Atzīšos, salēcos, kad LTV "Rīta panorāmā" šonedēļ premjeram sarunas noslēgumā tika uzdots tiešs jautājums: vai esat ticīgs cilvēks?
Nav runa par to, ka "tādus jautājumus uzdot nav pieklājīgi", jo tas skar kaut ko ļoti privātu, intīmu, – galu galā, augustā tūkstošiem cilvēku Aglonā un ceļā uz to tieši demonstrē savu atbildi uz šādu jautājumu.
Tomēr atļaušos teikt, ka vismaz pats vēlētos šādu jautājumu gadījumā nesniegt atbildi vai, tas būtu vēl labāk, ar šādiem jautājumiem nesaskarties. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ.
Ir jautājumi, kurus arī var apzīmēt kā tādus, uz kuriem skaidru atbildi dot nereti ir grūti. Piemēram: "Vai esat laimīgs?" Tomēr laimes jēdziena plašās interpretācijas iespējas ir diezgan labi saprotamas, racionalizējamas (te kodolīgs antropologu skatījums) un, kā dažkārt saka, negriež dzīvā miesā. Savukārt jautājums par to, kā es saprotu pasauli, vai es tajā redzu jēgu, ir pārāk sarežģīts, lai varētu to iekļaut lakoniskā "esat ticīgs? – jā". Pieņemu, ka vairums no mums šodien jūtas "puslīdz laimīgi", bet "ir arī jutušies laimīgāki", lai gan ir bijis tā, ka jūtamies "ne visai laimīgi", un diez vai kādu izbrīna šādas svārstības un it kā nekonsekvence atbildēs. Jo ar "laimi" jau tā ir. Ticības (labi, lietosim šo jēdzienu...) gadījumā jautājums ir par kaut ko vairāk nekā sajūtām. Kā saka viens no varoņiem Kristīnes Ulbergas romānā: "Neko nevar pierādīt. Pašu galveno – Dieva esamību nevar, tad visu citu nav vērts pat censties" [1]. Neprasiet man atbildi, ar kuru es darbojos ik dienu, kas mani pašu visbiežāk neapmierina, bet kas ir "pati galvenā". Turklāt es nesaprotu, kāda vispār kādam daļa par manu ticēšanu vai neticēšanu, jo tā neskar līdzcilvēku intereses, kuru vārdā, pieņemsim, ir tiesības uzdot dažādus jautājumus.
Apzīmēt kādu laikmetu ar tam it kā raksturīgām iezīmēm ir apšaubāma nodarbošanās, tomēr šoreiz pats pārkāpšu šo principu. Manuprāt, šis ir kaut kādas nebeidzamas komunikācijas laikmets ar nepārtrauktiem jautājumiem – par jebko –, uz kuriem tiek sagaidītas atbildes, nav svarīgi, cik kvalitatīvas. Tas, ka atbildēm bieži tiek lietoti saīsinājumi un simboli, šķiet, nedara uzmanīgus. Es tikai jautāju, esi tik laipns, atbildi.
Krievijā ir noturējies kāds joprojām lasāms zinātnisks žurnāls, kura tematiku raksturo nosaukums "Valsts, reliģija, baznīca Krievijā un aiz tās robežām". Šā gada trešais numurs veltīts Dieva vārda valkāšanas, zaimošanas prakses tēmai, un viena no publikācijām vēsta par ļoti tiešām, priekšmetiskām attiecībām starp ticīgajiem viduslaikos un viņu ticības saturu, tā simboliem. Vienkāršojot: ļaudis, kuri iemet kāda svētā tēlu upē vai nolauž Jaunavas Marijas tēlam mazo Jēzu, aizstiepj to uz mājām kā simbolisku ķīlnieku, nesaceļas pret ticību, viņi šādi paskubina ticības "objektu" iejaukties, rīkoties atbilstoši ticīgā interesēm. Tas ir tādas ļoti nepastarpinātas, atklātas attiecības starp cilvēku un viņa ticību.
Nevēlos nevienu aizvainot ar šo salīdzinājumu, vienkārši mani mulsina vēlme jebkuru tēmu stiept t.s. publiskajā telpā un apspriest.
P.S. Jautājums par ticību nav vienīgais, par kuru mēs esam apbrīnojami runīgi. Uz jautājumu par to, vai es spētu kādu apzināti nogalināt un kā es to uztvertu, neatbildēšu, jo uzskatu, ka drīkstu neatbildēt. Vienlaikus es saprotu, ka ir cilvēki, kuru dzīvē nogalināšana nav kaut kas ārkārtējs, – piemēram, karavīri konflikta zonās. Man nav ne jausmas, vai un ko šie cilvēki atbild uz jautājumu "vai tu esi kādu nogalinājis?", tomēr snaipera gadījumā atbilde it kā ir pašsaprotama. Labi. Savukārt, lasot ziņu par to, ka ir uzstādīts jauns pasaules rekords attālumam, kādā izdevies kādu nogalināt, es personīgi varu reaģēt tikai ar jautājumu – vai kāds nav galīgi prātu izkūkojis, ja nogalināšanas tiek ne tikai fiksētas, bet acīmredzot salīdzinātas kādā publiskā datubāzē?!
[1] Ulberga, K. Tur. Rīga: Dienas grāmata, 2017, 151. lpp.
1