Proza
18.03.2013

Ich bin ein Berliner

Komentē
0

No sērijas "Par lietu dabu"

Atkal augšā uz galda, atkal pa gaisu, atkal lidojums, atkal kūlenis, atkal pret galda malu, pret stūri, atkal zemē, atkal nagi, atkal zobi, atkal plēš, atkal skrien, atkal lidojums, atkal metiens, atkal lēciens atpakaļ uz galda, atkal...

Fuck, Scheiße! Fuck, Scheiße! Vienmēr tas pats. Vienmēr! Nu, jā, viņš pats uzskata, ka esot no Birmas. Ko gan var gribēt? Vai, kā citi ieraduši teikt, – Mjanmas. Nē, viņš ir no Birmas. Tas viņa ģīmī rakstīts.

Totalitārs režīms, kurā ierasts nogalināt kaudzēm, ja vajag – spīdzināt vai bez tiesas ieslodzīt, bet jebkāda pretošanās, disidenti, ja vēlaties, tiek padarīti par muzikāli teatrālu izklaides priekšnesumu no Rietumiem pa aplinkus ceļiem iebraukušiem tūristiem vai par tūristiem ar dīdžeju, mākslinieku vai atpūtnieku vīzām maskētiem aktīvistiem, žurnālistiem vai spiegiem.

Un katru reizi esmu gatavs viņam piedot, jo allaž jau kādā brīdī tas beidzas. Viņš vienkārši zaudē interesi, kad vairs neizjūt pretestību. Apnīk vienveidība un sagribas kaut ko citu. Nav grūti saprast. Turklāt ir jau arī šāda mocīšana nogurdinoša. Ne jau tikai man. Arī viņam. Fizisks pārgurums un sāpes pārņem ne vien mani, bet arī viņu. Nu, labi, viņam tās nav nekādas sāpes. Viņam tas ir tikai pagurums un apnikums.

Es esmu no Berlīnes! Nevis vienkārši no Berlīnes, bet no Rietumberlīnes, no pašas Berlīnes sirds. No Berlīnes filmu festivāla.

Mūsu attiecības sākās kā nevainīga rotaļāšanās. Kurš gan varēja iedomāties, ka pamazām vien šīs spēles pāraugs naidā, nē – pat ne naidā, bet tādās mednieka un medījama upura attiecībās. Jo viņš jau mani nekad nenogalina, nav vēl nekad nogalinājis pavisam. Ja būtu, es tagad nevarētu jums to stāstīt. Viņš vienmēr nogalina tikai pa jokam, pa pusei, daļēji, lai varētu turpināt plēst, raustīt, svaidīt, sist un mocīt. Kamēr viņš zaudē interesi. Kamēr viņam nav gana un viņš nav pievērsies kaut kam citam. Sajutis spēju izsalkumu pēc šādiem vingrojumiem vai vēlmi doties uz tualeti.

Bet es? Nolādēts, ich bin ein Berliner! Ko jūs smejaties? Tas nav tas eļļaini taukainais ievārījuma pončiks, ko ēd jūsu ome. Nevajag mani jaukt iekšā tajās no pirksta izzīstajās anekdotēs par Džonu Kenediju, kurš it kā esot teicis "Ich bin ein Berliner!" un tūdaļ pat visu berlīniešu acīs pārvērties ar pūdercukuru pārkaisītā mīklas virtulī. Pirms kārtējo reizi atkārtojat šīs blēņas, padomājiet, vai zināt, ka šis pats Kenedijs ir viesojies arī jūsu pilsētā – ar to es domāju Rīgu. Jā, jā, jā, tas pats Džons F. Kenedijs, JFK, kas, citējot juristu Oliveru Vendelu Holmsu, kuru bija citējis 29. ASV prezidents Vorens Hārdings, un kuru savukārt bija citējis Kenedija skolas direktors, bija teicis: "Nevaicā, ko tava valsts var darīt tavā labā, bet gan – ko tu vari darīt savas valsts labā." Pavaicājiet to arī sev. Un pavaicājiet, ko jūs zināt par savu zemi, valsti, pilsētu. Ko jūs zināt par sevi.

Citviet pasaulē mēs jau sen būtu izšķirti, viņam tiesa noteiktu aizliegumu man vispār tuvoties. Pie mums, t.i., pie jums jau šādas kārtības nav, un allaž viss sākas no gala. Lai kā es censtos paslēpties, lai kā ikreiz cerētu, ka viņš būs zaudējis interesi uz visiem laikiem un atradis sev citu rotaļlietu, allaž pienāk brīdis, kad viņš izlec no slēpņa un metas man virsū vai vienkārši, it kā nekas nebūtu bijis, piepeši nāk pretī. Izliekas, ka es viņu nemaz neinteresēju, ka paies vienaldzīgi garām. Bet es jau zinu – nepaies. Vienmēr atradīs kādu ieganstu.

Iesākumā jau tie bija tikai nelieli kodumi un skrāpējumi, drusku izraustīts apmatojums, taču pamazām vien zobu pēdas un nagu atstātās rētas kļuva dziļākas, sekoja visdažādākie plīsumi un sarāvumi. Ja jūs redzētu mani tādu, kāds es biju vēl Berlīnes laikā vai pirms mēs ar viņu satikāmies, un salīdzinātu redzēto ar to, kā izskatos tagad, iespaids būtu kā tajās tā dēvēto brīnišķīgo pārvērtību bildēs un raidījumos – tikai ačgārnā secībā.

Bet tolaik, jaunībā, es biju tik skaists. Kā jau teicu, es nāku no Berlīnes. Precīzāk sakot – Berlīnes filmu festivāla suvenīru veikaliņa. Tas bija pirms daudziem daudziem gadiem. Tur arī notika liktenīgā satikšanās, un beigu beigās es tiku atvests uz šo allaž pelēcīgo un drēgno pilsētu Daugavas krastos.

Tolaik es biju gatavs samierināties arī ar to, jo biju nonācis pārsteidzošā un eksotiskā pasaulē, kur plauktos aiz stikla durtiņām kā acuraugs tika glabātas no vecvecākiem mantotas kristāla bļodas, Čehoslovākijas kristāla glāzes ar zelta maliņu, padomju auto modelīši, no Parīzes atvests Eifeļa torņa maketiņš, šķīvītis ar Ukrainas kalnu ainavu, no bērza tāss izgatavotu mazu kurpīšu pāris un uz pērno Jaungadu cepta, akmens cieta un putekļiem klāta piparkūka.

Tajā visā bija kaut kas naivs un tik patiess kā svēta ticība sapņiem. Vai horoskopiem, jo šejienes ļaudis ticēja arī tiem. Es par to visu brīnījos, taču bez augstprātības. Dīvainības piemīt visiem un it visās pasaules malās. Arī Vācijā, arī Berlīnē.

Viņš parādījās līdz ar citām, daudz plašākām pārmaiņām. Tās skāra ne vien ekonomiku un politiku, bet arī domāšanu, ieradumus, vērtību sistēmu. Ticība dažādiem sapņiem un horoskopiem nekur nepazuda, taču var teikt, ka mainījās pašu sapņu un zvaigznēs ierakstīto pareģojumu saturs.

Vienā jaukā dienā no skapju plauktiem tika izvākti un uz antikvariātiem aizstiepti visi kristāla trauki, no ārzemēm atvestie un svešuma eksotiskas apdvestie nieki tika atdoti bērniem vai ielidināti atkritumos un izgāztuvēs nonāca pat kādreiz tik nozīmīgie un reizēm tikai ar pazīšanos pie veikalu pārdevējiem iegūtie mūsdienu latviešu dzejnieku dzejas krājumi. Vinila plates, magnetofona lentas un kasetes tika sakrautas kastēs un nonestas pagrabā vai uzstieptas bēniņos. Inkrustāciju glezniņas sadedzinātas. Jā, izjaukts un atstāts pie atkritumu konteineriem beigu beigās tika arī stiklotais plaukts jeb, kā tos dēvēja te, sekcija.

Tapetes tika noplēstas, sienas nokrāsotas pilnīgi baltas, sarkanbrūno, mīksto grīdas segumu, ko te sauca nevis par paklāju, bet vorsalīnu, nomainīja ar parketa imitāciju, tika nopirktas dažas jaunas mēbeles un nospriests, ka tagad mājās valdīs un tiks godāts minimālisms.

Man jau tobrīd bija sajūta, ka īsti tur vairs neiederos. Kristāla bļodu un suvenīru sapņi man šķita krietni vien patiesāki un sirsnīgāki par šo racionāli izdomāto, kaut kādos žurnālos saskatīto un uzkonstruēto sterilitāti. Bet man jau nebija nekādas teikšanas, un man nebija, kurp iet.

Tāpēc bija vien jāsamierinās arī ar viņa parādīšanos. Un tās nu tas turpinās jau kuro gadu.

Vienīgais mierinājums, kas, būsim godīgi, nav neko iepriecinošs un nomierinošs, ir apziņa, ka ilgi jau nu tas vairs nevar turpināties. Visam galu galā ir kaut kādas robežas. Jau pēdējā reizē viņš man gandrīz norāva vienu kāju un tā pārplēsa vēderu, ka laukā izgāzās liela daļa iekšu. Kas būs tālāk? Norauta galva? Nomaukta āda? Agri vai vēlu tas notiks, un tās būs beigas. Nožēlojams gals.

Jo es tomēr esmu no Berlīnes atvests lācis, bet viņš – tikai kaķis. Bet Džons Ficdžeralds Kenedijs, tolaik vēl students, gadu pirms Latvijas neatkarības zaudēšanas, pa ceļam uz Padomju Krieviju bija iebraucis Rīgā un viesojies pie ASV sūtņa, un apmeties netālu no tobrīd jau slēgtā hipodroma – Ausekļa ielā 22. Viņam tur ir pat piemiņas plāksne, man gan uz ko tādu cerēt velti.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!