas un noteiktas uz visiem laikiem, tādēļ, kad tās reiz tiks apmierinātas – pasaule varēs pārstāt censties.

J.Ž.: Viņi nenojauta par tirgus spējām ražot vēlmes.

Z.B.: Un iegribas! Šodien spontānas, mirklīgas iegribas no tirgus izstūmušas ne vien vajadzības, bet pat vēlmes.

J.Ž.: Un prāts atkal netiek galā ar realitāti.

Z.B.: Katrā ziņā es, nodzīvojis 85 gadus un tātad pieredzējis dažus prāvus pagriezienus un lūzumpunktus, nevaru atcerēties nevienu pašu, kurš būtu ticis iepriekš paredzēts. Patiesi lielas pārmaiņas mūs vienmēr ir pārsteigušas. [..] Ginters Anders (Günther Anders) ļoti precīzi rakstīja, ka veiktspēja pārsniedz spēju paredzēt sekas. Mēs taču jau šobrīd skalojam nodokļu sistēmas pamatus saviem mazbērniem, kas vēl nav piedzimuši. Viņi maksās parādus, ko būsim uzņēmušies, lai tiktu galā ar krīzi. Mēs ietekmējam tāles, kas sniedzas aiz horizonta. Tā ir ļoti draudīga laikmeta seja. Bet labāka tomēr ir tāda, kas atgrūdusi jau pašu utopijas jēdzienu. Mēs vairs neiztēlojamies ideālās pasaules. Vēl vairāk – stabilitāte cilvēkus šobrīd drīzāk biedē, nekā priecē. Mēs nemitīgi gribam pārmaiņas, jaunumus, atklājumus, piedzīvojumus, pieredzi, iespējas, perspektīvas. Jaunie noteikti pārskaistos, ja viņiem kāds pēkšņi piedāvātu dzīvi sabiedrībā, kurā viss salikts pa plauktiņiem, nokārtots, drošs, un kur nekas nemainīsies.

J.Ž.: Citiem vārdiem – utopija kļuvusi neiespējama tikai tādēļ, ka vairs nespējam iztēloties ideālo pasauli, kā arī tādēļ, ka to vairs nevēlamies, jo tās vietā mums vajadzīga interesanta pasaule.

Z.B.: Vispirmām kārtām – mēs negribam. Ja gribētu, tad mēģinātu. Bet neviens pat nemēģina. Kad Markss rakstīja, ka revolūcijas rēgs klīst pa Eiropu, tas nudien arī klīda. Miljoni sava amata meistaru, kas bija degradēti līdz fabrikas strādnieku līmenim, sapņoja par pasauli, kas atkal nodrošinās viņiem stabilas esības pozīcijas jeb drošību, par ko rūpējās amata brālību sistēma. Strādnieku kustība izauga no sapņa par atgriešanos pirmsražošanas, pirmskapitālisma kārtībā, kas no jaunā skatupunkta šķita kā miera oāze. Tagad vēsture kaut kādā ziņā atkārtojas...

J.Ž.: Kā jūs to domājat?

Z.B.: Tas pamanāms kaut vai Polijā... Šīs ilgas, lai beidzot nav jāraizējas. Varbūt agrāk maizes rieciens bija plānāks, taču katram bija darbs un savi pāris graši dienā; katram bija bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, bet pēc kādiem gadiem varbūt pat dzīvoklis. Šodien neviens negrib atgriezties Tautas republikā, toties it daudzi grib, lai atgrieztos tā laika apmierinājums ikdienā...

J.Ž.: Jebšu brīvība bez atbildības?

Z.B.: Tieši tā. Atbildībā ir visa sāls. Statistika rāda, ka valstīs, kas turpinājušas ceļu no aprūpējošās valsts uz riska sabiedrību un kurās straujāk pieaug sabiedrības nevienlīdzība un noslāņošanās, daudz lielākam iedzīvotāju daudzumam nepieciešama psihisku problēmu ārstēšana. [..] Ne tikai Polijā, bet Rietumos kopumā daudzi jo daudzi ārkārtīgi slikti panes pēdējos 20 gados notikušās pārmaiņas. [..] Zemēs, kur noslāņošanās ir mazāk pamanāma, cilvēki dzīvo ilgāk, neskatoties uz materiālo stāvokli.

J.Ž.: Tas nozīmē, ka arī bagātajiem izteikta noslāņošanās par labu nenāk.

Z.B.: Ilgtermiņā un dziļākā nozīmē – nevienam tā, protams, par labu nenāk. [..] Kamēr vēl turīguma atšķirības dalīja pasauli bagātajos Ziemeļos un nabagajos Dienvidos, nabagu nabadzība mūs it kā neskāra. Bet kad Dienvidu nabadzība skāra attīstītās sabiedrības, radot plašu, nabadzībā dzīvojošu sabiedrības apakšslāni, reizē radot arī neapturami augošu bagātības joslu, tika pilnībā zaudēts jebkāds līdzsvars. Ne tikai saimnieciskajā, bet arī politiskajā dzīvē un visā mūsdienu sabiedrības emocionālajā ainā.

J.Ž.: Tātad šī brīža visjaunākie, tāpat kā iepriekšējie visjaunākie laiki, pārtapa par ciešanu avotu?

Z.B.: Domāju, ka mēs aizvien nepietiekami novērtējam ciešanu iespaidu ne tikai vājākās sabiedrības daļas, bet visā sabiedrības dzīvē – kultūras, saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. No vienas puses, mums ir pieaugumi, inovācijas, augošas bagātības, no otras – nežēlīgi strauji augoša nabadzības pasaule, kas jau fiziski mums liek pastiept roku. Tā vienmēr ir bijis lielajās Āfrikas vai Āzijas pilsētās, taču tagad, turklāt sen nepieredzētā mērogā, šī nabadzība valda Londonā, Ņujorkā, Parīzē, Varšavā. Un ko šī jaunā izmesto jeb lieko ļaužu – kā viņus nosauca Stefans Čarnovskis (Stefan Czarnowski, 1879 – 1937, poļu sociologs, kultūras vēsturnieks) - armija jūt? To, ka sabiedrība atsakās viņus cienīt, ka viņus izvēlas pazemot un nospiest vēl vairāk. Bet tas vienmēr noved pie agresijas un iracionālas rīcības. Tāpat kā 19. gadsimtā. [..]

Pārmaiņas, kas Rietumos norisinājās vairāku paaudžu gaitā, pie mums notika desmit gados. Nav nekāds brīnums, ka Polijā ir vairāk histērijas, agresijas, nesaprātīgu lēmumu, un ka cilvēki tik ļoti neuzticas realitātei un neciena to.

Kopienas, kas savā saliedētībā absorbēja sabiedrībā notiekošās zemestrīces no feodālisma laika līdz pat mūsdienām, tiek aizstātas ar spietiem. Un spiets neveido stabilas saites, kas varētu kļūt par kaut kā jauna pamatu. Spiets salido kopā, kaut kur brīdi lidinās un pēc tam sadalās. Neveido likumus. Neievēro noteikumus.

Piemēram, Broņislavs Komorovskis tika demokrātiski ievēlēts par Polijas prezidentu. Un kas par to, vai ne? „Kas tad tas par prezidentu? Tas jau tas pats Komorovska kungs vien ir!”. Kaut kas tāds citviet nav iedomājams. Lūk, tās ir sekas poļu interregnum pārnešanai globālā līmenī. Poļiem gadījās vienlaikus piedzīvot gan visas planētas nedienas, gan savas, lokālās. Tipiska interregnum slimība. Tikai daudz spēcīgākā izpausmē... Mēs kā sabiedrība neticam, ka var rasties kaut kas jēgpilns un ilglaicīgs.

J.Ž.: Un tādēļ aizvien vēl nevar rasties?

Z.B.: Tādēļ ir grūtāk nonākt pie labām idejām. Ir galvenokārt vājas idejas, kas nemitīgi liek vilties. Tas nozīmē, ka ik divus, trīs, četrus gadus Polijā viss sākas no sākuma.

J.Ž.: Tātad Dieva sods?

Z.B.: Nekādā gadījumā. To mums mēģina iestāstīt tie, kam tāds skatījums dažādu iemeslu dēļ ir tīkams. Bet tā nav jābūt. Kornēlijam Kastoriadim (Cornelius Castoriadis, 1922 – 1997, grieķu filozofs, ekonomists, psihoanalītiķis) reiz vaicāja: „Kastoriada kungs, vai jūs gribētu mainīt pasauli?” Viņš atbildēja: „Dies’ pasarg, es tikai gribētu, lai cilvēce mainās. Tāpat, kā to jau tik daudzas reizes ir darījusi”. Viņam, jādomā, bija taisnība. Jo krīze, kādu mēs šobrīd piedzīvojam, laikam nav tā briesmīgākā, kādu cilvēce ir pieredzējusi.

J.Ž.: Vismaz ne pagaidām.

Z.B.: Un vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs necenšamies apgalvot, ka tas ir Dieva sods. Vēl jau nav sabojāts vairāk, nekā mums būtu pa spēkam labot...

 

Raksts publicēts: Polityka, 2010. gada 22. decembrī
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!