Domas
26.10.2015

Humānisma gals

Komentē
7

Politikas un morāles attiecības pie mums parasti tiek apspriestas, moralizējot zem lozunga "politiķi nedomā par tautu". Taču, ne saukta, ne gaidīta pie mums šajās nedēļās ir atnākusi kāda īsta politiskās ētikas problēma, kura konceptuāli izgaismo politikas un morāles attiecības kā tādas. Šīs attiecības mēdz būt ļoti komplicētas pat tad, ja politiķi "domā par tautu" un tikai par to – vienkārši politiskā darba matērija ne vienmēr ir salāgojama ar morālu absolūtismu.

Runa ir par bēgļiem maksājamajiem pabalstiem. Jau šobrīd ir skaidrs, ka no sākotnēji MK noteikumos noteiktā pabalsta summa (256,12 EUR mēnesī saskaņā ar 2010. gada MK noteikumiem nr. 23) nenovēršami tiks samazināta – jautājums tikai, par cik. Tas, kas šajā jautājumā notiek Saeimā, ir vienkārša mazāksolīšana, tādēļ šo summu neviens bēglis neredzēs kā savas ausis. Bēgļiem draudzīgā puse šeit, kā jau ierasts, argumentu trūkuma dēļ klusē un rūpējas par citām pabalsta formām caur brīvprātīgo darbu, ziedojumiem un NVO. Taču neviens īsti neuzdod principiālos jautājumus, kādu summu būtu taisnīgi maksāt bēgļiem un kā tas gadījās, ka mēs jau sākotnēji likumā bijām ierakstījuši kā bēgļa pabalstu summu, kas vairākkārt pārsniedz minimālo vecuma pensiju (64,03 EUR), gandrīz divreiz – vidējo invaliditātes pensiju (164,42 EUR) un ir tikai mazliet lielāka par vidējo vecuma pensiju (272,42 EUR 2015. gada otrajā ceturksnī).

Uz otro jautājumu patiesībā atbildēt ir samērā vienkārši. To izraisīja mūsu vēlme pildīt ES direktīvu, kuras uzdevums ir nodrošināt, lai bēgļiem un patvēruma meklētājiem visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis" (Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva nr. 2011/95/ES). Ko kuram nozīmē "minimāls", protams, ir stiepjams jēdziens. No mūsējiem neviens noteikti neskrēja apkārt pa Briseles gaiteņiem, aizgūtnēm stāstot vāciešiem, francūžiem un beļģiem, ka jūsu minimālais mums ir ai, ai, cik maksimāls. Neērti taču. Tā nu arī normatīvajā aktā nonāca šis 256,12, un visu laiku likās – Dievs ar viņu. Taču atnāca šāgada bēgļu krīze, un izrādījās, ka mums šī summa ir jāmaksā – turklāt jāmaksā bēgļiem, pret kuru uzņemšanu Latvijā iestājas divas no trim valdības partijām. Tādēļ nu mūsu gudrās galvas tagad sarīkos vēl neatbraukušajiem bēgļiem tādu "daunšiftingu", ka maz neliksies.

Taču tas viss ir banāli, ierasti un garlaicīgi. Tas, kas tāds nav, ir jautājums par taisnīgumu. Vispirms, nav nekādas normas par to, cik tieši EUR būtu jāmaksā konkrētam bēglim vai pensionāram. Problēma drīzāk ir salīdzinājumā. Ja cilvēks, kurš pēc 25 gadu darba un nodokļu maksāšanas neatkarīgā Latvijā saņem mazāk par citu cilvēku, kurš tikko šeit ir ieradies, rodas pamats aizdomām par morālu problēmu. Pirmajā tuvinājumā tā ir vienkārši netaisnība. Valsts rīcībā ir tikai ierobežots līdzekļu daudzums, un, atalgojot tikko ieradušos bēgli vairāk nekā gadiem nodokļus maksājušu pensionāru, tā dod morāli ačgārnu signālu par pareizu un nepareizu rīcību, apšaubot būtisku valsts sociālās politikas pamatprincipu – atalgojumu pēc nopelniem. Kāds varētu vaicāt: bet kādēļ gan valsts nevarētu īstenot īsteni dievišķu, dāsnu taisnīgumu, kādu to apraksta Mateja evaņģēlija līdzība par vīnadārza kopējiem (Mt. 20:1 – 16)? Taču te jau ir šās līdzības būtība: ja Dieva žēlastība ir neizmērojama, tad valsts sociālais budžets tāds nav.

Kāds potenciāls iebildums teic: jā, bet šeit nav darīšana ar kuru katru cilvēku, bet gan ar bēgļiem, kas bēg no vardarbības savā izcelsmes valstī. Tādēļ mums ir kategorisks pienākums viņiem palīdzēt – tieši tāpat, kā mums ir jāglābj uz ielas mirstošs cilvēks pat tad, ja tā dēļ riskējam nokavēt pēdējo vilcienu. Tas tā neapšaubāmi ir, taču nav skaidrs, kāda tieši naudas summa būtu šis sine qua non bēgļu glābšanai. Mums ir absolūts pienākums glābt dzīvības, tas ir tiesa. Taču, vai mums ir tāds pats pienākums maksāt viņiem tieši 256,12 EUR vai jebkuru citu summu? Vai naudas pabalsts vispār ir neatņemams dzīvības glābšanas elements? Mēs taču pazīstam virkni Otrā pasaules kara latviešu bēgļu, kuri joprojām ir dziļi pateicīgi viņus uzņēmušajām valstīm – par spīti tam, ka pēdējās tolaik nemaksāja pabalstus. Vienkārši mūsdienu Eiropā valsts vispār ir "pabalstu valsts" un valda caur pabalstiem. Tādēļ arī bēgļa gadījumā viņu tiek mēģināts automātiski integrēt caur pabalstu. Turklāt, pēc pastāvošās likumdošanas it visur Eiropā attiecīgais minimālais pabalsts tiek maksāts arī, pirms attiecīgā valsts ir pārliecinājusies, ka attiecīgā cilvēka dzīvībai tiešām ir draudējušas briesmas, tādēļ arguments par dzīvības glābšanu caur pabalstiem ir diezgan grīļīgs.

Un te, lūk, parādās kāda atšķirība, kas ļauj mums labāk saprast konkrēto dilemmu. Skaidrs, ka "vecā Eiropa" redz pabalstu maksāšanu bēgļiem nevis taisnīguma, bet gan diezgan difūza humānisma kategorijās. Protams, ekonomiskie imigranti, nekad nestrādājuši darbspējīgi bezdarbnieki un citi pabalstu valsts klienti nav pelnījuši, lai viņiem kāds kaut ko maksātu. Viņiem maksā tādēļ, ka mēs savā sabiedrībā gribam un varam būt humāni arī pret cilvēkiem, kas ne tikai nevar, bet arī negrib strādāt. Mēs nevēlamies, lai mūsu labiekārtotajā un humānistiskajā sabiedrībā mums līdzās būtu kliedzoša nabadzība, nežēlība un posts. Tas ir stāsts par slavenajiem Norvēģijas cietumiem, kas pie mums daudziem liek sašust. Nu, kādēļ rūpēties un par valsts naudu gādāt labus dzīves apstākļus tādam Breivīkam? Atbilde ir vienkārša: tādēļ, ka mēs esam humāna sabiedrība. Mēs esam gatavi maksāt arī liekēžiem un patvēruma meklētājiem vienkārši tādēļ, lai uzturētu sev apkārt kaut cik harmonisku un labvēlīgu sociālo atmosfēru.

Un te nu, lūk, sākas Latvijas politikas problēmas. Iestājoties ES, mēs esam publiski pauduši piederību šādai, iespējams, naivi humānistiskai pasaules ainai. Taču, ņemot vērā Latvijas specifiku, šī piederība mūsu politiķiem rada virkni morālu dilemmu. Mums ir jāuzņem patvēruma meklētāji – kaut arī, to darot, mēs nepārprotami rīkojamies pret tautas vairākuma gribu, kuram šāds humānisms nav nekādā vērtē. Mums pieklājas nodrošināt patvēruma meklētājiem "Eiropas" vārda cienīgu dzīves standartu – kaut arī mēs labi apzināmies, ka liela daļa mūsu pašu pilsoņu dzīvo tālu no jebkādiem Eiropas standartiem. Mēs agri vai vēlu pieņemsim partnerattiecību likumu – kaut arī vairākums to uzskata par nepārprotamu netiklību. Tādēļ arī politiķiem nākas blēdīties un mest cilpas, lai tiktu saglabāti gan pašu krēsli, gan valsts piederība humānistiskajai Eiropai. Tas patiesībā ir grūts, nepateicīgs uzdevums, par kura pildīšanu tev paldies teiks tikai retais. Šādā veidā vecās Eiropas naivais humānisms mūsu sabiedrībai tiek barots "pa otru galu" (atvainojos par vulgārismu), ar likuma spēku liekot tai būt humānai tur, kur tā nemaz nevēlas. To darīt ir pagalam nejauki un neētiski. Nejaukāk un neētiskāk ir tikai to nedarīt. 

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!