Par izstādi "Paštrokšņi" (iniciatore Paula Tisenkopfa, rakstniece Inga Gaile, fotogrāfs Māris Ločmelis, video mākslinieks Rolands Briedis, dizainere Tatjana Raičiņeca, kuratore Kristīne Liniņa)
Izstāde "Paštrokšņi" norisinājās Rīgas mākslas dzīvei neierastā vietā un neierastā formātā – svaigi remontētajā Laubes namā Pārdaugavā, vietā, kurā nav nekādas līdzšinējas izstāžu pieredzes un, šķiet, nebūs arī turpmāk. "Paštrokšņi" ir stāsts, kurā galveno lomu nespēlē individuāli spēcīgu vizuālo mākslinieku darbu iekļaušana un mijiedarbība kuratora noteiktā konceptuālā rāmī. Laubes nama izstāde ir izstāde bez vizuālās mākslas, bet ar gudri atrisinātu telpas iekārtojumu, kas "pārraida" dažādus tekstus; iekārtojuma dizaina un teksta apvienošanā ir izkūņojies tas, ko vēlīgi mēdzam dēvēt par "notikumu mākslā". Izstādes kodolu veido stāsts par saslimšanu ar krūts vēzi un izveseļošanos no tā, bet vēstītāja ir jauna sieviete – Paula Tisenkopfa. Sieviete ar īstu identitāti un neslēptu piederību kosmētikas zīmola "Madara" veiksmes stāstam – un pirmajā acu uzmetienā izstāde šķiet pats stereotipiskākais no visiem piegājieniem, kādu vispār varētu iztēloties. Viss ir gaišs, tīrs, neuzbāzīgs; melnbaltajos, kā modes žurnāliem paredzētajos attēlos Paula portretēta kā īsta skaistule pat slimībā; viss izskatās aizdomīgi labi.
Izstādes stāsts risināts secīgi. Skatītājs ar viegli uztveramu norāžu palīdzību tiek izvadāts no pirmās līdz sestajai istabiņai, katrai no tām ir savs nosaukums un notikums. Pirmajā istabā, kas kļūst par izejas punktu visam tālāk notiekošajam, Paula diktofonā ierunājusi savu stāstu. Sevi pirms saslimšanas viņa raksturo šādi: nedaudz pāri trīsdesmit, divas dzemdības, kaitojot traumēta lāpstiņa, krūšu implanti. Viņa ir veģetāriete, pārtikusi, veiksmīga mūsdienu sieviete – bet te seko pirmais nobrukums stāsta gludumā. Paula atzīst, ka visu laiku ir baidījusies par sevi, saviem bērniem: kas būs, ko par viņu padomās, kā tas būs, kad padomās? Tas neviļus liek uzdot jautājumu – ko tad nozīmē būt veiksmīgai mūsdienu sievietei? Paula bija iztēlojusies, ka viņas trīsdesmit būs kā "Sekss un lielpilsēta" – šo teikumu viņa diktofonā ierunā trīs reizes; pārrunā, pāriestudē vairākas reizes pēc kārtas, jo viņai pašai kaut kāda iemesla dēļ nepatīk, kā tas skan. Viņa nojauš, ka skan problemātiski – un tas ir nākamais nobrukums no "pareizā kursa". Un tad pēkšņi, jau stāstot par slimnīcā piedzīvoto, Paula lieto vārdu "tantuks", raksturojot kādu medicīnas darbinieci vai slimnīcai piederošu personu, kas pirmā kovidviļņa haosā mēģinājusi viņai palīdzēt atrast operācijas telpu. Cik diez tam tantukam bija gadu? Četrdesmit, piecdesmit? Simts?
Otrajā istabā, kas vairs nepretendē uz dokumentāli patiesiem, bet gan balstās uz literāri konstruētiem faktiem, norit tikšanās ar tuviniekiem. Tuvinieki ir mamma, kura sabrūk, uzzinot par meitas diagnozi. Un meita mierina mammu, nevis otrādi. Mierināšanas rezultātā Nāve, kas turpat blakus vien bijusi, aizsnaužas; meita nedodas viņai līdzi. Tas ir Ingas Gailes radītais teksts, kas lēni slīd uz grīdas noliktā ekrānā. Meitas un mammas dialogs risinās siltumnīcā, kur mamma strādā un dusmojas, ka "babuļi" tirgū viņai iesmērējuši kaut kādus skaistumaugus, nevis tomātus. Un lai vispār tēvs nāk un pats kopj tos tomātus, viņai trūkst gaisa! Tēva veco padomju laika siltumnīcu viņa nosauc par elli, un, kad meita saka: viņai ļoti žēl, ka vecmāmiņa mammu pērusi, māte uzbrēc: "Ko žēl, es biju pelnījusi, ka man šad tad pērienu uzdeva!" Par ko man tas, Dievs? – māte saka, tikko tā īsti apjautusi sava bērna diagnozi. Tomēr viszīmīgākie mammas vārdi izlasāmi pašā dialoga sākumā, vēl pirms meitas ierašanās siltumnīcā. Mamma strādājot sarunājas pati ar sevi: "Un viņi visi tagad grib man iestāstīt, ka tad, kad es dzīvoju, kad biju jauna, viss bija slikti?" – tas ir nobrukums "mātes līnijā", arī mammas seriāla sižeta līnija nez kāpēc izrādās iestrēgusi. Mūsdienu veiksmīgo sieviešu mātes pēkšņi atrod sevi tik dziļa traumatisma ēnā, ka ne tikai nespēj palīdzēt savām saslimušajām meitām, bet tik tikko sāk apzināties pašas savu slimības gaitu.
Trešā istaba – "Tikšanās ar sabiedrību" – ir pati baisākā. Skaņu celiņā asprātīgā veidā savirknēti dažnedažādi labi domāti padomi vēža slimniekiem, tā saucamās tautas gudrības: "Tev jāpamēģina urīnterapija; vajag satikties ar manu jogas treneri (dziednieku, masieri); ēst, tikai stāvot uz galvas; ēst tikai gaļu; neēst gaļu nemaz; lietot zelta sakni tukšā dūšā; badoties; visu laiku gulēt; negulēt nemaz; ēst ābolu sēkliņas." Padomu sniegšana pieņemas spēkā un pārvēršas par nekontrolējamu troksni, tad pēkšņi apklust, bet tikai tāpēc, lai atsāktos no jauna – jebkurš padoms šajā istabā pārvēršas par agresīvu aurošanu.
Un kaut kur starp ceturtās istabas filmu un piektās istabas interaktīvo iesaisti, kurā izstādes apmeklētājs ir aicināts atstāt savu balsojuma zīmi pie "iespējamajām definīcijām, kas ietekmējušas jūsu ķermeņa balsi" – pie runas vai kustību traucējumiem, pie dzemdībām, impotences, menopauzes –, kļūst skaidrs, ka pats svarīgākais jautājums, ko sagatavojusi izstāde, ir šāds: "Kāds tad drīkst būt ķermenis – uzvarētājs?" Kādā ķermenī ir pieņemami ierakstīt slimības uzveikšanas un jauniegūtas tīrības stāstu? Kādam ķermenim skatītājs spētu noticēt? Kā izmainītos izstādes fiziskās aprises, ja šo stāstu vēstītu, piemēram, glaukomas un nabadzības izmocīta sirma vīrieša ķermenis? Vai artrīta savilkts tantuka un babuļa ķermenis? Kam būtu jānotiek, lai šāds ķermenis vispār nonāktu šāda veida izstādē, šādā smalkā namā? Kā viņu būtu iespējams intervēt, vai viņš gribētu, vai viņam vispār ienāktu prātā intervēt sevi? Vai gadījumā Paulas jauneklīgais sievietes ķermenis nav vienīgā iespējamā forma, kādā ir cik necik droši pasniegt saslimšanas stāstu? Jauna meitene; viņas jau visas tagad tādas runīgas kļuvušas, lai jau runā... Bet tas kļūst par šķietami dizainīgās izstādes smaguma centru, par pierādījumu tam, ka jaunas sievietes ķermenis turpina būt nesāpīgs – skatītājs nenovērsīsies riebumā kā, piemēram, no poļu mākslinieka Artūra Žmijevska izstādes plakāta, ko Veselības ministrija bija iecerējusi cenzēt, aizliedzot tā izstādīšanu uz Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fasādes nesenajā 2017. gadā [1]. Stāstu, kurā ķermenis spēj pats sev kļūt nāvējošs, ir droši stāstīt caur jaunu sievieti – tas izklausās maigāk, cerīgāk, ne tik zvērīgi, ne tik nopietni. Pat savās nāves bailēs tu esi visu mūsu priekam. Nenovērtē to par zemu. Skaisti slimot ir – skaisti.
Paulas portreti ne tikai izskatās pēc stilīgām, reklāmīgām bildēm, tieši tādiem tiem jābūt. Jo citādi nebūtu iespējama disonanse starp skaistuma ideālu, ko Paulas ķermenis iemieso pat slimības augstākajā punktā, un šī ķermeņa nesakarīgo, mokošo vēlmi izlauzties kaut kur citur, vienalga, kur, nav saprotams, kur – bet ārā, prom, kādā citā valodā. Ir taču jābūt citai valodai? Tieši tādēļ Paula pavadīja garas stundas pie jūras, ierunājot, pārrunājot, pārradot savu stāstu diktofonā atkal un atkal. Jo nevar būt, ka nav iespējams kāds cits lasījums. Slimība atklāj, kā daiļie sieviešu ķermeņi pēkšņi paliek mēmi – tie izkrīt no pasaules, kura pirms tam laipni tos pieturējusi savai vajadzībai; epizode, kurā Paula atzīstas, ka savus trīsdesmit gadus bija iztēlojusies kā "Seksu un lielpilsētu", ir galēji atmaskojoša. Slimiem ķermeņiem nekāds sekss un nekāda lielpilsēta vairs nepienākas, tiem tur nav paredzēta vieta. Tāpat nav paredzēta nekāda cita vieta nekur. Viņiem pašiem jātiek galā, jābūt brašiem – jāturas līdz pēdējam. Pat slimībā jaunas sievietes ķermenis paliek dubultapkrauts – vienlaicīgi izdzīts un vienlaicīgi tāds, no kura nemitīgi tiek pieprasīts, lai tas "turas", jo gadījumā, ja viss beigsies labi, šo ķermeni sekss un lielpilsēta gribēs atpakaļ. Tā taču būs tik skaista uzvara, tā rotās un cilvēciskos visas iesaistītās puses. Un Paula turas. Vienīgā slāpētu dusmu epizode, ko izdevās izstādē pamanīt, norisinās filmā – Paula uzkopj saules pielietu istabu, viņa saudzīgi noslauka istabas auga platās lapas – un drīz pēc tam ar putekļsūcēja birsti asi pagrūž malā sava bērna spēļu mašīnīti. Viss pārējais izskatās gandrīz kā minētajā amerikāņu seriālā. Filmā izmantotie tērpi, interjeri, ēdiena gatavošanas aina, pat matu nodzīšana un ķermeņa lēnā ieslīdēšana datortomogrāfā ir filmēta atsvešinātā, klaji estetizētā, sterilā manierē; derību valodā – jūs izliksieties par neievainojamām skaistulēm, mēs izliksimies, ka jūs mīlam. Nu, varbūt pat cienām – pēc uzvaras šādā cīņā. Un tā pat nav režisora un modeles iepriekš norunāta, konstruēta loma – atšķirībā no Ingas Gailes konstruētajiem meitas, mātes un Nāves tēliem. Neievainojamā skaistule ir paklausībā pieņemta, sen iedresēta loma; ķīmijterapija, kas riņķo asinsritē jau pirms dzimšanas, – skaistā, mīļā meitenīte, Paulačka. Ja es būšu jums laba, tad man pašai viss arī būs labi?
Paulas pašatklātais mēmums izstādei piesaistījis citus dalībniekus – kuratori Kristīni Liniņu un rakstnieci Ingu Gaili. Ja Paula nebūtu izdarījusi atklājumu par vecajiem stāstiņiem, kas vairs nedarbojas, tad izstāde būtu vien kārtējais stiprais stāsts, ierāmēts drošā zeltā, ielikts garantētā varoņu nišā – mēs esam stipri, mēs esam vareni, ejam tālāk. Kaut kādā brīdī Paula saprata, ka bez cilvēka, kas viņas diktofona ierakstus pamēģinās izgriezt uz otru pusi vai vismaz reaģēs ārpus teksta "tev jāpamēģina urīnterapija vai jāsatiekas ar manu jogas treneri", nekāda izstāde nenotiks. Nekāda iznākšana nenotiks. Jo izstāde taču ir atklāta iznākšana – un Paulas gadījumā tas ir drosmīgs solis, refleksiju par slimību viņa uzsāk samērā ātri – kopš diagnozes un operācijas ir pagājuši aptuveni divi gadi.
Izstāde nedod nekādas skaidras atbildes. Pēdējā, sestā istabiņa ir mulsuma un klusuma istaba, kurā skatītājam ļauts paklausīties pašam savu elpu – burtiski paelpot mikrofonā un klausīties aptumšotā, speciāli uzbūvētā nišā. Te acis vairs nesvilina dienasgaismas spuldzes, kas citās istabās izgaismoja melnbaltās bildes. Klusuma istabā var nākties apdomāt, kur īsti rodas jautājums, kas sēdēja mēles galā visu izstādes laiku, – kāpēc gan jaunai sievietei mūsdienās būtu jāskatās "Sekss un lielpilsēta"? Ja nu vienīgi kādam antropoloģiskam pētījumam, bet ne jau nu dzīvesdziņai! Vai – kāpēc vēl arvien krūšu implantu valdzinājums darbojas tieši uz pašām jaunajām sievietēm? Šie jautājumi mulsuma istabā pārvēršas par "pamēģini manu jogas treneri, nevis savējo". Tie nedarbojas, tāpat kā nedarbojas viss pārējais, kas auroja trešajā istabā.
Ja "Sekss un lielpilsēta" un krūšu implanti izrādījušies atspēriena punkts tāda veida refleksijai, kādu nodemonstrēja "Paštrokšņi", tad tie nevar tikt automātiski izslēgti vai atmesti kā muļķīgi kuriozi. Tie ir nopietns pavadmotīvs vēl vienam stāstam par cenšanos iederēties sabiedrībā, kurā vēsturiski noteikts, ka jaunas sievietes dēvē vecākas par tantukiem, tantuki pukojas uz babuļiem, bet babuļi smīkņā par krūšu implantiem, jo naudas savējiem nav un nebūs. Un, kamēr vien viņas viena otru uzpasē un klusiņām izsmej, tikmēr vēl kādu laiku varēs palikt neuzdots jautājums: kā gan tas nākas, ka pat slimību drošāk iepakot glītumā? – lai vismaz kaut kā beidzot varētu par slimību runāt.
P.S. Ārsti apgalvo, ka Paula ir vesela. Audzējs ir pilnībā izņemts. Viņa turpina apmeklēt psihoterapeitu.
[1] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/veselibas-ministrija-cenze-makslas-izstades-plakatu.a239791/. Veselības ministrija gan vēlāk savu viedokli mainīja, un izstādes rīkotāji visas nepieciešamās atļaujas saņēma.
0