Domas
07.07.2015

I want to believe*

Komentē
3

Pirms dažām dienām izdevumā "The New York Review of Books" ar aizrautību izlasīju Tima Flanerija rakstu "Kā jūs veido triljoni sīciņu mašīnu"**, kurā viņš aplūkoja divas grāmatas – Pola Dž. Falkovska "Dzīvības dzinēji jeb Kā mikrobi Zemi padarīja apdzīvojamu" un Pītera Vorda un Džo Kiršvinka "Jaunā dzīvības vēsture jeb Radikāli jauni atklājumi par dzīvības izcelšanos un evolūciju uz Zemes".

Kā jau droši vien nav grūti uzminēt no grāmatu nosaukumiem, tās abas veltītas jaunākajiem atklājumiem vai hipotēzēm dzīvības izcelšanās pētniecības jomā. Manam dabaszinātnēs netrenētajam prātam daudz kas no rakstā pieminētā šķita drīzāk zinātniskajai fantastikai piederīgs. Pie arvien jaunu un vēl sīkāku mūsu taustāmās pasaules pamatos iebūvētu daļiņu atklāšanas mēs jau esam pieraduši. Par Higsa bozona jeb žurnālistiem tik mīļās "Dieva daļiņas" meklējumiem, tās atklāšanu un to, ka tas noticis lielā daļiņu paātrinātājā uz Šveices un Francijas robežas, droši vien būs dzirdējis ikviens, pat ja no skolā fizikā mācītā galvā nekas daudz pāri nebūs palicis. Pat ja no tā visa neko daudz nav iespējams saprast, ziņu virsraksti šos pētījumus vismaz ir padarījuši par zināmu un kaut kā nebūt pieciešamu mūsu ikdienas daļu.

Pavisam kas cits ir zinātnieku ķeršanās pie mūsu un visas citas radības dzīvības pamatā esošo vissīkāko "daļiņu" meklēšanas, vai ne? Jo tad piepeši var atklāties, ka it visas dzīvās šūnas – vienalga, vai tā būtu daļa no manis, "gabaliņš" no sliekas vai nātru lapas, – darbina pat ne mikroskopiskas, bet vēl sīkākas un ar "parastajiem" elektronu mikroskopiem gandrīz nesaskatāmas nanomašīnas, kurās ir "iebūvētas" gan rotējošas detaļas (tātad riteni kāds jau izgudrojis pirms mums), gan pusvadītājiem un citām elektronikā izmantotiem materiāliem un detaļām raksturīgas iespējības vadīt un kontrolēt elektriskus impulsus.

Par pašām šīm nanomašīnām vēl īsti nevarot sacīt, ka tās ir dzīvas, taču dzīvība rodoties, tām apvienojoties. Lai gan tiklab varētu arī uzskatīt, ka dzīvība tām ir tikai līdzeklis, kas ļauj darīt vienīgo, ko tās spēj un pieprot, – patērēt ar pašu radītiem līdzekļiem (dzīvajām šūnām) saražoto enerģiju. Jau iepriekš atvainojos visiem dabas pētniekiem, ja šajā pārstāstā esmu ko salaidis dēlī, bet doma bija aptuveni tāda. Tā teikt, še, jums dzīves jēga.

Savukārt Pīters Vords un Džo Kiršvinks savā grāmatā līdzās jau atklātām un pierādītām lietām (pie tādām piederot arī iepriekš pieminētās nanomašīnas) citstarp izvirzot hipotēzi par to, no kurienes un kā uz Zemes šādi ne īsti dzīvi, ne nedzīvi dzīvības pirmelementi varējuši rasties. Saskaņā ar vienu no versijām neesot izslēgta iespējamība, ka tie uz Zemi pārceļojuši no Marsa un līdz ar to pirmā dzīvība izcēlusies nevis Darvina aprakstītajās ar seklu siltu ūdeni pildītās jūru un okeānu piekrastes plančkās, bet gan starpplanētu sadarbības rezultātā.

Neatkarīgi no tā, cik pareizi vai aplami esmu to visu sapratis vai pārstāstījis, es nebrīnītos, ka daudziem šāds bezmaz vai "Matrix" filmās noskatīts pasaules iekārtojums nešķitīs diez ko pievilcīgs. Kur tad lai tajā atrod vietu Sokratam, Aristotelam un Leonardo da Vinči, tam pašam Čārlzam Darvinam, Marijai Kallasai, Usūrijas tīģerim, Nīgrajam kaķim, Raiņa priedēm, Mēnesmeitiņai un, protams, tik lieliskajam un neatkārtojamajam man pašam?

Un tālāk jau tas kļūst par ticības jautājumu. Cilvēks, ja tā var sacīt, ir ticīgs zvērs un gatavs iestāstīt sev visu ko un noticēt visam kam – sākot ar sudraba pakavu un beidzot ar "sporta loto". Un, nē, nepārprotiet, runa nav par reliģisku ticību, kam ar kaut kā zināšanu vai nezināšanu var būt pagalam mazs sakars.

Domāju, daudziem atmiņā palikuši gadījumi, kad ielūkošanās medicīnas enciklopēdijā beigusies ar aizdomām par nopietnu saslimšanu vai pat sajūtām, ka vienā ķermeņa daļā kaut kas tā kā sūrst, citā pukst, bet vēl kaut kur velk. No ārstiem ne reizi vien gadījies dzirdēt, ka internets šo mūsu spoguļoties un citās būtnēs sevi iztēloties vai iejusties spējīgajos neironos ierakstīto ligu padarījis vēl izplatītāku un lipīgāku. Pacienti tagad pie ārstiem bieži vien ierodoties, lai apstiprinātu pašu uzstādītas un bieži vien visādos kaktu blogos sasmeltā informācijā balstītas diagnozes, ielaistu slimību ārstēšanai tiek meklēti dažādi nezinātniski burvju līdzekļi vai dārgas ārvalstu klīnikas, kas specializējušās nedziedināmu slimnieku naudas kāšanā u.tml. Ja vien var ticēt (un kāpēc gan neticēt?) izdevniecības "Rīgas Viļņi" mājaslapā publicētajai informācijai, žurnāls "Ko ārsti tev nestāsta?" tiek izdots 35 000 tirāžā, bet tādi vecāki, kas gatavi riskēt ar savu bērnu, ar paši savu un ar visu apkārtējo veselību tikai tāpēc, ka svēti tic potēšanās kaitīgumam, ir bieži sastopami vēl arvien.

"Galvenais ienaidnieks nav nezināšana, šaubas vai pat neticība, bet gan aplamas zināšanas," rakstā "Uzbrukums patiesībai"*** nesen rakstīja filozofs un zinātnes vēsturnieks Lī Makintairs. "Brīdī, kad mēs paziņojam, ka kaut ko zinām, lai gan tas ir pretrunā ar pierādījumiem vai pierādījumu tam nav vispār, mēs pārstājam meklēt patiesību. Ja mēs esam nezinoši, iespējams, tā būs motivācija mācīties. Ja mēs esam noskaņoti skeptiski, mēs varam turpināt meklēt atbildes. Ja mēs neticam, varbūt citiem mūs izdosies pārliecināt. Un, pat ja mūsu uzskati ir pilnīgi aplami un mēs tos ļaujam atspēkot, brīdī, kad mūsu aplamība tiks pierādīta, iespējams, mēs kaut ko iemācīsimies. Taču brīdī, kad mēs nocietināmies pret jaunām idejām un pierādījumiem, jo uzskatām, ka jau labi zinām, kā ir patiesībā, mums ir vislielākās iespējas noticēt aplamībām. Ne jau nespēja noticēt vainojama tik biežā nespējā pieņemt patiesību, bet gan attieksme."

Globālās sasilšanas noliegšana; pārliecība, ka pasaule radīta tikai pirms 5–6 tūkstošiem gadu un dinozaurus cilvēks vēl paguvis skatīt vaigā; ticība, ka marihuāna ir nesalīdzināmi bīstamāka un atkarību izraisošāka nekā alkohols un tabaka; uzskats, ka viendzimuma pāru attiecību reģistrēšana vai laulāšanās izraisīs pasaules galu vai padarīs par gejiem, lesbietēm un transpersonām visus pārējos (un vispār: neheteroseksuāla orientācija ir veselībai bīstama), – ar šādiem "attieksmes ticības" piemēriem var saskarties gandrīz visās jomās. Visbiežāk tie laikam gan novērojami brīžos, kad cilvēks sajūtas apdraudēts, nobijies, bezspēcīgs, mirstīgs un mazs, apkārtējā pasaule, kā izrādās, ir liela, katra konkrētā cilvēka gaitās ne visai ieinteresēta, turklāt nemitīgi mainīga, bet laika nepatīkamā kārtā kļūst arvien mazāk un mazāk.

"Par cilvēkiem mūs padara izvēles," rakstīja Makintairs, kas, kā lasāms, šim jautājumam ir veltījis arī grāmatu – tā drīzumā iznāks "Routledge" apgādā. "Uz kaut cerēt mums ļauj ne jau mūsu nebūt ne priekšzīmīgās smadzenes, bet gan spēja pašiem lemt, kā dzīvot savas dzīves. Mēs izvēlamies arī to, kā izturēties pret patiesību."

 

* Sauklis uz plakāta, kas seriālā "Slepenās lietas" rotāja FIB aģenta Maldera kabineta sienu.

** Tim Flannery "How You Consist of Trillions of Tiny Machines" (Raksta lasīšanai nepieciešams reģistrēties.)

*** Lee McIntyre "The Attack on Truth"

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!