Kino
15.10.2022

Holokausta filma, kurā nav ebreju

Komentē
1

Recenzija par Mati Gešoneka filmu "Konference", kas 16. un 22. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. 

Gleznainās Berlīnes priekšpilsētas Vanzē vārds ir sen kļuvis par holokausta simbolu. Tieši tur kādā villā 1942. gada 20. janvārī tikās piecpadsmit dažādu Trešā reiha resoru pārstāvju, lai lemtu par "ebreju jautājuma galīgo atrisinājumu" – Eiropas ebreju iznīcināšanas plānu. Par Vanzē konferenci ir daudz rakstīts, bet tās nozīme holokausta realizācijā nebūt nav viennozīmīga un pastāv dažādi viedokļi par to, kad tad īsti nacistiskā Vācija izšķīrās par totālu ebreju iznīcināšanu. Tie vairāk ir vēsturnieku strīdi, bet neviens neapšauba, ka Vanzē dažādu resoru pārstāvji, starp kuriem iepriekš nebija vienprātības par ebreju tūlītējas slepkavošanas lietderību, vienojās par jau notiekošā genocīda koordināciju un mērķiem.

Filma, ko konferences 80. gadadienai uzņēmuši vācu kinematogrāfisti, manuprāt, ir mēģinājums aktualizēt holokausta problemātiku sabiedrībā. Holokaustam veltītu filmu nav mazums, dažas ir uzņemtas arī tieši par šo konferenci. Uz šo Eiropas traģēdiju mākslā var skatīties caur dažādām prizmām – upuru, slepkavu, malā stāvētāju, glābēju, izdzīvojušo vai to pēcnācēju skatpunktiem. Lai arī rakstnieki vai režisori parasti izpelnās netiešus pārmetumus, ka nav pietiekami akcentējuši citas perspektīvas, šie iebildumi drīzāk jāvērtē kā utopiska vīzija, ka to kādreiz varētu panākt. Šoreiz filma ir par holokaustu, bet bez neviena ebreja, tā piedāvā "rakstāmgaldu slepkavu" skatpunktu. Starp konferences dalībniekiem, šķiet, tikai no Rīgas atbraukušajam SS šturmbanfīreram Rūdolfam Langem un SS oberfīreram Karlam Šengardam bija tieša pieredze "ložu holokausta" īstenošanā.

Filma piedāvā visumā dokumentālu skatījumu uz konferenci un vadās pēc pieejamā protokola teksta; dialogi un atsevišķas piebildes drīzāk paredzētas, lai skatītājam izskaidrotu kontekstu. Filmas māksliniecisko koncepciju varētu raksturot kā mēģinājumu turēties dokumentālos rāmjos – konferenču galds, pie kura tika spriests par miljoniem cilvēku dzīvību ir svarīgs elements, lai parādītu, ka slepkavības var pastrādāt ne tikai ar šauteni rokās. Arī brokastis un delikateses, ko pasniedz konferences dalībniekiem, ļoti labi parāda – pie viena galda var gan lemt par miljonu iznīcināšanu, gan nobaudīt kaut ko garšīgu vai iedzert glāzi konjaka.

Raugoties uz sabraukušajiem, varētu šķist, ka villā notiks kāda zinātniska konference. Astoņi no dalībniekiem ir ar doktora grādu. Tas nevilšus liek atcerēties, ka einzacgrupas, kas Austrumu frontes aizmugurē veica masu slepkavības, ļoti bieži komandēja cilvēki, kuru vārdu greznoja Dr. tituls. Filmā tiek demonstrēta einzacgrupas A komandiera Dr. Valtera Štālekera pārskata karte ar Baltijā iznīcinātajiem ebrejiem – šajā einzacgrupā vairāk nekā puse komandējošā sastāva bija ieguvuši doktora grādu. Holokausts nebūt nebija sabiedrības padibeņu un marginalizēto plānots un īstenots noziegums. Pārfrāzējot Hannas Ārentes tēzi par "ļaunuma banalitāti", mums atklājās sistēmiskā vai birokrātiskā banalitāte – cilvēki, kas kalpo kā sistēmas zobrati, gatavi darīt visu, lai veidotu savu karjeru, bet savus lēmumus un izvēles viegli pamato ar ideoloģijas un propagandas frāzēm.

Pilnīgi bezkaislīgi tiek apspriests, ko darīt ar Vācijas vai okupēto valstu ebrejiem, kā rīkoties ar pusebrejiem vai "jaukteņiem", kā nogādāt tos iznīcināšanas vietās… Un tikai vienam – Frīdriham Kritcingeram – rodas jautājums, vai sievietes un bērni arī jānogalina, jo tas iedragās vācu karavīru psihi. Nekādas līdzjūtības pret ebrejiem, pārējie to nesaprastu! Viņam jārod mierinājums, ka šo jautājumu risināšot ar gāzes kameru palīdzību. Banāli, nežēlīgi, groteski. Filmā nav pozitīvo varoņu – ir tikai auksti domājoši ierēdņi un militārpersonas, kas pusotras stundas laikā vienojas par atsevišķiem jautājumiem, kuru rezultāts ir 6 miljoni nāvju. Bezkaislība, auksts, racionāls aprēķins. Tajā nav vietas pārdzīvojumiem, emocijām, nav pat muzikālā celiņa, kas spētu tās izsaukt – tam visam jārodas, noskatoties filmu. Jācer, ka kopā ar pārdomām. Filma nav paredzēta tikai vācu sabiedrībai, tās vēsturiskās atbildības stiprināšanai, bet liek domāt par autoritāras (un ne tikai) varas funkcionēšanas īpatnībām un indivīda atbildību, kas mūsdienās diemžēl ir ļoti aktuāli.

Kaspars Zellis

Dr.hist., Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts vadošais pētnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!