© Salzburger Festspiele / Forster
 
Recenzija
19.08.2015

Hermaņa spēles ar laiktelpu un citi

Komentē
0
Saglabā

Piedzīvot karstuma vilni

Nokļūt Zalcburgas festivālā ir gandrīz tāpat kā apēst reti dabūjamu kūciņu, ceptu pēc senas, īpašas receptes, kurā ir gadsimtiem glabāts vecmāmiņu noslēpums. Nesaprotamā veidā tirdītas un kutinātas garšas kārpiņas. Nesaprotamā veidā sajaukts Mocarts un Hofmanštāls vai Verdi un Bēthovens. Cimmermaņa gan šogad nav, bet ir Kurts Veils. Un Volfgangs Rīms. Gardēžu pasākums, klausīšanās ziņā – absolūtas kvalitātes triumfs.

Kad karstums sasniedz nemainīgus 34 grādus, domāšana mainās. Laiskums un apcerība, ēnas meklējumi un mīlestība uz skaistumu un aukstu ūdeni. Daiļajai Marlēnei, kura Zalcburgas festivāla preses centrā koordinē mūsu viesošanos, minēju, ka šī laikam ir karstākā festivāla diena. Viņa pasmaida, pirms pāris nedēļām esot bijuši 42 grādi, tagad gan ir tīri labi.

Kā sirreālā sapnī manā bildē viss sajaucas kopā: reizē moderns un neciešami cakains; dažs 400 eiro vērtu biļešu koncerts un glīta studenta vecās kediņās uz ielas virtuozi spēlētā balalaika. Šajā jūklī viss ir tik pilnasinīgs, ka, man šķiet, iedzimtajam Mocartam patiktu tagad, te, festivāla laikā, kad ārēji mietpilsoniskā, sabužinātā Zalcburga piedāvā tādu drosmi un bagātību. Bet visvairāk satriec kvalitāte – cik labi tas viss skan.

Hermaņa Trubadūra dzīve

Lai kā es mīlētu Latvijas Televīziju, kas jau pirms gada pārraidīja Džuzepes Verdi "Trubadūra" iestudējumu Alvja Hermaņa režijā, piedzīvot izrādi ar Annu Ņetrebko dzīvajā ir pavisam kas cits nekā vērot to ekrānā. Atrodoties festivāla lielajā zālē, aplausu un ovāciju ieskautiem, šķiet, izrāde arī šogad piedzīvo milzu triumfu, un varbūt, pateicoties lielajai publikas interesei, tā festivāla repertuārā paturēta otro gadu. Alvim Hermanim šis ir trešais iestudējums Zalcburgā (pēc A. Cimmermaņa "Zaldātiem" un H. Bērtvisla "Gaveina"), bet jau nākamgad viņš aicināts uzvest Riharda Štrausa "Danajas mīlu", pēc kuras publikai – attiecībā uz Zalcburgu – sola ieturēt pauzi.

Visai samežģītā operas sižeta darbība pārcelta ķiršsarkanā izstāžu zālē. Augstie sienu paneļi ar milzu gleznām, kas daudzkārt pārsniedz oriģinālu reālos izmērus, itin kā dejojot, viegli, precīzi un, galvenais, klusi pārvietojas Verdi valšu ritmos (izrādās, tās pārstumj cilvēki, ne mašīnas), ne mirkli netraucējot mūzikas skanējumam. Alvis Hermanis min, ka operā scenogrāfija ir pat svarīgāka par režiju, tādēļ izrādes telpu būvē viņš pats. Un viņa scenogrāfija tiešām ir šī iestudējuma koncepcijas atslēga: izstāžu zāles uzraudzes Leonoras (Anna Ņetrebko zilā kostīmiņā) iemīlēšanās Trubadūrā jeb tēlā no gleznas ir visas izrādes galveno varoņu pārtapšanas iemesls. Aizsapņojušās Leonoras ilūziju pasaule kļūst par realitāti pēc darba dienas beigām, sajaucot kopā laiku un telpu, brīžiem pārvēršot iestudējumu vēsturiskā kostīmdrāmā, līdz pat izstādes ekspozīcijas novākšanas brīdim – skarbai realitātei, kad sabrūk Leonoras un arī mūsu, skatītāju, iztēles pasaule: opera ir galā, un jādodas prom.

Spēle ar laiktelpu ļauj pasniegt materiālu skaisti – pasaules pirmais soprāns, lieliskā Anna Ņetrebko zilo kostīmiņu var nomainīt ar tumšsārtu, garu samta kleitu, bet pārgleznotie renesanses meistaru darbi pievieno uzburtajai realitātei tādu kā patinu, sūbējumu, senu greznību, kurai kontrastē komiskie mūsdienu ļaudis – muzeja apmeklētāji džinsos, šortiņos un citās ikdienišķās drēbēs.

Izrāde ir daiļa, estētiska, viegli baudāma un arī saprotama, nemokot skatītāju ar filozofiskām dilemmām, bet ļaujot pievērsties galvenajam – Verdi mūzikai.

"Trubadūrā" šogad nomainīta lielākā daļa trupas, paliekot savās lomās vien galvenajiem varoņiem – Manriko (Frančesko Meli) un Leonorai (Anna Ņetrebko). Plāsido Domingo vietā Grāfa di Lunas lomā strauji nākas ielēkt polim Arturam Ručiņskim. Bet kolorītā Azučena ir izcilās krievu dziedātājas Jekaterinas Semenčukas pārziņā.

Neraugoties uz nomaiņām, sastāva kopskaņa ir tuva ideālam, katrs mākslinieks piedāvā augstākās klases priekšnesumu un kopā ar lieliskajiem Vīnes filharmoniķiem itāļa Džanandreas Nosedas vadībā izrāde burtiski lido, neļaujot acīm atrauties no krāšņās skatuves un skaistules Annas Ņetrebko, kura ir izrādes centrs visās nozīmēs. Viņas balss klātienē ir tik silta, pat maiga, tomēr reizē vērienīga, tālu nesoša, pat ar zināmu aristokrātisku intonāciju. Ņetrebko fascinē, pievelk, saista. Nesatiku publikā nevienu, kam viņa nepatiktu. Viņas dziedātās ārijas piedzīvo neskaitāmus bravo, bet personības harizma izstaro magnētisku enerģiju. Finālā izrādes emocionālā temperatūra sakāpj tik augstu, ka cilvēki aizkustinājumā apraudas, bet es tā arī nesaprotu, vai piedzīvoju karstuma vilni augstas temperatūras vai dievišķas mākslas dēļ.

Fidelio abstrakcija

"Fidelio" ir Bēthovena vienīgā opera. Skarbs stāsts par Florestānu, kurš netaisnīgi nokļūst cietumā, un visas operas garumā viņa drosmīgā sieva Leonora ar segvārdu Fidelio, tērpusies vīriešu drānās, cīnās par viņa atbrīvošanu. Ziedošanās un gudrības cēlums, taisnības triumfs un mīlas uzvara pār despotismu.

Režisora Klausa Guta (Claus Guth) koncepts ir drūms un pretrunīgs. Darbība notiek askētiskā milzu istabā, kurā ir vien sienas, griesti, grīda un milzīgs melns transformēts kubs, kas kļūst par simbolisku, smagnēju šķērsli, nepārvaramu vertikālu plakni, kura kā futūristiskā kuģī lēni griežas ap savu asi.

Acīmredzot režisors vēlējies paust, ka cietuma klātbūtne dzīvo visos varoņos un katrā no mums un, iespējams, mēs nemaz nevēlamies tapt atbrīvoti: vai tā būtu jaunā iemīlējusies Marselīne, kuras mīlas objekts Fidelio arvien izslīd no viņas iedomu apskāvieniem līdz drūmai apjausmai, ka viņš nemaz nav viņš, vai pati Leonora, kura mulsi klīst savas dzimuma identitātes meklējumos, liekot apjēgt, ka īstā cīņa notiek viņas galvā un ķermenī. Fidelio alter ego jeb sievišķo būtību izdejo režisora ieviests tēls – plastiska dejotāja, kura sazinās ar galveno varoni un skatītājiem zīmju valodā. Viņas izmisīgi intensīvā žestikulācija labi dzen izrādes tempu arī statiskākajās epizodēs.

Fascinē iestudējuma precizitāte: darbojošās personas pārvietojas telpā kā abstraktā maģiskā rituālā. Pateicoties precīzai gaismu partitūrai un aktieru izvietojumam, uz sienas risinās paralēli notikumi varoņu ēnu spēlē kā viņu iztēle vai sapņi, stāstot vēl ko vairāk par to, ko redzam uz skatuves. Te būtisks ir katrs solis, ēnas projekcijas precizitāte – uz skatuves tēli var pat nesaskarties, bet ēnu spēlē tie cits citu apskauj.

Tāpat kā Verdi "Trubadūrs", arī "Fidelio" ir pilnībā izpārdota izrāde. Droši vien – pateicoties tenoram Jonasam Kaufmanim Florestāna lomā. Brīžiem gan grūti noticēt varoņiem, kas ir tik skaisti, ka viņu foto tiek regulāri izvietoti uz spīdīgiem žurnālu vākiem. Šajā Kaufmanī gan iemīlēties būtu pagrūti – vien nožēlojams, nepārliecināts, fobiju un bada pārņemts neirotisks cietējs. Savas atbrīvošanas brīdī, skanot slavinošam korim, Florestāns aizspiež ausis – viņš nemaz nevēlas savu atbrīvošanu. Vien Kaufmaņa balss ar savu svaigumu, skanīgumu, dzīvu plastiku un virtuozitāti klasicisma harmonijās un skaidrā formā balstītajā Bēthovena mūzikā ļauj gūt baudu no šī iestudējuma.

Režisors atteicies arī no runātajiem dialogiem, ko pats Bēthovens zināmā mērā pieļāvis, komentējot, ka tos drīkst īsināt, ja nepieciešams. Tie aizstāti ar mūsdienīga skaņu dizaina efektiem, un, izrādās, teksts tiešām nemaz nav tik nepieciešams.

Tomēr izrādes muzikāli tikšķošā sirds ir publikas mīlulis, austriešu diriģents Francis Velzers-Mests (Franz Welser-Most) – ar savu striktumu un precizitāti, nopietnību un ekspresiju, izpildot "Fidelio" mūsdienīgi, kas nozīmē – diezgan ātri, straujos tempos. Tas, protams, publikai patīk, jo pacietība mūsu pasaulē ir arvien retāka īpašība. Tieši simfoniskās epizodes tik temperamentīgā straujumā un ar brīžiem apdullinošiem dinamiskiem kontrastiem saņēma skaļāko aplausu vētru visas izrādes gaitā. Nav šaubu, Vīnes filharmoniķi attaisno savu statusu kā viens no vislabākajiem orķestriem pasaulē.

Vēl tikai jāpiemin pati Leonora – spēkpilnas, pat vāgneriska vēriena balss īpašniece, kanādiešu soprāns Adriana Pečonka (Adrianne Pieczonka), kura spēj būt gan samtaini liriska, gan skarba, reizē virtuoza un viscaur ārkārtīgi stabila.

Brukners pāri visam

Ar savu vecumu es pagaidām vien uzmanīgi sarunājos. Brīžiem man šķiet, ka viss svarīgākais dzīvē laikam jau noticis agrā jaunībā. Nokaunos, ieraugot Haitingu. Neticami, ka 86 gadus vecs diriģents var radīt tik vienreizēju mūzikas pārdzīvojumu. Šim holandiešu diriģentam ar satriecošu karjeru, kas aizsākusies pirms 60 gadiem ar pasaules labākajiem orķestriem, no kuriem 27 gadus vadīts Amsterdamas Karaliskais "Concertgebouw", netrūkst itin nekā. Vien jūtams viedums, ārkārtēja muzikalitāte un zināma vienaldzība pret sajūsmināto publiku, kad, iznākot paklanīties jau kādu piekto reizi, viņš piestāj vien pie orķestra pēdējās vijoles pults orķestra pašā kreisajā maliņā un lēnītēm dodas prom, plīkšķošu aplausu un bravo saucienu pavadīts.

Kad godājamais Bernards Haitings iznāca orķestra priekšā, šķiet, visa zāle sastinga. Tik klusu publiku nudien sen nebiju piedzīvojusi. Koncertā tiek atskaņots tikai viens skaņdarbs – Bruknera Astotā do minora simfonija četrās daļās. Ciets rieksts ar vareniem programmatiskiem uzstādījumiem un pāri plūstošu mūzikas spēku. Forte fortissimo epizodēs Haitings ir askētisks, pat samērā statisks, tomēr mazas amplitūdas žestā jaušama stingrība un pārliecība, kurai atsaucoties orķestris ārdās, vibrē kā bangojoša jūra, atdodot visu savu kaislīgo enerģiju. Kontrasts ir satriecošs – askētiski diriģējošs Haitings un trakojošs orķestris. Skaņa nāk reizē ar kārtējo karstuma vilni, kam palīdz lieliska akustika, nekas nepazūd, nav skaņu bedres, un forte fortissimo gāžas pār mūsu galvām ar varenu spēku. Izstrādāti kontrasti, absolūta precizitāte, lieliska tembrālā saskaņa. Tāda, ka mūzikai nevar turēties pretī.

Bruknera Astotā dzima trīs gadus. Vēl pēc trim radīta otrā versija, kurai ir divas redakcijas, un no tām klausāmies pirmo – Lepolda Novāka 1955. gadā tapušo. Simfonijas 80 minūtes tīras mūzikas aprakstītas tēlos, uzstādot jautājumus, rādot idejas, kuras būtu jāatpazīst, ja meklējam mūzikas tulkojumus valodā: Prometeja cīņa, mitoloģiskie ideāli un līdzās tīras sfēras ar dievišķu adagio aptuveni 28 minūšu (!) garumā, bet finālā – brīnišķīgi kontrapunkti. Bet Vīnes filharmoniķu loma visos festivāla notikumos jāizceļ ne vien izcilu priekšnesumu, bet arī paša leģendārā orķestra vēstures dēļ, kurā ierakstīti pasaules lieldarbu pirmatskaņojumi gadsimta garumā. Arī pats Antons Brukners savulaik strādājis ar šo orķestri, lai vadītu Mesas fa minorā pasaules pirmatskaņojumu. 20 gadus vēlāk Vīnes filharmoniķi triumfējoši pirmatskaņoja Bruknera Astoto, toreiz jau Hansa Rihtera vadībā.

Starp daļām diriģents apsēžas uz soliņa mirkli atpūsties, bet jau pēc brīža viņš atkal ceļas kājās pārvaldīt savu skaņu okeānu. Liels meistars un pakļāvīgs, apbrīnojami precīzs orķestris, kurā katrs mūziķis līdz pēdējai pultij ir filmēšanas vērts, vienreizīgi atdevīgs Bruknera monumentālajām idejām.

Ieva Rozentāle

Ieva Rozentāle ir producente, redaktore, muzikoloģe. Šobrīd Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja. Brīvajā laikā dodas uz koncertiem, darbojas balvas “Kilograms kultūras” žūrijā, raksta pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!