Ar skaudību vērojot portāla darbu kultūras jaunumu atspoguļošanā, piebildīšu, ka par ne mazāk vērtīgiem impulsiem gādā arī pašmāju vēsturnieki.
Nepietiekamas profesionālās kompetences dēļ šis teksts nav kritiskas piezīmes vai, pasarg' dievs, recenzijas par vairākiem subjektīvi izvēlētiem nozares jaunumiem pēdējo mēnešu laikā. Tie ir, ja tā var teikt, stāsti, kas tekstā aplūkotajos darbos izlasīti. Ja šīs interpretācijas kādu pamudinās ar šiem darbiem iepazīties un izlasīt tajos savu – citu – stāstu, mērķis lielā mērā būs sasniegts.
Pirmais stāsts saistās ar sakritību – nesen publicēti divi pētījumi, kas veltīti kultūras pieminekļu aizsardzībai Latvijā. Kristīnes Zaļumas publikācija "Muižu kultūras vērtības un to aizsardzība Valmieras apriņķī 1919. un 1920. gadā" (žurnāla "Vēsture" 2016. gada Nr. 1) un Mārtiņa Mintaura grāmata "Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā".
Caur to, kāda attieksme dažādos laikos Latvijā bijusi pret arhitektūras vērtībām, iezīmējas interesanta faktoloģija tiem, kuriem iet pie sirds tēma "personību un nejaušību loma vēsturē". Citiem vārdiem sakot, kā notiekošo ietekmē indivīdu simpātijas vai antipātijas.
Trīs epizodes.
Šķiet, nav jāapraksta stāvoklis Pirmā pasaules kara izpostītajā Latvijā. Latvijas valsts pat vēl nav nodibināta, kad, pateicoties Vidzemes Zemes padomes Arhīvu nodaļas vadītāja Antona Birkerta pūliņiem, jaunās varas aizmetņi sāk domāt par kultūras vērtību aizsardzību teritorijā, kurā tie vismaz teorētiski var kaut ko ietekmēt. Jau 1919. gada vasaras beigās Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķos sāka darboties pirmie Latvijas Pagaidu valdības Izglītības ministrijas ieceltie kultūras vērtību aizsardzības pilnvarnieki (Zaļuma, 88.–89. lpp.). Te pat nav no svara, cik sekmīgi šie pūliņi bija, – runa ir par to, ka ārkārtīgas nestabilitātes un resursu trūkumu apstākļos kādam likās svarīgi domāt par kultūras mantojuma saglabāšanu.
Vecrīgas vēsturiskās apbūves vērienīgā nojaukšana (jāpiezīmē – manai garšai pilnīgi nebaudāma) saistās ar Ulmaņa autoritāro režīmu. Diemžēl patiesība ir tāda, ka nepatika pret "vācisko" vedināja it kā skolotus ļaudis vīkšķīties uz lielajiem nojaukšanas darbiem krietni pirms 15. maija apvērsuma. 1924. gada 23. janvārī Iekšlietu ministrija apstiprināja Vecrīgas ielu regulācijas projektu, kurā bija paredzēts nojaukt Rīgas Domam, kā arī Svētā Pētera un Svētā Jāņa baznīcai piegulošo apbūvi (Mintaurs, 97. lpp.). Kādam tomēr pietika prāta negraut, bet ne uz ilgu laiku. Mūsdienās daudzi no mums jūsmīgi veras uz pārpalikušajām muižām Latvijas novados, savukārt 1928. gadā arhitekts, Latvijas Universitātes mācībspēks Jānis Rutmanis muižu vēsturisko nozīmi vērtēja šādi: "[..] būtu vairāk labuma, ja jaunsaimnieki tās iebūvētu savu ēku pamatos, nekā tagad ar tiešiem vai netiešiem valsts līdzekļiem tās pārkārtojot sabiedrību ēkās." Šai tendencei "kroni uzliek" 1938. gadā izdots rīkojums arī par to Rīgas ielu un rajonu pārdēvēšanu, kuru nosaukumā bija pieminēta muiža... (Mintaurs, 113. lpp.)
Svārsts šūpojas otrā – iedvesmojošā – virzienā... Un atkal – diez vai jāapraksta neziņas un baiļu gaisotne pirmajā okupācijas gadā. Tomēr atrodas atsevišķi drosmīgi cilvēki Muzeju un pieminekļu aizsardzības daļā, kuriem 1940. gada nogalē un 1941. gada sākumā izdodas nosargāt ēkas Vecrīgā, kas šodien pazīstamas kā "Trīs brāļi". Tās gandrīz nojauca kā tādas, kuru nolietojums sasniedz 90% un kuras nav piemērotas dzīvošanai. Diez vai no komunistu režīma varēja sagaidīt kādas simpātijas pret "reakcionāro feodālo" mantojumu, tomēr Pauls Kundziņš, Pēteris Ārends un vēl daži godavīri boļševikiem paziņo, ka namu iedzīvotāji izmitināmi citur (lai nav ugunsdzēsības noteikumu pārkāpumu), bet ēkas jāsaglabā (Mintaurs, 144.–145. lpp.).
Īsi sakot, mēs gluži labi saprotam indivīda (pasūtītājs, arhitekts) lomu, ja runa ir par kaut kā izveidi, uzcelšanu, bet tikpat interesanta ir indivīda ietekme uz jau esošās vides tālāko likteni.
Piezīme pirms nākamā stāsta. Tādi darbi kā Mintaura pētījums un arī Latvijas Universitātes LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pētījumu krājums "Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas" (par to esmu rakstījis citā medijā, nebūšu bezkaunīgs un neatkārtošos) rāda, cik svarīgi ir, lai zinātnieka darbs apaugtu ar pētījumiem – atzarojumiem un/vai interpretācijām – un lai tas nekļūtu par vientuļu fenomenu. Proti, Mintaurs savā grāmatā koncentrējas uz arhitektūras mantojuma tiesiskā regulējuma un organizatoriskajiem aspektiem. Būtu svētīgi, ja viņš pats vai kāds cits fokusu pavērstu arī uz to, kas par attieksmi pret kultūras mantojumu nolasās caur konkrētā laika literatūru, mākslu, cilvēku dienasgrāmatām un savstarpējo saraksti.
Savukārt, ja runā par VDK izpētes komisijas kārtējo sniegumu, vēsturnieki, tā teikt, dara savu darbu – korekti fiksē jaunatklāto faktoloģiju. Nav viņu uzdevums faktoloģiju interpretēt ārpus avotu atklāšanas un apkopošanas konteksta. Savukārt, lai tiem, kuri nevis pieder profesionālajai cunftei, bet gan ir interesenti vispār, veikums nešķistu varbūt "pārāk sauss", noderētu citu sociālo zinātņu speciālistu "pieslēgšanās".
Nākamais stāsts saistās ar Ineša Feldmaņa sagatavoto un interpretēto dokumentu krājumu "Vācbaltieši Latvijā (1918–1941)". Profesors sagādājis iespēju, kā smejies, katram atrast, kas sirdij tuvāks. Vieni krājumā atradīs kārtējos pierādījumus tam, ka starpkaru periodā latvieši un nacionālās minoritātes sadzīvojušas gluži labi (lasi – ne latvieši pie vainas, ja šobrīd tā nav...). Piemēram, 1927. gada decembrī Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals aicināja vācbaltiešu politiķi Paulu Šīmani uzņemties nākamās valdības izveidošanu, un Šīmanim izdevās savākt arī "latviešu partiju" balsis (tiesa, iegūtās 50–52 balsis viņš atzina par nepietiekamām stabilai valdībai). Tātad 3,9% Latvijas iedzīvotāju pārstāvošs politiķis tika atzīts par labu esam tik svarīgam postenim. Un vispār – šos 3,9% pārstāvošie cilvēki parlamentārisma periodā trīs reizes sabija tieslietu ministra postenī (Feldmanis, 32., 49. lpp.). Kā var apgalvot, ka latvieši... labi, neturpināšu šo interpretāciju, jo tā mani, atklāti sakot, nepārliecina un neliekas produktīva.
Citi, tieši pretēji, atradīs argumentus, ka nacionālo minoritāšu izpratne par Latvijas valsts saturu arvien ir bijusi, smalki izsakoties, specifiska, savukārt, runājot par periodu pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā, vispār atradīs tik daudz paralēļu (lai cik apmēros nesalīdzināmas ir iesaistītās minoritātes) ar mūsdienām, ka slikti paliek. Piemēram, kad vietējiem nacionālsociālistiem (Erharda Krēgera grupai "Bewegung") atsaka politiskas partijas (Vācbaltiešu nacionālā partija) reģistrāciju, tie darbojas caur NVO – Vācu izglītības biedrība Latvijā, Vācbaltiešu ceļošanas un sporta biedrība, Vācu jaunatnes savienība Latvijā, Vācbaltiešu skautu savienība utt. Kad 1931. gada decembrī darbu sāka Marģera Skujenieka valdība, kas vēlējās paplašināt latviešu valodas lietojumu, Vācijas diplomātijā parādās mājieni par ekonomiskajām ietekmes svirām, atsaukšanās uz to, ka veci cilvēki tak' nevarot iemācīties latviešu valodu utt. (Feldmanis, 70., 71., 76. lpp.). "Vai jums tas viss kaut ko neatgādina?!"
Ļoti iespējams, ka Feldmanis, izcils profesionālis būdams, par šādu pagātnes "pievilkšanu" tagadnei viebtos, bet tā jau nav viņa vaina. Runa ir par to – lai cik mēs runātu par vēsturisko situāciju unikalitāti, vienmēr būs tēmas vēsturē, kas, ja tā var teikt, uzprasās, lai tās interpretē caur šodienas prizmu.
Ak jā – cerot, ka bijušie studiju biedri, pasniedzēji un profesionāļi saprot acs piemiegšanu, es arī piekabināšu savu interpretāciju... Proti, lasot par Ulmaņa režīma pūliņiem kontrolēt nacionālsociālistu vietējo piekritēju aktivitātes, rodas vēlme bubināt: ja valsts pati apjēdz kādu indivīdu bīstamību tās iekārtai, tad nevar rīkoties ar baltiem cimdiem. Piemēram, 1935. gada septembrī notiek tiesas process pret šādiem "aktīvistiem", un pats Politiskās policijas priekšnieks Jānis Fridrihsons tiesā atzīst ne vairāk, ne mazāk, ka tiesājamo darbība bijusi vērsta uz Latvijas neatkarības "iznīcināšanu un pievienošanu Vācijai". Un kādu sodu šādi personāži saņem? Lielākoties nosacītu, smagākie – trīs vai pieci mēneši cietumā (Feldmanis, 100., 101. lpp.). Tikai?!
Teksta apmēri neļauj stāstus turpināt. Lai kā arī būtu – man ir čupiņa ar pārmetumiem mūsu vēsturniekiem (piemēram, zināms kūtrums stāstīšanā par savu darbu), tomēr rosās viņi, velni, rosās. Var jau būt, ka vēsturnieki piktojas, ka no viņu sastrādātā "visādi radošie" kaut ko pagrābj savai iedvesmai "izrauti no konteksta". Man kā cunftei nepiederīgam gan liekas – lai tik "rauj", ja vien nenodarbojas ar falsifikācijām.
0