Pārpublicējumi
08.06.2012

Hetero džinsi

Komentē
0
Saglabā

Publicējam fragmentu no apgādā "Mansards" izdotās grāmatas "Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā".

Pamatīgajos dzelzs svečturos rāmi deg sveces, uz žurnālu galdiņa staltas un vilinošas stāv vīna glāzes, un tālu lejā zum rosīgā Marijas iela. Citiem vārdiem, mūsu drauga viesistaba, kurā pavadītas daudzas dzīves stundas, baudot izcilu ēdienu, kolektīvu laiskumu un garas sarunas, izskatās tāda pati kā parasti tajās reizēs, kad ar vīru esam nākuši vakariņās. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šoreiz, mums atnākot, viesistabā jau kāds sēž. Tas ir vīrietis bāli zilganā apsardzes formas kreklā, kuru draugs stāda priekšā kā Sandi. Viņa taisnā mugura un uzrautie pleci nodevīgi atklāj iekšējo neērtību. Tikpat nodevīgi kā Sanda pleci, ir mana drauga acis – paskatoties uz dīvāna stūrī ierāvušos stāvu, tās dzirksteļo. Ak tā, iemīlējies esi, nodomāju. Sen bija laiks.

Vīrs un draugs čalodami pazūd virtuvē, lai pieredzējušiem mājas pavāriem māksliniekiem raksturīgā kārtā apspriestu vakariņu ēdienkartes tehniskās detaļas un nedaudz viens otra priekšā padižotos. Tā nu mēs ar Sandi paliekam divatā – katrs savā garā dīvāna stūrī, nolemti saviesīgām sarunām. Nedaudz par gaisa temperatūru, nedaudz par darbu, nedaudz par dzimto pusi, par dzīvi Rīgā – īsāk sakot, parastā taustīšanās. Te pēkšņi Sandis ieminas: "Nu, tagad vēl tā var dzīvot, bet, kad būs sieva un bērni, tad gan..." Kā tad tā? Kāpēc sieva un bērni? Attiecības ar manu draugu taču ir vēl tikai aizmetnī, viss ir tik svaigs un skaists. Kādēļ gan šajā brīdī domāt par citām attiecībām? Turklāt heteroseksuālām. Nolemju neko neteikt un ļaut Sandim turpināt stāstu par "naturāļa" nākotni. Uz vakariņām viņš nepaliek – pieklājīgi atvadījies un tā arī neiedzēris ne malka, viņš izslīd pa durvīm brīdī, kad sēžamies pie galda.

Pēc pieciem gadiem mēs satiekamies uz tā paša dīvāna. Distance starp mums ir krietni sarukusi (mūs šķir vairs tikai īss mikrofona vads, nevis dīvāns pilnā garumā), pozas laiskas, un arī krāsu gamma cita – Sandim mugurā koši dzeltens T krekls, kas eleganti pieguļ sporta klubā trenētajam plūdenajam augumam, un maigi brūnā, nevainojami gludā sejas āda liecina, ka tā redzējusi labi daudz saules un uzsūkusi neskaitāmas kārbiņas kvalitatīvas kosmētikas. Šoreiz nolemju uzdot visus pirmās sarunas laikā sakrājušos "kāpēc?". Tātad – vai plāns veidot heteroseksuālu ģimeni joprojām ir spēkā? Sanda ķermeņa valoda arī šoreiz atbild pirmā – mazliet nepacietīgā plecu paraustīšana liek saprast, ka šādu jautājumu var uzdot tikai cilvēks, kurš ir pilnīgs nezinītis. Tad seko atbilde, ka citādi taču nevar. "Padomju armijā es pirmo reizi izdzirdēju tādus vārdus kā "pediņš", "zilais", "mīkstais" – jautāju, kas tie tādi, un man paskaidroja, ka tas ir tad, kad vīrietis ar vīrieti. Jēziņ, tas taču par mani! Sapratu, ka man jābūt kārtīgam "heterītim"." Ja tas neizdotos, draudētu labākajā gadījumā regulāra apsaukāšana un nievas, sliktākajā – fiziska izrēķināšanās. Būt "heterītim" nozīmēja, ka nedrīkstēja būt ne žestu, ne skatienu, ne stāstu, ne arī apģērba, kas ļautu nojaust patieso seksuālo orientāciju.

Armijā, kur sarunas par seksuālajiem piedzīvojumiem bija būtiska daļa no ikdienas diskursa, Sandis izgudroja alternatīvo dzīvesstāstu, kura galvenais varonis ir "riktīgs hetero tēviņš" – stūrains kā skapis, stīviem žestiem, "debiliem džinsiem" kājās un ar bagātīgu seksuālo pieredzi. Šo to viņš bija apguvis jau pirms armijas, nelielajā Latgales ciematā dzīvojot, kur ģimene, katoļu baznīca un kaimiņi jau no bērnības viņam stāstīja par to, kā būs, kad "mūsu Sandītis apprecēsies", bija svarīgi parādīt, ka "viss ir kārtībā". Tāpēc Sandis, kaut arī klusībā sapņoja par kaimiņu puiku, vakaros pa ciematu pastaigājās ar klasesbiedreni Lieni un vienmēr pavadīja viņu līdz mājas durvīm, kā pienākas. Pastaigas – tas ir labi, taču seksuālās pieredzes, ar ko dienesta biedru priekšā palielīties, Sandim nebija, tāpēc vajadzēja būt viltīgam. "Saklausījos citu stāstus un izveidoju savējo. Kad man beidzot pajautāja – nu, vai tev ir skuķis, varēju laist vaļā. Stāstīju nenormālos pekstiņus."

Sanda valoda burbuļo un ir pilna nepieradinātu vārdu; viņš ir labs stāstnieks, kas nepiespiesti uzbur tēlus un vidi. Tāpēc nebrīnos, ka viņa pekstiņi armijas biedriem izklausījās pārliecinoši. Būtībā pekstiņu stāstīšana bija obligāts bruņojums jebkuram padomju cilvēkam, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija citāds – neizlec, ja gribi mierīgu dzīvi. Sandis lielās, ka pekstiņi savulaik izdevušies godam – "draugiem.lv" viņu nesen pamanījis bijušais armijas komandieris, par kuru Sandis jau dienesta gados zinājis, ka viņš ir gejs. "Sandi, vai tu esi gejs?" komandieris pārsteigts jautājis, aplūkojis Sanda profilu. Sandis, to atceroties, smejas: "Re, kā, rūdīts gejs, bet neko nenojauta."

Pēc armijas Sandis nolēma hetero leģendu padarīt par realitāti. "Vienkārši negribēju vairs būt gejs. Bija visu laiku jāslapstās, jābaidās. Man nepatika bailes. Tā nevar dzīvot." Iepazinies ar meiteni vārdā Kate, Sandis mēģināja "sevi lauzt" un panākt to, lai viņa iepatiktos. Te nu man atkal jāuzdod nezinīša jautājums – kā ir iespējams piespiest sevi kādā ieskatīties? Sandis pacietīgi paskaidro: "Centos atrast kaut ko tādu, kas man patiktu. Un atradu – viņas balss bija līdzīga džeka balsij. Mums bija intīmas attiecības. Bija jāsameklē saikne ar vīrišķo, citādi nekas nesanāktu." Draudzība turpinājās četrus gadus, un, saaudzis ar leģendu, Sandis bija apņēmības pilns precēties, "lai būtu normāla ģimene". Viņš pat aizveda līgavu atrādīt mammai, un tā atzina Kati par labu esam. "Teica – preci nost." Taču tad Sandi pēkšņi nosūtīja darbā uz citu pilsētu, un attiecības pārtrūka. Sevis laušanas projekts bija izgāzies.

Nonācis Rīgā, Sandis atklāja, ka "var arī bez izlikšanās". Un vieta, kur neviens neizlikās, kur bija daudz "dievīgu jaunu džeku, kas ir forši saģērbušies un labi smaržo", bija geju klubs Alfrēda Kalniņa ielā. Klubs "XXL" (regulāro apmeklētāju vidū pazīstams kā kresti ) – tumša telpa tumšā ielā netālu no Stacijas laukuma – bija ne tikai pirmais geju klubs Sanda mūžā, bet vispār pirmais klubs. "Es iegāju iekšā, un man likās – tā ir elle. Ne bērnībā, ne jaunībā – nekādu klubu. Apsēdos bikli pie galdiņa. Uz mani visi blenza – ārprāts, kas par aunu ieradies. Biju tik stulbi laucinieciski ģērbies – muļķīgs melns bezroku krekls un džinsa jaciņa." "Heterīša" refleksi spieda būt īgnam un parupjam – ja kāds pienāca klāt cerībā iepazīties, Sandis atšņāca pretī: "Davai, ej prom, es tev neesmu nekāds gejs."

No kluba Sandis toreiz aizmuka, bet redzētais viņu nelika mierā. Tātad var arī citādi. Nav mākslīgi jāmodificē kustības, nav jāģērbjas pelēcīgi un neizteiksmīgi, drīkst labi smaržot (padomju un agrīnajos pēcpadomju gados labi smaržot nebija viegli – silta duša bija liela greznība, īpaši tiem, ka dzīvoja laukos un Rīgas centra namu augšējos stāvos, kur ūdens no krāna tecēja tikai nakts stundās). Sanda "heterisko" kārtiņu palīdzēja noplēst kāds paziņa stilists, kura diagnoze par Sanda ģērbšanās stilu bija iznīcinoša: "Nu, pilnīga katastrofa, Vjetnamas karš." Abi veselu dienu pavadīja apģērbu veikalos – naudas drēbēm nebija, bet arī uzlaikošanas kabīnē uz pāris minūtēm uzvilkts apģērba gabals sagādāja prieku. "Atklāju, ka forši izskatās dzeltenais. Skaista arī zaļā krāsa." Naktī pēc astoņas stundas ilgušās uzlaikošanas ekspedīcijas Sandis savā kopmītnes istabiņā nav varējis aizmigt. Domājis par to, cik skaisti būtu atvadīties no pelēcīguma, "uzprišināties, aizlaist uz klubiņu" un beigt izlikties.

Tobrīd Sandis pārticis no buljona kubiciņiem – viens no rīta, viens vakarā. Pat sabiedriskajam transportam nepietika, kur nu vēl apģērbam, tāpēc katru dienu no Teikas uz centru vajadzēja iet kājām. "Pēc tam no darba pēc divpadsmit stundu stāvēšanas vilkos atpakaļ, un man likās, ka nokritīšu no bada." Sandis ar partneri bija nopircis uz nomaksu mūzikas centru, bet attiecības pārtrūka, un viņš palika viens ar milzu rēķiniem. "Kopā mēnesī rēķinos aizgāja 130 latu. Bet mana alga bija tikai 120, tāpēc vienmēr biju parādā."

Risinājums naudas trūkumam Sanda gadījumā uzradās negaidīti kāda vīrieša personā, kurš vēlējās seksu un bija gatavs par to maksāt. "Tā man bija pirmā dzirdēšana, ka var par naudu." Turklāt par tādu, kas ir gandrīz mēneša algas apmērā, – simts latu par nakti." Tā sākās mana – ka to sauc – "prostitūtas karjera"." Sandis par šo dzīves posmu runā mierīgi un lietišķi, bez rūgtuma – viņa mērķis bijis beidzot kārtīgi paēst un nomaksāt kredītu. Pēc pirmās nakts viņš uzreiz skrējis uz Statoil benzīntanku un iepircies par 50 latiem. Saņemt naudu bija patīkami, bet citādā ziņā "bija pretīguma sajūta". Pēc katras tādas nakts Sandis skrēja mājās un steigšus metās dušā: "Man bija sajūta, ka esmu drausmīgi netīrs – berzos ar ziepēm, ar švammi un tik un tā jutos netīrs." Klienti pieteicās paši, tie nebija jāmeklē vai jāstāv uz ielas (kā, piemēram, Čaka ielas meitenēm, kuras pat visbargākajā salā stāvēja gar ielas malu īsos bruncīšos, kaprona zeķbiksēs un bez galvassegām, lai nesabojātu ar lokšķērēm piededzinātās cirtas). Nomaksājis kredītu, Sandis "karjeru" pārtrauca – tikpat lietišķi, kā sācis.

Arī tad, kad "heterīša" tēlošanai bija pielikts punkts un pelēcīgās drēbes nomainītas ar jaunu garderobi dzīvespriecīgos toņos, Sandis nespēja pateikt vecākiem, ka ir homoseksuāls. "Visu laiku slēpdams slēpu." Taču jautājumi par precēšanos nerimās – dēlam jau tuvojās četrdesmit, un vecāki kļuva arvien uzstājīgāki. Kādā siltā rudens vakarā tēvs un dēls sēdējuši uz vecāku mājas lieveņa un smēķējuši, kad tēvs sācis vilkt veco dziesmu: "Dēliņ, gribētos zināt, kad tu beidzot precēsies." Sandis pagriezies un rāmi atbildējis – varbūt nekad. Tēvs novilcis garu "āāā" un pēc neilgas pauzes sadūšojies uzdot droši vien jau sen noformulēto jautājumu: "Bet varbūt tu esi, nu... tas?" – "Un, ja arī būtu, vai tu mani mazāk mīlētu?" Sandi aizkustinājusi tēva reakcija – viņš piecēlies, apskāvis dēlu un teicis – protams, mīlēs viņu vienmēr. "Tas" vai "ne tas".

Ar mammu bijis vēl vienkāršāk – dēla citādību viņa nojautusi jau kopš kāda sena saviesīgā vakara ciemata kultūras namā, kuram par godu viņa bija uzvilkusi svētku kleitu un uzkrāsojusi sarkanus nagus. Mazais Sandītis nevarējis no nagiem ne acu novērst un lūdzis, lai mamma uzkrāso arī viņam. Un pie reizes aizdod arī kādu kleitu. Mamma tā arī darījusi un, vērojot, kā dēls spoguļa priekšā gozējas un apbrīno savu tērpu un nadziņus, viņa nospriedusi: "Šis nav no tiem dēliem, no kura varēs mazbērnus sagaidīt." Apstiprinājums aizdomām daudzus gadus vēlāk nācis no Sanda māsas, kura zvanījusi mātei, lai pastāstītu lielo jaunumu, kuru atklājusi internetā: "Bet vai zini, ka Sandis ir pidars?" Māte atbildējusi, ka zina gan. "Nu, un tad?"

Mūsu sarunu pārtrauc trauku šķindēšana fonā. Pavāri mākslinieki ir sākuši rosīties ēdamistabā un likt galdā kulināros brīnumus. Šķiet, ka īstajā laikā, jo Sanda stāsts par garo ceļojumu uz atbrīvotu seksuālo identitāti ir nonācis līdz pozitīvai kulminācijai. Tomēr nešķiet, ka Sandis pats jūtas, sasniedzis laimīgas beigas. "Gejiskums mani joprojām nomoka." Kādēļ tā? Sandis uzskata, ka būt gejam ir skaisti tikai tad, kad esi jauns: "No 16 līdz 30 – kamēr esi sportiskā formā, kamēr seja bez grumbām, nav nošļucis vēders un nokarājušies muskuļi." Bet kas tad notiek pēc tam? Pēc Sanda domām, absolūtais vairākums geju vecumdienās "staigā apkārt padebili un skumji, skatās romantiskās geju filmiņas un raud par to, kā nav bijis". Viņš ir pārliecināts, ka gejiem esot skumjākas vecumdienas nekā heteroseksuāliem – "lai kāda būtu "heterīšu" ģimenīte, viņiem vienmēr ir kaut kas kopējs – bērni". Mēģinu bilst kaut ko par viendzimuma ģimenēm, bet iekožu mēlē – šis ir Sanda dzīvesstāsts un viņa domas, nevis politiķu diskusija par partnerattiecību likumu un bērnu adopcijas nosacījumiem. Es izslēdzu mikrofonu un jautāju, vai Sandis mums pievienosies vakariņās. Nē, arī šoreiz ne, jo mēs taču ēdīšot kaut kādus jūras mošķus ar smalkām mērcēm, un tie nu gan Sandim negaršojot.

Viņš pieceļas no sarkanā dīvāna, izstaipās un, uzmetis elegantu somu plecā, paziņo, ka dosies uz klubu. Dzeltenā krāsa viņam patiešām piestāv, nodomāju un eju ēst jūras mošķus.

Rita Ruduša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!