Midrašs ir seno jūdu sholāru komentāri Torai jeb piecām Mozus grāmatām. Gandrīz divus tūkstošus gadu veci. Dažkārt par "midrašu" sauc arī vienkārši komentāru vai lemmu dotajai teksta vietai. Savulaik ar šiem midrašiem kaut kur sadūros un uzreiz sapratu, kāpēc midraši paši par sevi ir garīgu studiju, apceres un pat lūgšanu priekšmets. Piemēram, viens midrašs pie "Izceļošanas grāmatas" skaidro, ka tajā brīdī, kad D-vs* pašķīra Sarkano jūru, lai jūdi varētu tikt prom no verdzības Ēģiptē, uz mirkli pašķīrās ne tikai šī konkrētā ūdenstilpne, bet arī visas pasaules ūdenstilpnes – visi ūdeņi visās tilpnēs. Visas upes, visi ezeri, ūdeņi vannās, kas tobrīd bija pielietas, un ūdeņi traukos, kur tobrīd tie bija ielieti dzeršanai. Skaidrojums, šķiet, bija tāds, ka D-vs vienmēr dara brīnumus visiem saviem bērniem, tas ir, visai cilvēcei, bet lielākoties tos saprot tikai tie, kuri dotajā brīdī tiek uzrunāti vai izglābti. Saprast, ka dīvainās lietas, kas notiek, dažkārt nav tev un nav par tevi – tu vienkārši tur blakus gadījies un nesaproti –, prasa labas zināšanas par visa esošā dabu un lielu pieredzi. Tā teiktu Toras komentētāji. Tagad, ja es rakstītu savu komentāru šim komentāram, viena tēze varētu būt tāda – ne īpaši oriģināla, piekrītu –, ka jūdu vēsture ir arī mūsējā.
Šī raksta iegansts ir divas filmas vietnē "Netflix". Kavējot laiku izolācijā, man tās ieteica paziņas. Pirmā ir dokumentālā filma "Viens no mums" ("One of Us") par organizāciju "Footsteps", kas palīdz cilvēkiem izkļūt no tā dēvēto galēji ortodoksālo jūdaistu kopienām Ņujorkā. Otra ir seriāls "Neortodoksālā" ("Unorthodox") pēc amerikāņu ebreju rakstnieces Deboras Feldmanes dzīvesstāsta un grāmatas motīviem – par viņas sarežģīto izlaušanos no tā paša. Abās šajās filmās tas, kas tiek saprasts ar "galēji ortodoksālo jūdaistu kopienu", ir vienas noteiktas dinastijas hasīdi jeb "dievbijīgie". Hasīdu dinastija, kuru šīs filmas asi nosoda, ir Satmaras dinastija. Tā radusies tagadējās Ungārijas teritorijā 20. gadsimta sākumā un nonākusi ASV Otrā pasaules kara laikā.
Ar šo dinastiju tādā formā, kādā tā šobrīd pastāv Amerikā, ir dažas acīmredzamas un grūti noliedzamas problēmas. Viena, piemēram, ir tāda, ka tieši Satmaras hasīdi, atšķirībā no citiem hasīdiem, kuriem ir savas tīmekļa vietnes un savi preses izdevumi angļu valodā, dzīvo ārkārtīgi noslēgti un savrupi. Viņus uzskata par pašu radikālāko un principiālāko hasīdu grupu, kas neiziet ne uz kādiem kompromisiem ar mūsdienu pasauli. Viņiem ir visumā sliktas, dažkārt pat naidīgas attiecības ar citiem hasīdiem. Cilvēkiem, kuri nesaprot jidišu un ivritu, ir gandrīz neiespējami iegūt no viņiem ziņas. Piemēram, Satmaras hasīdu viedokli par viņu kopienai veltītajām "Netflix" filmām, kas sasniedz desmitiem miljonu skatītāju visā pasaulē. Tādējādi gandrīz vienīgais, ko mēs zinām, ir kopienas portretējums avotos, kuri Satmaras hasīdiem ir drīzāk naidīgi. Ņujorkas presē var lasīt ziņas par apsūdzībām bērnu seksuālā izmantošanā un nosodījumu par ārkārtīgi slikto izglītības līmeni Satmaras hasīdu skolās. [1] Atradu arī šādu četrus gadus vecu ziņu par viņu problēmām: no sinagogas skapja nejauši esot izkritis filaktēriju (tefillin) pāris. Tās ir mazās, melnās ādas kastītes, kurās ir izvilkumi no Toras. Atbilstoši prasībai pieminēt iziešanu no verdzības Ēģiptē, vīrieši tās sien pie pieres un pie rokām. Filaktēriji nepamanīti iekrituši miskastē, kuru atkritumu mašīna izvedusi uz Ņujorkas izgāztuvi. Lai atrastu pazudušos filaktērijus, Satmaras hasīdi izveidoja brīvprātīgo grupas, kas veltīja divas nedēļas, lai izgāztuvē pārmeklētu 300 tonnas atkritumu. [2] Šķiet, ka filaktērijus viņi tomēr neatrada.
Satmaras hasīdu nesaprašanos ar citiem ortodoksālajiem jūdiem un citiem hasīdiem savukārt rada tas, ka viņi radikāli noraida Izraēlas valsts tiesības pastāvēt. Viņu arguments ir šāds: tā kā Bībelē nepārprotami norādīts, ka Izraēlu kā apsolīto zemi jūdiem atdos Mesija, kas darbosies D-va uzdevumā, un ka šī atdošana būs pārdabiska un tāpēc uzskatāma parādība, nekāda Teodora Hercla dibinātā sekulārā ebreju valsts sadarbībā ar amerikāņu diplomātiem nedrīkst uzurpēt šīs tiesības un aizņemt šo vietu. Jo tā ir zaimošana. Jūdi drīkstēs atgriezties Izraēlā tikai tad, kad būs paša D-va aicināti. Pat ja būs jāgaida vēl tūkstošiem gadu. Tā kā varbūt būs jāgaida vēl tūkstošiem gadu, jūdu kopienai ir svarīgi izdzīvot. Ja neviens neizdzīvos, neviens arī nevarēs atgriezties. Šī fakta apzināšanās savukārt izskaidro un pamato hasīdu kopienu ārkārtīgi labos dzimstības rādītājus – vidēji 7 bērni katrai sievietei. Šie dzimstības rādītāji ir tik augsti, ka mēs visi ap 2050. gadu, visdrīzāk, sāksim iepazīt citu Izraēlu, nekā pazīstam tagad. Paredzams, ka hasīdu tur tobrīd būs viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem. [3] Kopienas izdzīvošanu un turpināšanos kā augstu prioritāti varbūt var labāk saprast, ja atceras, ka 20. gadsimta otrajā ceturtdaļā vecajā Eiropā tika veikts cilvēces vēsturē iepriekš nepiedzīvots mēģinājums jūdus kā tautu pilnībā iznīcināt.
No šīm dažām ziņām var mēģināt izveidot ideoloģiski neitrālu un aprakstošu hasīdu un arī Satmaras hasīdu kopienas portretu. To raksturo ļoti stingrs sakrālā un profānā nošķīrums. Šis nošķīrums caurstrāvo cilvēka ikdienas dzīvi un visas viņa darbības. To raksturo ļoti spēcīga D-vam piederēšanas un D-vam kalpošanas un attiecīgi arī izredzētības, pareizas virzības un pareiza vektora sajūta. Tā ir drīzāk kolektīva nekā individuāla, jo atsevišķais īpatnis savas dzīves izdošanos redz savā pienesumā šim kalpojumam. Kalpošana savukārt ir kalpošana pašam augstākajam un lielākajam, ko vispār var iztēloties, – tam, kas ir visa sākums un visa gals un kas savu seju un savu skaidro, "objektīvo" raksturu iegūst jūdu Torā. Ortodoksālais jūdaisms, kas nevienu no 613 baušļiem neatmet un nemaina, tādējādi ir daudz drošākās pozīcijās nekā, teiksim, daudzas mūsdienu kristīgās konfesijas, kuras cīnās ar mēģinājumiem revidēt, pārinterpretēt un pielāgot savus rakstus un kanonus jaunām cilvēces realitātēm. Ar to viņi riskē rakstus pakļaut indivīdu mainīgajām vēlmēm un atbīdīt autoritātes avotu atpakaļ pašā mirstīgajā, negudrajā un kaislību plosītajā cilvēkā. Taču reliģijas (daudzskaitlī), ja tās vispār kaut ko pieminēšanas vērtu dara, mēģina pārliecināt un ļaut sajust, ka šis avots nav mūsos.
Nav arī tiesa, ka hasīdi dzīvotu tā, kā dzīvo, tāpēc, ka cenšas protestēt pret mūsdienu pasauli. Pasaules izmaiņas un dažāda veida progress nav viņu problēma. Ja pieņem dažas pamata premisas, ortodoksija ir ļoti vienkārša un spēcīga loģiska sistēma. Jāsaprot arī, ka šādas sistēmas slikti sadzīvo ar iekšējām pretrunām. Gali ir stabili, bet vidus vienmēr ir labils un slīd uz vienu vai otru pusi. Nevar atrast drošu punktu starp pilnībā nospriegotu un pilnībā atslābinātu stāvokli. Pilnībā atslābināts stāvoklis izslīd vispār laukā no reliģijas. To var redzēt, piemēram, tajās ASV reformu jūdaisma draudzēs, kuras savas tikšanās sāk ar katra locekļa izvēlēto personvietniekvārdu noskaidrošanu. Turpretī galēji nospriegotais stāvoklis riskē kļūt necilvēcisks un pārāk smags – tāpēc to mēģina padarīt labāk dzīvojamu, "piepūšot", ja tā var izteikties, "ar garu". Viens šāds vēsturiski nozīmīgs un joprojām ietekmīgs mēģinājums piepūst ortodoksālo jūdaismu ar garu ir hasīdisms – jūdu misticisma kustība, ka radās 18. gadsimtā Austrumeiropā un savos ziedu gados aptvēra pusi no visiem šīs planētas daļas ebrejiem. Pie viņiem vēl atgriezīšos.
Nākamais jautājums būtu: kā hasīdiem klājas? Kā viņi jūtas? Minēto populāro amerikāņu filmu sakarā tas var izklausīties pārsteidzoši, bet šķiet, ka visumā hasīdiem klājas ļoti labi. Apmierinātība ar dzīvi ir daudz augstāka nekā vidējam amerikānim. Lai arī lielākā daļa hasīdu dzīvo nabadzībā un ir slikti izglītoti, šīm kopienām gandrīz nemaz nav nabadzīgajiem un slikti izglītotajiem raksturīgo raižu: jauniešu atkarības no apreibinošām vietām, ielu huligānisma, depresijas un jēgas trūkuma. 98% hasīdu lepojas ar savu jūdaismu un izjūt dziļu cieņu pret savu kopienu. 96% apgalvo, ka viņiem par D-va pastāvēšanu un attiecīgi par savas ticības objektīvo raksturu nav nekādu šaubu. [4]
Atliek tātad šie daži procenti cilvēku, kas auguši un audzināti kā hasīdi, bet kuriem šī ticība un šis dzīvesveids nav piemērots. Tas var būt nepiemērots, piemēram, bērnībā piedzīvotu pāridarījumu dēļ. Tāds ir viens no traģiskajiem filmas "Viens no mums" stāstiem – par izvarotu zēnu, kurš nesaņēma no kopienas palīdzību un atbalstu un tāpēc vīlās visā ticībā. Tas var būt nepiemērots arī paša cilvēka rakstura dēļ. Izšķirstīju Deboras Feldmanes grāmatu, pēc kuras motīviem radīts seriāls "Neortodoksālā", un varu teikt tikai to, ka viņā vispār nav nekādu dievbijīgiem cilvēkiem raksturīgu domāšanas iezīmju. Viņa ir audzināta konceptu un paradigmu sistēmā, kas viņai nav vajadzīga un attiecīgi nav arī saprotama. Tāpēc viņas aiziešana ir likumsakarīga un viņas palikšana viņai nozīmētu tikai ciešanas. Ja gribētu hasīdus kritizēt, varētu viņiem ieteikt ņemt piemēru no āmišiem – līdzīgā veidā noslēgtu, mūsdienu pasauli noraidošu kristīgu kopienu Amerikā. Āmiši audzina bērnus tā, kā audzina, bet īsi pirms pilngadības sasniegšanas dod viņiem iespēju iepazīties ar "angļiem", tas ir, ar sekulāro amerikāņu dzīvi. Šo iepazīšanās laiku sauc par rumspringu jeb "izlēkāšanos". Ja viņi izvēlas atgriezties pie āmišiem, viņi to izvēlas pilnīgā brīvībā, zinot, no kā viņi atsakās un kam pievienojas. No āmišu kopienām nošķiras tikpat daudz cilvēku, cik no hasīdiem, – aptuveni 2%, bet par viņiem neuzņem šādas sašutuma pilnas filmas un viņiem kaimiņos nepastāv āmišu glābšanas no viņiem pašiem organizācijas.
Satmaras hasīdiem veltītais seriāls un dokumentālā filma tik ļoti cenšas atmaskot indoktrināciju un nosodīt vardarbību, ka diemžēl nepamana pašas savu indoktrināciju un vardarbību. Tām ir izdevies sasniegt tādu ideoloģiskās dzidrības līmeni vēstījuma pilienos, ka nesagatavots patērētājs, tās noskatījies, jūtas kļuvis dumjāks. Man bija šķitis, ka pēdējos astoņdesmit gadus vairs nav pieņemami veselas etniski reliģiskas kopienas un visus to locekļus atainot kā ļaunus, stulbus, patoloģiski liekulīgus vai bezpalīdzīgus kā kāpurus. Pirmkārt, cilvēki tādi nav – cilvēki visur ir visādi. Otrkārt, ir tomēr nepatīkami skatīties šādus materiālus par ebrejiem, jo tie neglītā veidā atgādina melnbaltos kadrus no 1930. gadiem Veimāras republikā. Var arī jautāt, vai par citām reliģiskajām kopienām tādu filmēto materiālu varētu izrādīt bez nopietna skandāla. Piemēram, par musulmaņiem ASV. Jo, ja tādu izrādītu, tas, visdrīzāk, saskartos ar apsūdzību islāmofobijā un naida kurināšanā pret imigrantiem.
Iemesliem Satmaras hasīdus šādi attēlot varbūt ir savs pamats, bet par šo pamatu nevar kalpot vienīgi Deboras Feldmanes memuāri. Ar šo grāmatu ir vēl lielākas problēmas nekā ar filmu. Viņa tur, piemēram, apraksta, kā viens hasīdu tēvs, pieķēris savu 13 gadus veco dēlu masturbējam, ar motorzāģi nogriezis zēnam dzimumlocekli un ļāvis viņam noasiņot līdz nāvei. [5] Daži šokētie Feldmanes dižpārdokļa lasītāji pieprasīja šo notikumu izmeklēt un vainīgos sodīt – galu galā ir runa par notikumiem mūsdienu Ņujorkā. To arī darīja un secināja, ka valsts policijai patiešām ir ziņas par notikumu attiecīgajā adresē un laikā, notikums izmeklēts un konstatēts, ka tā bijusi pašnāvība, kuru izdarījis nevis 13 gadus vecs zēns, bet 20 gadus vecs vīrietis. [6]
Var saprast, ka milzīgu skatītāju interesi izraisa kadri ar pāru intīmo dzīvi reliģiskajās kopienās (vai tiešām caur caurumu palagā?). Tās arī atainotas visā vuāristiskajā dāsnumā un detalizācijā un tehniski līdzinās izvarošanas ainām. Kad tās papildina aina ar vīramātes draudiem pieprasīt laulības šķiršanu pēc pirmā bezbērnu gada, filmas veidotāji jūtas nošāvuši slavenos divus zaķus ar vienu šāvienu – parādījuši šos vīriešus kā varmākas un pierādījuši, ka hasīdiem neinteresē nekas cits, kā vienīgi sieviešu izmantošana dzemdēšanai. Izņemot, ka tās ir muļķības – laulības šķiršanu pēcnācēju trūkuma dēļ jūdu likums atļauj pieprasīt tikai pēc desmit gadiem. Es sāku zaudēt simpātijas pret Deboru Feldmani, kad viņa kādā intervijā sacīja, ka jūdaisms, kristietība un islāms – visi šie trīs – ir varaskāri grupējumi, kas nodarbojas vienīgi ar sieviešu ķermeņu ekspluatēšanu un pakļaušanu. [7] Un sāku zaudēt savas simpātijas pret filmas "Viens no mums" autoriem, kad sapratu, ka taisnīgi, viņuprāt, būtu ļaut kopienu pametošai sievietei aizejot paņemt līdzi visus sešus bērnus. Laulības iziršana gadījumā, kad ir tik liels kopīgo bērnu skaits, vienmēr ir traģiska, bet taisnīgi ir lemt par tādu aprūpes kārtību, kas ir bērnu labākajās interesēs. Bērnu labākajās interesēs šajā gadījumā, iespējams, būtu palikt tajā vidē, kur ir viņu skola, draugi, pierastie apstākļi un visi pārējie dzīvie radinieki.
Nekas no tā neapgāž tēzi, ka ir cilvēki, kas dzīvi reliģiskā kopienā "nevar izturēt". Viņiem ir tiesības saņemt palīdzību, lai aizietu, kā arī rakstīt tādas grāmatas un uzņemt tādas filmas, kādas viņi vēlas. Indoktrinācijas, patiesa lietu apraksta, kā arī, piemēram, "jēgas" jautājums tomēr ir daudz dziļāks. To varbūt var saskatīt tajā, ka ir arī cilvēki, kas bēg no seriālā "Neortodoksālā" attēlotās Berlīnes jauniešu saulainās un brīvās dzīves (gaidāmā karjera, ballēšanās, gadījuma sakari). Daži no viņiem katru gadu mēģina pievienoties āmišiem, bet citi izvēlas vēl daudz grūtāku un ērkšķaināku ceļu: konvertēties jūdaismā un kļūt par hasīdiem. Jo "nevar izturēt".
Iepriekš sacīju, ka hasīdisms ir jūdaisma misticisma kustība, kas izveidojās kā pretmets vai papildinājums rabīniskā jūdaisma intelektuālajam "sausumam". Tā aizsākās 18. gadsimtā Austrumeiropā. [8] Sacīju arī, ka mums ir kopīga vēsture ar jūdiem – un, starp citu, arī ar hasīdiem. Vēl sacīju, ka ortodoksijai, lai tā būtu dzīvinoša un dzīvojama, ir jābūt piepūstai ar garu. Mūsu kopējā vēsture ar hasīdiem ir no laika, kad tas bija ļoti apgarots, – kāds tas šobrīd Amerikā, iespējams, vairs nav.
To hasīdismu, kas pastāvēja tolaik, mēdz salīdzināt ar sūfismu islāmā. Dažreiz to pat salīdzina ar hernhūtiešu entuziastisko darbošanos Vidzemē un līdzīgām reliģiskas atdzimšanas kustībām kā atvasēm no jau esošajiem lielajiem monoteismiem. Tās tolaik bija ārkārtīgi saliedētas un ārkārtīgi dzīvespriecīgas cilvēku kopienas. Tās pulcējās ap savu rebi jeb rabīnu – vecu vīru ar 13 lokām garajā bārdā, katrai šai lokai atgādinot par vienu un 13 D-va bezgalīgās žēlsirdības apzīmējumiem. Rebe dažkārt darīja brīnumus, dažkārt svētīja amuletus pret ļaunām slimībām, dažkārt ap sevi izveidoja neveselīgu personības kultu un dažkārt sarakstīja, manuprāt, izcilas garīgās izaugsmes un pilnveidošanās rokasgrāmatas. Slavenākā varbūt ir 18. gadsimta beigās sarakstītā "Tanya", kuru var palasīt chabad.org mājaslapā – protams, ar komentāriem. Lūk, viens teikums no teksta 44. nodaļas (pārstāstu no tulkojuma angļu valodā): "Pat ja viņam pirmajā acu uzmetienā liekas, ka šī ir tikai ilūzija un ka patiesībā viņā nav šādas mīlestības uz D-vu, un ka, to sev piedēvēdams, viņš vienīgi pats sevi maldina attiecībā uz savu garīgo attīstību, viņam par to nevajag raizēties, jo šī mīlestība pati par sevi ir absolūti patiesa, pat ja viņš nekādu garīgu kalpojumu neveic; viņa dvēsele slepeni vienmēr mīl D-vu."
Nevarēju atrast ziņas par to, ka arī Latvijā kādreiz pastāvējuši Satmaras hasīdi. Mēs šeit daudz vairāk zinām un esam arī vēsturiski tuvāki ar tā dēvēto HaBaD-Ļubaviču hasīdu dinastiju, kas cēlusies 18. gadsimtā Ukrainā. HaBaD ir saīsinājums no trim vārdiem ivritā, kuru tulkojums ir "gudrība", "izpratne" un "zināšanas". Ļubaviči ir pilsēta tagadējā Krievijā, kur atradās viens no galvenajiem šī virziena hasīdisma centriem. Ja kādreiz esat interesējušies par Latvijas mazākumtautību skolām, varbūt esat ievērojuši pirmsskolu un pamatskolu Lāčplēša ielā 141. Šo skolu tā arī sauc – "Habad Ļubavič". Hasīdismu 1990. gados Latvijā mēģināja atjaunot no ASV iebraukušais rabīns Mordehajs Glāzmans, un Latvija nebija izvēlēta nejauši. Rīga laikā no 1928. līdz 1929. gadam bija bijusi visas pasaules HaBaD hasīdisma centrs, jo šeit dzīvoja un darbojās Ļubaviču rebe Josifs Šneijersons. Ļoti ietekmīga persona. Ja Ņujorkas hasīdiem, par kuriem "Netflix" tagad uzņem filmas, pajautātu, kas ir rebe Šneijersons, viņi noteikti to zinātu. Hasīdisms bija īpaši nozīmīgs Latgalē. Ziņām bagātu un jauku nesenu kopsavilkumu par hasīdismu un tā ietekmi uz Latvijas vēsturi var lasīt grāmatā "Ebreju Rēzekne", kuru izdeva, atzīmējot Rēzeknes Zaļās sinagogas atjaunošanu. [9]
Šie ir vispārīga rakstura fakti, kurus mēs, ja vispār zinām, zinām tikai no grāmatām. Un tāpat ir arī pie mūsu brāļiem lietuviešiem, ukraiņiem un poļiem, kuru zemēs savulaik dzīvoja milzīgas ebreju minoritātes. Hasīdisms un visi cilvēki, kas bija hasīdi, Austrumeiropā tika pilnībā iznīcināti. Pēc kara neviena vairāk nebija. Satmaras hasīdu dinastijas rebe Teitelbaums pameta Ungāriju ar vienu no pēdējiem vilcieniem, tobrīd jau skaidri zinot, ka visi palicēji ies bojā. Ir ziņas, ka kopienas locekļi devuši naudu, lai piekukuļotu pat pašu galveno amatpersonu, kas bija atbildīga par Eiropas ebreju iznīcināšanu, Ādolfu Eihmanu. Ir grūti pat aptvert, cik traģisks ir šis stāsts. Pirmkārt, rebem, kurš aizbrauca, atstājot sekotājus, un otrkārt, palicējiem, kas gribēja, lai tieši rebe izglābtos, – jo, ja ir rebe, tad var nodot tālāk svarīgās zināšanas un var dibināt jaunu kopienu. Tā arī notika. Rebe Teitelbaums nonāca Ņujorkā un Bruklinā nodibināja Satmaras hasīdu kopienu.
Diezgan savādi, vai ne, ka mēs par hasīdiem zinām tikai no cilvēkiem, kas tos pametuši vai no tiem bēguši, vai nav varējuši atgriezties, jo to vairs nebija? Tāpēc viņi tolaik bija un arī tagad ir mīklaini. Mēs par viņiem zinām, piemēram, no ebreju filozofa Mārtina Būbera grāmatas "Hasīdu stāsti", kurā viņi, visdrīzāk, jau bija idealizēti un iemiesoja izzudušu pagātnes pasauli. Tā paša Mārtina Būbera, kurš pēc Ādolfa Eihmana notiesāšanas uz nāvi Jeruzalemē (slavenajā prāvā, kuru aprakstīja Hanna Ārente) izmisīgi mēģināja panākt notiesātā apžēlošanu. Ja D-vs ir, tad D-vs arī tiesās un, ja atradīs par nokaujamu, tad arī nokaus. Pašiem ebrejiem ar to nav jānodarbojas.
Tēlu, sapņu un vīziju veidolā mēs par Austrumeiropas hasīdiem zinām no Marka Šagāla, īstajā vārdā Moišes Šagalova, gleznām. Vitebskā var apskatīt mazu namiņu, kur viņš uzauga. Laikā starp diviem pogromiem viņa mamma, hasīdu sieviete, ar blatošanu un nekaunību iedabūja savu dēlu tolaik ebreju bērniem nepieejamā mākslas skolā. Šagāls no šī jūdu misticisma Eiropas kultūrai varbūt ir atnesis visvairāk. Ne tikai tos pa gaisu lidojošos vijolniekus, grūsnas ķēves un eņģeļus, bet arī savu nekad neizplēnējušo gaišumu un apgarotību. To var redzēt, piemēram, tajā, kā Šagāls attēlo dzīvniekus. Visas gotiņas smaida. Caur visām gotiņām visās gleznās skatās pretī un smaida kāds pārdabisks, mūžīgs un labdabīgs spēks. To arī jūdi sauc par D-vu, un par to arī ir viss šis stāsts. Ja tā nebūtu, es nevarētu izturēt.
*Jūdi neizrunā Dieva vārdu, lai nejauši to nezaimotu (3. bauslis), un varētu pat teikt, ka Dievam jūdaismā nav vārda. Jūdu Bībelē sastopamais JHWH vienkārši ir četru burtu salikums, saukts par tetragrammu, bet arī to nelasa un neizrunā. Tā vietā lasot un lūdzoties saka "Adonai", kas nozīmē 'kungs', vai "HaShem", kas vienkārši nozīmē 'vārds'. Skat., piemēram, brāļu Koenu teicamo filmu "Vienkāršs cilvēks", kur izmisušais Lerijs jautā otrajam rabīnam: "Kāpēc Hašems uzdod mums šos jautājumus, bet nesniedz atbildes?" Saīsinājumu "D-vs", rakstot par jūdaismu, pirmais, cik man zināms, latviski lietoja Ilmārs Zvirgzds kādā senā "Rīgas Laikā".
[1] Ir organizācija, kas mēģina šo stāvokli labot, – www.yaffed.org.
[2] https://www.timesofisrael.com/satmar-hasidim-search-300-tons-of-garbage-for-lost-tefillin
[3] https://foreignpolicy.com/2019/04/17/the-ultra-orthodox-will-determine-israels-political-future-haredi-likud-netanyahu-shas-deri-utj/.
[4] https://www.pewforum.org/2015/08/26/a-portrait-of-american-orthodox-jews.
[5] Deborah Feldman, Unorthodox: The Scandalous Rejection of My Hasidic Roots, New York: Simon&Schuster, 2012, p. 205.
[6] https://jewishweek.timesofisrael.com/unorthodox-authors-claim-of-murder-cover-up-rebutted/.
[7] DW News intervija: https://www.youtube.com/watch?v=vvxzIXSAPyw.
[8] Yeshayahu Balog, Matthias Morgenstern. "Hasidism: A Mystical Movement Within Eastern European Judaism": http://ieg-ego.eu/en/threads/crossroads/religious-and-confessional-spaces/yeshayahu-balog-matthias-morgenstern-hasidism
[9] Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. Hasīdisms un tā iespaids Latgalē. No: Ebreju Rēzekne, sast. Ineta Zelča Sīmansone. Rīga: Creative Museum, 2017, 145.–157. lpp.
8