"Nu, baigi labi apčakarējām," – pasmejas mūziķis Juris Simanovičs, kad vaicāju par viņa grupas "Bērnības milicija" (tajā muzicē arī Aiga Preimane, Aigars Valdmanis un Filips Derums) jauno albumu "Apokrifi", kas patiesībā nemaz tik jauns nav. Visas tajā iekļautās dziesmas jau pirms vairākiem gadiem ir dziedātas tolaik samērā biežajos "Bērnības milicijas" koncertos, tāpēc kādam klausītājam tā varētu būt arī neliela vilšanās – tāpat kā nenotikušais albuma dizains. Gaidījusi uz to septiņus gadus, grupa padevās un izdeva digitālu albumu ar vairāk nekā atturīgu noformējumu. Bet iekārtots ir tā, ka jebkurš notikums var kļūt par ieganstu sarunai, tāpēc ir Mazās Krasta ielas dzīvoklis, kurā Juris mitinās ar draudzeni Līgu, ir pudele sarkanvīna un plašu atskaņotājs, kurā skan NSRD. Kuras krāsniņa, un Juris savā podziņtelefonā (mūs vieno atturība pret viedtālruņiem) ir uzlicis modinātāju, kas ik pa brīdim ziņo, ka laiks piemest malku.
Justīne Vernera
Vai "Bērnības milicija" vēl pastāv?
Nezinu. Šobrīd mēs nespēlējam. Pirms pandēmijas gan bija koncerts. Tagad ir attaisnojums – pandēmija.
Vai jūs satiekaties?
Visi kopā ne, bet paretam sanāk. Nav bijis nekādas vienošanās, ka mēs beigsim spēlēt.
Kā jūs izlemjat, ka atsāksiet ko darīt? Vai tas ir visu lēmums?
Vienmēr kāds ir iniciators. Pirms tam mums arī ir bijuši diezgan ilgi nespēlēšanas periodi.
Kā jūs nonācāt pie lēmuma albumu beidzot izdot?
Iniciatore bija Aiga, es faktiski nebiju iesaistīts. No sākuma es ar Ivaru [Veinbergu] visu laiku komunicēju par albuma dizainu, tad es no tā noguru un vairāk nedarīju. Pēc tam Aiga pārņēma komunikāciju, un viņi vienojās, ka būs tikai internetā izdotais albums.
Jums albuma dizains bija tik svarīgs, ka bijāt ar mieru tik ilgi gaidīt?
Nav tā, ka tas bija svarīgs. Tā ir tāda mehāniska lieta, lai izdotu albumu. Un, ja ir cilvēks, kas to ir uzņēmies, un tā izdošanās ik pa laikam pazūd, process ievelkas.
Septiņi gadi tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko gaidīt uz dizainu. Citi mūziķi varbūt pēc pirmā gada jau domātu, ko darīt.
Pirms tam arī ir bijušas lielas pauzes. Otrajam albumam tā bija 5 gadi.
Vai albuma nosaukumam ir sakars ar kavēšanos, vai to jūs izlēmāt jau sākumā?
To mēs izdomājām jau pirms pieciem gadiem.
Vārdam "apokrifs" vārdnīcā ir trīs definīcijas. Es nezinu, kuru lietojat jūs. Vai esi visas apskatījis?
Neesmu drošs – viena definīcija bija, ka tas ir melīgs teksts.
Tas var būt ar Bībeli saistīts teksts, ko neatzīst Baznīca. Tāpat tas ir teksts, kuru nepamatoti piedēvē citam autoram vai laikmetam.
Tādu es nezināju.
Varbūt tas pašlaik notiek ar šo albumu – ka tas patiesībā ir diezgan vecs, bet visi par to runā kā par jaunu.
Jā, šī definīcija ir laba.
Trešā definīcija: neīsts, viltots, apšaubāms sacerējums.
Šī man bija prātā visvairāk, domājot par albuma nosaukumu, bet arī bībeliskais elements.
Kāda bija grupas dalībnieku motivācija sākt spēlēt "Bērnības milicijā"?
Es biju iniciators, jo es meklēju grupas biedrus. Par motivāciju – tur bija iesaistīta kaut kāda godkārība, lai gan tas varbūt ir pārspīlēti teikts.
Vai kaut kas ir mainījies tavā motivācijā? Kāpēc tu taisi mūziku šobrīd?
Noteikti. Pašā sākumā bija svarīgāk vispār spēlēt, iekļauties kaut kādā scēnā, būt tai piederīgam. Mūzika arī neapšaubāmi bija svarīga, bet šobrīd tās jaunības identitātes lietas vairs nav aktuālas un centrā vairāk ir mūzika.
Vai tā ir pieaugšana?
Vai novecošana. Tas ir viens un tas pats.
Vai tev joprojām ir svarīgi koncertēt? Vai tev patīk uzstāties?
Jā. Tas gan ir atkarīgs no uzstāšanās.
Kāda ir laba uzstāšanās?
Kurā nejūties kā lohs un cilvēkiem arī patīk. Pats nejūties stulbi, nav pašpārmetumu par kļūdām, nav iekšējas lamāšanās, un arī klausītājiem patīk. Kad visi jūtas komfortabli. Bieži vien notiek viens vai otrs, bet abi kopā – retāk.
Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc cilvēki klausās "Bērnības miliciju"?
Tie droši vien ir dažādi cilvēki. Bet es gribētu domāt, ka tas klausītājs saskata vai meklē kādu godīgumu, ka viņš var atrast kādu izpratni par sevi, saklausīt tajā sevi.
Vai tev ir svarīgi mākslā būt godīgam?
Dzīvē var nebūt godīgs, bet mākslā jābūt godīgam. Tas gan ir ļoti interpretējams jēdziens.
Vai tev izdodas būt godīgam?
Kā pa kalniem. Atsevišķos brīžos izdodas.
Būt godīgam mākslā varētu būt diezgan bailīgi…
Es nedomāju, ka tas ir bailīgi. Manuprāt, tas ir diezgan attīroši. Bet godīgums ir viltīgs jēdziens. Katrs var skaidrot citādi, un varbūt es patiesībā nekad neesmu bijis godīgs. Varbūt tā attīrošā sajūta patiesībā ir no tā, ka es liekuļoju un priecājos, ka man liekas, ka es tagad esmu godīgs.
Kā top kompozīcijas? Kas ir pirmais – teksts vai mūzika?
Tie bieži vien iet roku rokā. Kādreiz teksts ir pirmais, reizēm – muzikāls motīvs. Reizēm ir tikai daļa no teksta vai frāze, un bieži vien tie aug kopā.
Tu sevi neizjūti kā rakstnieku?
Nē, es noteikti neesmu rakstnieks.
Henriks Zēgners savulaik žurnālā "Punctum" rakstīja par taviem dziesmu tekstiem kā literāru fenomenu.
Bet es neesmu dzejnieks. Tie ir dziesmu teksti.
Tu nekad neatstātu tos vienus pašus bez pavadījuma?
Var atstāt, bet es neesmu dzejnieks. Pirmkārt, es gandrīz vispār nelasu dzeju, vismaz šobrīd. Gadā varbūt pārdesmit dzejoļu. Ja esi dzejnieks, ir jālasa dzeja. Un tekstus noteikti bieži vien ietekmē mūzika – ritms, frāzējums. Gandrīz vienmēr ir saikne ar mūziku. Uz papīra tas būtu kas cits nekā dziesmā.
Kāds, tavuprāt, ir labs (vai slikts) dziesmas teksts, un kā tas atšķiras no laba (vai slikta) dzejoļa?
Man joprojām šķiet, ka nekas cilvēku neraksturo labāk kā paradokss, un tas nav mainījies, kopš cilvēks sācis sevi izteikt ar vārda mākslu. Pārējais viss ir mode. Līdz ar to labs teksts ir tāds, kurš spēj izbalansēt starp modi un mūžsenām patiesībām – nebūt vecišķs, bet arī akli nesekot modei. Atšķirības starp dziesmu tekstiem un dzeju ir tīri tehniskas – dzeja ir kails teksts, bet dziesmas tekstu balsta mūzika, frāzējums, balss intonācija utt. Dzejai ir mazāk, aiz kā slēpties, tā ir askētiskāka izteiksmes līdzekļos. Dzeju rakstot, droši vien ir jāpacenšas vairāk.
Vairāku tavu dziesmu teksti ir par nāvi, tostarp pašnāvību. Vai, tavuprāt, cilvēkam ir svarīgi apzināties savu mirstīgumu, un kāpēc par to vajadzētu runāt mākslā?
Protams. Domas par nāvi uzlabo manu dzīvi – piemēram, mazina uztraukumus par ikdienišķiem sīkumiem. Es gribētu būt kā samurajs – gatavs mirt jebkurā brīdī, bet, jo vecāks es kļūstu, jo vairāk attālinos no šī mērķa… un, paradoksāli, tuvinos nāvei.
Vai tev ir svarīgi mūzikā sadarboties ar cilvēkiem, kuri tev personīgi patīk vai ir uzskatāmi par draugiem?
Jā, tā ir vieglāk, un dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu ar nepatīkamiem cilvēkiem.
Vai mūzika ir svarīga?
Kā kuram cilvēkam. Vismaz kādreiz man mūzika noteikti aizstāja reliģiozus afektus. Visiem cilvēkiem it kā esot reliģiskas jūtas, bet es absolūti neesmu reliģiozs, tomēr visiem ir vajadzīgs kāds pacēlums, ticība kam augstākam, kādas reliģioza rakstura ekstāzes. Mūzika un māksla kopumā man noteikti ir spējusi to dot. Es domāju, ka daudziem mūzika tāpēc ir svarīga.
Kāda, tavuprāt, ir slikta mūzika?
Tāda, kurā es nevaru atrast neko par sevi. Man, tāpat kā lielākajai daļai cilvēces, galvenais rūpju objekts esmu es pats, bet, tā kā mēs visi esam diezgan līdzīgi, kaut kāda komunikācija ir iespējama, ja vien esam kaut nedaudz godīgi. Tātad – slikta mūzika ir tāda, kurā nav nekā godīga.
Ar ko atšķiras mūzikas radīšana kopā ar citiem cilvēkiem no tā, ka to dari viens pats?
Es rakstu dziesmas, bet ar grupu mēs tās apstrādājam kopā. Ar "Bērnības miliciju" mēs drīzāk radām aranžējumus.
Vai tu esi vienīgais, kurš piedāvā kompozīcijas?
Jā. Tāpēc es nezinu, vai tā ir mūzikas rakstīšana. Drīzāk kaut kāda improvizācija.
Vai viņu idejas ir neatkarīgas no tava redzējuma?
Man ir savas pamatidejas, bet es absolūti ļauju grupai pašiem darīt, ko viņi grib. Es nemaz nevaru neļaut – citādi es dabūtu pa galvu. Protams, bieži ir diskusijas un cīnīšanās – kā jau jebkurā grupā.
Vai ir bijušas kādas tavas idejas, kuras viņi noraida?
Noteikti ir bijis, diezgan daudz. Tad es tās kompozīcijas iekļauju savā solo albumā. Gadās, ka atnesu dziesmu, bet nevienam nav ideju. Varbūt tā vienkārši bija nepareizā diena, tāpēc nesanāk. Bet nav tā, ka mēs piespiestu sevi darīt kaut ko, kas neizdodas.
Kad kompozīcija ir uzskatāma par pabeigtu?
Kad tā ir izlēmis tās autors. Nepabeigtība jau arī var būt māksliniecisks paņēmiens. Es nekad līdz galam neesmu sapratis to Aristoteļa atziņu, ka veselajam (tātad pabeigtajam) jābūt ar sākumu, vidu un beigām. Kurš novilks robežu, kur, piemēram, sākas vai beidzas vidus? Arī beigām taču var būt sākums, vidus un beigas – tātad arī beigas var būt veselums. Viņš gan runāja par klasisko traģēdiju, varbūt tas nav attiecināms uz mūziku. Kaut kad fantazēju, ka varētu uzrakstīt albumu, kurš sastāvētu tikai no dziesmu beigām. Tā teikt – beigas labas, viss labs.
Jums, šķiet, nav īpaši svarīgi iekļauties kādā konkrētā laika nogrieznī. Kā tu jūties tad, kad sāk parādīties recenzijas jaunam albumam, lai gan īstenībā albums nemaz nav jauns?
Tas nav nekas, ar ko lepoties. Man šīs dziesmas ir absolūti neaktuālas. Ja kāds uzdod jautājumu par albumu, es nezinu, ko atbildēt, jo daudz ko vairs neatceros. Ir mīts, ka reizi septiņos gados cilvēkā nomainās visas šūnas un viņš kļūst pilnīgi cits cilvēks.
Vai interese par šo albumu ir negaidīta?
Es negaidīju, ka Rudaks uzliks mani uz "Kultūras Dienas" vāka. Es nekad neesmu bijis uz žurnāla vāka. Man ir nedaudz kauna sajūta. Tas ir septiņus gadus vecs albums, kas izdots klusām.
Tās dziesmas arī visi sen zina.
Jā, mēs tās koncertos regulāri spēlējām.
Vai tu pats strādā pie albuma?
Jā, es uzliku pats sev termiņu – 14. februāris. Arī šo albumu varēja izdot jau pagājušā gada aprīlī.
Kāds albums tas būs?
Es sūtīju draugiem, paziņām un prasīju viedokli. Vairāki teica, ka dziesmas liekas līdzīgas ne tikai iepriekšējam albumam, bet manai daiļradei kopumā. Acīmredzot esmu pāri jaunrades posmam. Ir grūtāk izdarīt ko radikāli jaunu.
Bet apstāties negribas?
Nav tā, ka es par katru cenu gribētu turpināt. Ja gribēsies – kaut ko darīšu. Tas man nav dzīves un nāves jautājums.
Vai tev ir sajūta, ka ar to, ko esi līdz šim izdarījis mūzikā, tu esi ietekmējis kādu konkrētu paaudzi, piemēram, grupa "Vienkāris", Gatis Gruzinskis…
Es nezinu par Gati, bet Rihards [Paegle] man teica, ka viņš nekad nav īpaši mani klausījies. Es pieņemu, ka tās varbūt ir līdzīgas ietekmes. Jaunie, vai cik nu jaunie mūziķi, ir nākuši klāt un teikuši, ka zināms iespaids ir atstāts. Bet no otras puses – kāda tam nozīme? Mēs visi atstājam iespaidu uz kaut ko.
Es biju nosolījusies, ka neprasīšu neko par "Aleponiju", bet par šo man ir personiska interese – ko tu esi sapratis par cilvēkiem, kopš tev ir bārs?
Paskatīšos krāsnī, padomāšu. Es tev tādu pašu jautājumu varētu uzdot.
Varu arī atbildēt. Bet vai tu saprati ko fundamentāli jaunu vai arī apstiprināji savas pesimistiskās prognozes?
Protams, ka ir pesimista skatījums, bet bārs nav dabiska vide. Tur tomēr tiek patērēts alkohols, bieži vien lielos apmēros. Ir kaut kādas sajūtas, cilvēku nīšanas lēkmes, bet es nedomāju, ka to vajadzētu attiecināt uz visiem cilvēkiem. Tā nav dabiska vide. Tā ir neikdienišķa, publiska vide, kurā ir augsta sociālā spriedze plus vēl reibums. Kādam tā pat varbūt ir ekstrēma pieredze. Tāpēc tur nevajadzētu izdarīt vispārīgus slēdzienus par cilvēku, kāds viņš ir ikdienā, – es gan tāpat to daru. Vārds "dabisks" būtu pārāk augstu tēmēts, tā jau tiešām ir filozofiska diskusija – vai cilvēks pats ir "dabisks"?
Ja tu jautā man, tad tas, ko es sapratu, strādājot bārā – pirmkārt, pilnīgi visi cilvēki kaut kur kļūdās, bet vienlaikus pilnīgi ikviens, pat pēdējais dzērājs, var par dzīvi pateikt kaut ko pareizu, ja es varbūt biju pirms tam kļūdījusies savos spriedumos.
Nu, izklausās, ka tu tur esi iemācījusies cilvēkmīlestību.
Sarunai pievienojas
Līga: Es vienkārši gribēju pateikt, ka šodien darbā – Leļļu teātrī – tika iestudēta jaunā izrāde, tur spēlē Stasis [Staņislavs Kuļikovs]. Viņš pabeidz izrādi, nāk pie manis un prasa: "Nu, bija kā Juris?" Vēlāk mēs izgājām uzpīpēt un viņš saka: "Bļāviens, tas nav godīgi, ko Juris dara – viņš ir nozadzis ultimate sad Latvian boy tēlu."
Juris: To man teica arī Adrians…
Līga: Viņš ir bijis īstajā laikā un īstajā vietā. Citi džeki vairs nevar dziedāt drūmas dziesmas, Juris ir monopolizējis skumjas Latvijas andergroundā.
Juris: Rihards īstenībā ir dusmīgs, ka viņu salīdzina ar mani. Tagad jau ir vēl jaunāki cilvēki. Ir grupa "Grēcīgie partizāni". Tur savukārt Adrianam liekas, ka viņi ir no Riharda ietekmējušies.
Līga: Ir bariņš ar jauniešiem, kas iet uz "Vienkāra" koncertu, visi zina deju soļus, kurus viņi paši izdomājuši, – un vienlaicīgi pietupstas. Līdzīgi kā tie japāņu pusmūža vīrieši, kuri iet uz jaunu meiteņu koncertiem. Rihardam ir tikai 23 gadi, bet ir jau vesela paaudze, kas iet pēc viņa stabules. Tas ir tik jocīgi.
Kāda tev bija saskarsme ar klausītājiem koncertu laikā? Ir ieraksti, kur viņi dzied līdzi…
Juris: Jā, tas gan bija pārsteigums. Priekšpēdējā albumā ir ieraksts, tas bija iespaidīgi, Kaņepes Kultūras centrā.
Līga: Jūtubē ir šausmīgs ieraksts, bija Ādmiņu ielā koncerts "Divu dienu pasākums bez nakšņošanas teltīs", un tur spēlēja arī "Bērnības milicija". Toreiz es Juri īpaši nepazinu, tikai sveicinājos, un ir ielikts video, kurā es nenormāli auroju līdzi "Tētim ir jāatpūšas". Ir šausmīgi jocīgi, ka tā dziesma tikai tagad ir iznākusi albumā.
Sanāk tāda nedaudz apčakarēšana, ne? Visi domā, ka "Milicijai" iznācis albums, bet visi tās dziesmas jau sen zina.
Juris: Nu, baigi labi apčakarējām.
Bet tev ir plānā uzrakstīt arī kādu kompozīciju, ko piedāvāt grupai, vai viss, ko tu saraksti, iet uz solo projektu?
Juris: Es vienkārši rakstu dziesmas. Ja mēs ar grupu nespēlējam vai ja nav tādas iespējas, es ierakstu solo.
Līga: Vai tu gribētu spēlēt ar grupu vai viens? Vai tev vienalga?
Juris: Nē, nav vienalga. Man patīk abas lietas. Ja ir solo, es varu visu darīt, kā man gribas. Ja ir grupa, ir vairāk pārsteigumu. Solo albumos es pārsvarā pats spēlēju visus instrumentus. Šajā albumā es pat vijoli iespēlēju. Es to pirmo reizi turēju rokās, tāda šķība bērnu vijole.
Līga: Man liekas, ka lietas virzās ātrāk uz priekšu, ja esi viens.
Juris: Ir forši, ja ir dalībnieki, izņemot, ja tās ir diktatorgrupas, kur tikai viens raksta dziesmas…
"Milicija" nav diktatorgrupa?
Juris: Nē. Bet, spēlējot grupā, ir interesanti, ko citi cilvēki var ienest mūzikā. "Milicijā" tas attiecas uz aranžijām, tekstus gan neviens cits neraksta. Tas reizē ir mīnuss. Man vairs negribas spēlēt roku, bet ar "Miliciju" mums visdrīzāk būs jāspēlē roks.
Līga: Tāpēc, ka jums ir roka bundzinieks?
Juris: Mums ir roka bundzinieks.
0