Par Klāva Meļļa izrādi "Himna", neatkarīgā teātra trupa "Kvadrifrons" Rīgas cirkā
Zināma svētku sajūta pārņem, dodoties uz Rīgas cirku, kurā kopš oktobra savu mājvietu ir radusi nule izveidotā neatkarīgā teātra trupa "Kvadrifrons". Ir dzimis jauns neatkarīgais teātris, kas saviem skatītājiem piedāvā visnotaļ interesantu un vērtīgu mākslas pieredzi – to apliecinājusi jau Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros tapusī izrāde "Pavasaris", kas veidota pēc vācu dramaturga Franka Vēdekinda jaunības traģēdijas "Pavasara atmoda" motīviem vācu režisores Alisjas Geigelinas režijā.
Arī jaunākais "Kvadrifrona" piedāvājums, aktiera un režisora Klāva Meļļa gādībā tapusī izrāde "Himna", kas arīdzan ir jaunā režisora diplomdarbs, beidzot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūru, nebūt neatstāj vienaldzīgu.
Izrādes "Himna" teksts ir paša režisora sacerēts – tas tapis, iedvesmojoties no ebreju izcelsmes krievu-amerikāņu filozofes, rakstnieces Ainas Rendas darbiem. Ar Rendas darbu skatuves versiju daudzi Latvijas teātra skatītāji pirmoreiz varēja iepazīties pagājušās sezonas Dailes teātra Lielās zāles repertuāra izrādē, režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā "Būt Kejai Gondai".
Taču "Himna" ir pavisam kas cits, te nav jaušama nekāda iespējamā ietekme no "Būt Kejai Gondai", bet gan no pašas neviennozīmīgi vērtētās Ainas Rendas daiļrades.
Izrāde stāsta par trim draugiem, trim arhitektiem, bijušajiem arhitektūras studiju laika kursabiedriem: Dominiku (Ance Strazda), Robertu (Reinis Boters) un Henriju (Āris Matesovičs), kurus vieno ne tikai viņu darbs arhitektu birojā, bet arī kāds ļoti savdabīgs mīlas trijstūris.
Skatuves telpa iekārtota gana atbilstoši izrādes kopējam naratīvam, jo dažas remontu sen neredzējušās Rīgas cirka telpas patiesi arī realitātē varētu būt mājvieta kādam nelielam arhitektu birojam. Visu trīs varoņu ikdienas dzīves līkločus neuzmācīgi izceļ arī gaismu mākslinieku Jūlijas Bondarenko un Jāņa Sniķera darbs.
Izrādes sākumā un arī tās gaitā skan itāļu komponista, diriģenta Ennio Morrikones kompozīcija ar lipīgo piedziedājumu "Vamos a matar, Compañeros" (latviski – "Nogalināsim, draugi!"). Šī mūzika savulaik sarakstīta itāļu kinorežisora Serdžo Korbuči tāda paša nosaukuma 1970. gada filmai, kas vēsta par notikumiem Meksikas revolūcijas laikā, pagājušajā gadsimtā. Meksikāniskā atsauce nav nejauša, jo, pateicoties šai revolūcijai, radās pavisam jauna politiskā iekārta, kas minētajā valstī funkcionē vēl šobrīd. Pašā izrādē gan Meksikas revolūcijas atainojuma nav, taču, ņemot vērā to, ka izrādes laiks, ko raksturo arī iestudējuma kostīmi, ir mūsdienu kapitālisms, tajā tiek atklātas varoņu alkas pēc izraušanās no sabiedrības uzspiestajām "pareizībām" un alkas pēc nosacītas "seksuālās revolūcijas".
Dominikas, Roberta un Henrija savstarpējās attiecībās tiek iztirzāti iepazīšanās, draudzības un seksualitātes jautājumi, norisinās savas identitātes meklējumi, tiek arīdzan meklēti ceļi, kā iederēties sabiedrībā. Un, protams, vienlīdz svarīgi ir atrast veidus, kā visiem neciest no frustrācijas un veicināt arhitektu biroja produktivitāti, jo ir taču darāms svarīgs darbs – sociālās ēkas būvniecība. Viņus visus saista romantiskas jūtas, iespējams, pat pavisam īsta, neviltota un nesavtīga mīlestība. Taču arī uz šiem varoņiem attiecināms nerakstītais likums – kur divi, tur trešais lieks. Te gan jāpiebilst, ka neviens īsti negrasās un izrādes gaitā nebūt neatdod grožus, lai kļūtu šis liekais. Patiesībā šajā trijotnē nav neviena liekā.
Jau minēju, ka izrādē ir jaušama Ainas Rendas klātbūtne un konkrēti viņas pārstāvētais žanrs – antiutopija. Tas ir drūmas, drīzāk viscaur negatīvas nākotnes redzējums. Nebūt ne rožainas dienas, kas potenciāli var izjaukt šobrīd ieskicēto priekšdienu harmoniju, iezogas arī Dominikas, Roberta un Henrija dzīvē. Vai šim triju varoņu savstarpējo romantisko attiecību modelim ir lemts iet bojā mūsdienu sabiedrības sociāli konstruēto "normatīvu" spiediena dēļ? Šāda veida jautājums izrādes gaitā netieši tiek iztirzāts, taču paliek neatbildēts.
Draudzību, kas pāraugusi intimitātē, akcentē ne tikai fakts, ka pēc studijām bijušie kursabiedri ir kļuvuši par kolēģiem, bet arī tas, ka viņi labprāt viens otram velta ne tikai sirsnīgus, mīlošus acu skatienus, bet arī savstarpējus kaislīgus, seksuālus skūpstus. Vai starp Dominiku, Henriju un Robertu ir patiesa mīlestība vai tikai seksuālu vēlmju apmierināšana? Jautājums aktualizējas tieši visu trīs varoņu kopīgo un savstarpējo skūpstu laikā. Tā nebūt nav formāla, rotaļīga un ēverģēlību piesātināta "lielā buča", līdzīgi kā starp Latvijā kādreiz populārā britu televīzijas seriāla "Teletūbiji" galvenajiem varoņiem, jo brīžos, kad Ances Strazdas Dominika nododas izrādes pirmajiem intīmajiem skūpstiem ar Reiņa Botera Robertu un Āra Matesoviča Henriju, uzreiz ir skaidrs, ka te galvenais ir iekāre. Līdzīgas, ja ne vēl kaisles piesātinātākas skūpstu ainas izspēlē arī Reinis Boters un Āris Matesovičs (izrādes režisors privātā sarunā pēc izrādes to nodēvēja par "iespējams, garāko vīriešu skūpstu Latvijas teātra vēsturē", un viņam pat varētu piekrist, jo tas noteikti nav atainots formāli un ilustratīvi, bet gan godīgi, atklāti un… samērā ilgi). Tomēr šāda "zviedru ģimenīte" (šis termins izrādē tiek ironiski apspēlēts) jeb poliamorija – intīmas attiecības ar vairākiem cilvēkiem pēc savstarpējas piekrišanas – rada draudus un riskus, lai viņi spētu iekļauties mūsdienu sabiedrībā un visi trīs netiktu jebkādā veidā stigmatizēti. Dominika, Roberts un Henrijs to apzinās, tādēļ viņi meklē risinājumus, un viens no tiem tiek arī atrasts – sākas "trešā liekā" noskaidrošana. Tomēr, tā kā viņus vieno ne tikai šīs attiecības, bet arī kolēģu statuss darbā un kopīgais projekts – sociālās ēkas būvniecība, tad "trešais liekais" tiek meklēts arī profesionālo spēju ziņā.
Jā, viens no izrādes lielākajiem pārsteigumiem, protams, ir tieši savstarpējie naturālistiskie skūpsti, taču tikpat svarīgi – ja ne pat vissvarīgāk – ir uzsvērt, ka šīs ainas diez vai būtu tik veiksmīgi izspēlētas, ja starp aktieriem nebūtu tik lielas saliedētības, savstarpējs komforts un draudzība reālajā dzīvē, ārpus skatuves telpām. Caur izrādes aktieriem un režisoru strāvo patiesa izjūta, ka šī ir pilnvērtīga, nedalāma teātra trupa, kurai lemts būt. Te gribētos minēt, ka "mīlestība ir nedalāma", līdzīgi kā mūziķis Ainars Mielavs to apdzied 1985. gada "Mikrofona aptaujas" dziesmā. Ances Strazdas Dominika ir impulsīva un nedaudz apjukusi bažās par trijotnes nākotni, tai pašā laikā viņa ir samiernieciska, diplomātiska, īpaši brīžos, kad Roberts un Henrijs cenšas neveiksmīgi tikt galā ar jautājumu par piemērotāko un "pareizāko" attiecību un ikdienas darba modeli. Neziņa par nākotni precīzi atklājas Reiņa Botera tēlotajā Robertā, kurš teicami nospēlē neirotisku un emocionālu naivuli. Līdzpārdzīvojums spilgti parādās brīdī, kad viņš piedāvā Āra Matesoviča atveidotajam nedaudz švītīgajam Henrijam izbeigt attiecības ar Dominiku. Vienlaikus Roberts lūdz palīdzību Henrijam darba jautājumos, jo pats īsti netiek galā ar sociālās ēkas būvniecības projektu.
Visbeidzot nākotne viņiem īsti skaidra netop, parādās tikai jaušamas cerības un optimisms, izrādes beigas atbildes nesniedz, bet pārdomas par mūsdienu Latvijas sociumu gan. Visticamāk, lai gan izrādes naratīvs to konkrēti nepiedāvā, ir jaušams, ka "pareizā" attiecību modeļa jautājums ir ieskicējies līdz ar metaforisko sociālās ēkas būvniecības projektu, jo, iespējams, tieši sociālais aspekts un potenciālā nākotnes nepieciešamība kādam "iznākt no skapja" ir saasinājusi varoņu attiecības.
0