Māksla
25.01.2018

Ieskatoties melnajā caurumā

Komentē
0
Saglabā

Mārtiņa Zuša ilustrācijā, kura izmantota izstādes "Melnais caurums" plakātam, redzams vīriņš – zvaigznājs, kas kosmosa vidū sēž ar makšķeri rokā un gaida, kad pieķersies loms. Loms klaiņo kaut kur melnā cauruma dzīlēs. Īstenībā par melnajiem caurumiem sāka dēvēt mākslas centra "Totaldobže" organizētos eksperimentālos pasākumus, kuros tika iesaistīti cilvēki no dažādām mākslas sfērām. Šī izstāde apkopo dažus no tiem, un tā apskatāma mājā Tallinas ielā, netālu no telpām, kur notika Kaspara Groševa kūrētā izstāde "Baltie klīdēji", un varbūt šeit tiešām pamazām tiek veidots kāds jauns, ar mākslu un kultūru saistīts kvartāls. Telpas tomēr izskatās pieradinātākas nekā "klīdējos". Vietām pat negaidīti skaistas, piemēram, ejot pa gaiteni, piepeši pārsteidz brīnišķīga podiņu krāsns. Izstādē ir piecas telpas, katrā no tām izstādes apmeklētājs var iepazīties ar atsevišķo "melno caurumu" vai tā dokumentāciju. Visu apmeklējuma laiku esmu vienīgais cilvēks izstādē, kas patiesībā ir patīkami. Un gandrīz visi, kuriem esmu pieminējusi šo izstādi, neko par to nav dzirdējuši. Varbūt es arī neko nezinātu, ja vien man nebūtu jāraksta šis raksts. Tāpēc rakstīšu rūpīgi, lai visi, kas izstādi nav apmeklējuši, var izlikties, ka to ir darījuši.

Mākslinieces Andas Lāces performance, kas veikta sadarbībā ar komponisti Eviju Skuķi, parādās kā dokumentācija videoformātā uz neliela, melnā sienā iebūvēta ekrāniņa. Performances nosaukums ir "Ķekars". Andai Lācei mugurā ir balta šallīte ar abstraktām zīmēm. Valda dūmakaina tumsa. No augšas nāk gaismas stars, kas izgaismo nokarenus bambusa stiebrus, kuru galos ir āķīši. No āķīšiem nāk striķi, pie kuriem piesieti tādi kā ģipša kunkuļi, kas atgādina cilvēku figūras. Ledainu skatienu, ar mazām šķērītēm Anda sāk pārgriezt striķus, un figūras ar būkšķi nokrīt uz zemes, pa gaisu aizlido kāda šķemba. Fonā ir dzirdamas ambientas skaņas, kas atgādina ērģeles. Māksliniece griež striķus arvien nežēlīgāk un straujāk, līdz paliek tikai viens vientuļš un balts kunkulis. Kunkulis izsauc zināmu līdzjūtību. Fonā dzirdami anotācijā pieminētie, vārie aplausi. Uzreiz nāk prātā likteņa dievietes, kas ar savām šķērēm pārgriež trauslo cilvēka dzīves pavedienu. Kaut kā negribas domāt, ka viņas to darītu ar tik nežēlīgu izteiksmi. Varbūt te ir domāts kāds ļauns diktators, bet gribētos ticēt, ka viņš nebūtu tik tukši ļauns.

Blakus telpā izstādīti Kaspara Lielgalvja foto un video darbi. Video ir divdaļīgs, kā divas acis. Melnbalts. Reizēm redzams viens un tas pats, reizēm ne. Trīcoši bērzi. Kamera riņķo ap tievu kociņu. Vēlāk jau ap lielāku bērzu. Kamera ir raustīga kā šausmu filmā. Arī šoreiz fonā dzirdamas skaņas, kuras tagad drīzāk atgādina kādu pūšamo instrumentu un par kurām atbildīga ir komponiste Linda Leimane. Redzams, kā nogāzti koki tiek atpakaļgaitā salikti vietās. Raustās tievu bērzu stumbri. Varbūt tā ir šūpošanās vējā lielā paātrinājumā. Ja arī nav, liekas, tās ir meža kustības. Pie sienas atrodas divas fotogrāfijas. Vienā redzams mežs un sniegs. Centrā izgaismota priede. Otrā brikšņi, sūnas un zari. Šajā gadījumā šausmenes efekts (vai drīzāk sajūta kā no zinātniskās fantastikas filmas) šķiet iederīgs. Kā skatoties filmu "Svešos". Un koki jau ir kaut kas stipri atšķirīgs no cilvēkiem, kaut kas, ko varbūt vajadzētu iepazīt vairāk. Skatos uz fotogrāfijām, tad ievēroju parketu, tad koka palodzi un saprotu, ka esmu koku ielenkta.

Gaiši dzeltenā, mājīgā telpā ar diviem galdiem, diviem krēsliem un diviem baltu cimdu pāriem aplūkojams projekts par Karostas ūdenstorni. Abas telpā aplūkojamās grāmatas tapušas, sadarbojoties māksliniekiem Ingai Erdmanei un Edam Šautenam (Nīderlande), kā arī citiem radošo darbnīcu dalībniekiem un pat ūdenstorņa darbiniekiem. Pie sienas divas fotogrāfijas. Vienā sievietes, otrā vīrieša portrets. Abi atrodas pie kāda loga, varbūt ūdenstornī. Atmosfēras un šīs sānu gaismas ziņā tās atgādina Vermēra gleznas. Uz galda nolikts tāds kā atmiņu albums no Karostas, skaists un sirsnīgs. Dzeltenā krāsā, cietiem vākiem un biezām lapām. Tajās var atrast fotogrāfijas, zīmējumus, dzejoļus un pat vīngliemežu recepti. Šie visi fragmenti ir saistīti ar ūdenstorni vai kādu notikumu ūdenstornī. Kā krāsaini puzles gabaliņi tie lēnām izveido ūdenstorņa unikālo portretu. Lasāmas instrukcijas, kā piedzīvot ūdenstorni, tajā pārvietojoties un veicot dažādas darbības, aplūkojams aizraujošs ūdenstornī atrasto priekšmetu muzejs ar ķemmi, kura atgādina viļņus, kas triecas krastā, kā arī karotīti, ar ko, iespējams, tēju dzēris Krievijas cars Nikolajs II. Viss kopā tas rada ļoti autentisku iespaidu par šo vietu, un jūtams, ka daudzi cilvēki ir ieguldījuši savu laiku un domas, lai pastāstīstu šo stāstu par ūdenstorni un cilvēkiem, kas ar to saistīti. Kaut arī aiz loga jau zils vakars, staro dzeltenums un siltums. Vēl kāda aizkustinoša un, iespējams, nejauša detaļa bija pa logu redzamais Karostas torņa attālais radinieks.

Uz otra galda daudz mazāka ir kāda grāmatiņa, kurā atkal jau lasāmas instrukcijas, šoreiz par ķermeni un telpu. Izmantotas lapas no šūšanas piegrieztnēm, un vāciņš veidots no kāda salmaina materiāla. Sākumā īsti nesaprotu, par ko šī grāmata ir, jo nobīstos no garā teksta un tā mazajiem burtiņiem, bet, izrādās, tā ir liela kļūda. Teksts atklāj stāstu par pasauli bez elektrības un diviem māksliniekiem, kas sāk nodarboties ar vingrošanu. No kustībām dzimst jaunas idejas! Silti iesaku šo grāmatu izlasīt.

Lauras Prikules darbi ir pelēkā telpā, ar aizsegtu logu. Pie sienām foto. Centrā savijušās divas stieples. Redzami tomāti un siltumnīcas. Dzelteni tomātu ziedi. Novītušas, kaltušas lapas. Fotogrāfijās pastāv kāda kāda smalka un neuzbāzīga noskaņa: sākumā pat nezinu, ko par tām pateikt. Varbūt runa tiešām ir par trauslām sienām, kas spējīgas kustēties. Ārtelpa un iekštelpa. Kaut kas mežonīgi augošs, cilvēka savaldīts. Un siltumnīca jau pati par sevi pārraida kādu vēstījumu par kontroli, drošību, kādu siltu vietu, norobežotu no ārējās realitātes. Bet konkrētās siltumnīcas izskatās arī nedaudz pamestas savā vaļā. It kā dārzniekam būtu uzradusies jauna, interesantāka nodarbošanās. Māksliniece arī sevi iekļauj miegainajā tomātu valstībā. Kā ēnu uz caurspīdīgas sienas.

Pēdējais darbs izstādē atrodas pilnīgi tumšā telpā, kurā uz sienas projicēts video. Skan arī akordeons, ko pamanīju jau pirms kāda laika citu mākslinieku telpās. Video redzama sieviete mētelī, viņai apkārt zari. Sievietes tumšais siluets atgādina zvaniņu. Viņas seja nav redzama, tikai mati, kas šūpojas pa labi un pa kreisi. Uz matiem tiek projicēts tāds kā zīmuļa štrihs. Tad redzams ūdens, kas virmo atpakaļgaitā, no tā aug zaļi stiebri, virsmā atspoguļojas debesis. Redzama sieviete, kas atspiedusies pret koku. Vēlāk viņa ar gumijniekiem kājās, atbalstīdamās pret tievu koka spieķīti, brien pa dubļiem mežā. Kadrs ar kailām koku galotnēm, kas šūpojas vējā. Paugurains, pārsteidzoši zaļš sūnu paklājs mežā. Evas Vēveres video "Reverse" necenšas attēlot kokus vai dabu kā kaut ko atsevišķu. Šeit mežā parādās cilvēks, un šķiet, ka viņš mēģina iekļauties apkārtnē. Sievietes bālā seja profilā sasaucas ar bērza gaišo mizu. Viņas galvas kustības it kā atkārto koku šūpas. Sieviete tuvojas skatītājam, līdz beigās pavisam pienāk klāt, un kamera sievietes sejai piešķir asumu. Projicētais zīmējums uz tās atgādina kādas cilts rituālo seju krāsojumu.

Interesanti, ka izstādē novērojamas ļoti dažādas attiecības starp cilvēkiem un ārpasauli. Andas Lāces performancē cilvēks savā rīcībā ir auksts un brutāls, bet Evas Vēveres videodarbā redzam sievieti, kas cenšas saplūst ar mežu maigā un jūtīgā veidā.

Runājot par melno caurumu, Zutim patiešām izdevies radīt ietilpīgu tēlu: liekas, tas atspoguļo kaut ko no radīšanas procesa. Pirmkārt, to, ka mākslinieks rada mākslu no kāda nezināma lauka: daudzi jau arī apgalvo, ka ir tikai starpnieki un vispār paši nevar pateikt, no kurienes nāk idejas vai viņu māksla, it kā no tāda kosmiska melnā cauruma. Otrkārt, radīt mākslu bieži ir kā makšķerēt un censties noķert to lielo zivi, kas noslēpumaini klīst kaut kur tumšajā ūdenī.

Lote Vilma Vītiņa

Lote Vilma Vītiņa ir ilustratore un dzejniece. Studējusi glezniecību un rakstījusi izstāžu recenzijas. Organizējusi dzejas lasījumus tumsā un drukājusi mini zīnus. Uzrakstījusi un ilustrējusi grāmatu ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!