Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem "Nepareizie stāsti"
Tā bija pavisam parasta diena – nebija ne manas dzimšanas dienas, ne citu svētku vai nopietnu darīšanu skolā. Citreiz ir jāgatavo kāds svarīgs mājasdarbs (reiz mēs ar mammu skolas rudens izstādei par godu no saldā sarkanā kartupeļa izgatavojām kāmi), jāskaita klases priekšā dzejolis vai jābrauc ekskursijā uz kāda miruša rakstnieka mājām. Sirsniņa iekšā vēderā sitās gluži mierīgi – tik, tik, tik, cik man, sirdij, zināms, nekas īpašs šodien nav gaidāms. Vispār rītos man ļoti nāca miegs, un es niķojos, mēģinot pierunāt mammu ļaut vēl brītiņu pačučēt. Taču šoreiz bija citādi, gribēju parādīt visiem, ka esmu jau liels, nopietns cilvēks, tāpēc paklausīgi ievilku kājas pūkainajās "Hello Kity" čībās un šļūkšus devos uz virtuvi brokastīs.
"Vari neizēst to bļodiņu, ja negribas," mamma teica tik laipni un maigi, it kā šodien nebūtu jāiet uz darbu. Es lēnām noliku karoti. Uzreiz tai blakus plati nožāvājās neliela piena peļķīte, kurā līksmi peldējās kukurūzas pārslu drupačiņas. Pārsteigti raudzījos uz mammu. Viņa piemiedza man ar aci, strauji paķēra rokās piparu trauciņu un sāka dziedāt līdzi tam, ko klusiņām dungoja radio: "Abrakadarba, tava maģija la-a-a-bā..." Man no rīta gandrīz nekad negribējās ēst, taču pieaugušie bija pārliecināti, ka tieši tad paēst ir vissvarīgāk. Citreiz viņi, ieraugot neizēstu šķīvi, kļuva tik nikni, ka sāka draudēt vairs nedot kabatas naudu, kuru es tāpat pēc tam notriecot našķos. Brokastu paēšana dzīves svarīgāko lietu sarakstā varētu būt nākamā pēc siltas apģērbšanās – cepure, cimdi, šalle, biezās, stulbās zeķubikses, kurām grūti uzvilkt pa virsu šauros džinsus, un pats galvenais – lai nav plika mugura. Brokastīs mums bija gājis visādi, bet mamma nekad vēl nebija ierosinājusi kaut ko tāpat vien atstāt uz šķīvja. Varbūt vienīgi tad, kad man uzbruka vīruss – ne jau datoru, bet īstu cilvēku vīruss, kad pa degunu gāžas laukā puņķi, no klepošanas sāp vēders un no paduses izvilktais termometrs liek mammas sejai sāpīgi savilkties. Tad es drīkstēju visu.
Izejot laukā, redzēju, ka tētis netīra no mašīnas nost sniegu vai nerok taciņu līdz vārtiņiem kā parasti, bet no pagraba izvilcis manas koka ragavas un sien tās klāt pie Kalvīša kakla. Kalvītis bija mūsu ģimenes suns, kuru atveda uz mājām vēl pavisam maziņu. Viņš bija tik apaļš un priecīgs mazs sunītis, ka tētis nosauca viņu par Kalvīti, sakot, ka viņa treknos gadus finansēšot mēs. Treknie gadi ir tad, kad jādod ēst daudz kaulu, aknu un cāļu siržu, no rītiem un vakaros jāmet pāri pagalmam bumbiņa un ik pa laikam jāpajautā: "Ņu, kas ira?" Tētis māja, lai nāku ātrāk ārā, ar rokām rādot, ka šodien uz skolu brauksim, lūk, šitā – sēžot ragavās. Mēs braucām, un tētis mani mudināja bez apstājas kliegt: "Hohohooho!", jo tieši tā to darot ārzemju Ziemassvētku vecīši. "Vai tad Ziemassvētku vecītis nav tikai viens?" es pārsteigti jautāju. "Nē, Ziemassvētku vecītis ir iekšā katrā no mums!" pretī kliedza tētis. To es īsti nesapratu. Laikam tētim kaut kas sajucis. Tad es sapratu, ka mamma ir pilnīgi palaidusi garām, ka biju pa kluso uzvilkusi mugurā uz svētkiem velkamo samta kleitu, bet cepures vietā kā ņinza apsējusi ap ausīm šalli. Arī mammai kaut kas bija sajucis. Hohohohohoho!
Kad ierados klasē, skolotāja Linda ierosināja, ka šoreiz stunda varētu notikt ārā, ceļot pilsētā pašu lielāko sniegavīru. Mēs, sajūsmā spiegdami, uzvēlām sniega cilvēku nevis kā ierasts – no trīs, bet gan astoņām bumbām, acu vietā iespiedām konfektes, bet zem viņa oranžā burkāna deguna skolotāja iesprauda kūpošu cigareti. Visi bijām šokā. Šoks cilvēku pārņem tad, kad pasaule pēkšņi apgriežas kājām gaisā. Bija taču zināms, ka bērni nedrīkst pīpēt, jo tas ir ļoti kaitīgi, vēl kaitīgāk nekā neēst brokastis, bet līdz šim arī nebija redzēts, ka pieaugušie to ļautu darīt sniegavīriem. Pat ja tas ir ļoti pieaudzis sniegavīrs. Skolotāja Linda tikai smējās un aicināja gāzties iekšā sniegā, lai, sparīgi kustinot rokas un kājas, veidotu Ziemassvētku eņģelīšus. "Ja kāds grib," viņa priecīgi teica, "var kontrastam uztaisīt arī Ziemassvētku velnu! Hohohoho!" Kontrasts ir tā – ja ir Harijs Poters, vajag arī Voldemortu, lai abi var savā starpā cīnīties jeb, kā saka pieaugušie, veidot kontrastu. Bet kas ir Ziemassvētku velns?
Kad nozvanīja starpbrīža zvans un mēs atgriezāmies skolā, ieraudzīju, ka direktore ar mūsu klases audzinātāju ir pietupušās zemē un spēlē kārtis. Tikmēr visi bērni kā traki skraidīja pa gaiteņiem, auroja, gāza viens otru zemē, un pieaugušie ne tikai neiebilda, bet nereti sajūsmināti pievienojās kādam bariņam. Resnā skolotāja Skaidiņa, spēlējot ar septītās klases džekiem "Augstāk par zemi", bija uzrāpusies uz radiatoriem un ar abām rokām sagrābusi tieviņo siltā ūdens cauruli, kuru ļaunā priekā kratīja un raustīja: "Hohohohoho!" – tas bija vienīgais, kas viņai sakāms.
Nākamās stundas bija viena par otru dīvainākas – zīmēšanas stundā mēs apgleznojām klases sienas, literatūrā ielīdām skapī un stāstījām spoku stāstus, bet sportā spēlējām futbolu ar ūdeni piepildītu piepūšamo bumbu. Pēc tam bija jādodas pusdienās. Skolas visdusmīgākā pavāre bēra mazajās bļodiņās "Haribo" lācīšus, kurus aplēja ar karstu šokolādi un visam pa virsu pūta lielu strūklu putukrējuma. Dažos šķīvīšos viņa iepūta smaidīgas sejas, bet uz viena, acīm nikni iegailoties, uzrakstīja "Cūka". Par laimi, tas nebija mans šķīvītis. Mūsu klases audzinātāja tikmēr bija uz uzraususies galda, lai paziņotu, ka valdība esot bezmaksas pienu aizstājusi ar kokakolu. To mēs katrs šodien un visas turpmākās dienas varot dabūt, cik tik tīk un lien iekšā. Mamma man kolu atļāva dzert tikai ļoti īpašās reizēs, tāpat kā iet uz "Makdonaldu" vai skatīties televizoru, kad jau ir vēls. Nezināju, vai to, ka skolā tagad visiem dos kolu, vispār mammai drīkst teikt. Un vispār man kļuva bail – kāpēc visi pieaugušie uzvedās kā bērni? Viņi taču bija lieli cilvēki. Izēdu trauciņu ar visjocīgākajām pusdienām savā dzīvē (saldumi vispār nebija pusdienas, jo saldumus drīkstēja ēst tikai pēc pusdienām), izdzēru trīs glāzes kolas un jutu, ka sāk sāpēt vēders. Tieši kā tajā dziesmā no māmiņdienas koncerta – akla sāpe kā nezināms drauds...
Palūdzu savu labāko draugu Danielu atnākt man līdzi pie skolas medmāsas, kur pirms tam biju bijusi tikai divas reizes – tad, kad mums visiem rokā dūra šprices, bet otrreiz mani tur aizveda sporta skolotāja, jo nogāzos, lecot pāri āzim. Pa ceļam, ar abām rokām turot sāpošo vēderu, beidzot pajautāju Danielam, vai viņam viss notiekošais neliekas mazliet jokains. "Kādā ziņā jokains?" viņš aizdomīgi pārjautāja, mēģinot izveidot zīmējumu no kečupa, ko nupat ēdnīcā uzlējis sev uz krekla. "Nu, ka visu drīkst, ka pieaugušie uzvedas kā bērni," es mēģināju precīzi izteikt savas domas. "Ā, tu domā to," jau daudz nopietnāk noteica Daniels, "man tieši gribas pārbaudīt, cik jokaināk tas var kļūt, jo es nedomāju, ka tas tagad tā būs visu dzīvi." Daniels bija ļoti gudrs un prātīgs, viņu interesēja gandrīz pilnīgi viss, un mūsu vecāki savā starpā arī draudzējās, tāpēc, atšķirībā no citiem klasesbiedriem, tikāmies arī vasarās. Tajā brīdī mums garām paskrēja vecā tante no skolas garderobes. Šo tanti dēvēja par Karātavu, jo nekas viņu šajā pasaulē nesadusmoja tik ļoti kā jaka, kurai nebija piešūta pakaramā cilpiņa. Karātava bija savērusi apģērbu numuriņus uz diedziņa kā krelles un uzkārusi sev kaklā, bet rokās turēja no medmāsas aizlienētu šprici, kurā bija ieliets spilgti zils šķīdums: "Tūlīt tu man redzēsi!" viņa aizelsusies uzsauca mazajam Tomiņam, kurš, skaļi zviegdams, joņoja viņai pa priekšu uz skrituļdēļa.
Kad medmāsa paziņoja, ka pret vēdersāpēm vislabāk palīdzot Ādažu čipsu tabletes, es nolēmu, ka nu jau tiešām ir kļuvis par traku. Negribēju noraudzīties, kā skola pavisam sagāžas, un katru dienu pēc pusdienām ciest vēdersāpes. Negribēju, lai tā ir visu dzīvi. Gribēju kādreiz izaugt un būt pieaugušais. Liels cilvēks. Tāpēc cieši saspiedu īkšķus un vēlējos, lai viss būtu tā kā agrāk un vienīgie, kas drīkstētu uzvesties kā bērni, arī būtu bērni, bet pieaugušie tikai reizi pa reizītei – uz svētkiem vai tad, kad jābrauc ekskursijā.
Bet ko būtu izvēlējies tu?
0