Par grāmatām
08.01.2021

Ilgas un krāsmatas

Komentē
2
Saglabā

Par Amandas Aizpurietes dzejas krājumu "Pirms izvākšanās" ("Neputns", 2020).

Vairāku iemeslu dēļ gribēju par šo grāmatu rakstīt recenziju, kas būtu orientēta uz tekstu, nevis uz autori vai kontekstu, taču sapratu, ka man tas nav iespējams. Nevaru aizmirst to, ko zinu par Amandas Aizpurietes personību, – dzejniece, kas publicējas jau vairāk nekā četrdesmit gadu, septiņu dzejas krājumu un vēl vairāku citu (tostarp eksperimentālu un ar dzeju kombinētu) žanru grāmatu autore, profesionāla atdzejotāja un lieliska tulkotāja. Nevaru ignorēt paaudzi, ar kuru kopā viņa ienāca literatūrā un no kuras spēcīgākajiem pārstāvjiem šobrīd daudzu vairs nav starp mums, kamēr Aizpuriete līdz ar Annu Rancāni un Inesi Zanderi joprojām raksta un katras dzejnieces radošais mūžs izvērties atšķirīgs. Nevaru nedomāt par Amandas dzīvi, tās līkločiem – tiklīdz mēģinu, pagātne paceļas no teksta un ietver to. Tas nenozīmē, ka teksts koncentrētos tikai uz pagātni vai nebūtu laikmetīgs – Aizpuriete vienlīdz jūtīgi tver tagadējo, esošo. Tomēr aizgājušā laika smagums guļas lappusēs ne tikai tāpēc, ka viena nodaļa veltīta vēstītājas sērām par mirušo dzīvesbiedru, bet arī tāpēc, ka grāmatā viņa nesaudzīgi pret sevi runā par novecošanu, un tā ir gan emocionāli, gan profesionāli grūti risināma, riskanta tēma. Dažkārt ir izdevīgāk pievērsties kaut kam citam, un dažkārt tas ir pat obligāti, lai neslīgtu banalitātē. Tomēr citkārt vienīgais veids, kā godīgi pret sevi turpināt ceļu literatūrā, ir atklāt [mūsu sabiedrībā] runātāju nepagodinošos dzīves aspektus: novecošanu, slimību, trūkumu, depresiju.

Abstrahējoties no Aizpurietes divu dzīvesbiedru aiziešanas gadskaitļiem, redzams, ka elēģiska intonācija dzejniecei raksturīga visu radošo mūžu kopš pirmā krājuma. Atskatoties vēsturē, jāatzīst, ka liriskās varones izraidītības sajūtai ir gana daudz objektīvu, laikmeta sociālpolitiskās situācijas noteiktu cēloņu: ierobežotās informācijas un pašizpausmes iespējas līdz ar sadzīves grūtībām PSRS laikā; 90. gadu nabadzība un neiespējamība nopelnīt ar radošo darbu, pat slēpta ekonomiska cenzūra. Šādi ārējie apstākļi arī citos laikmetos ir veicinājuši zaudējuma izjūtu veselās paaudzēs. Romantisms bija organisks virziens jauniem cilvēkiem, kuriem grūti samierināties ar realitāti; arī pēc klasiskā romantisma, kādas zemes literatūrā ienākot jaunai paaudzei, tās pārstāvju rakstītajā bieži iespējams saskatīt līdzīgus motīvus. Ausma Grīnvalde, analizējot 20. gs. 80. gados debitējušo autoru darbus, ierauga arī Aizpurietes dzejā "radošas personības atbrīvotības un skaistuma alkas" un tāpēc pieskaita jauno dzejnieci romantiskā stila pārstāvjiem [1]. Tās ir tās pašas alkas, kas caurvij Bodlēra "Ļaunuma puķes" kā ideāla motīvs, grāmatas sākumdaļā biežāk, pēcāk arvien retāk iemirdzoties caur splīna blāķiem.

Būtu vienkāršoti un komiski dēvēt Aizpurieti par Bodlēru brunčos, tomēr līdzīgu tendenci varam novērot, un Grīnvalde to novēro jau dzejnieces pirmajos krājumos: ja "Nāks dārzā māte" (1980) dominē smeldzīga lirika un liegu mājienu pilna izteiksme, tad "Kāpu ielā" (1986) skaudrāk iezīmējas konflikts starp ideālu un realitāti [2]. Dzejnieces – vairāku bērnu mātes – gadījumā, turklāt pēdējos Padomju Latvijas un pirmajos atjaunotās neatkarīgās valsts gados ikdienas realitāte bez visa tā, kas bijis netīkams Bodlēram, ietver arī virtuvē žūstošus autiņus, nepieciešamību pabarot ģimeni un rakstīt naktīs, kad valda klusums. Gluži prozaiskā ikdienā sakņotā pretruna starp radošo darbu un rūpēm par ģimeni, kas raksturīga arī vairākām iepriekšējās paaudzes dzejniecēm (tostarp Vizmai Belševicai, kura to risina daudznozīmīgos poētiskos vispārinājumos), turpinās vēl pāris tālākajos Aizpurietes krājumos.

"Cik tad vēl lomu man jāspēlē?" – vaicā vēstītāja grāmatā "Pirms izvākšanās", uzskaitot meitenes, jaunas sievietes, mātes un atraitnes lomas (106. lpp.). Lai gan arī jaunā krājuma varones dzīves apstākļi, šķiet, nav uzlabojušies, nu viņa beidzot ir brīva burāt vistīrākajos vējos bez vidutāja starp sevi un tālumiem (39. lpp.; klasisks jūras metaforu tīkls, modernismā lietots arī valodas stihijas nosaukšanai). Atjaunojusies iespēja bez ierobežojumiem ieskatīties sevī, un tas nav patīkams process. Līdzīgi kā no romantisma izaugušais Bodlērs, Aizpuriete saprot, ka no nemiera, ko šķietami izraisījuši ārēji faktori, nav iespējams patverties arī iekšējā pasaulē un tajā sajūtams tas pats diskomforts, bailes vai piepildījuma trūkums. Redzamā realitāte signalizē par netveramo, un ir mākslinieki, kas spēj to uztvert un tēlos nodot tālāk, pat ja nākas demonstrēt veselu bēdu ieleju. Interesanti arī, ka tā pati realitāte, kas pirms trīsdesmit gadiem rādīta kā problemātiska, tagad atskatoties šķiet skaista, piemēram, dzejolī, kurā runātāja atceras, kā mirušais vīrs ar draugu reiz dārzā dzēris alu, taču neatceras nevienu vārdu no sarunas, jo bijusi aizņemta ar bērniem, savukārt tagad viņa ilgojas pēc dzīves, kurā bijuši "draugi un dārzs / un smiekli" (140. lpp.).

Pēc apjoma un konsekvences katra no četrām nodaļām varētu būt atsevišķs dzejas krājums. Pirmajā nodaļā "Mana mandala", kas anotācijā pieteikta kā "dzejnieces ikdienas vērojumi no dzīvesvietām Kauguros un Grīziņkalnā, šajā ikdienā slēpto dziļāko sakarību meklējumi", tiek pozicionēts autores tēls. Mandala, kas salikta "uz Grīziņkalna gruzdošās ietves", ietver dažādas pieredzes elementus; turpmāk mandalā liktie gabaliņi skatīti pietuvinājumā, tagadnes epizodes – pagātnes kontekstā. Divus dzejoļus iedvesmojušas Līgas Purmales un Rutas Štelmaheres gleznas: pirmajā paustas ilgas aizlidot, kas iespējams katram, kurš atcerējies; otrajā apcerēta sieviete, kas aprakta dzīva – klasisks motīvs sieviešu mākslā, savukārt vilšanos ideālos iemieso baznīcas zvaniķis, kurš vairs netic Dievam. Sieviešu tradīcijā ierakstās arī varones sociālās nepareizības un izstumtības koncentrēšana raganas tēlā – tās šajā pilsētā visas ir sadedzinātas, lai gan varētu būt noderīgas (17. lpp.). Grūti formulēt, par ko ir šie dzejoļi, kuru saistība ar Kauguriem vai Grīziņkalnu daudzviet nav acīmredzama, grūti arī citēt fragmentus no nedalāmiem veselumiem. Dzīves alkas caururbj nāves tuvumu:

"šais rudenājos
atkal aizrunājos
kad būtu vajadzējis
atcerēties sejas
zaudētās
kad būtu vajadzējis
laisties dejā
krāsmatās
bet laiks vēl būs
kā dāsna saimniece es veļiem galdu klāšu
un dzimtas krāsmatas kā nākamību pārstaigāšu"

(28. lpp., reprezentatīvs profesionālisma un paaudzes rokraksta paraugs)

Otrā nodaļa "Rekviēms un roze", kurā runātāja sēro pēc mīļotā nāves, ir pilna atmiņu, ilgu un filozofisku pārdomu. Te nav daudz sirdi plosošu detaļu vai atsevišķu emocionālu saasinājumu, ir grūti saskatīt kompozīciju ar kulmināciju un atrisinājumu, drīzāk sāpes vienmuļi caurauž nodaļu. Tomēr līdz galam nepiekrītu Ingai Žoludei, ka liriskā Es nerod izeju no saviem pārdzīvojumiem [3]. Grāmatā kopumā – un arī šajā apraudāšanas nodaļā atsevišķi – var ieraudzīt dzīves un nāves, sāpju un ciešanu pieņemšanu. Konfliktus un bēdas apņem iekļaujoša un izlīdzinoša sajūta, kā norāda jau epigrāfs – Velgas Kriles citāts: "Lai mana pēdējā kustība būtu glāsts / pāri pār naidu šai pēdējā pasaulē." Kaltētā smilga grāmatas pirmajās lappusēs kā taustāms sveiciens lasītājam pilnībā precīzi izsaka ne vien nostalģisku dzīves izjūtu, bet arī liegu pieskārienu.

Trešo nodaļu "Jurģu rītā" līdz ar visas grāmatas nosaukumu "Pirms izvākšanās" dzejniece komentējusi divējādi: pirmkārt, kā reālas vairākkārtējas pārvākšanās uz citu dzīvesvietu iedvesmotu tekstu, otrkārt, kā vispārēju pārmaiņu priekšnojautu fiksējumu. Pirms Jurģiem veiktās iekšējās inventarizācijas gaitā apkopoti daudzveidīgi, gan atmiņās, gan nesenos novērojumos, gan abu mijiedarbībā balstīti dzejoļi, kas rāda skarbu pasaules ainu un traģisku eksistences koncepciju:
"mamma
sieviete ar rētainu sirdi
es vēl viena rēta
viņas sirdī" (107. lpp.)

Pēdējā nodaļā "Ja nav iemesla apstāties" vēstītāja turpina kārtot attiecības ar sevi un pagātni, uzsverot rakstīšanas neizbēgamību mūža garumā. Nodaļa pieteikta kā autores dialogi ar savu iekšējo nepieciešamību rakstīt, un, patiesi, šeit autores tēls praktiski pārklājas ar biogrāfisko personību. Refleksijas par savu rakstīšanu var būt bīstamas uzrakstītajam, tomēr tajās radušies vairāki spēcīgi dzejoļi, piemēram, "Lai mans pēdējais vārds ir NĒ" (180. lpp.).

Visā krājumā kopumā tiek noturēts augsts kvalitātes līmenis, lai gan grāmata, šķiet, iegūtu, ja būtu īsāka. Uzreiz gan iespējams jautāt – ko tā iegūtu? Tūlītēju lasītāja reakciju? Šo poētiku nav iespējams baudīt uzreiz lielās devās, taču pamazām tā atklāj savu daudznozīmību. Iespējams, arī tie dzejoļi, kas sākotnēji šķiet blāvāki, veido kontekstu būtiskākajiem. Amandas Aizpurietes dzejā izlasāmas ilgas pēc patiesā un skaistā, sāpes par tā gaistošumu vai nesasniedzamību, cilvēka vājumu, bezpalīdzību laika un likteņa priekšā un vienlaikus samierināšanās ar to visu; ieraugāma arī nostāšanās līdzās sabiedrības izstumtiem cilvēkiem, saglabājot dzejnieces sūtības apziņu, trauslu cerību un atvērtību nezināmajam.

 

[1] Grīnvalde, A. Laiks un dzeja. Liepāja: Liepājas Pedagoģiskā akadēmija, 2000, 52. lpp.

[2] Turpat, 54. lpp.

[3] Žolude, I. Sērās ir kaut kas nepārejošs. Diena, 1.11.2020. Pieejams https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/seras-ir-kaut-kas-neparejoss.-amandas-aizpurietes-dzejas-krajuma-_pirms-izvaksanas_-recenzija-14250993

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir dzejniece, krājumu "Atšķirtie dārzi" (1995), "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001), "Es izskatījos laimīga" (2010) un "Annas pūra govs" (2017) autore, Klāva Elsberga prēmijas, Preses nama g...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!