Ilustrācijas autore: Renāte Kloviņa
 
Izglītība
29.09.2020

Iemācīt brīvību

Komentē
0

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola". Citus avīzes rakstus vari lasīt šeit.

Skolu, ko es pabeidzu, kādu brīdi vadīja direktore ar ļoti izteiktu harismātisku autoritāti. Viņai nemaz nebija jāatver mute, lai iedvestu skolēnos un skolotājos gluži fiziskas bailes – pietika klusumā iziet cauri garam tipveida skolas ēkas gaitenim. Viņa mācīja fiziku un pirmo stundu septembrī mēdza iesākt ar paziņojumu: "Attaisnojošs iemesls neierasties uz manu nodarbību ir tikai viens – ja jūs esat miruši." Vismaz tā atstāstīja paziņas no paralēlklases, kamēr es no šādas mācību disciplīnas biju veiksmīgi patvēries humanitārajā klasē. Tas bija tālajā 2000. gadā.

Šķiet, ka šodien varam atviegloti uzelpot — despotiski direktori un autoritāri skolotāji ir kļuvuši par atmiņu stāstu personāžiem. Pat ja kādam pedagogam ir iekšēja nosliece izmantot baiļu iedvešanu kā pedagoģisku paņēmienu, perspektīva kļūt par sociālo tīklu antivaroni viņam noteikti liks padomāt divreiz. Stingri hierarhisku skolotāja–skolēna attiecību modeli nomaina horizontāla komunikācija, kur skolotājs vairs nav gatavu zināšanu rupors ar sarkanā tintē sniegto verdiktu atgriezeniskās saites vietā, bet drīzāk skolēnu mācīšanās virzītājs un atsaucīga atbalsta persona. Un, ja vispārējā izglītība savā būtībā tik tiešām ir "humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanās process", kā to nosaka Izglītības likums, šīs pārmaiņas nepārprotami iezīmē reālās prakses tuvināšanos nospraustajam ideālam.

Taču ideāli pastāv tieši tādēļ, lai uz tiem tiektos, nespējot tos sasniegt. Izglītība kā personības veidošanās process, manuprāt, ir šāds nesasniedzamais, bet ļoti svarīgais ideāls katrai demokrātiskai sabiedrībai. "Veidošanās" ir pat precīzāks vācu Bildung latviskojums nekā ar Ata Kronvalda vieglu roku ieviestā "izglītība", kas konotē zināmu ārišķību un liek domāt, ka izglītības process ir vērsts uz jau noformētas personas ārējo veidolu. Taču izglītošana ir īsta personības veidošana, kuras gaitā izglītojamais iemācās ne tikai un ne tik daudz dažādu zinību jomu pamatus, bet apgūst arī to fundamentālo kompetenci, ko sauc par dzīvi sabiedrībā.

Tas tā kā būtu skaidrs, jūs teiksiet – valsts ar skolas palīdzību veido bērnus par sabiedrības locekļiem, iemāca tiem sēdēt taisni, nepārtraukt, kad runā citi, celt roku, civilizēti risināt konfliktus utt. Bet kur tad ir nesasniedzamais ideāls?

Nesasniedzamais ideāls, kā es to redzu, slēpjas vārda "veidošanās" atgriezeniskajā galotnē. Izglītības likums nerunā par personības mērķtiecīgu veidošanu pēc kādiem ārējiem kritērijiem, bet par tās veidošanos – ar uzsvaru uz izglītojamā aktīvu iesaisti sevis veidošanā. Taču pati izglītības sistēmas esamība norāda, ka šis process nevar pilnībā balstīties uz skolēna iekšējo motivāciju – topošajai personībai  jāsniedz droša platforma un sistēmisks atbalsts sevis veidošanai, un kārtība, pēc kuras šī sistēma darbojas, neizbēgami ietver arī piespiešanas elementu. Proti, "veidošanās" vienmēr pa daļai būs "veidošana" – arī brīžos, kad ārējā iedarbība uz izglītojamo kā uz pakļāvīgu objektu nebūs tik uzskatāma, kā tas ir despotiskās direktores gadījumā.

Un, lai cik liberāla, atvērta un nehierarhiska būtu izglītības sistēma, tā nevar būt pilnīgi brīva – uz to norāda jau fakts, ka šai sistēmai ir konkrēts mērķis. Uz kompetenci jeb lietpratību fokusēta pieeja izglītībai, kas ir pamatā mūsu valstī patlaban īstenotajai mācību satura reformai, par savu mērķi nosaka "lietpratīgu skolēnu, kurš grib un spēj mācīties visu mūžu, prot risināt reālās dzīves izaicinājumus, radīt inovācijas, attīstīt dažādas personības īpašības, kas palīdz veidoties par laimīgu un atbildīgu personību". Šis ir lielisks formulējums ar nepārprotamu akcentu uz skolēna patstāvību un motivāciju. Taču, postulējot izglītības procesa vēlamo iznākumu, tas gribot negribot liek šķērsli izglītības kā skolēna pašizveides procesam.

Un šī nav kritika projektam "Skola 2030", kura gaitā Latvijas skolās tiek ieviesta kompetenču pieeja. Šis ir filozofisks apsvērums par katra demokrātiska izglītības procesa iekšējo pretrunu: postulējot skolēna brīvību un iniciatīvu par procesa neatņemamu sastāvdaļu, tas reizē nosprauž izglītošanas vēlamo iznākumu, tādējādi neviļus paužot nejauko patiesību – skolēnam ir lemts pa daļai palikt izglītības kā personības veidošanas objektam un produktam.

Šis apstāklis man ir ne tikai abstraktu pārdomu priekšmets, bet arī ikdienas pieredzes uzspiesta dilemma. Piecu gadu laikā, kamēr strādāju par universitātes docētāju, esmu izkopis dažnedažādas profesionālās prasmes, taču reizē nonācis pie secinājuma, ka "izglītības profesionālis" ir pašpretrunīgs jēdziens. Ja profesionālis ir tas, kurš var garantēt vai vismaz paredzēt sava darba rezultātu, vairumam izglītotāju no šī godpilnā statusa būtu jāatsakās. Jo mūsu darba "rezultāts" galu galā ir dzīvs cilvēks un pretendēt, ka mēs zinām, tieši kādā veidā viņu iespaidos un mainīs mūsu piedāvātās zināšanas, nozīmētu pret viņu izturēties kā pret mūsu iedarbības objektu, nevis subjektu, ko mēs (iz)aicinām patstāvīgi attīstīties mūsu pavadībā.

Mans galvenais iebildums pret izglītības kā pakalpojuma izpratni ir tas, ka šis pakalpojums maina pašu tā saņēmēju. Un runa nav par kosmētiskām pārmaiņām, ko piedzīvo skaistumkopšanas salona klienti. Izglītība daudz vairāk līdzinās fundamentālai eksistenciālai izvēlei, kurā uz spēles ir likts pats izvēles veicējs. Ko es darīšu dzīvē? Pēc kā tiekšos? Kādi būs mani ētiskie standarti? No kurām zināšanām un prasmēm es brīvprātīgi atteikšos, izvēloties veltīt sevi vienai konkrētai jomai? Izglītība ­– un jo īpaši augstākā izglītība – izvirza visus šos jautājumus, uz kuriem nedz izglītotais, nedz izglītotājs iepriekš nezina precīzu atbildi.

Taču, par spīti daudzajiem nezināmajiem, neviens izglītotājs nevar strādāt bez vīzijas par to, kas ir laba izglītība, proti, bez normatīva modeļa, kas pauž, kādiem būtu jābūt šo izglītību ieguvušajiem cilvēkiem. Projektam "Skola 2030" šāda vīzija ir, un tā formulēta skolēna tikumu, ieradumu un vērtību terminos.

Tikumi: taisnīgums, solidaritāte, līdzcietība, godīgums, savaldība, laipnība, drosme, mērenība, tolerance, gudrība, atbildība, centība.

Ieradumi: a) atbildīgs sabiedrības dalībnieks, kurš iedziļinās, līdzdarbojas un sadarbojas, lai kopā ar citiem veidotu tādu sabiedrību, kādā vēlamies dzīvot; b) personība ar pašapziņu, kurš ciena un rūpējas par sevi un citiem; c) radošs darītājs, kurš ievieš inovācijas, d) lietpratējs izaugsmē, kam mācīties nemitīgi un ar aizrautību kļuvis par ieradumu.

Vērtības: dzīvība, cilvēka cieņa, brīvība, ģimene, laulība, darba tikums, daba, kultūra, latviešu valoda, Latvijas valsts.

Var tikai priecāties par to, ka bēdīgi slavenā "tikumība" no Izglītības likuma 2015. gada grozījumiem šajā vīzijā izaugusi par sengrieķu filozofu inspirēto tikumu sistēmu ar nepārprotamu liberālu nokrāsu. Taču konceptuāls paradokss paliek: izglītības sistēma izvirza skolēnam uzdevumu brīvi izveidoties par taisnīgu, solidāru, līdzcietīgu utt. sabiedrības locekli. Kritiskās teorijas vārdiem izsakoties, sabiedrība vēlas nevis piespiedu kārtā indoktrinēt skolēnu noteiktā ideoloģijā, bet panākt, ka viņš pats brīvprātīgi un proaktīvi tajā iekļaujas.

Šis piespiedu brīvības paradokss ir raksturīgs katrai ideoloģijai, ciktāl tās mērķis ir ne vien iestrādāt cilvēkus noteiktā jābūtībā ("tev jābūt taisnīgam, solidāram, līdzcietīgam pilsonim" utt.), bet arī uzturēt viņos ticību, ka pie šīs pārliecības viņi nonākuši brīvā un nepiespiestā ceļā.

Lai mazinātu šādas ticības iluzoro raksturu, katrai sabiedrībai, kura atzīst brīvību par savu pamatvērtību, būtu jāpiekopj arī cits "Skolas 2030" vīzijā iekļautais tikums, proti, drosme. Es runāju par drosmi ļaut cilvēkiem brīvi jautāt un diskutēt par šīs sabiedrības pamatiem, pie kuriem pieder arī vispārējās izglītības mērķi. Izglītības kontekstā šādu brīvību vajadzētu nodrošināt kritiskās domāšanas praksei, kas kompetenču pieejā atzīta par noteicošo caurviju prasmi. Esmu pārliecināts: jo radikālāk kritiskā domāšana tiks īstenota izglītības procesā, jo vairāk tas līdzināsies "humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanās procesam". Un radikāla kritiskā domāšana pakļauj izvērtējumam ne vien atsevišķas informācijas vienības, ar ko cilvēks saskaras mediju telpā, bet pievēršas arī šīs sabiedrības uzbūvei un jautā – kur vēl ir telpa uzlabojumiem?

Mēs nevaram izglītot bez jebkādas vīzijas par izglītības procesa vēlamo iznākumu, taču varam padarīt šī iznākuma apspriešanu par izglītības procesa sastāvdaļu. Piemēram, ne tikai klāstīt, ko nozīmē būt tolerantiem, bet arī uzdot potenciāli subversīvu jautājumu: "Kāpēc būt tolerantiem?" Un nemulst no negaidītiem skolēnu jautājumiem, piemēram: "Kāpēc man jāatzīst laulība par vērtību, ja es, būdams gejs, nevaru apprecēt cilvēku, ko mīlu?"

Konservatīvās aprindās šāda domu gaita izraisa saprotamu pretestību – un ja nu pārmērīga kritika vājinās valdošās normas un autoritātes? Taču mans pretjautājums ir: vai attieksmēm, vērtībām un idejām, kas neiztur atklātu pārbaudi kritiskā diskusijā un ir mācāmas tikai vienvirziena ceļā "no augšas", vispār ir vieta mūsu sabiedrības nākotnē? Tradicionālas autoritātes, kas nav lāga savienojamas ar demokrātijas vērtībām, tik tiešām pastāv, taču šāds, tēlaini izsakoties, tēvzemes un brīvības strīds ir cena, kas jāmaksā katrai sava vārda cienīgai demokrātiskai sabiedrībai.

Savukārt gādāt par to, lai kritiska diskusija klasē neiegriežas maldīgās sliedēs un nepārvēršas par kādas nostādnes vienpusīgu propagandu — tā arī ir skolotāja galvenā misija. Labam skolotājam, manuprāt, ir jābūt mūsdienu Sokratam, kurš jautājumu un atbilžu ceļā palīdz piedzimt kritiski pārbaudītām zināšanām, nepasakot priekšā pareizo atbildi. Esmu pārliecināts, ka šāda pieeja, kas ir arī filozofijas patiesā metode, ir labākais veids, kā iemācīt brīvību, proti, veicināt lietpratīgu un drosmīgu personību pašizveidi izglītības sistēmā – tādu personību, kuras mazāk piekops mūsu platuma grādos izplatīto liekuļošanas netikumu, jo zinās īsto cenu vērtībām, par kurām iestāsies.

Igors Gubenko

"Satori" redaktors, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks ar lielu interesi par dažādiem veidiem, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam, un dziļu pārliecību, ka no tiem ļoti daudz k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!