Viedokļi
19.06.2015

Igaunijas pieredze Kopdzīves likuma pieņemšanā

Komentē
1

Ar šo stāstu Igaunijas parlamenta deputāts Imre Soērs uzstājās apaļā galda diskusijā par Kopdzīves likuma nepieciešamību, kas notika Rīgā 2015. gada 15. maijā.

Esmu priecīgs, ka šodien varu būt ar jums šeit, Latvijā, un ka jūs vēlaties apspriest iespēju pieņemt Kopdzīves likumu. Mūsu pieredze rāda, ka šī diskusija ir atvērusi Igaunijas sabiedrību daudzos veidos – Igaunijā ir pieaudzis tolerances un iecietības līmenis, esam sākuši domāt par to, kurp mēs ejam un kāda būs mūsu nākotne. Vienlaikus šī diskusija ir izcēlusi arī apslēptas bailes, un šobrīd mūsu sabiedrība ar tām cīnās. Bailes ir lielākais šķērslis, kas jāpārvar, lai sabiedrība varētu attīstīties tālāk.

Es gribētu pastāstīt jums par ceļu, kas bija jānoiet Igaunijai, lai sasniegtu šo punktu. Iespējams, jūs no šī stāsta varat kaut ko iegūt, galu galā mums ir gan līdzīga likumdošanas sistēma, gan cilvēku uzskati, gan pagātne. Un, iespējams, arī mēs varam kaut ko mācīties no jums, jo šis process vēl nav noslēdzies un mums pašiem priekšā ir daudz darba.

Iepriekšējās parlamenta vēlēšanās es biju vienīgais deputāta kandidāts, kas publiski paziņoja, ka cīnīsies par Kopdzīves likuma pieņemšanu. Patiesībā tobrīd vēl nebija tāda jēdziena kā Kopdzīves likums – es teicu, ka cīnīšos par visu Igaunijas ģimeņu līdztiesību, lai visi būtu iekļauti un varētu dzīvot tādu dzīvi, kādu viņu vēlas dzīvot, un lai visiem būtu vienādas iespējas reģistrēt kopdzīves faktu. Igaunijas prezidents Tomass Ilvess mani toreiz brīdināja – ja tu pacelsi šo jautājumu, tevi vairs nekad neievēlēs parlamentā, bet likumu tik un tā nekad nepieņems. Taču te mēs esam – likums ir pieņemts, un es esmu atpakaļ parlamentā. Neiespējamais reizēm ir iespējams.

Taču visu pēc kārtas. Pirms četriem gadiem šo lietu uzņēmās risināt divas partijas – liberāļi un sociāldemokrāti. Divas pārējās partijas klusēja un nevēlējās iesaistīties diskusijā. Mēs sapratām, ka vienīgais veids, kā mēs varam virzīt šo lietu uz priekšu, ir caur konstitūciju – balstoties uz eksistējošiem likumiem un spēcīgiem juridiskiem argumentiem, pretējā gadījumā mēs radītu vienīgi lielu juridisku jucekli. Mēs vērsāmies pie tieslietu kanclera Indreka Tedera, kas pārbauda, likumu atbilstību Igaunijas konstitūcijai, – gan mēs, gan vairākas nevalstiskās organizācijas, kas cīnās par cilvēktiesību ievērošanu, lūdzām viņu pārliecināties, vai šā brīža likumi, kas skar cilvēku tiesības un iespējas reģistrēt savas attiecības, ir saskaņā ar konstitūciju un vai visu tiesības tiek ņemtas vērā un ievērotas. Viņš veica analīzi un publiskoja savus secinājumus, tostarp arī nosūtīja tos parlamentam un tieslietu ministram, norādot, ka šā brīža likumi neatbilst konstitūcijai un ka Ģimenes likumam vajadzētu aizsargāt cilvēkus, kas pastāvīgi dzīvo kopā līdzīgi kā laulāts pāris, taču nav precējušies.

Igaunijā aptuveni puse laulību tiek šķirtas un 170 000 cilvēku dzīvo kopā, taču nav precējušies, no kuriem lielākā daļa ir heteroseksuāli pāri. Viņu savienība nav reģistrēta, taču viņi dzīvo kopīgās mājās, viņiem ir kopīgi bērni un viss pārējais, taču likums viņus neaizsargā. Ja kaut kas notiek ar vienu no partneriem, rodas jautājums, kas notiek ar viņu māju, kas notiek ar hipotekārajiem kredītiem, kas notiek ar bērniem, citiem vārdiem sakot, parādās daudz juridisku problēmu. Tas nozīmē, ka visi pāri, ne tikai homoseksuāli, kas dzīvo kopā, bet nav oficiāli precējušies, ir likuma neaizsargāti. Taču konstitūcija nosaka, ka likums aizsargā ģimeni.

Notika arī paralēla diskusija par to, kas ir ģimene, – konstitūcijā ir atsevišķa vieta, kas runā par ģimeni, un atsevišķa vieta, kas runā par laulību. Laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Taču ģimenes definīcijas nav, mūsu konstitūcijā nav tāda panta, kas saka "ģimene ir". Mums ir arī Ģimenes likums, kas regulē daudzas dažādas lietas, tostarp runā par bērnu aizbildniecību, taču arī šajā likumā nav neviena vārda par to, kas ir ģimene. Tāpēc Igaunijas sabiedrībā radās jautājums – kas ir ģimene? Un izrādījās, ka daudziem cilvēkiem ir dažāda izpratne par to, kas ir ģimene. Tradicionāli mēs iedomājamies ģimeni kā vīrieti, sievieti un divus bērnus. Bet kā ar vientuļajām mātēm ar vienu bērnu? Bet ar trīs bērniem? Vai tante, kas zaudējusi visus savus radiniekus un dzīvo vienā mājā kopā ar jums, ir jūsu ģimenes daļa? Vai šie attālie radinieki, kas dzīvo kopā ar jums vienā mājā, ir jūsu ģimenes locekļi? Bija pat tādi dzīvnieku tiesību aizsardzības aktīvisti, kas teica – arī mans kaķis ir mans ģimenes loceklis!

Viedokļi bija ļoti dažādi, un tieslietu kanclers formulēja savu viedokli, kas kļuva par pamatu visam, kas notika vēlāk. Viņa formulējums bija šāds: "Pastāvīga kopdzīve starp viena dzimuma cilvēkiem atrodas ģimenes pamattiesību aizsardzības sfērā, tāpēc tāda situācija, kurā šāda kopdzīve ir legāla, taču to neregulē likums, ir pretrunā ar konstitūciju." Tas nozīmē, ka ir jābūt kādam regulējumam – jebkādam, taču parlamentam tas ir jāpieņem. Kā jūs to darīsiet, ir jūsu ziņā, teica Teders savā vēstulē parlamentam un tieslietu ministram, taču ir nepieciešams aizsargāt to cilvēku tiesības, kas dzīvo kopā un kas nevar noslēgt laulību. Teiktais attiecas arī uz divdzimumu pāriem, taču viņiem tomēr ir iespēja noslēgt laulību, ja viņi to vēlas. Viendzimuma pāriem šādas iespējas nav.

Balstoties uz tieslietu kanclera prasību, tieslietu ministrs lūdza partiju un politisko organizāciju viedokli par to, kā šo situāciju vārētu atrisināt. Uz šo atbilžu pamata viņš formulēja trīs iespējas, kādas ir Igaunijai.

  1. Līgumu pieeja;
  2. Nepieciešamā priekšnosacījuma pieeja;
  3. Reģistrācijas pieeja.

Pirmā pieeja paredz iepriekš valsts izstrādātu līgumu paketi, kas regulētu visu, sākot ar bērnu aizbildniecību un beidzot ar apmeklējuma tiesībām slimnīcā. Partneri, kas vēlētos saņemt tādu pašu pamattiesību aizsardzību kā precēti pāri, vienkārši dotos pie notāra un noslēgtu šo iepriekš izstrādāto līgumu komplektu. Otrā, nepieciešamā priekšnosacījuma pieeja, ir modelis, kas darbojas Zviedrijā un vēl dažās valstīs, – tā paredz automātiski atzīt de facto kopdzīvi, ja cilvēki dzīvo kopā noteiktu laiku. Zviedrija šo laiku ir samazinājusi līdz diviem gadiem, lielākoties sieviešu aizsardzībai – lai sievietes, kas nereģistrētās attiecībās dzīvo ar kādu vīrieti, vienu dienu nepaliek uz ielas, ja ar vīrieti kaut kas notiek vai viņš "pārdomā". Trešā – reģistrācijas pieeja – paredz to, ka abiem partneriem ir jāpauž griba reģistrēt savu kopdzīvi.

Dažādās valstīs ir dažādi nosaukumi šādu attiecību regulējumam – ir civilās partnerattiecības, ir reģistrētās partnerattiecības u.tml. –, tie visi nozīmē aptuveni vienu un to pašu ar nelielām niansēm. Taču mēs nolēmām radīt jaunu terminu, kurš vēl nekur netiek lietots, pret kuru cilvēkiem nav iepriekšēju aizspriedumu un kurš automātiski neradītu pretestību. Tā mēs nolēmām balstīt šo likumu tieslietu kanclera atzinuma formulējumā, kas izvirzīja "pastāvīgas kopdzīves" kritēriju. Kopdzīves likums ir ļoti labs nosaukums arī tāpēc, ka tas ir skaidrs un nepārprotams. Ja mēs to sauktu, piemēram, par civilo partnerattiecību likumu, vispirms mums vajadzētu definēt, kas ir "civils", un tad – kas ir "partnerattiecības". Civilās partnerattiecības var nozīmēt daudz ko, bet kopdzīve ir kopdzīve – divi cilvēki dzīvo kopā.

Šos trīs pieeju variantus mēs piedāvājām parlamenta deputātiem, jo tiem galu galā vajadzētu izstrādāt šo likumprojektu. Divas partijas – Sociāldemokrātu partija un Igaunijas Reformu partija – uzskatīja, ka mums vajag pieņemt trešo pieeju un ka jāturpina diskusijas par Kopdzīves likumu. Vēl viena liberāļu partija, Centra partija, vilcinājās izteikt viedokli, bet konservatīvo partija "Tēvzemes un "Res Publica" apvienība" paziņoja, ka nekādas izmaiņas likumos nav vajadzīgas, Igaunijā viss ir labi, kā ir, ja kāds vēlas reģistrēt savas attiecības, tas var iet pie juristiem un slēgt līgumus. Taču šī pieeja – individuālu līgumu slēgšana – radītu jaunas problēmas. Pirmkārt, katrs jurists radīs savu versiju, otrkārt, šie līgumi neaizsargātu trešo pušu tiesības. Piemēram, ja pāris ir noslēdzis individuālu līgumu un viņu savienība nav valsts reģistrēta, viens no viņiem otram aiz muguras var mēģināt pārdot dzīvokli un trešā puse – dzīvokļa pircējs – var nezināt par šīm saistībām. Ja tas ir precēts pāris, tad informācija par to, ka dzīvoklis pieder diviem cilvēkiem, ir valsts reģistrā un sieva nevar to pārdot, vīram nezinot. Tāpēc tāds variants, kurā cilvēki var noslēgt vienošanās un līgumus pie notāra privātā kārtā, ir nepilnīgs.

2012. gadā tieslietu ministrs sāka veidot likumprojektu, pirmais uzmetums jau cirkulēja partijās, un, tiklīdz valdībā esošie konservatīvie saprata, ka likumprojekts nonāks parlamentā, viņi to nekavējoties norāva, piedraudot izjaukt koalīciju. Lai saglabātu koalīciju, likumprojekts tika nolikts malā un par to uz brīdi aizmirsa.

Pēc kāda laika es sapulcēju vairākus parlamenta deputātus un mēs sākām domāt, kā varam turpināt iesākto – nevis caur valdību, bet caur parlamentu, jo arī deputāti var uzsākt un izstrādāt likumprojektu. Es izveidoju darba grupu, kurā bija pārstāvētas visas partijas, lai katra partija varētu iesaistīties diskusijā un mēs varētu saprast, ko varam panākt, kas ir tie soļi, ko mēs tomēr varam spert, – mēs spriedām, varbūt vēl nevaram sasniegt mērķi, taču varam spert pāris soļu pareizajā virzienā. Tiklīdz kļuva zināms, ka parlamentā vispār notiek šādas sarunas, tika radīta Tradicionālās ģimenes aizsardzības biedrība, kas aktīvi sāka piedalīties politiskajās diskusijās. Nezinu, vai esat redzējuši šo cilvēku fotogrāfijas, taču daži no viņiem izskatās diezgan baisi. Taču lielākā problēma bija tā, ka šī biedrība saņēma simtiem tūkstošu eiro no nezināmām starptautiskām organizācijām – kas bija šie naudas devēji, biedrība neizpauda. Šī lieta ieinteresēja arī medijus, un pētnieciskie žurnālisti atklāja, ka šai organizācijai ir tieši sakari ar austrumu kaimiņiem. Nav tālu jāmeklē, domājot, kas varētu būt ieinteresēts sašķelt Igaunijas sabiedrību, taču fakts, ka šī organizācija apguva tik lielus aizrobežu līdzekļus, bija patiešām satraucošs. Šī pretreakcija daudzus nobiedēja, un parlamentā diskusija atkal apklusa, neviens šim jautājumam negribēja ķerties klāt.

Tad nāca 2014. gads. Spriedze parlamentā pieauga, tuvojās vēlēšanas, un valdība krita. Jauno koalīciju izveidoja divas partijas – Sociāldemokrātu partija un Reformu partija –, kuras nolēma turpināt diskusijas par Kopdzīves likumu. Rezultātā labā spārna organizācijas sāka saukt jauno koalīciju par rozā koalīciju, geju koalīciju u.tml., cenšoties radīt iespaidu, ka jaunā valdība nodarbojas tikai ar vienu likumu – kas, protams, nebija taisnība –, iebiedēt un diskreditēt cilvēkus. Tā kā līdz vēlēšanām palika tikai gads, valdība mīļā miera labad nolēma nerisināt kopdzīves reģistrācijas jautājumu, sakot, ka parlaments var ar to nodarboties, ja to vēlas, taču valdība šajā procesā neiesaistīsies.

Tad manis radītā darba grupa sāka vākt deputātu parakstus par likumprojekta iesniegšanu – lai iesniegtu izskatīšanai likumprojektu, tam ir jābūt deputātu parakstītam. Iesniegt likumprojektu var arī viens deputāts, taču, ja šim projektam nav atbalsta, tam nav arī nekādu izredžu, tāpēc mēs sapratām: jo vairāk mums būs parakstu, jo tuvāk būsim mērķim. Taču dabūt šos parakstus vienu gadu pirms vēlēšanām bija praktiski neiespējami. Tas bija tik grūti, ka kādu dienu es varētu par to uzrakstīt grāmatu, – iet no viena deputāta pie nākamā un censties pierunāt vienkārši atbalstīt likumprojekta iesniegšanu neatkarīgi no tā, kāds liktenis to sagaida. Pēc ilgstošas pierunāšanas no 101 deputāta likumprojektu parakstīja tikai desmit cilvēki.

Un visdrīzāk šis likumprojekts netiktu iesniegts, ja talkā nenāktu mūsu bijušais premjerministrs Andruss Ansips, kas šobrīd ir Eiropas Komisijas komisārs. Tad viņš bija tik tikko ievēlēts Eiropas Parlamentā, taču, pirms tas sanāca kopā, viņam bija jānostrādā divi mēneši Igaunijas parlamentā kā vienkāršam deputātam. Tā bija lieliska izdevība – viņš jau bija ievēlēts Eiropas Parlamentā, viņam nebija, ko zaudēt, tāpēc es lūdzu viņa atbalstu – ja viņš iestātos par šo likumprojektu, cilvēki viņā ieklausītos. Sākotnēji viņš vilcinājās dažādu iemeslu dēļ, taču, redzot, ka neviens vairs par Kopdzīves likuma projektu neparakstās, viņš pārdomāja un uzstājās parlamentā ar vēsturisku runu, kurā viņš izstāstīja kādu aizkustinošu stāstu. 1998. gadā, būdams Tartu mērs, Andruss devās uz Kanādu, kur dzīvoja viņa radinieki, tostarp arī viņa māsīca, kas ielūdza viņu ciemos. Viņš zināja, ka māsīca dzīvo ar sievieti, un nolēma šo aicinājumu nepieņemt. Pēc vairākiem gadiem viņš atgriezās Toronto jau kā Igaunijas premjerministrs un teica tur runu, un redzēja, ka pirmajā rindā sēž divas dāmas – tā bija viņa māsīca ar savu partneri, viņas speciāli atnāca noklausīties Andrusa uzstāšanos. Pēc uzstāšanās viņi jauki aprunājās un viņš beidzot aizgāja pie viņām ciemos – pēc viņa vārdiem, tā bija emocionālākā pieredze viņa dzīvē, viņam bija tik ļoti žēl, ka viņš neapciemoja savu radinieci 1998. gadā tikai tāpēc, ka viņa dzīvo ar sievieti. Redzot tik sirsnīgu pāri, viņš saprata, ka pirms daudziem gadiem izdarīja kļūdu. Un viņš teica – atzīstot savu kļūdu, tagad visu jūsu priekšā es parakstīšu šo likumprojektu. Cilvēkiem trūka vārdu. Ilggadējs Igaunijas premjerministrs ir nācis klajā ar tādu paziņojumu – un visi zināja, ka viņš ir bijis homofobs. Un, tiklīdz viņš parakstīja Kopdzīves likumprojektu, daudzi sāka sekot viņa piemēram – galu galā mēs savācām 40 parakstus un iesniedzām likumprojektu.

Vienlaikus likumprojekta iesniegšana radīja milzīgu ažiotāžu, par to runāja visos medijos, uz katra stūra, katrā virtuvē. Šķiet, ka nav bijis plašākas diskusijas Igaunijas sabiedrībā. Pirmajā lasījumā parlamentā likumprojekts tika pieņemts, radot vēl lielāku saspīlējumu. Oponenti sāka visā valstī organizēt mītiņus, veda cilvēkus no laukiem uz demonstrācijām Tallinā, aizlūdza baznīcās par to, lai likums nekad netiktu pieņemts. Bija acīmredzami, ka tā nebija tikai cilvēku personīgā nostāja, mēs zinājām, ka šīs aktivitātes ar simtiem tūkstošu eiro atbalsta ārvalstu organizācijas – tās tika īpaši organizētas. Mēs sapratām, ka cīnāmies pret lielu un starptautisku spēku, bet mūsu pusē ir tikai 40 parlamenta deputāti, turklāt daudzi no viņiem arī pēc likumprojekta parakstīšanas bažījās par to, vai viņi vēl kādreiz tiks ievēlēti – pretinieki draudēja parūpēties par to. Andruss Ansips sāka darbu Eiropas Parlamentā un kļuva par komisāru, arī citi progresīvi deputāti, kas bija atbalstījuši likumprojektu, devās uz Eiropu, viņu vietā stājās citi parlamenta locekļi, tāpēc rezultātā mūsu atbalsts kļuva aizvien mazāks. Atlikušie atbalstītāji saņēma draudu vēstules, arī no ārzemēm, daudz vēstuļu nāca no Maskavas, mani personīgi vairākas reizes draudēja nogalināt – un vienreiz to arī centās izdarīt Tallinas centrālajā skvērā.

Tad notika kaut kas nekad iepriekš Igaunijas vēsturē nebijis – spontāna tautas kustība, kas radās vienas nakts laikā. To neviens nefinansēja, tā bija cilvēku griba. Divi heteroseksuāli precēti pāri nolēma: kaut kas ir jādara, jo to vairs nevar izturēt. Viņi teica: mēs esam tradicionāla ģimene un mums nevajag Tradicionālās ģimenes atbalsta biedrības palīdzību. Tā šī kustība guva savu nosaukumu "Aitäh" – "Paldies". Viņi teica – "Paldies, bet mums nevajag jūsu atbalstu". Viņiem pievienojās citi cilvēki, un vienas nakts laikā "Paldies" kustībai "Facebook" lapā pievienojās jau 5000 cilvēku. Vienas nedēļas laikā cilvēku skaits izauga līdz 15 000. Tikmēr oponentu "Facebook" lapai sekoja tikai 4000 cilvēku. Un, lai arī oficiālās aptaujas liecināja, ka 60 % iedzīvotāju iebilst pret Kopdzīves likumu, šis virtuālais pārsvars iedrošināja likumprojekta aizstāvjus.

Anti-kustība uz to reaģēja, solot sarīkot visu laiku lielāko demonstrāciju, kurā pret likumprojektu vienosies 50 000 cilvēku.

Pretsvaram "Paldies" kustība aicināja Igaunijas sabiedrībā pazīstamus un cienījamus cilvēkus, kurus visi mīl, dalīties ar savām pārdomām par Kopdzīves likuma nepieciešamību. Aicinājumam atsaucās ļoti daudz cilvēku – aktieri, televīzijas raidījumu vadītāji, zinātnieki, sportisti, tostarp arī mūsu slavenākais futbolists Marts Poms, heteroseksuāls no papēžiem līdz matu galiem, – viņi visi izteica atbalstu šim likumprojektam, sakot, ka Igaunijā jāaizsargā visu cilvēku tiesības un ikvienam vajadzētu būt iespējai reģistrēt savas attiecības. Vairāki desmiti slavenu cilvēku uzfilmēja īsus video, kuros viņi paši saviem vārdiem stāsta, kāpēc viņi atbalsta šo likumprojektu, un šos video ievietoja "YouTube". Tas savukārt radīja ļoti pozitīvu reakciju medijos – šajā mirklī visi mediji nosvērās par labu Kopdzīves likumam un novērsās no anti-kustības, ko finansēja ārvalstu organizācijas. Visas avīzes, izņemot vienu, sāka atbalstīt Kopdzīves likuma projektu. Iespējams, tieši pateicoties šim plašajam viedokļu līderu atbalstam un pozitīvajam vēstījumam medijos, uz solīto visu laiku lielāko demonstrāciju no 50 000 cilvēku ieradās mazāk par 1000. Noskaņojums parlamentā sāka mainīties – ja reiz sabiedrības atbalsts ir, mēs varam virzīties uz priekšu.

Savu lomu likuma pieņemšanā nospēlēja arī ASV prezidenta Baraka Obamas runa, ar kuru viņš uzstājās Tallinā un kurā atgādināja, ka sabiedrībā jāiekļauj arī minoritātes un jāievēro viņu tiesības. Šie vārdi izskanēja īstajā brīdī.

Kā pēdējais salmiņš, pie kā ķērās likumprojekta pretinieki, bija kiberuzbrukums parlamenta e-pastiem – deputāti sāka saņemt tūkstošiem surogātpasta vēstuļu, kuru dēļ nobruka Igaunijas parlamenta mājaslapa. Neskatoties uz to, likums tika pieņemts arī otrajā lasījumā – pēc divarpus dienas ilgušām diskusijām un emocionālākajām runām, kādas jebkad izskanējušas Igaunijas parlamentā. Procesu centās kavēt konservatīvo partija, taču, neskatoties uz viņu pūliņiem, likums tika pieņemts otrajā lasījumā piecos no rīta. Tā kā otrajā lasījumā balsojums tika aizvien atlikts un process iekavēts, trešais lasījums notika jau nākamajā dienā – 9. novembrī. Tā kā spriedze bija tik liela, tuvojās vēlēšanas, visas partijas, izņemot konservatīvos, nolēma atstāt izvēli balsot par vai pret katra deputāta ziņā. Savukārt deputāti baidījās gan par savu turpmāko politisko karjeru, gan dzīvību. Neviens nezināja, kāds būs balsojuma iznākums. Tas bija atkarīgs no katra paša sirdsapziņas. Tā pienāca lielā uzvaras diena – trešajā lasījumā 40 deputātu nobalsoja par, 38 – pret, pārējie atturējās vai neieradās uz sēdi, taču tāds bija galīgais balsojums. Starp pirmo un otro nobalsošanu mums nācās izņemt no likumprojekta vairākus paragrāfus, kuru nobalsošanai būtu vajadzējis absolūto vairākumu – 51 balsi. Tas nebūtu izgājis cauri. Mēs atstājām tos nākotnei. Svarīgi bija tas, ka šis parlaments ir pieņēmis politisku lēmumu – pateicis Kopdzīves likumam "jā" –, un tas stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī. Lai tas darbotos, ir jāizmaina vēl 95 citi likumi. Jo Kopdzīves likums skar tik daudzas dažādas jomas – sākot ar bērnu aizsardzību un beidzot ar militāro jomu, kur tiek minētas ģenerāļu sievas, kā arī Likumu par Igaunijas prezidentu, kur arī tiek atrunāts valsts pirmās personas dzīvesbiedra statuss. Tas skar arī diplomātus – Igaunijas vēstnieks, kas pārstāv valsti ārzemēs, šobrīd var ņemt sev līdzi tikai laulāto draugu, taču turpmāk tas attieksies arī uz reģistrēto kopdzīves partneri. Jebkurš likums, kurā šobrīd minēts laulātais draugs, ir jāmaina. Un tas, protams, atkal raisīs jaunas debates – vai konkrētajā gadījumā tajā ir nepieciešamas izmaiņas vai nav. Vai, piemēram, Igaunijas sabiedrība ir gatava tam, ka valsts pirmā lēdija ir vīrietis? Tas viss mums ir jāatrisina līdz 1. janvārim.

Ļoti emocionāls brīdis bija tajā dienā, kad Kopdzīves likums parlamentā tika pieņemts, – tūkstošiem cilvēku parlamenta priekšā sanesa ziedus, viņi padzirdēja par to ziņās un spontāni sāka nest ziedus, aizvien vairāk un vairāk. Dienas beigās laukums parlamenta priekšā bija noklāts ar ziedu jūru. Tā ļaudis pateicās tiem politiķiem, kas bija pietiekami stipri un iesaistījās cīņā par visu cilvēku tiesībām. Mūsu premjerministrs, kas joprojām ir jaunākais premjers pasaulē, vadīja tiešraidi no šī laukuma kopā ar televīzijas raidījumu vadītāju, kurš ir atklāts gejs un viens no valsts respektētākajiem ziņu reportieriem. Iepriekš premjers atturējās atbalstīt šo likumu, jo tas varēja apdraudēt valdības stabilitāti, taču tagad viņš atnāca, un arī tas bija svarīgs solis likuma atbalstam.

Cīņa vēl nav galā. Mums joprojām ir priekšā daudzas likumu izmaiņas. Šī procesa rezultātā mums ir izveidojušās divas jaunas politiskas partijas, kas iekļuva parlamentā, pateicoties Kopdzīves likuma diskusijai. Viena no tām ir nacionālkonservatīvā partija, kas izauga no likuma pretinieku kustības, – viņiem šobrīd parlamentā ir septiņas vietas, un viņi ir galēji radikāli, līdzīgi Somu partijai Somijā vai Marijas Lepēnas partijai Francijā. Un ir otra partija – Igaunijas Brīvā partija –, kuras pozīcija parlamentā ir šaubīga, taču arī viņi ir skaļi pauduši viedokli pret Kopdzīves likumu.

Šobrīd mums ir divas iespējas – mēģināt pieņemt izmaiņas daudzos likumos soli pa solim vai arī savienot tās visas vienā likumprojektā un mēģināt pieņemt to ar vienu balsojumu. Kā mums veiksies – es šobrīd nezinu. Taču fakts ir tāds, ka politiskais lēmums ir ticis pieņemts, parlaments savu izvēli ir pateicis un tā pienākums tagad ir paveikt atlikušo. Ja tas netiks izdarīts līdz 1. janvārim, Augstākā tiesa saņems neskaitāmus iesniegumus par to, ka cilvēku tiesības netiek nodrošinātas atbilstoši pieņemtajiem likumiem. Un Augstākajai tiesai tad nāksies teikt parlamentam – ja reiz esat pateikuši "A", jums jāpasaka arī "B". Mēs ceram, ka Igaunija turpinās savu ceļu uz atvērtāku sabiedrību un visu cilvēku tiesību ievērošanu. Es ceru, ka arī Latvija spers soļus šajā virzienā, un novēlu jums veiksmi. Un ziniet, ja būs nepieciešams, mēs atnāksim pie jums ar ziediem un noliksim tos jūsu parlamenta priekšā.

Imre Soērs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!