Recenzija
13.06.2007

Ievads Freidismā

Komentē
0

- Varbūt kāds jau ir lasījis? Ja jā, kādas atziņas, viedoklis, vērtējums?
- O! Es tik gatavojos. Tak baigais blāķis garuma ziņā. Un vai maz ko jaunu bez tām pašām seksualitātes un sapņu tēmām, kas sen izmaltas krieviski, atklās. Jā, zināmā mērā viņa idejas ieinteresē un liek paskatīties mazliet plašāk, bet tikai zināmā mērā, jo kaut kas tur sāk kļūt vienpusējs.

(saruna internetā)

 

Nesen iznākušās Ievadlekcijas ir jau ievērotas interesentu vidē un gaida pārējo lasītāju masu grāmatnīcās. Droši vien kādam šī grāmata liksies par dārgu, kādam par nemodernu, tāpēc līdzās īsam grāmatas apskatam mēģināsim novērtēt to arī nedaudz plašākā kontekstā.

Iespējams, ka liela daļa latviski lasošās sabiedrības attiecībā uz psihoanalīzi nav zinošāka par 1915. vai 1932. gada austriešiem, kuriem Freids nolasīja un sarakstīja šīs lekcijas. Ja atsaucamies uz Freida sekotāju un vēlāko pretinieku K.G. Jungu, - vēl arvien tikai 10% sabiedrības ir normāli, psihiski pilnībā veseli cilvēki. Iespējams, ka tas varētu likt apšaubīt normas jēdzienu, bet ne psihoanalītiķa plašo darba lauku. Varbūt pat priekšstats ir vēl neskaidrāks - nepilna pēdējā gadsimta laikā ir nākuši klāt daudzi jauni veidi, kā pārprast vai vulgarizēt psihoanalīzi; līdz ar salīdzinoši lielo atpazīstamību, ko nodrošina pieminēšana dažādās izglītības programmās, Freida vārds tiek piesaukts vietā un nevietā.[1] Tā jāsecina, ka Ievadlekciju izdevums ir ļoti aktuāls. Protams, pēdējos gados jau ir iznākušas vairākas lielā austrieša grāmatas latviski, gan apjoma ziņā pieticīgākas, tāpat arī vairākas profesora Igora Šuvajeva monogrāfijas[2] par Freidu un psihoanalīzi. Beidzot pie mums ir nonākuši mācības pamati no pirmavota.

Ir tādi autori, piemēram, Freids vai Fuko, kuru izteiksmes skaidrība un krāšņums, kā arī spējas paredzēt lasītāja iebildes, padara viņu darbu recenzēšanu par īpaši sarežģītu - tas ir tā, ka tu lasi un saproti, ka viss jau ir pateikts. Psihoanalīzes neparastais stāvoklis un atklājumi, kas izraisīja sava laika sabiedrībā sašutumu, lika tai maksimāli nodrošināties pret kritiku, vienmēr atstājot atkāpšanās ceļu - iespēju „izstumt” nevēlamo informāciju. Zemapziņa ir vieta, kura nekur nav lokalizēta, tas ir tikai funkcionāls pieņēmums, līdz ar to - ne īsti pierādāms, ne apgāžams. Bērnības realitāte var būt gan fantāzijas, gan pieredze, bet pati analīze: gan galīga, gan bezgalīga - nekādi droši rezultāti netiek apsolīti. Līdz ar to es pieņemu, ka īsam ieskatam par Ievadlekcijām pietiktu ar vienu paša Freida rindkopu:

Nedusmojieties, ja iesākumā izturēšos pret jums kā pret šiem neirotiskajiem slimniekiem. Īstenībā es jums neieteiktu klausīties manī otro reizi. Šajā ziņā tūdaļ pat izklāstīšu, kādas nepilnības ir nepieciešami saistītas ar apmācību psihoanalīzē un kādas grūtības ir sagaidāmas paša sprieduma ieguvē. Es parādīšu, kā visai jūsu iepriekšējās izglītības virzībai un visiem jūsu domāšanas ieradumiem nenovēršami jāpadara jūs par psihoanalīzes pretiniekiem un cik daudz jums pašiem sevī jāpārvar, lai uzveiktu sevī šo instinktīvo pretišķību. Ko gūsit psihoanalīzes izpratnē no maniem ziņojumiem, to, protams, iepriekš jums nevaru pateikt, taču varu apsolīt tik daudz, ka, noklausoties tos, neiemācīsieties veikt psihoanalītisku izpēti vai īstenot šādu ārstēšanu. (1.lekcija)

Pēc tāda brīdinājuma lieliskais orators sāk lekciju ciklu, katras ietvaros aptuveni divu stundu garumā nespeciālistu auditorijai izskaidro analīzi. Šāds formāts ļauj izpausties gan Freida retoriskajām dotībām, gan prasa stāstījumā iekļaut spilgtus piemērus un anekdotiskus gadījumus, atgriezties vairākkārt pie svarīgākajām tēmām un paskaidrot nozīmīgākos jēdzienus.

Bagātīgā valoda un kvalitatīvais teksts, kas, neskatoties uz objekta nopietnību, lasītājam spēj sagādāt īstāko baudu, varētu būt viens no iemesliem, kāpēc izlasīt Ievadlekcijas. Otrs - saprast, kas tiešām ir psihoanalīze un tās pamatnostādnes (vismaz Freida izpratnē). No sākotnējās Freida teorijas līdz mūsdienām psihoanalīze ir sazarojusies visdažādākajos virzienos un apakšvirzienos, no kuriem daži turpina Freida idejas, citi tās noliedz vai noliedz citu virzienu Freida interpretācijas. Pieminēšanas vērtas vien varētu būt kādas desmit mācības transformācijas: Freida tuvā sekotāja un drauga K. G. Junga analītiskā psiholoģija, kurai mums jāpateicas par arhetipu nojēgumu, populārā A. Ādlera individuālpsiholoģija, psihoanalīzes ortodoksālais virziens, ko pārstāv tādi analītiķi kā K. Abrahams, E. Džonss, T. Reiks u.c., samērā populāra ir Ž. Lakāna skola, kurā satiekas psihoanalīze ar valodas filozofiju (tajā pašā laikā pretendējot turpināt Freida teoriju tās īstākajā veidā). Psihoanalīzei rodas objektu specifikācija - šeit varētu minēt bērnu un sieviešu analīzi, kura ir Freidam radniecīga meitas Annas Freidas personā, tāpat tā koķetē ar valdošajiem 20. gadsimta politiskajiem režīmiem - ir gadījies dzirdēt K.G. Junga un Ž. Bataija vārdus nacisma sakarā, un marksisms ir sajaucies ar psihoanalīzi V. Reiha un, zināmā mērā, H. Markuzes darbos. Vēlākajās desmitgadēs psihoanalīzes virzieni tiecas nonākt gan medicīnas (analītiskā psihosomatiska), gan sociālo un humanitāro zinātņu (antropoanalīze, etnopsihoanalīze) paspārnē. Psihoanalīze atdzimst kā neoanalīze un dažās interpretācijās ir pazīstama kā personālistiskā analīze.

Ienākusi medicīnas un akadēmiskajā vidē, Freida radītā mācība sen jau ir pārkāpusi tās robežas, tāpēc trešais iemesls ir tāds, ka, saprotot psihoanalīzi, tas ļaus lasītājam labāk saprast ļoti daudzus 20. gadsimta mākslasdarbus, filozofijas virzienus un citus kultūras produktus. Iespējams, ka arī nedaudz vairāk saprast sevi vai vismaz nepārprast.

Interesants ir fakts, ka neskatoties uz tās plašo ietekmi, psihoanalīze ir daudzkārt noliegta un pasludināta par mirušu vai vismaz vecmodīgu - Freida kabinets ar visu kušeti ir kļuvis par memoriālo muzeju gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Līdzās nozares speciālistu kritikai, psihoanalīzi, it īpaši - Freida, kritizē psihologi, mediķi un filozofi u.c. Piemēram, K. Popers norāda, ka tā nav falsificējama (rupji sakot - pārbaudāma un apgāžama), līdz ar to - tā nav zinātne. Ā. Grīnbaums, turpretim, uzskata, ka tā ir falsificējama un tā izrādās nepatiesa. A. Janovs apgalvo, ka tā padara sajūtas intelektuālas un tādējādi tikai nostiprina emocionālo aizsardzību. Feministes Freidam nevar piedot peņa skaudības jēdzienu u.t.t. Daži kritiķi iebilst pret kādas noteiktas skolas idejām, citi - vienkārši pret kādu no Freida pieņēmumiem, nepašaubot pārējos.[3]

Attiecībā uz paša Freida darbiem, samērā pamatota kritika varētu būt tā, ka autors galvenokārt vispārina atsevišķus klīniskos gadījumus, bet rezultātiem nav nekādu pierādījumu ne ar eksperimentāliem, ne ar kvantitatīviem datiem. Freids pat tiek apvainots dažu šādu gadījumu viltošanā. Galu galā - neviens nezina, kas patiešām tika runāts viņa kabinetā. Viens no vadošajiem ASV psihiatriem E. F. Torrijs pat apgalvo, ka psihoanalīze nav zinātniskāka par tautas dziedniecību. Kopumā Freida kritiku varētu iedalīt trijos virzienos: 1) tā ir pseidozinātne, 2) atsevišķi tās pieņēmumi nav pareizi, 3) tā nav efektīva ārstēšanas metode.

Bet tagad atpakaļ pie lietas, tas ir, kritikas objekta. Ievadlekcijas tika nolasītas 1915.-17. gadā Vīnes Universitātē ziemas semestros. Tādā pašā stilistikā, saglabājot pat uzrunas formu, ir ieturētas 1932. gadā sarakstītās, bet publiski nenolasītās 29.-35. lekcijas. Šinī darbā Freids norāda psihoanalīzes vietu starp citām pētniecības / ārstniecības nozarēm jeb, vienkārši sakot, to pozicionē, tad apraksta izmantotos instrumentus - valodas, runas un sapņa analīzi. Tālāk pievēršas neirožu izpētes problemātikai, līdz ar to arī aprakstot dziņu teoriju, psihoanalītisko seksualitātes izpratni un apziņas struktūru, iepazīstinot lasītāju ar bezapzinātā un libido funkcionēšanu. Grāmatā aplūkoti arī Freida laika psihoanalītiskās terapijas mehānismi. Vēlāk sarakstīto lekciju ietvaros tiek daļēji revidētas un papildinātas pirmās lekcijas, galvenokārt attiecībā uz sapņu interpretāciju un dziņu teoriju, kā arī sniegts plašāks ieskats tādos vispārīgos jautājumos kā sievišķība un pasaules uzskats. Grāmatas beigās ir arī Freida dzīves dati un bibliogrāfija 40 (!) lapaspušu garumā, tāpat arī personu rādītājs - kā jau akadēmiskam izdevumam pieklājas. Ievadlekcijas ir piedzīvojušas vairākus izdevumus, piemēram, interneta resursā lib.ru ir lasāms teksts ar klausītāju jautājumiem lekciju beigās. Latviski pieejamais teksts ir tulkots no tā sauktā ‘Studiju izdevuma’.

Tulkojums varētu tikt saukts par teicamu, ja neskaita dažas iebildes, kuras savā recenzijā jau piemin psihoanalītiķis Jānis Gailis.[4] Tulkotājs un Freida speciālists I. Šuvajevs tekstā ievieš arī jaunvārdus, piemēram, salikteni ‘ēbrejģimene’. Pievēršoties tulkojuma jautājumam nopietnāk, tulkotāja rokraksts latviešu auditorijai pat sagādā zināmas priekšrocības, jo, kā jau minēju, viņam pieder arī liela daļa tulkojumu un darbu par Freidu latviešu valodā, līdz ar to lasītājam ar plašākām interesēm neradīsies jēdzieniskais sajukums, salīdzinot Ievadlekcijas un pārējo materiālu. I. Šuvajevs arī ievadā un komentāros norāda uz vairākām savām grāmatām, kurās kāds jēdziens, Freida mācības vai personības aspekts ir tuvāk aplūkots. Arī par ievadiem un daudzajiem komentāriem jāpiebilst, ka paveikts ir tiešām korekts un profesionāls darbs.

Cerams, ka Eduarda Groševa veidotais vāka dizains ar bargu psihoanalīzes tēva portretu neatbaidīs latviešu lasītājus no šis visumā patīkamās un samērā vienkāršās lasāmvielas.



[1] Klasisks piemērs: „Kad mātei bijis tikai divi mēneši, viņa esot pametusi vīru - manu vectēvu vienu ar bērniem - un aizbēgusi ar kaut kādu lidotāju. Vēlāk gan atgriezusies, bet tik un tā drīz šķīrusies. Riktīgs freidisms. Psiholoģijas lekcijās jau kaut ko tādu stāstīja. Te nu ir - pilnīga ilustrācija” - Rūta Mežavilka / /prn.php?ho=J&st=&item=410

[2] Piemēram: Psihoanalīze un dzīves māksla (1996), Dzīļu psiholoģija (2002), Freida lieta (2003).

[3] Vairāk par Freida kritiku ir kvalitatīvā rakstā Vikipēdijā, šeit arī norādes uz literatūru tālākai lasīšanai. http://en.wikipedia.org/wiki/Psychoanalysis#Criticisms

[4] Gailis J. Intīmas sarunas pašam ar sevi.// Kultūras Diena, 13.04.2007.

Tēmas

Toms Ķencis

Patiesībā zinātnieks: https://ut-ee.academia.edu/TomsKencis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!