"Es mīlu savu zemi," viņš teica, "taču man te nav nākotnes". Šo frāzi nesen izlasīju kādā ilustrētā žurnālā.
"Līdzīgus izteikumus un sūdzības es dzirdēju tik bieži un no tik dažādiem cilvēkiem," rakstīja apraksta autors, "ka tas pārtapa savdabīgās nacionālās žēlabās: Es mīlu savu zemi, bet tam nav nekādas jēgas"." Par šādas attieksmes iespējamu izskaidrojumu autors uzskatīja daudzās dažādās un ārkārtīgi straujās salīdzinoši īsā laikā posmā notikušās pārmaiņas.
Cilvēkiem nonākot punktā, aiz kura sava valsts faktiski ir jāuzbūvē no jauna, ir jāizdara daudzas dažādas nozīmīgas izvēles. Īpaši sarežģītas šādas izvēles ir tāpēc, ka nav jau nekādas pieredzes, zināšanu, pat dzīvu laikabiedru atmiņu par senākos laikos uzkrātām zināšanām. Tā nu visu iznāk darīt mēģinājumu un kļūdu ceļā.
Vai valstī būtu jāvalda neierobežotam individuālismam kā ASV, kur bez maksas nav nedz veselības aprūpe, nedz koledža? Varbūt izvēlēties izrādīšanos ar bagātību un ekoloģisko haosu, ar ko raksturīga mūsdienu Ķīna? Rietumeiropas iekšējas nesaskaņas un ekonomiskās nepatikšanas? Narkotiku karus Latīņamerikā?
Uz šādiem jautājumiem atbildēt ir ārkārtīgi grūti, īpaši, ja lēmumam faktiski būtu bijis pieņemtam jau aizvakar. "Tās bija pārmaiņas, kurām bija jānotiek vēl pirms diviem gadu desmitiem. Taču tā nenotika. Un tagad mēs esam nācija, kas cenšas izprast, kas mēs esam," saka viens no raksta varoņiem.
Nu labi, no pārstāsta un šiem dažiem citātiem droši vien nav grūti uzminēt, ka runa tomēr nav par Latviju. Tie bija fragmenti no žurnālā National Geographic nesen publicēta raksta par Kubu, un tur notiekošajām pārmaiņām kopš Fidela Kastro atkāpšanās no amata un viņa jaunākā brāļa Raūla nākšanas pie varas.
Kopš tā brīža pirmoreiz daudzu gadu laikā Kubā atkal ir atļauta nekustamo īpašumu pirkšana un pārdošana, tāpat ne īsti atļauta, bet arī vairs ne aizliegta ir privāta uzņēmējdarbība un tirdzniecība, kas gan drīzāk būtu dēvējama par spekulāciju. Īpaši aizraujošu to visu vērš divas oficiālās valūtas – aptuveni ASV dolāram līdzvērtīgais "konvertējamais" peso (CUC$) un parastais, kura vertība pret konvertējamo esot aptuveni 1/24. Vidēji ārsta alga esot kādi 32–33 CUC$, bet cenas jaunizceptajos veikalos, kur preces tirgo tikai CUC$os, ir gandrīz tādas pašas vai pat augstākas, nekā Eiropā vai ASV: zobu pasta – 1,50 CUC$, mīksto mēbeļu komplekts – 597,35 u.tml.
Tas viss, protams, šķiet drusku pazīstams – kaut vai atceroties laikus, kad arī Latvijā līdzās parastajiem veikaliem, kuros nekā prātīga nebija, bija t.s. valūtas veikali, lai gan algas nevienam ārzemju valūtās maksātas netika, un vispār tā citzemju valūta nemaz tā apkārt nemētājās.
Tad nāca "repsīšu" laiks, taču jāšaubās, vai daudziem mums ir atmiņā palikuši nozīmīgi par repsīšiem veikti pirkumi, jo repsīšus drīz vien nomainīja uz latiem, un kādu brīdi atkal valstī bija divas savā vērtībā nesalīdzināmas valūtas.
Līdztekus naudas maiņai no rubļiem uz pagaidu rubļiem, valūtas veikalu pārtapšanai no tikai ārzemju tūristiem un jūrniekiem pieejamiem tempļiem ikvienam nezināmas izcelsmes valūtas īpašniekam pieejamās tirdzniecības vietās, saprotams, notika arī valsts nākotnes plānu kaldināšana.
Taču interesanti, ka galvenokārt atmiņā palikušas nebeidzamas runas, raksti un diskusijas nevis par to, kādu attīstības ceļu izvēlēties, bet gan strīdi par to, kas gan ir latviešu nacionālā identitāte. Par šo jautājumu lielas skaidrības nav vēl šobaltdien, un, kā redzams, bez tādas tīri labi var arī iztikt. Pavisam cita lieta ir valsts sabiedriskais un ekonomiskais iekārtojums.
Ja kubiešiem par to vēl jālauza galva, pie mums viss šķietami atrisinājās pats no sevis. Tas, ka no tā vai citādi kontrolētās sociālisma ekonomikas jāpārsviežas brīvā tirgus pārvaldītā iekārtojumā, bija tikpat pašsaprotami kā fakts, ka valūtas veikalā nopērkamās preces ir labākas, nekā parastajā. Arī tas latīņamerikāņu narkotiku kara modelis izrādījās ne pārāk piemērots – ja neņem vērā atsevišķus uzplaiksnījumus Olainē, nekādas narkotiku ražošanas infrastruktūra un tradīcijas mums nav, un arī šaudīties pa tukšo ātri vien kļūst nestilīgi.
Nepieciešamība iestāties Eiropas Savienībā un NATO Latvijā bija kā aklai vistai grauds – pārdomām vairs īsti nebija jēgas, un viss, ko atlika izdarīt, bija kā tādā pamatskolas mācību darba lapā atzīmēt pareizās atbildes un paveiktos darbos. Ja nu kāds vēl kaut ko provēja iebilst, tas parasti tika uzlūkots kā kaut kāds sazvērnieks vai ķertais.
Taču nu jau kādu laiku sajūsma par Eiropas Savienību un tajā notiekošo vairs nav tik visaptveroša un viendabīga. Nav lielas skaidrības ne vien par eiro ieviešanu, bet vispār par to, kas un kā turpmāk notiks un būs.
Uz tā visa fona latvieši līdzīgi kubiešiem turpina izceļot uz tuvākām un tālākām ārzemēm, lai strādātu pārsvarā vietējiem netīkamus darbus, bet pakaļpalikušajiem darba devējiem tepat uz vietas kļūst arvien grūtāk un grūtāk par Latvijas apstākļiem samērīgu atalgojumu atrast čaklus un prasmīgus darbiniekus pat viselementārāko darbu padarīšanai.
Taču nav pat tā, ka izceļošanas vai novecošanas dēļ akurāt jau tagad trūktu cilvēku – vienā laidā iznāk saskarties ar gadījumiem, kad piekrīt izdarīt, bet neizdara, sāk darīt, bet nespēj, būtu gatavi darīt, bet par to vēlas samaksu, kas arī tīri hipotētiski varētu atbilst vienīgi kaut kādiem trekno gadu pārpratumiem u.tml.
Ja kādam šķiet, ka cilvēka cienīgi un saprātīgi būtu vēlēties atteikties no dzīves dubļos līdz ausīm un ienākumiem, kas nav tikai tāds vai citāds pabalsts, viņš, visticamāk nav no nevienas šosejas iegriezies kādā zemes ceļā un redzējis ciemus vai bijušo kolhozu centrus, kuros mājas un tajās dzīvojošie ļaudis, kā izskatās, brūk kopā tikpat naski kā Havannā.
Vārdu sakot, kā te jau pirms laiciņa rakstīja Zmeycharauski, kapitālisms jau sen kā ir miris, un pieprasījums pat vairs nespēj radīt nekādu piedāvājumu. Piedāvājums labprātāk staigā apkārt neko nedarīdams, gaida labākus laikus un stiprina sevi ar pārliecību, ka a) varētu braukt strādāt kaut kur citur (ja vien gribētos), b) padomju savienībā nemaz tik štruntīgi nebija.
Ja es būtu politiķis un man par to būtu jādomā diendienā, es, godīgi sakot, kā tāds 20. gadsimta 90. gadu Godmanis naktīs nespētu mierīgi gulēt. Jo tāpat kā Kubā, kuru tās iedzīvotāji pārsvarā sapņo vienīgi pamest, bet uz vietas esošie nedz īsti spēj, nedz prot savu stāvokli vērst uz labu, arī pie mums kaut kādus brīnumainus atrisinājumus iztēloties ir grūti.
Taču tad es pievērsu uzmanību kādas lasītājas komentāram pie viena no maniem rakstiņiem, kurā viņa teica: "Atgriezīsimies atpakaļ pie verdzības. Lai gan dažubrīd pat vergi dzīvoja labāk, kā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju." Es sapratu, ka te nu beidzot visām mūsu nelaimēm risinājums ir atrasts.
Ja jau situācija ir tik revolucionāra, un augšas vairs nespēj dzīvot pa vecam, bet apakšas negrib, sociālisms izrādījies nekam nederīgs, kapitālisms miris, bet ES un eiro ļodzīgs, kāpēc gan nebūt pirmajiem, kas žigli vien ievieš varbūt nedaudz anahronisku, tomēr pārbaudītu sabiedriskā iekārtojuma un saimniekošanas modeli?
Oficiālas verdzības ieviešana vienā mirklī atrisinātu gandrīz visas mūsu valsti apsēdušās problēmas. Vispirms jau tiktu apturēta darbaspēka izceļošana un nebūtu vairs nekādas pabalstu stutētas dīkdienības. Ja kādam kaut kas nebūtu pa prātam, to ātri vien pārmācītu taisnīgs un iedarbīgs miesas sods.
Verdzība pat atrisinātu tik kutelīgu lietu kā imigrācija. Nav noslēpums, ka latvieši ar aizdomām raugās uz iespējamību, ka vienā jaukā dienā var rasties nepieciešamība atļaut valstī ieceļot dažādu aizdomīgu un iepriekš nekur nesastaptu tautību viesstrādniekiem.
Nu vairs par to nebūtu jābēdā, jo viesstrādniekus, turklāt tikai pašus tos labākos, mēs ievestu paši un tieši tik, cik nepieciešams – vajadzētu tik doties pasirot pa tuvējām kaimiņu zemēm.
Starp citu, varētu pat aizdauzīties līdz pašai Īrijai, sagūstīt un piespiedu kārtā pārvest atpakaļ arī tur pabēgušos tautiešus (un grupu U2 piedevām) – un runas par vajadzību atbalstīt reemigrāciju un ārējiem parādiem varētu aizmirst.
Pati no sevis atrisinātos arī it kā tikai pabalstu dēļ dzemdināto un pat glābējsilītēs pamesto bērnu problēmas – vecākus un sabiedrību no tām atpestītu tiesības savus bērnus vienkārši pārdot civilizētos un labiekārtotos vergu uzpirkšanas punktos. No tiem viņi pa taisno nonāktu darba namos.
Visticamāk, lietderīgi būtu apsvērt arī valsts teritoriālā sadalījuma maiņu. Par piemēru ņemot jau divus puslīdz veiksmīgos gadījumus, kas funkcionē patlaban, iespējams, valsti lietderīgi būtu sadalīt mazāka izmēra autonomās pilsētvalstīs. Saprotams, nedrīkstētu pieļaut neierobežotu pilsētvalstu skaitu, taču gan jau sīkākās no tām ātri vien tiktu noslaucītas no zemes virsas lielo pilsētvalstu laupīšanas un vergu gūstīšanas karu laikā.
Tā kā čaklu un lētu darba roku netrūktu, pilsētvalstīs uzplauktu dažādu grandiozu un līdz šim finansiālu vai kādu nebūt citu iemeslu dēļ neiespējamu būvju celtniecība.
Daugav’s abas malas Rīgā, piemēram, vienotu desmitiem jaunu tiltu un tuneļu, Baltic Rail ātrgaitas dzelzceļa Latvijas posms ar visu trīs Baltijas valstu (varbūt pieķerot klāt arī Baltkrieviju, tuvējo Krievijas pierobežu, Zviedriju un vēl kādas sniedzamākas vergu ieguves vietas) darba rokām tiktu uzrauts pāris gadu laikā, taptu jauni tempļi, greznas kapenes, koncertu un brīvajiem pilsoņiem par brīvu pieejamas trenažieru zāles.
Taču vislielākie ieguvumi no verdzības iekārtojuma, saprotams, būtu, tā teikt, individuālā līmenī – vispirms jau izpratnē par to, kas ir un cik īsti maksā brīvība. Brīvību beidzot varētu novērtēt naudā tāpat kā godu un cieņu, kā benzīna litru; brīvību varētu mantot vai labdarības uzplūdos pat ar cēlu žestu dāvināt.
Un kas zina, varbūt vergi savos tumšajos mitekļos pat sāktu atcerēties par zudušām uzskatītas tradīcijas, skala gaismā dungotu senas dziesmas, mēģinātu pielūgt dažādus senču dievus, un tas viss kādudien tas kļūtu par brīnišķīgas jaunas nācijas un kultūras sākumu.
0