Ingmāra Balode. Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli
Redaktors: Jānis Rokpelnis
Mākslinieks: Kaspars Murelis
Maketētājs: Rihards Bargais
ISBN: 978-9984-39-337-7
„Ledenes, ar kurām sagriezt mēli” ir īstas pilsētnieces grāmata. Teju desmit gadus tapušajā dzejoļu krājumā Ingmāra attēlo galvenokārt Pārdaugavas, Maskavas priekšpilsētas un citu nomaļāku vietu ainas, kurās pavīd peļķes un smilšainas ielas, trolejbusu depo un mājas, kuras spētu pastāstīt daudz gadu desmitu vecus notikumus. Autore šo pasauli skata mūžīgi mainīgu un ņirbošu, tajā dominē galvenokārt gaišas krāsas, kuras pat skumjiem emocionāliem pārdzīvojumiem neļauj kļūt nomācošiem, tādējādi apveltot dzejoļus ar spēcīgu pozitīvu starojumu.
Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Autore
Ingmāra Balode piedzimusi 1981. gadā, mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā. Tulko poļu literatūru – gan pagājušā gadsimta modernistus, gan mūsdienu dzejas un prozas virtuozus. Atdzejo arī čehu, krievu, slovāku, īru, angļu un amerikāņu autoru darbus. Viena no dzejas raidījuma „Bronhīts” veidotājiem radio NABA; redaktore Literatūras un filozofijas portālā ¼ Satori.
Resursi portālā ¼ Satori:
Ingmāra Balode - Pārdaugavas mazgāšana
Ingmāra Balode - Istaba, kurā kāds nerunāja
Ingmāra Balode - Dzeja (audio)
Arvis Viguls - Ārstniecisks līdzeklis
No recenzijām presē
Kā jau jūs, mīļie, redzat, nav tā Ingmāra nekāda valšķīga lolita, kas rozā topiņā izaicinoši sūkā ledenes, bet gan jauna sieviete, kas jau iemācījusies pakļaut valodu, likdama tai tecēt itin grodā pavedienā. Īpaši jāatzīmē mūsdienu literatūrai neraksturīgi gaišais, pozitīvais starojums, kas plūst no šīs dzejas — nebaidieties, mīļās skolotājas un bibliotekāres, rupju vārdu nebūs! Tiesa, šajā gadījumā nav runa par virspusēju jūsmu un nepamatotu optimismu, kas diemžēl vēl joprojām raksturīgs daļai mūsdienu jaunatnes, bet par spēju neapstāties pie gruzona un depresņaka attēlošanas, izplaucējot savu pārdzīvojumu mākslas darbā.
Kārlis Vērdiņš, Kultūras Diena
Lasot šo grāmatu, rodas sajūta, ka tā ir ļoti personiska, jo autore neslēpjas aiz sarežģītu intelektuālu spēļu vai ironijas maskas. Šī varētu būt kā atelpa tiem lasītājiem, kas uzskata, ka neglītā estētika spēj pārsteigt vien literatūras stundu nomocītu tīni, bet postmodernisma spēlīšu kliedzošā oriģinalitāte izraisa žāvas. [..]
Šis varētu izrādīties labs ārstniecības līdzeklis tiem, kas mokās ar dvēseliskā meklējumiem, kad asiņu un citu šķidrumu apkārt ir nomācoši daudz, bet romantiskā otrdienas kino vakara piedāvājums liekas sentimentāli jēls. Arī kādu pašnāvnieciski noskaņotu emobērnu varētu mēģināt izārstēt ar šīm Ledenēm.
Arvis Viguls, ¼ Satori
Iesaku pievērst Ingmāras Balodes krājumam uzmanību, jo tas var kļūt par vērā ņemamu sarunbiedru dzejas cienītājiem.
Arno Jundze, NRA
Vizuālais izpildījums un teksts ir patīkamā līdzsvarā, iepakojums atbilst saturam un otrādi. Par konfektēm – varbūt ledeņu nebūs pārāk daudz un saldu, varbūt būs traktori, ekskavatori, varbūt raksim. Un tā arī iznāk. Tā ir sevis anatomija, kur liriskais „es” „biežāk lūkojas spogulī” (9.lpp.), tas ir „atvērts” (7.lpp.), tie ir panti, kuros dzejniece meklē sevi, nevis kādas nebijušas formas, eksperimentus ar valodu vai pasauli. I.Balodes dzeja nepasaka neko jaunu – „es zinu visu” (71.lpp.), taču tai piemīt uzdrošināšanās atklāt un pētīt esošās formas, gan dzejas struktūras, gan pasauli un pieredzi par to.
Anna Millere, ¼ Satori
0