"Иди на хуй!"

2022. gada 24. februāris. Čūsku saliņa (Zmijina) Melnajā jūrā. Krievijas Kara flotes raķešu kreisera "Moskva" kapteinis pieprasa uz salas esošo 13 Ukrainas robežsargu padošanos. Atbilde ir īsa: "иди на хуй!" Seko raķešu uzbrukums. Ukrainas sakari ar robežsargiem pazuduši; valsts oficiālā ziņu vietne "Ukrinform" ziņo, ka visi ir krituši.

Иди на хуй ir frāze, ko šajās stundās izsaka desmitiem tūkstoši ukraiņu un miljoniem viņu ģimenes locekļu. Tie pavada igauņu dāvinātās "Javelin" prettanku raķetes, kas dedzina krievu tankus, Latvijas dāvinātās "Stinger" zenītraķetes, kas notriekušas vismaz vienu krievu K-52 triecienhelikopteru. To pašu savā uzrunā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pateica ar vārdiem: "Jūs redzēsiet mūsu sejas, nevis muguras. Sejas. "

"Tur, kur ir karš, nav neitralitātes" – Napoleonam un Frīdriham Lielajam piedēvētā frāze daudz pasaka par mums pašiem. Ukrainā pašlaik nav cilvēku bez viedokļa, nav laika savstarpējai diskusijai – vai nu ar mums, vai pret mums. Garās rindas, kurās cilvēki stāv, gaidot valsts izsniegta kalašņikova saņemšanu, cerot šai sulīgajai frāzei pielikt ne tikai savu balsi, bet arī darbu.

Ukraiņi šajā karā ir smagi cietuši, un ir laiks arī mums šeit, Latvijā, domāt par to, ko darīsim nākotnē, lai nekļūtu par vieniem no tiem, kas tikai sūta labas domas un vēlējumus. Pašlaik tiešākais veids, kā palīdzēt, ir piedalīties kādā no ziedojumu kampaņām, piemēram, te, vai pieteikties atbalstīt bēgļus, kurus drīzumā sagaidīsim no Ukrainas. Atlikušajā laikā ir jāpadomā ne tikai par savu nostāju, bet arī par saviem darbiem Ukrainas atbalstam.

Pirmkārt, par spīti latviskajam pieradumam, šoreiz nedrīkst klusēt. Laikā, kad Latvijas pozīcija un opozīcija nostājas vienotā nosodījumā pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, Latvijas cilvēkiem ir jāpilda savs pilsoniskais pienākums. Kopā ar ģimeni nolikt svecīti pie Ukrainas vēstniecības, kaut uz stundu pievienoties protestam pie Krievijas vēstniecības – tas parāda sabiedrības vienotību un ir ne tikai svarīgs pilsonisks žests, bet arī kopības apliecinājums sev un citiem.

Ir jāatver datorā Ukrainas notikumu karte un jāskaidro bērniem, kas ir karš un kāpēc jāpretojas agresoram pat tad, ja tas ir daudz lielāks un spēcīgāks. Ir jāstāsta par 1940. gadu. Jārāda video ar to, kas notiek, ja lidmašīna ar raķeti trāpa ģimenes mājā, kādas sekas artilērijas trāpījumi atstāj pilsētā.

Otrkārt, ir jādisciplinē savs šoks. Ja kādam Krievijas iebrukums ir pilnīgs pārsteigums, ir pēdējais laiks attapties un ierakstīt interneta meklētājā frāzes "Maidans", "MH-17", "Ilovaiskas kauja". Pēc pāris dienām radīsies pieradums. Pēc diviem mēnešiem šodienas notikumi kļūs par tālu atmiņu, ko nomāks Jāņi, vasara, Covid pandēmija un vēlēšanas, tāpēc jādomā ir šodien. Svarīgākais šajā brīdī ir nevis uztraukties, bet apsēsties un rūpīgi apdomāt, ko ir iespējams mācīties un ko darīt, lai karš nedraudētu mums. Lai kāds kaut kur Šveicē nerakstītu: "Latvieši tagad cīnās par savu pastāvēšanu."

Ja kritīs Ukraina, Latvija kopā ar Baltijas valstīm ir nākamā sarakstā – to jau 2008. gadā pateica Polijas prezidents L. Kačinskis, komentējot Krievijas iebrukumu Gruzijā: "Šodien Gruzija, rīt – Ukraina un tad Baltijas valstis un Polija." Cilvēkam, kurš vēlas dzīvot Latvijā, ir laiks apzināties savu pienākumu pret šīs valsts drošību, kas izriet no tās kaimiņa – Krievijas – agresīvās dabas.

Mūsu valstī, kurā ir aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju, tā nav izvēle ne vīrietim, ne sievietei, ne latvietim, ne krievam. Labs sākums ir buklets "Kā sagatavoties krīzes situācijā". Nevardarbīgā pretošanās, sarunas un piketi ir svarīgs pienākums, bet brīdī, kad Krievija mums draud ar ieročiem rokās, vienīgā jēdzīgā atturēšanas politika ir solījums "aci pret aci". Tiem, kuri plāno pamest valsti, tas jādara jau šodien. Suvalku koridors ir šaurs, Baltijas jūra – plata, un Ukrainas pieredze rāda, cik ātri apstājas aviosatiksme.

Tas, ka Latvijas valsts ir atcēlusi obligāto militāro dienestu, nozīmē valsts paļaušanos uz tās pilsoņu apzinātu rīcību. Iespējas ir dažādas – cilvēks var veltīt savu mūžu militārajai profesijai, kļūt par zemessargu (zvani – 1811) vai vasarā pievienoties Rezerves karavīru sagatavošanas programmai mēneša garumā. Fotogrāfijas no rekrutēšanas centriem Ukrainā liecina, ka pat tur, kur astoņus gadus valsts austrumos pastāvīgi klātesošs bijis karš, daļa iedzīvotāju savu pienākumu ir apzinājušies par vēlu. Laikā, kad krīt šāviņi, karavīru apmācība ir daudz, daudz asiņaināka nekā miera laikos. Latvijas иди на хуй agresoram ir apmācīta cilvēka teikums. Militāra apmācība šai frāzei piešķir svaru un atšķir no vienkārša "uzbrauciena".

Ukraiņi cīnās par izdzīvošanu. Lai kādas būtu Rietumu sankcijas un politiskā reakcija, cīņā par Kijevu ukraiņi ir vieni – ar krievu T-72 kolonnām viņi cīnās paši. Šajā brīdī, kad krievi laužas Kijevas virzienā, ir svarīgi saprast šo niansi – politiskie paziņojumi un pat ekonomiskās sankcijas tur, kaujas laukā, tiešu pienesumu nedod. Šī iemesla dēļ mēs Baltijā varam teikt, ka mūsu instruktori Ukrainā, kuri apmācīja ukraiņu karavīrus, un mūsu raķetes, kas tagad ir ukraiņu rīcībā, ir reāls atbalsts.

Šis ir laiks, kad puses jāizvēlas arī Latvijā. Mēs dzīvojam valstī, kas ir privileģēta būt spēcīgā drošības aliansē, valstī, kurā mums ir tiesības diskutēt un cīnīties par daudzām domām, kas Krievijā ir aizliegtas ar likumu. Šie ir laiki, kad ar lieliem vārdiem viegli maskēt bezdarbību – graudus no pelavām nošķirs darbi, ne vārdi. Trauksmes zvans ir noskanējis – laiks celties. Ja iespējams, pārlasiet šo tekstu jūnija pirmajā nedēļā un pajautājiet – ko reālu esmu izdarījis sev, Latvijai, Ukrainai? Kuru karojošo pusi ar savu (bez)darbību esmu pasūtījis nahuj.