Ideāls disciplinārais aparāts ļaus visu redzēt ar vienu skatienu. Centrālais punkts reizē būtu avots un gaisma, kas aptver visu, un vieta, kur konverģējas viss, kam jābūt zināmam, – ļoti labs skatiens, kam nekas neizslīd, un centrs, kam pievērsti visu skatieni.
Mišels Fuko "Uzraudzīt un sodīt"
Šī gada 24. aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins kādā mediju forumā ieminējās, ka internets savulaik radies kā CIP specprojekts un joprojām tiek attīstīts kā tāds[1]. Apgalvojums izskanēja, Putinam atbildot uz jautājumu par nepieciešamību novērst Krievijas interneta lietotāju privāto datu glabāšanu uz ASV serveriem. Viņš nevilcinājās atzīt šādu spiedīgu vajadzību, aicinot "pārcelt serverus" uz Krieviju un "slēgt informāciju". Tas notika divas dienas pēc tam, kad Krievijas Valsts dome bija pieņēmusi plašu sabiedrisku rezonansi ieguvušos grozījumus likumā "Par informāciju, informācijas tehnoloģijām un informācijas aizsardzību". Grozījumi, kas stāsies spēkā šī gada 1. augustā, paredz blogeru pielīdzināšanu masu medijiem pienākumu un atbildības ziņā, kā arī prasību interneta vietņu īpašniekiem turpmāk glabāt Krievijas lietotāju datus Krievijas teritorijā. Savukārt 28. aprīlī Krievijas parlamenta augšpalātas sēdē izskanēja priekšlikums par slēgta komunikācijas tīkla izveidi Krievijā nolūkā nepieļaut svarīgu datu noplūdi, veicot zinātnisko pētniecību un tehnoloģiskās izstrādes. Priekšlikuma autors senators Maksims Kavdžaradze jokojot piedāvāja nosaukt šādu tīklu par "Čeburašku".
Kopsakarā šie notikumi iezīmē vienotu vektoru Krievijas informācijas politikā, kuras īstenotāji, spriežot pēc visa, nu ir pamatīgi ķērusies klāt līdz šim vismazāk regulētajam informācijas telpas segmentam. Apelējot pie nepieciešamības pasargāt Krievijas iedzīvotājus no dažādiem draudiem, sākot ar ASV specdienestu izsekošanu un beidzot ar terorisma draudiem pašas Krievijas teritorijā (pieņemtie grozījumi ietilpst t. s. "antiteroristisko" likumu paketē), Krievijas likumdevēji virza iniciatīvas, kuru faktiskās sekas ir ne tikai interneta lietotāju pakļaušana ciešākai uzraudzībai un kontrolei, bet arī tā suverenizācija – tīmekļa infrastruktūras piesaistīšana konkrētas valsts teritorijai un informācijas apmaiņas pakļaušana šīs valsts stingrajam normatīvajam regulējumam.
Protams, nevarētu teikt, ka nupat pieņemtie grozījumi ir pirmais mēģinājums ierobežot brīvu informācijas cirkulāciju Krievijas internetā. Starp šī gada notikumiem vien var minēt Krievijas vadošā ziņu portāla "Lenta.ru" redakcijas nomaiņu, sociālā tīkla "VKontakte" izveidotāja Pāvela Durova atlaišanu no kompānijas ģenerāldirektora amata, kā arī Federālā Sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikācijas uzraudzības dienesta "Roskomnadzor" veikto vairāku vietņu, tostarp opozicionāra Alekseja Navaļnija bloga, bloķēšanu.
Tomēr Krievijas pieaugošās starptautiskās izolācijas apstākļos centieni kontrolēt internetu sākuši iegūt krietni sistēmiskāku raksturu. Populāros blogerus skarošie grozījumi, kuri tika plaši nosodīti gan Krievijā, gan arī ārpus tās[2], attiecas nevis uz konkrētām vietnēm vai personām, bet uz veselu interneta lietotāju grupu: uz visiem autoriem, kuru publiski pieejamos ierakstus diennakts laikā apskata vairāk nekā 3000 lietotāju. Savukārt mazāk apspriestā grozījumu daļa, kas nosaka ārzemju sociālo tīklu un servisu datu uzglabāšanu Krievijas teritorijā, skar visus interneta lietotājus.
Šādas sistēmiskās izmaiņas iekļaujas aptverošajā informācijas telpas "suverenizācijas" procesā, kas tiek pakāpeniski īstenots jau kopš pirmajiem Putina valdīšanas gadiem, kad notika skandalozā telekompānijas NTV nacionalizācija. Krievijas vadības ieinteresētība šādu izmaiņu ieviešanā skaidri saskatāma kontekstā ar 2011. gada nogalē radušos protestu kustību, kura savā sākumstadijā kļuva par izaicinājumu Putina režīma stabilitātei. Maskavā un citur Krievijā notikušie protesti sākās kā reakcija uz masu falsifikācijām Valsts domes vēlēšanās, kas tika plaši dokumentētas tīmeklī, un, līdzīgi "Arābu pavasarim" Tuvajos Austrumos un "Occupy" kustībai ASV, šo protestu koordinēšana galvenokārt norisinājās sociālajos tīklos. Šobrīd ir īstais brīdis šādu nepopulāru izmaiņu ieviešanai: pēc analītiskā "Levada centra" datiem Putina reitings aprīlī sasniedzis 82%[3], savukārt saspringtā situācija Austrumukrainā neļauj interneta grozījumu pieņemšanai kļūt par pirmā plāna notikumu publiskajā telpā.
Šajā kontekstā Kavdžaradzes "Čeburaška", kurš paspējis izraisīt interneta joku un mēmu vilni, vairs neizklausās nedz pēc privāta murgojuma, nedz pēc troļļošanas, nedz arī pēc vienkāršas sabiedrības reakcijas testēšanas. Interneta suverenizācija jau tiek īstenota Krievijā līdz ar pieņemtajiem grozījumiem. Nav noslēpums, ka šādi centieni jau daudzus gadus atrodas vairāku pasaules nedemokrātisko valdību dienaskārtībā; par reprezentatīvāko sasniegumu šajā ziņā atzīstams Ziemeļkorejas slēgtais tīkls "Kwangmyong", kurš acīmredzot ļoti efektīvi aizsargā savu lietotāju datus. Kā raksta interneta žurnāla "Slate" autors Džošua Kītings, "interneta suverenitāti būtu nedaudz vieglāk uztvert nopietni kā konceptu, ja daudzas valdības, kuras par to izrāda vislielāko entuziasmu, nebūtu tik acīmredzami ieinteresētas savu pilsoņu interneta lietojuma policejiskā kontrolēšanā"[4].
Lai arī komentētāji ir vienisprātis par to, ka Krievijā pieņemto grozījumu galvenais nolūks ir paaugstināt iekšējo kontroli pār iedzīvotājiem, nevis nodrošināt viņu datu aizsardzību no ārējā apdraudējuma, salīdzinoši margināla vieta tiek atvēlēta diskusijai par šādas kontroles iespējamām sekām. Kā galvenais arguments, kritizējot grozījumus, tiek minēta izpausmes brīvības ierobežošana. Tomēr ar pārliecību, ka grozījumu iedarbība ierobežo interneta lietotāju brīvību, manuprāt, nepietiek, lai novērtētu ierobežojumu iespējamo ilgtermiņa efektu. Disciplinārā vara, kā to raksturo Mišels Fuko, nav vienkārši aizliedzoša, apspiedoša, izslēdzoša un indivīdu brīvību citādi ierobežojoša. Tās īpatnība rodama produktīvajā spēkā, kas piemīt šķietami negatīvajām darbībām: disciplinējot indivīdus, varas mehānismi ne tikai ierobežo viņu brīvību, bet arī pozitīvi formē viņu uzvedību. Fuko izmanto filozofa Džeremija Bentema piedāvāto panoptika arhitektonisko modeli, ko viņš bija iecerējis kā disciplināro iestāžu optimālo plānojumu ar centrā novietotu novērošanas punktu, no kura būtu redzami visi perifērijā izvietoti ieslodzītie. Fuko uzsver, ka indivīda apziņai, ka viņš tiek pastāvīgi novērots, ir formatīvs disciplinējošs potenciāls: tā normalizē indivīdus, liekot tiem apropriēt varas diktētās uzvedības normas un tādējādi pašiem kļūt par disciplinārās varas nesējiem.[5]
Līdzīgos terminos var aprakstīt arī pašcenzūru, ko Krievijas blogeri turpmāk būs spiesti piekopt, lai izvairītos no grozījumos paredzētajiem sodiem: ar laiku tā draud kļūt par ieradumu, kas vairs netiks uztverts kā brīvības ierobežojuma rezultāts. Sociologs Pjērs Burdjē uzskata, ka šāda cenzūra ir neatņemama valodas lietojuma sastāvdaļa: piešķirot formu tam, ko indivīds vēlas pateikt, viņš vai viņa neizbēgami cenzē savu sakāmo atbilstīgi konkrēta sociālā lauka izvirzītajām prasībām, kuram šis sakāmais ir paredzēts[6]. Šajā aspektā katrs izteikums atzīstams par kompromisa rezultātu starp vēlamo un pieļaujamo. Masu mediju lauks Krievijā izvirza krietni stingrākas pieļaujamā diskursa prasības nekā Krievijas blogosfēra tās līdzšinējā veidolā, un tāpēc stingrāka būs arī pašcenzūras darbība. Reizē pieņemtie grozījumi, kā norāda to kritiķi, ietver visai plašas interpretācijas iespējas, kas neļauj precīzi prognozēt to piemērošanas gadījumus. Līdzīgi kā Bentema panoptika ieslodzītie nekad nezina, vai viņi tiek vēroti konkrētā brīdī, blogeri nevarēs precīzi noteikt, kas tieši no viņu rakstītā var konkrētā brīdī tikt kvalificēts kā sodāms pārkāpums. Šī situācija rada labvēlīgus apstākļus disciplinārās mašīnas mērķa sasniegšanai: paklausīgu indivīdu izveidei, kuri vairs neuztvers disciplinārās varas pastāvīgo iedarbību kā savas brīvības ierobežojumu. Jācer gan, ka šī drūmā iespējamība nekļūs par realitāti un Krievijas iedzīvotāji tik ātri neaizmirsīs, kā tas ir: brīvi izteikt savas domas internetā bez pastāvīgas apziņas, ka "Roskomnadzor" tevi vēro.
[1] Медиафорум независимых региональных и местных СМИ, 24.04.2014. Pieejams: http://news.kremlin.ru/news/20858 (skatīts 4.05.2014.)
[2] Sk., piem., EDSO mediju brīvības jautājumu pārstāves Duņas Mijatovičas komentāru: Attempts to Overregulate Internet Undermine Free Speech and Free Media in Russia, 23.04.2014. (skatīts 4.05.2014.)
[3] Апрельские рейтинги одобрения и доверия, 30.04.2014. (skatīts 4.05.2014.)
[4] Keating J. Vladimir Putin Wants His Own Internet, Slate, 25.04.2014. (skatīts 5.05.2014.)
[5] Sal.: Fuko M. (2001) Uzraudzīt un sodīt. Cietuma rašanās. Tulk. I. Geile-Sīpolniece. Rīga: Omnia mea, 182. lpp.
[6] Sk.: Bourdieu P. (1993) Censorship, Sociology in Question. London/ Thousand Oaks/ New Delhi: SAGE, pp. 90-93.
Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"
6