Tuvāko mēnešu laikā Krišjāņa Kariņa valdība nekritīs, jo neviens patiesībā nedeg vēlmē stāties tās vietā.
Iekšpolitiskie procesi turpinās arī pandēmijas laikā – notiek vēlēšanas, mainās valdības utt. Mēs to redzam ASV, Moldovā, Gruzijā un virknē citu valstu. Savukārt, ja vēlēšanas tiek, piemēram, atliktas pandēmijas dēļ, valdošās grupas kritika konkrētajā valstī paliek tikai kritikas – nereti pamatotas – formā un nekādas varas maiņas nenotiek. Iemesls gan neslēpjas faktā, ka politiskie konkurenti tāpat neko neizdarītu labāk. (Pat abstrahējoties no opozīcijai tradicionāli raksturīgās retorikas "viss ir slikti!", skaidrs, ka valdībā ik pa brīdim tiek pieļautas kļūdas.) Problēma ir tā, ka nevienam nav skaidrs, cik ilgi turpināsies pandēmija un cik ilgi būs nepieciešami nepopulāri lēmumi. Ja būtu zināms, ka, piemēram, efektīvas vakcinēšanās rezultātā epidemioloģiskā situācija, teiksim, februārī būs būtiski uzlabojusies, domāju, ka personāžu, kas gribētu stāties Kariņa vietā, netrūktu jau tagad. Ņemot vērā, ka šādas prognozes izteikt nav iespējams, politiskajiem konkurentiem nebūtu racionāli stāties pie kuģa stūres, apzinoties, ka manevra iespējas vienalga ir nelielas. Precīzāk sakot tā: kaut kādus bonusus, protams, varētu iegūt, norobežojoties no valdības pārstāvju neveiksmīgākajiem izteikumiem un lēmumiem vai tos atceļot, tomēr pat vistalantīgākā un apņēmīgākā opozīcija nebūs stiprāka par to, ko varētu apzīmēt par bioloģisko likumsakarību diktētu lietu dabisko gaitu. Īsi sakot, sociālie tīkli var vārīties sašutumā un kategoriskā secinājumā "šitai valdībai ir jāatkāpjas!", tomēr līdz pavasarim mēs esam iestiguši un par to, manuprāt, laimīgi nav pat visi personāži pašā koalīcijā.
Proti, ja pēdējo nedēļu lielāko zaudētāju – AP – pašvaldības ārpus Rīgas sevišķi neinteresē, tad JV, NA un JKP sagaidīt pašvaldību vēlēšanas 2021. gada jūnija sākumā nokaitinātu vēlētāju kritikas pavadījumā nebūtu komfortabli. Lai gan būtiski atšķirīgu koalīciju izveidot tāpat neizdotos, izmaiņas personāliju līmenī šīm trim partijām nenāktu par ļaunu, bet, atkārtošos, atrodi nu gribētājus ieņemt posteņus pašreizējā situācijā.
Ja gaisotne koalīcijā ir viegli depresīva, bet tonusu uzlabojošas izmaiņas arī nav iespējamas, pastāv liela iespēja, ka koalīcija centīsies izdarīt, cik nu iespējams, mazāk kustību vispār, lai lieku reizi par sevi neatgādinātu. Nebūtu taisnīgi šādu modeli saukt par veģetēšanu, jo galu galā kaut kādi lēmumi ir jāpieņem kaut tādēļ, lai veselības aprūpes sistēma nesabruktu, un jādarbina (labāki vai sliktāki) atbalsta instrumenti ekonomikā. Pareizāk būtu teikt, ka koalīcijas partijas centīsies rušināties katra savās nozarēs, mēģinot izcelt savus mazos labos darbus, vienlaicīgi vairoties no jautājumiem, kuru risināšanai nepieciešamas asākas debates – gan ar koalīciju, gan sabiedrību.
Šādā kontekstā mazāk apspriests ir jautājums par pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu ietekmi uz t.s. nepublisko politiku. Vairumam no mums nepubliskā politika asociējas ar korupciju un lietu kārtošanu bāros, pirtīs, autostāvvietās utt. Zināms pamats šādam aizdomīgumam un nepatikai ir, tomēr nepubliskās politikas sastāvdaļa ir arī atklāta domstarpību izrunāšana un kompromisu meklēšana. "Pirms covid" bija pamats ironizēt par valdības sēžu atklāto daļu saturīgumu, un arī tagad lieki cerēt, ka politiskā netīrā veļa tiks mazgāta zoom video konferencēs. Šopavasar, kad ar Covid-19 inficējās vairāki Krievijas valdības ministri, premjeru ieskaitot, politologs Gļebs Pavlovskis publiski smīkņāja par to, ka amatpersonas, lūk, nespējot funkcionēt bez tikšanās, kā saka, aci pret aci. Ironija bija pamatota, tikai jāpiebilst, ka tā tikpat labi attiecas arī uz ASV administrācijas aprindām vai, teiksim, Čehijas valdību (plašu publicitāti ieguva nu jau bijušā Čehijas veselības ministra vakarēšana aiz slēgta restorāna durvīm). Vēlreiz: var, protams, uzskatīt, ka epidemioloģiskās drošības pasākumi apgrūtina dažādas rebes, tomēr, cik saprotu, tās kavē arī to nepubliskās politikas daļu, kas nav pretlikumīga. Rezultātā iepauzējas arī pārpratumi, kas citos apstākļos būtu noskaidrojami, un asākas vārdu apmaiņas, kas dažkārt nepieciešamas, lai virzītos tālāk ar kādu kopīgu lēmumu.
Tāpat neesmu pārliecināts, vai mēs pietiekami apzināmies vēl kādu nelāgu paradoksu. No vienas puses, ir vērojama intensīva dažādu profesionālo grupu neapmierinātība ar valdību – sākot ar kultūras un sociālo dienestu darbiniekiem, beidzot ar skaistumkopšanas un tirdzniecības sfēru. Tā var radīt maldīgu iespaidu par, kā saka, revolucionārās situācijas nobriešanu. Maldīgs šis priekšstats ir tāpēc, ka, no otras puses, pandēmijas seku rezultātā valdību ietekme uz ekonomiku un naudas plūsmu sadali tieši palielinās. Nesaku, ka tas ir pareizi, jo es sevi redzu tradīcijā, kas saka: ja runa ir par valsti, piesardzības nekad nav par daudz. Tomēr tas nemaina lietas būtību – tieši politiskā vara šādos krīžu periodos, tēlaini izsakoties, tur maku. Tādēļ ir pamats domāt, ka dūšīga ministru lamāšana daudzos gadījumos beigsies ar stāšanos rindā pēc atbalsta, un tas ilgtermiņā būs kaitīgi. Ne tikai tāpēc, ka pazemojoši, bet tāpēc, ka tas vispār rada depresīvu noskaņojumu cilvēkiem, kuri pirms pandēmijas savu dzīvi veidojuši, primāri paļaujoties tikai paši uz sevi.
Rezumēju: manuprāt, tuvākajos mēnešos mūs sagaida mīcīšanās uz vietas lēmumu pieņēmēju aprindās, kā arī radikalizēšanās sociālo tīklu izteikumos, kas galu galā apdraud rakstītāju un lasītāju garīgo veselību.
0