Par Artura Skuteļa albumu "Lavīna" (PKI, 2019)
Nu jau padsmito gadu Artura Skuteļa daiļrade kalpo par sava veida latviešu hiphopa pulsu. Būtu maldīgi Skuteli pozicionēt kā pagrīdes reperi, jo viņš guvis atzinību ne tikai hiphopa fanu vidū, bet arī plašākā cilvēku lokā, tomēr nekad nav radies iespaids, ka viņš mērķtiecīgi meklētu klausītājus ārpus savas komūnas. Salīdzinot ar kolēģiem, Eliota teksti savulaik bijuši visasprātīgākie, Edavārdi visagrāk iemantojis plašāku auditoriju, un anša šobrīdējais uzvaras gājiens ir sen nepieredzēts kvalitātes un popularitātes apvienojums, bet PKI smagsvaru vidū tieši Skutelis nemainīgi iemieso tīrā hiphopa arhetipu – vārda mākslu dažādos valodas slāņos, viegli didaktisku urbānās dzīves izklāstu, putekļainas semplu cilpas un atteikšanos no populārajām tendencēm.
Pēc trim gadiem un diviem albumiem ar grupu "Tvērumi" 2018. gada vasarā Arturs Skutelis atgriezās pie solo darbības, aptuveni reizi mēnesī publicējot kādu dziesmu no sava topošā astotā (!) albuma "Lavīna", kuru bija paredzēts publicēt dziesmu pa dziesmai, atspoguļojot albuma tapšanas procesu. Tobrīd bija interesanti censties uzminēt, kura Skuteļa šķautne parādīsies nākamajā dziesmā un kādu kopainu tās veidos, kad albums būs pabeigts, taču pēc dažiem mēnešiem straume apsīka, 2019. gada vasara pagāja bez "Lavīnas", un tagad Skutelis intervijās atzīst, ka koncepcija izrādījusies neveiksmīga, jo viņš "nemāk rakstīt dziesmas, [..] tikai albumus" [1].
Albumā iekļautas deviņas dziesmas, starp kurām ir visi septiņi iepriekš aprakstītajā režīmā izdotie singli, kurus gala versijā skārušas vien pāris izmaiņas miksā, savukārt vienotas koncepcijas vietā albumu caurvij ainas, kurās ārste (Agnese Cīrule) no amnēzijas sirgstošam pacientam (Skutelim) injicē eksperimentālu medikamentu "Lavīna", kas pakāpeniski atgriež atmiņas un "vijas cauri 21. gadsimta reālijām, pārdzīvojumiem un identitātes meklējumiem, kurus pavada centieni atcerēties" [2].
Šajā gadījumā kopstāsts šķiet tikai aptuvens ietvars, kuram nav izteiktas saistības ar albumā iekļautajām dziesmām. "Mēģinājums restaurēt cilvēka pieredzi" [3] ir tik plašs formulējums, ka tajā var iekļaut jebko, turklāt tas zināmā mērā līdzinās iepriekšējiem albumiem, kuros aprakstīts "cilvēka ceļš pie sevis paša" ("Siltums") vai rekonstruētas mīklainos apstākļos miruša cilvēka gaitas ("Audums", "Nekad nekur") un kuru saturu arī varētu aprakstīt kā mēģinājumus restaurēt cilvēka pieredzi. Klausītājs, kurš meklē konceptalbumu ar smalki pārdomātu naratīvu, var vilties, tomēr neveiksmīgo koncepciju neuzskatu par lielu zaudējumu, jo tā neko nepieprasa no albuma satura.
"Lavīnā" sastopama Skutelim raksturīgā tematika: kriminālstāsti ("Kuš"), reprezenti ("Kaķis baložu barā", "Varbūt reprezents"), piedzīvojumi ar alkoholu ("Pēdējie bohēmas akordi", "Splīns"), mīlas lirika ("Ardievu"), aprašana ar mirstību ("Arkanar") un stāsti par Skuteļa gaitām hiphopā ("Zibens sintakse", "Atmiņu frontē bez pārmaiņām"). Tik īsā albumā Skuteļa komforta zonas, kā arī mākslinieciskās veiksmes un neveiksmes ir sevišķi uzskatāmas.
Kļūst arvien skaidrāks, ka Skutelis ir viselastīgākais, repojot pāri agresīviem, netīriem, semplos balstītiem bītiem. Starp singliem visjaudīgākais ir "Kaķis baložu barā", kurā Skutelis nomet vienu no viņa labākajiem reprezentiem, apvienojot savas daiļrades labākās īpašības – sablīvētas kultūratsauces mijas ar jēlībām, otrā panta pirmā četrrinde ir nepārtrauktu atskaņu virtene un Skutelis viscaur dziesmai iemieso pašpārliecinātību, kuru attaisno ar dzēlīgām asprātībām. Turklāt savu lomu spēlē anša bīts, kura mērenais temps un trokšņainās aprises dzen Skuteli uz priekšu. Augstu latiņu sasniedz arī abas līdz šim nepublicētās dziesmas. "Arkanar" pamatā ir atsauce uz brāļu Strugacku romānu "Grūti būt dievam". Šī dziesma pludo drudžainā enerģijā, kurā Skuteļa balss steidzas prom no trūdošās laicīgās pasaules un cilvēku samaitātības, bet teksts bez rečitējuma šķiet samierniecisks, tā varonis – izlēmis par labu nāvei. "Arkanar" ir labs piemērs Skutelim bieži piedēvētajām kultūratsaucēm, kuras daļai klausītāju var paslīdēt garām, taču šajā gadījumā uztveri atvieglo fakts, ka Strugacku darba motīvi tiek izmantoti vairāk kā tematiska atsauce, kuras izpratnei nav nepieciešamas zināšanas par romāna saturu. "Splīnā" Skutelis reto reizi apraksta dzeršanu kā baudpilnu bravūru, pretstatot šādi pirktu pašapziņu slinkuma, neiecietības un kalpības kaitēm.
Arī sev ierastajās tēmās Skutelis pamanās atklāt jaunas, patīkamas nokrāsas. "Ardievu" ir sirsnīga, skumja mīlas dziesma, "Kuš" ir salīdzinoši piezemēts darbs Skuteļa krimiķu virknē – notikumi ir krietni stilizētāki nekā "Noziegumam pa pēdām" vai "Divos draugos", taču rodas jautājums par to, kādā mērā runa vispār ir par burtisku zādzību. Dziesmā pretstatīts zagļa aicinājums – "Domā pozitīvi, viss būs labi [..] būs panākumu pilnas rokas" – un apzagtā skatpunkts, kurā zaglis ir varas pārstāvis. Šādas nostājas un lomas šķietami atspoguļo varas divkosību mūsdienu sabiedrībā, kurā ir viegli aizmālēt acis ar skaistiem solījumiem un pēcāk klaji izmantot.
Ar jaunās skolas bītiem un maigiem pavadījumiem Skutelim ir neviennozīmīgākas attiecības. "Pēdējos bohēmas akordos", kuros Skutelis reflektē par biedru spiedienu dzert, trūkst vitalitātes – Skutelis it kā pielāgojas melodiskajam trap bītam, dungo un repo triolēs, dziesmas vidū nomainās bīts un klausītāju tīri uz atkārtojumu ilguma sakauj piedziedājums "PACANI SAKA, KA JĀŅEM", bet tekstam un jo īpaši bītam trūkst smalkumu, kas tos atšķirtu no ierindas materiāla. Dziesma daļēji cieš arī no neizbēgama iekšējā salīdzinājuma ar "Bāra bērniem", kas ir viena no populārākajām Skuteļa dziesmām. Arī "Atmiņu frontē bez pārmaiņām" rada dalītas izjūtas. Man ir vājība pret dziesmām, kas atsaucas uz hiphopa un reperu pagātni, bet šajā gadījumā trūkst konkrētāku, spēcīgāku tēlu par "lielā skatuve bij’ bāra lete". Šādas privātas vēstures paģēr materiālas vides detaļas, citādi kļūstot netveramas. Salīdzinājumam: Gustavo "Nu tu dod ‘97–‘10" pirmajās trīsdesmit sekundēs jau pavīd pāris laikmeta zīmes – kafejnīca "Luna" un grupas "Fact" debija –, bet Eliota pants "Vecajās lentās" mūs aizved uz laiku, kad "nebija interneta arī, bija tikai Interpegro".
Albuma tematikā, skanējumā un Skuteļa tekstos nav radikālu pārmaiņu, līdz ar to ir grūti albumam piedēvēt kādu unikālu īpašību, kas nebūtu atrodama citos Skuteļa darbos. No vienas puses, nerodas priekšstats, ka Skutelis sevi atražo, garlaikojas vai cenšas otrreiz uzrakstīt "Manī mīt". Vēl arvien atmiņā paliek gana daudz spēcīgu rindu, un arī šeit hiphopa faniem atradīsies pāris dziesmu, ko ielikt personīgajās izlasēs; manā gadījumā tās būs "Kaķis baložu barā" un "Arkanar". No otras puses, "Lavīnā" pazīstamais reizēm robežojas ar paredzamo, kas albuma veiksmīgākos brīžus padara mazāk iespaidīgus, un reizēm ar to var pietikt, lai pārslēgtu dziesmu vai uzliktu citu albumu.
Visticamākais, ka šie apsvērumi daļai klausītāju nav būtiski. Arī man koncertos par daļu tikko teiktā ir vienalga, un es pie "Pēdējiem bohēmas akordiem" kopā ar pūli lēkāju līdzi, tomēr albumā ir vēl daudz sīku gružu, kurus sākumā viegli nepamanīt, bet kuri pēc pāris klausījumiem sāk traucēt – salīdzinoši mērenais bīts un izpildījums "Varbūt reprezentā", pārsvarā viduvējie piedziedājumi un dažas vājākas rindas (piemēram, "Mani izsist no sliedēm kā vārīt pelmeņus upē"). Varbūt tie ir sīkumi, tomēr šādu sīkumu albumā ir gana daudz, lai "Lavīna" neliktu vilties, bet nesasniegtu Skuteļa labāko albumu virsotnes.
[1] Uldis Rudaks, "Svarīgāko es atcerēšos. Saruna ar Arturu Skuteli", Kultūras Diena, 06.03.2020.,
[2] Citāts no albuma preses relīzes.
[3] Turpat.
0