Foto - Nadejda Grosu, 2015
 
Sarunas
14.04.2016

Ideāli būtu tulkot tikai vienu autoru

Komentē
0
Saglabā

Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums" Denu Dimiņu par Džonatana Litela grāmatas "Labvēlīgās" tulkojumu, kas iznācis apgādā "Jānis Roze". Intervēja Ilmārs Šlāpins.

Kā jūs atradāt Džonatanu Litelu? Ko par viņu zinājāt pirms tam? Ko jaunu uzzinājāt par šo autoru, sākot tulkot un sazinoties ar viņu?

Uzgāju šo autoru pavisam nejauši, kad iegriezos grāmatnīcā, šķiet, Mecā, un ieraudzīju "Labvēlīgo" kabatas izdevumu ar Lučo Fontanas tumšsarkano "telpisko konceptu" "Ilgošanās" (Attese) uz vāka – šis arte povera darbs mani vienmēr ir piesaistījis ar savu nežēlīgo tiešumu –, atvēru grāmatu, ielasījos un nopirku. Pēcāk kaut kur internetā manīju Paula Bankovska atsauci uz "Labvēlīgajām". Pirms tam nezināju par Litelu pilnīgi neko. Kad pēc ilgāka laika ķēros pie tulkošanas, sazinājos ar autoru un biju patīkami pārsteigts, cik viņš ir laipns un atsaucīgs, cik zibenīgi atbild uz jautājumiem. Džonatanam ir fenomenāla atmiņa. Vēl viņš brauc ar skūteri pa Barselonu un vizina ar to savus tulkotājus. Viņam ir divi burvīgi, labi audzināti, trilingvāli bērni. Viņš bieži uzturas dažādās bīstamās vietās, t.s. karstajos punktos.

Kas ir Litela romāns "Labvēlīgās"? Kāda ir tā vieta Rietumu literatūrā? Ar ko tas ir unikāls, ar ko – turpina kādu iepriekš iesāktu tēmu vai virzienu?

Nāksies atkārtoties, citējot pašam sevi un Bahtinu: ""Labvēlīgās" žanriski nav ne vēsturisks romāns, ne īsti akadēmisks pētījums. Mūsu priekšā ir daudzšķautņains, smags darbs, kurā atbilstīgi Bahtina romāna definīcijai ("romāns ir pluristilistiska, daudzvalodīga, daudzbalsīga runas parādība") savijas dažādi slāņi – vēsture, mitoloģija, fikcija." Citāta avots ir mans pēcvārds romāna latviešu tulkojumam.

Romāns ierakstās Rietumeiropas holokausta literatūras tradīcijā, kurā nav daudz franciski tapušu darbu. Ar savu fokusu un vērienīgumu tas ienes svaigas vēsmas šķietami kanoniskajā tradīcijā. Bet jāuzsver, ka tas nav aculiecinieka stāsts, kāds, piemēram, ir Primo Levi "Ja tas ir cilvēks" (Se questo è un uomo). Litela romāns rakstīts no nacista skatpunkta, bez pārāk paredzamiem upura psiholoģiskajiem uzstādījumiem, tomēr nevar teikt, ka cietušajiem netiktu dots vārds. Viss romāns galu galā ir veltīts tiem, kas nesuši vislielāko – savas dzīvības – upuri. Autors ir izstudējis vairāk nekā 300 monogrāfiju, tostarp izdzīvojušo liecības; šo cilvēku balsu polifonija padara Litela projektu par unikālu Yizher-Bikher, par kolektīvu piemiņas grāmatu.

Kāda ir romāna "Labvēlīgās" vieta paša Litela daiļradē?

Šis ir viņa pirmais nopietnais romāns, ja neskaitām jaunības dienu darbu angļu valodā Bad Voltage, kuru pats autors neņem par pilnu. Pirms "Labvēlīgajām" Litels nebija pazīstams rakstnieks. Pa starpu viņš sarakstījis arī dažas esejas franciski, nupat angliski iznāca viņa Syrian Notebooks: Inside the Homs Uprising par 2012. gada sacelšanos pret Asada režīmu, viņš ir pētījis Krievijas drošības iestāžu vēsturi un situāciju Čečenijā, tulkojis Blanšo, Ženē de Sadu angliski. "Labvēlīgās" kaut vai tikai apjoma dēļ varam saukt par viņa opus magnum, un romāna vēstījumā un ideju kārtojumā var nojaust autora pieredzi humanitārajās misijās, attiecības ar reliģiju, viņa ceļojumu iespaidus un kultūras bagāžu. Darbs sākotnēji bija iecerēts desmit sējumos, tāpēc var domāt, ka līdz mums ir nonākusi izkristalizēta ieceres esence, gribētos cerēt – svarīgākais, kas mums jāzina un jāsaprot par ļaunuma dabu un darbības principiem.

Kādas bija galvenās grūtības, romānu tulkojot? Kā palīdzēja vai traucēja saziņa ar autoru?

Ir grūti īsā laikā aptvert tik plašu pasaules un pieredzes griezumu, ko piedāvā autora iecere. Arī apjoms brīžiem likās nokaujošs, nepavelkams. Autors gribējis, lai romāna forma savā ziņā korelētu ar saturu – kā nebeidzami garas izvēršas dienas nebrīvē un apspiestībā, tāpat arī blīvas kā smagi akmens bluķi veļas viņa rindkopas. Man ir grūti konkretizēt savu reakciju, ko man radīja "Labvēlīgo" lasīšanas un tulkošanas pieredze. Noteikti tajā bija melanholija. Romāns gribot negribot atklāj baisu ainu, kaut kādu savu patiesību, kurai ir grūti un nepatīkami acīs skatīties. Autora rakstība ir reakcija uz pagātnes traumu un vienlaikus arī traumas pārradīšana, brūču uzplēšana. Daži viņam pārmet šīs traumas "piesavināšanos", apropriāciju, kas ir postmodernisma estētikas paņēmiens, morāli divdomīgas "pelēkās zonas" radīšanu, "prostētiskās atmiņas" barošanu ar seksuāli deviantu, homoseksuālu (nacista klišeja?) varmāku, kurš dziļākajā būtībā ir traģiska, vientuļa personība, geminitātes (dvīnības) gūsteknis, ideālā, absolūtā, transcendentā meklētājs. Romānā ir murgainas vietas, arī atsevišķas sižeta līnijas brīžiem stagnē, daži tēli ir plakani un tēlu attiecības palaikam nav pietiekami dziļi izstrādātas, konfliktu risinājumā trūkst pārliecinošas virzības. Bet, hei, vai tad tāda nav arī pati dzīve? Kā tulkotājam man autora dažbrīd praktizētā naratīvā fotoreālisma priekšā šķita grūti palikt stilistiski neitrālam, klīniski sterilam, ko prasa autora uzstādījums, it nemaz nebija viegli laist sev cauri šausmu vārdus, piedalīties šai sarunā ar tekstu vienatnē. Grūtības radīja arī daudzās svešās reālijas, vietas, lietas, notikumi. Man nebija daudz jautājumu autoram, bet uz tiem, ko neizdevās atšķetināt kontekstuāli vai leksikogrāfiski, viņš vienmēr atbildēja ļoti izsmeļoši. Bija skaidrs, ka autors lieliski pārzina romāna "drēbi". Ir labi, ja ir iespēja pajautāt: ko nozīmē, ka fīrera deguns ir mongolo-ostique? Vārda ostique nav nevienā franču vārdnīcā. Atbildi uz šo jautājumu meklējiet grāmatas 1353. lappusē!

Kāpēc Litels šo romānu sarakstīja franciski? Kā tas izskatās franču literatūras kontekstā?

Domāju – pa daļai aiz aprēķina, jo angļu valodas grāmatu tirgus ir pārsātināts ar holokausta literatūru. Franču literatūrā šādu darbu ir salīdzinoši nedaudz, pat ja to skaits pagājušā gadsimta 70. gados ievērojami pieauga. No slavenākajiem autoriem minēsim Žoržu Pereku, Patriku Modiano un Anrī Rasīmovu (Henri Raczymow). Franču literatūras kontekstā Litela romāns tiek vērtēts neviennozīmīgi, tam ir daudz apjūsmotāju, bet arī daudz pēlēju un kritizētāju. Iznākšanas gadā romānam tika piešķirta Gonkūru balva un Franču akadēmijas Grand Prix du Roman. Bet, no otras puses, nav lielas nozīmes, kā romāns izskatās konkrētas nacionālas literatūras kontekstā, jo tam nav šauri nacionālas vai valodiskas piesaistes.

Ko neizdevās iztulkot? Ar ko latviskais tulkojums atšķiras no oriģināla?

Es nezinu, vai man vienmēr un visur izdevās saglabāt Blanšo postulēto stilistisko neitralitāti, šo bezkaislīgo "bendes balsi", kas vajadzīga, jo par šausmām iespējams runāt tikai atsvešināti, distancēti. Netulkojamas ir autora stilistiskās spēles ar gramatiskajiem laikiem, latviski mums neizjust 18. gadsimta prozas elpu, ja vien negribam imitēt Veco Stenderu, ne vienmēr ir iespējams atrast precīzas atbilsmes LTI [1] eifēmismiem. Piemēram, Wohnsitzverlegung, kas nozīmē 'mainīt kādam dzīvesvietu', 'pārcelt uz citu dzīvesvietu', manā versijā ir dzīvesvietas maiņa, kas neizsaka gluži to pašu, ko vācu termins, jo nozīmē kaut ko puslīdz brīvprātīgu; tagad man šķiet, ka 'dzīvesvietas pārcelšana' būtu bijis precīzāk. Šādu terminu nav mazums, bet, tā kā autora tekstā tie ir sniegti vai nu tikai oriģinālā, vai skaidroti iekavās, mans ne vienmēr vislabākais skaidrojums nenodara pāri romāna tekstam. Galu galā varbūt Latvijā cilvēki, kas nopietni interesējas par vēsturi, paši pārzina vācu valodu un spēj novērtēt termina saturu. (Sveiciens visām manām vācu valodas skolotājām un pasniedzējām – Lolitai Ribiņai, Ingai Ļipuncovai, Anelei Ņikogdai un Jevgenijai Kutasinai!) Ir arī citas lietas, par ko latviešu valodā stilistiski neitrālā reģistrā vienkārši nerunā, kam tautas valodas pūrā ierādīts ne tas augstākais plaukts. Runājot par tām, jāmeklē kompromiss, lai nenoslīdētu pārāk piezemētā reģistrā. Uz jūsu jautājuma otro daļu, no vienas puses, ir iespējama pavisam triviāla atbilde: tulkojums atšķiras no oriģināla ar to pašu, ar ko tējas pirmais uzlējums atšķiras no otrā uzlējuma. Ar garšu. Var jau cerēt, ka stipras tējas gadījumā arī otrreizējais uzlējums būs dzerams. Bet tas nav oriģināls. Neticiet nekādām runām par konģeniāliem tulkojumiem vai "pat labākiem nekā oriģināls", tās ir pupu mizas. Tulkojums var būt godprātīgs, skrupulozi veikts, bet oriģināla vārdu semantiskie lauki un mūzikas skaņas neizbēgami tiek zaudētas. Tulkotājam nevar būt tā pati pieredze, kas ir bijusi autoram. Ideāli būtu tulkot tikai vienu autoru, vienu izcilu klasiķi no vienas lieliski apgūtas svešvalodas, savā ziņā "iebraukt", iemājot viņā, iejusties viņa ādā, ciktāl tas nešizofrēniski iespējams. Latvijas tirgus apstākļos gan es, gan citi kolēģi bieži grēkojam, tulkojot dažādus autorus un no dažādām valodām. Mēs esam prasmīgi viltotāji. Tulkojumi ir mūsu dzīves monēta. Tulkotājs atstāj savas pēdas ikvienā tulkojumā, tajā skan viņa balss, bet, vispārīgāk runājot, ikvienas valodas skaņas uzliek zīmogu ideju formai. Bet, no otras puses, atcerēsimies Litela vārdus par to, ka galvenais ir saturs, ka darbs ir pasaules literatūra plašākā, transcendentā tvērumā, un pasaulē tai ir tāda pati aprite kā mūzikai.

Kāpēc latviešiem derētu šo romānu izlasīt? Ko tas nozīmē latviešu lasītājam, kā tas varētu iespaidot latviešu literatūru – žanriski, valodiski, tematiski, idejiski? Kāpēc latviešu valodā nav līdzvērtīga romāna par šo tēmu?

Diemžēl nemācēšu atbildēt uz šo jautājumu. Litela romāns ir vēsturisks ideju romāns, dzīļu psiholoģijas pētījums, muzikāls darbs. Arī depresīvs, vietām kičīgs, klišejisks, sirreāls, pornogrāfisks, incestuāls, matricidāls darbs. Katram pašam jāuzdod sev jautājums: vai Vergangenheitsbewältigung, pagātnes šausmu kolektīvās atmiņas palimpsesta caurlūkošana caur Litela daļēji dokumentālās daiļprozas prizmu ir manu tuvāko interešu lokā, vai tā nebūs pārāk skarbs pārbaudījums maniem nerviem, vai man nav bail saprast ko tādu, pēc kā var uznākt melnie? Nav nekādas nozīmes, vai to sev jautā latvietis vai krievs, polis vai turks. Ir autori, kuri ar šo Vergangenheitsbewältigung tā arī netiek galā un beidz dzīvi pašnāvībā – tāds ir jau minētais Primo Levi, tāds ir arī Pauls Cēlans.

No kāda avota tematiski, žanriski utt. barosies latviešu literatūra, ir grūti spriest. Rodas iespaids, ka pēdējos gados tā ir diezgan noplakusi un baidās būt neērta vai politnekorekta. Man šķiet, ka Latvijā šī konkrētā tēma vispār vienkārši nav aktuāla, mēs negribam domāt par pagātni, ja neskaita hronisku sevis žēlošanu un pārējās pasaules vainošanu visās nelaimēs. Bet vajadzētu gan padomāt – jo kurš tad mierīgi noskatījās, kā tiek vesti uz nošaušanu pazīstami ebreji, kaimiņi, kolēģi, veikalnieki, inteliģence? Kurš izlikās nezinām? Un kurš gan veidoja uz Sibīriju izsūtāmo latviešu sarakstus, vai no Maskavas atbraukušie komisāri? Litela romāna neērtību apliecina arī pilnīgi jelkādas diskusijas trūkums Latvijā. Kopš izdošanas ir pagājis gads, bet nav bijusi neviena kaut cik vērā ņemama recenzija, ja neskaita fragmentāru sižeta pārstāstu un ne ar kādiem argumentiem nepamatotu secinājumu "pārspīlēti daudzajās lappusēs tomēr pietrūkst jelkāda tāda stāsta vai vēstījuma, kas varētu pretendēt uz fundamentālu vietu 21. gs. literatūrā un attaisnotu lasītāja uzmanības patērēšanu". ("Kara novērotājs", "Ir", 2015. gada 21. oktobris). Vai tad tā vēsts, ka nekādas necilvēcības nav, ka visas šausmas ir tikai cilvēcība, mūsu, jūsu, ierindas klusējošā, likumpaklausīgā cilvēka roku darbs, neattaisno grāmatā ieguldīto laiku? Kā Hērakleits, arī Litela romāns šķiet sakām: neklausies manī, saklausi logos, neguli, bet meklē būtisko, tiecies pēc patiesības. Lasot šo recenzentes virspusīgo vērtējumu, man uzplaiksnīja atmiņā kāda Agneses Krivades dzejoļa rindas: "meklē vieglumu mīļais? nemeklē mani // meklē bālganus zirneklīšus // putekšņus bitīšu saņurcītus // iestāsti sev kādu ziedošu mauriņu".

Ko jūs ieguvāt, iemācījāties, sapratāt, tulkojot Litela romānu?

Sapratu, cik maz zinu par Otro pasaules karu, holokausta literatūru un pasauli vispār. Romāns sniedz patiešām vērienīgu ieskatu vēsturē (arī totalitāru valstu pārvaldē), ģeogrāfijā, etnogrāfijā – autoram piemīt lieliskas novērotāja spējas. No "Labvēlīgajām" var daudz ko uzzināt arī par mūziku un pat Kaukāza valodniecību, kas man šķita īpaši aizraujoša grāmatas daļa. Tulkojot nācās urķēties daudzos sīkumos, ikviens tulkojums jau ir kā close reading. Savā ziņā šis darbs ir lielisks modinātājs, tas aicina sadzirdēt logos balsi un izsit no komforta zonas, tas liek izlīst no alas un tiekties pēc Platona saules gaismas. Jāatzīst, es ķēros pie šī romāna tādā diezgan lielā augstprātībā, ha, ko nu tāds amerikāņu žurnālistiņš, kam franču valoda nemaz nav dzimtā, var uzrakstīt tādu, lai es nespētu saprast un iztulkot? Iedomājos – ja esmu lasījis klasiķus, Bodlēru, Selīnu, Zolā, Prustu, tāds Litels man būs "skaliņš". Vismaz lasīt oriģinālā šo darbu bija ārkārtīgi viegli. Tomēr ātri vien nācās apjēgt, ka arī Litels var sagādāt lielas grūtības gan valodas izteiksmes līdzekļu atrašanā, gan reāliju atveidē. Es, piemēram, nezināju, ko nozīmē Mene, mene, tekel, upharsin. Es nezināju, kas ir kādijs. Nezināju un vēl aizvien nezinu, no kura Miltona darba ņemts citāts ...like a dog, both attracted and repell'd… Man nebija ne jausmas, kas ir Kurbskis, Kistins un Staviska lieta, kad notika Amritsaras slaktiņš… Šo sarakstu varētu turpināt, bet labāk nevajag. Minēto "nezināmo" atrisinājums ir rodams romānā. Bet citi nezināmie paliek neatklāti, vēsture ir masīva un neizzināma, tā varbūt daļēji nav aizmirsta, bet mūslaikos ir tikai stāsts naratīvu plūsmā, viens no daudziem stāstiem par prombūtni klātbūtnē. Vēsture ir arī milzum daudzās drēbes, kurpes, brilles, higiēnas priekšmeti un citas personiskās mantas, kuras aplūkojamas Osvencimas "Kanādā", konfiscēto mantu krātuvē, kas ar šādu nosaukumu figurē arī romānā – vācieši uzskatīja Kanādu par no man's land; šajās anonīmajās mantu kaudzēs, šķiet, rezonē to saimnieku aizgājušie, bez pēdām pazudušie augumi, bet to individuālās vēstures ir izdzisušas, neatjaunojamas, tās ir kļuvušas par "Sulamītes pelnu matiem", atminoties Cēlana dzejoli "Nāves fūga" (Todesfuge). Mūsu zināšanai un nezināšanai veltīts arī amerikāņu mākslinieka Šimona Atī (Shimon Attie) projekts The Writing on the Wall. Tas tika īstenots kādā naktī Berlīnes Scheuenviertel kvartālā, uz māju sienām projicējot fotogrāfijas, kurās bija redzams, kādas šīs mājas izskatījušās Veimāras Republikas laikā, pirms Hitlers nāca pie varas.

Vai, atskatoties uz paveikto, šobrīd jūs kaut ko būtu darījis citādi?

Droši vien būtu ķēries klāt stipri savlaicīgāk, kā arī būtu rūpīgāk pastudējis holokausta literatūru, to pašu Andrievu Ezergaili, ko lasīju jau "pusceļā".

Kas lasītājam būtu jāzina, pirms viņš ķeras pie "Labvēlīgajām"?

Varbūt jāapzinās, ka esam līdzatbildīgi par visiem, par citiem, par otru. Citēšu romānu: "Brīdī, kad jāšauj uz cilvēkiem, vairs nav īpaši svarīgi, kas to dara. Turklāt, ja tā padomājam, skatoties esmu tikpat līdzatbildīgs kā šaujot." (678. lpp.) Filozofs, ētikas jautājumu pētnieks Emanuels Levins  darbā "Citādi nekā būt" (Autrement qu'être) rakstīja, ka atbildība par otru ir subjekta augstākā, ne ar ko neaizstājamā cieņa, kas ir antecedenta paša brīvībai, antecedenta tagadnei un reprezentācijai; būdama pasīvāka par jebkādu pasivitāti – ne psiholoģiskas attieksmes, bet subjektīvas esamības nozīmē –, tā nozīmē vērstību uz otru, nemaz viņam nepievēršoties, tā ir vērstība bez ierobežojumiem, izpaušanās un izteikšana, runāšana. Manā lasījumā Litela romāns ir mēģinājums runāt par šo atbildību, izteikt to. Atbildību par otru. No tās nav iespējams izvairīties, par ko vēsta arī romāna fundamentālajā struktūrā ieliktais sengrieķu mīts. Gribētos, lai lasītājs paturētu prātā šos "Labvēlīgo" autora vārdus: "Mans mērķis bija nevis ticamība, bet patiesība. Nav iespējams uzrakstīt romānu, ja mēs tikai tiecamies pēc ticamā."

[1] LTI – Lingua Tertii Imperii jeb Trešā reiha valoda, vācu literatūrzinātnieka Viktora Klemperera radīts apzīmējums nacionālsociālistu ieviestajai jaunvalodai.

Dens Dimiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!