"Mārtiņš Rutkis, Hardijs Lediņš –
reku, reku!
kā laiž vaļā diskotēku,
kā pie skaļruņa to sloga,
lai var saklausīt pat Sloka …
Reku, reku!
dzirdam visi diskotēku:
tungā, tungā, tungā, tungā, —
labu brīdi bungas bungā,
tad kā zirņu sauja birst,
dir, dir, dir, dir, dir!!!"
/V. Lukss/
Šis fragments no 1979. gadā žurnālā "Dadzis" publicētā dzejnieka Valda Luksa dzejoļa "Kam lai lūdzam? Kam lai sūdzam?” ir zobgalīga kritika par kārtīgam padomju pilsonim ne pārāk saprotamo, jauno, skaļo un rietumniecisko izklaides veidu – diskotēku. Latvijā par diskotēku ciltstēvu dēvētais multimākslinieks Hardijs Lediņš (1955–2004), būdams vēl jauns 2. kursa arhitektūras students, 1974. gadā bija viens no pirmajiem, kas sāka rīkot tolaik Rietumos populāros deju mūzikas vakarus. Par diskotēkām mūsdienu izpratnē tos gan grūti nosaukt, jo padomju jaunietim paredzētajam pasākumam pirmkārt bija jābūt izglītojošam, tādēļ tie tika dēvēti par diskotēkām-lektorijiem jeb "klausāmajām diskotēkām".
Pirmās Hardija Lediņa diskotēkas tika organizētas Rīgas Politehniskā institūta Studentu klubā, kas tolaik atradās Anglikāņu baznīcas telpās, kur viņš pats un citi studenti, mūzikas entuziasti, uz platēm atskaņoja ar grūtībām sadabūto moderno mūziku no ārzemēm un citām padomju republikām. Hardija diskotēkas bija ļoti populāras – biļetes uz tām tika izpirktas piecpadsmit minūšu laikā. Viņa diskotēkas-lektorijus veidoja divas daļas, pirmajā daļā visi sēdēja uz grīdas un no termosiem dzēra tēju (tādējādi divreiz paplašinot diskotēkas telpas ietilpību) un klausījās Hardija sagatavoto priekšlasījumu, kas veltīts kādai tēmai (piemēram, arhitektūrai) vai mūziķim. Priekšlasījumam sekoja dejas.
Tolaik diskotēku vadītāji tika saukti par diskžokejiem, diskoriem un pat diskkopjiem, bet, lai tiktu pie šī pievilcīgā titula, nācās nopietni piestrādāt. Lai diskotēkas vispār varētu notikt, bija jāveic detalizēta programmas saskaņošana ne vien ar institūta un Studentu kluba vadību, bet arī, piemēram, ar komjaunatnes komitejas aģitācijas un propagandas sektora vadītāju. Diskotēkas bija kā sava veida interešu klubi, un tām bija audzinoša funkcija.
"Toreiz viss bija bezgala vienkārši," kādā "Padomju Jaunatnes" intervijā [1] stāstīja Hardijs, "...mūziku es spēlēju no platēm, un pirmajā daļā bija tematiska lekcija. Kad bija jāstāsta par "King Crimson", es savācu informāciju no vairāk nekā 60 avotiem. Diskotēkas taisīju kopā ar Imantu Žodžiku, Mārci Bendiku un daudziem citiem cilvēkiem; uz tiem nāca tagadējās slavenības." Hardiju kā diskotēku vadītāju visvairāk nodarbināja repertuāra un informācijas iegūšanas jautājumi un tas, kādai jābūt diskotēkas formai – dejojamai vai klausāmai? Cenšoties apvienot abus, Anglikāņu baznīcā diskotēkas aizsākās kā konceptuāli notikumi.
Kā zināms, tolaik informāciju par jaunāko Rietumu mūziku iegūt bija problemātiski, tādēļ šādām lekcijām bija būtiska izglītojoša nozīme pēc ārvalstu mūzikas izslāpušajai padomju jaunatnei. Hardijs ar mūzikas ierakstiem iepazinās konservatorijas fonotēkā, bet informāciju guva no enciklopēdijām un mūzikai veltītas literatūras. [2] Viņa mamma Rute Lediņa, kas nodarbojās ar tulkošanu no ziemeļvalstu valodām, veda plates no ārzemju darba braucieniem.
Tā laika presē Hardijs bieži tika pieaicināts kā diskotēku eksperts, sniedzot gan diskotēkas jēdziena definīciju un analītisku skaidrojumu, gan kritizējot citas nesen radušās diskotēkas. Lediņš arī ierosināja izdot diskotēku rokasgrāmatu un piešķirt diskoriem profesionālu statusu, lai netiktu deldēta pašu aparatūra un varētu stimulēt šīs profesijas attīstību. Tajā laikā būt par diskžokeju nozīmēja būt ļoti entuziastiskai un universālai personai – aktierim, muzikologam, elektrotehniķim, valodniekam un dizaineram vienlaikus. [3]
Mūzika bija Hardija hobijs un aizraušanās, kas aizsākās ar roka un džeza klausīšanos, bet ar laiku, interesei padziļinoties, viņš pievērsās arī "nopietnajai mūzikai" un savus diskotēku klausītājus iepazīstināja, piemēram, ar Jauno Vīnes skolu, stāstīja par vijoles izmantojumu rokmūzikā, par Emīlu Dārziņu, Imantu Zemzari, Pēteri Vasku, arī par Paulu Hindemitu un Čārlzu Aivsu. Reizi mēnesī Hardijs uz savām diskotēkām aicināja arī lektoru, mūzikas zinātnieku Borisu Avramecu. Reiz, kā atceras Boriss Avramecs [4], uz Rīgu bija atbraucis slavenais Maskavas komponists Alfrēds Šnitke un Anglikāņu baznīcā izvērsās aizrautīga saruna par Šnitkes jaunradītu rekviēmu. Studējot arhitektūru, Hardijs pievērsās arhitektūras teorijai un kritikai un jau savās pirmajās diskotēkās iepazīstināja klausītājus ar lekciju "Divdesmitā gadsimta arhitektūra un mūzika."
Diskotēku popularitāte strauji auga, un 70./80. gadu mijā Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) ik gadu tika rīkoti diskotēku konkursi un skates, kuros Hardijs kā konkursa žūrijas komisijas priekšsēdētājs līdzās citiem noteica institūta labākās diskogrupas. RPI Studentu klubs tajā laikā līdzās t.s. Poļiem jeb Poligrāfiķiem (Rīgas Poligrāfiķu klubs) bija viens no Latvijas Padomju republikas "diskotēku centriem".
Šīm aktivitātēm nebija lemts ilgi turpināties. Hardija diskotēkas Anglikāņu baznīcā beidzās 1977. gadā, kad tika sarīkots pirmais avangarda mūzikas festivāls Latvijā. Ierosme tam nāca no koncerta 1975. gadā Rīgas Filharmonijā – koncertciklā "20. gadsimta mūzika". "Aizgāju uz pirmo avangarda mūzikas koncertu savā mūžā," atceras Hardijs. "Rīgā uzstājās Aleksejs Ļubimovs un Tatjana Grindenko. Viņi spēlēja Keidžu un Štokhauzenu. Un publika visu laiku smējās. Toreiz bija smieklīgi skatīties, kā vijolnieks nevis spēlē, bet dauza ar lociņu pa klavieru stīgām. (..) Es pārnācu mājās un nolēmu, ka arī man jāmēģina preparēt klavieres." [5]
Šis koncerts iedvesmoja jaunos mūzikas entuziastus izpausties arī pašiem – pārtrūkstot koncertciklam filharmonijā, Boriss Avramecs, Jānis Priede, Jānis Krievs un Hardijs Lediņš, piepalīdzot pianistam Aleksejam Ļubimovam, 1976. gada aprīlī noorganizēja koncertu Anglikāņu baznīcā, kurā tika atskaņoti gan Džona Keidža skaņdarbi, gan Terija Railija "InC" pirmatskaņojums Austrumeiropā. Ar Politehniskā institūta Studentu kluba vadību saskaņojot tikai pasākuma norises faktu (bet ne programmu), Rīgas publikai bija iespēja dzirdēt unikālus pasaules avangarda skaņdarbus.
Pēc šī koncerta, veiksmīgi izmantojot faktu, ka 1977. gads bija Lielās Oktobra revolūcijas 60. gadadiena, piesaistot muzikologus Gundaru Pupu un Ingrīdu Zemzari, oktobrī Anglikāņu baznīcā tika sarīkots padomju komponistu aktuālajai mūzikai veltīts festivāls – "Mūsdienu mūzikas dekāde". Anglikāņu baznīcā izskanēja pirmais pagrīdes avangarda mūzikas festivāls, kurā piedalījās gan Arvo Perts un ansamblis "Hortus Musicus" no Igaunijas, gan Aleksejs Ļubimovs un Vladimirs Martinovs no Krievijas, gan Viļņas Stīgu kvartets un citi. Interesanti, ka Arvo Perta mūzika tajā laikā bija jau gandrīz aizliegta (no Igaunijas uz Austriju viņš emigrēja 1980. gadā), jo padomju laikā reliģiska, liturģiska, arī viduslaiku mūzika oficiāli nekur nedrīkstēja tikt atskaņota.
Šis unikālais kultūras notikums nepalika bez sekām – pēc festivāla kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs aizliedza Ļubimovam braukt uz Latviju, lai gan viņš bija viens no PSRS izcilākajiem pianistiem un pasaules mēroga mākslinieks. Darbu zaudēja gan Anglikāņu baznīcas Studentu kluba direktore, gan mākslinieciskā vadītāja. Hardijs diskotēkas pārcēla uz Jūrmalu – Asariem un Pumpuriem –, bet no 1978. līdz 1981. gadam viņš sarīkoja dažas turnejas pa Latvijas pilsētām. Tā kā 70. gadu beigās aizsākās komerciālo diskotēku ēra, kas arvien vairāk orientējās uz dejām, Hardija izglītojošo avangarda diskotēku laiks pamazām izbeidzās un to vietā nāca postmodernās diskotēkas.
Diskotēka "Kosmoss"
Būdams izdarīgs un enerģisks cilvēks, 1981. gadā Hardijs Lediņš nodibināja jaunu diskotēku – "Kosmoss" – toreizējā Celtnieku klubā "Oktobris" (tagad šajās Bruņinieku ielas telpās darbojas Pestīšanas armija), kurā attīstīja savu diskotēku koncepciju jaunā kvalitātē. Šī ir vieta, kur sākas latviešu mūzikas jaunais vilnis, kā arī ar pirmo publisko priekšnesumu uzstājās Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca jeb NSRD.
"Lielas problēmas tolaik sagādāja diskotēkas nosaukuma apstiprināšana. Kad iesniedzu priekšlikumu nosaukt to par "Leonarda diskotēku" (mūsu diskotēkas scenogrāfa, mākslinieka Leonarda Laganovska vārdā), man vajadzēja uz vairākām lappusēm ierēdņiem paskaidrot, ko nozīmē šis nosaukums. Un tomēr to nepieņēma. Bezpersoniskais "Kosmoss" viņiem patika labāk. Pateicoties birokrātijai, mums toties tagad ir desmitiem tādu nosaukumu kā "Impulss", "Spektrs", "Gamma", "Varavīksne", "Ornaments" vai arī – "kolhoza N. ansamblis". Protams, nav slikti, ja pēc ansambļu nosaukumiem mēs varam iemācīties Latvijas lauksaimniecības ģeogrāfiju, taču tas nav mūzikas uzdevums," [6] stāstīja Hardijs.
Diskotēkai "Kosmoss" bija pamatīgi izstrādāta dramaturģija. Diskotēku veidoja 5 cilvēki – trīs atbildēja par scenogrāfiju, vēl viens par tehniku (Mārtiņš Rutkis), bet Hardijs pats – par pasākuma norisi. [7] Neskatoties uz to, ka diskotēkas notika katru nedēļu, mākslinieks Leonards Laganovskis katram vakaram veidoja citādāku skatuves noformējumu. Latvijas PSR 2. diskotēku skatē Laganovskis par diskotēkas vizuālo noformējumu saņēma diplomu kā skates labākais scenogrāfs. [8]
Kā liecina diskotēkas nosaukums, programma bija veltīta kosmosa tēmai, izmantojot "kosmisku" mūziku un ar kosmosa un visuma tēmām saistītus krāsainos diapozitīvus. "Diskotēkas videi jārodas mākslas – mūzikas, scenogrāfijas, dizaina, arhitektūras – un zinātnes – elektronikas, optikas, akustikas, psiholoģijas radošā – sadarbībā," [9] uzskatīja Hardijs un pats bija apguvis šīs jomas pašmācības ceļā, par ko liecina daudzās klades un mapes, kurās joprojām glabājas ar Hardija roku pārrakstīti materiāli, padarot viņa diskotēkas par nozīmīgu kultūras vērtību mūsdienu skatījumā.
"Kosmoss" bija pirmā diskotēka Latvijā, kur sāka skanēt new wave stila mūzika, tika veidots arī tops, kurā varēja balsot par savām iemīļotākajām dziesmām. Diskotēkā līdzās pasaules jaunā viļņa mūziķu ("Ultravox", "Soft Cell", "Trio", "Police" u.c.) dziesmām, tika atskaņoti arī "Dzelteno pastnieku" un NSRD pirmie ieraksti. Īpaši diskotēkas vajadzībām radās arī NSRD dziesmas – "Labrīt, Putra" "Kabinets" un "Ciku caku caurā tumba" –, jo "diskotēkā vajadzēja tieši latviešu jauno vilni, tad arī NSRD sāka rakstīt tādas dziesmiņas un mūziku repošanai". H. Lediņš vairākkārt presē uzsvēra, ka "viena no svarīgākajām diskotēku problēmām ir vietējā repertuāra trūkums." [10] Papildu atskaņotajai mūzikai un informatīvajām atkāpēm, diskžokejs izklaidēja publiku arī ar deju soļu mācīšanu dziesmai "Ciku caku caurā tumba", kā arī ar pašsacerētiem pantiem, piemēram:
"Zobu pasta pepsodents
Alnis Zaķis diriģents
Tad, kad spēlē Mārtiņš Brauns
Vienmēr atskan kaut kas jauns."
Vai arī:
"Gramatika, gramatika
Īsti labi nepatika
Eolika, Eolika,
Gan patika, gan patika."
Diskotēkā "Kosmoss" 1982. gadā notika pirmā NSRD koncertperformance – grupa uz skatuves uznāca caur skapi: "Toreiz mēs aktīvi izmantojām scenogrāfiju un uz skatuves ieradāmies nevis pa durvīm, bet caur skapi. Juris Boiko stāvēja skapī ar saksofonu, un viņam apkārt staigāja viena meitene un dusmīgi visu laiku cirta tās durvis ciet. Kad durvis atvērās – Juris spēlēja." [11]
Diskotēku "Kosmoss" slēdza 1983. gadā. "Rīgas Balsī" tika publicēts raksts, kurā minēts, ka diskotēka "pulcē narkomānus un prostitūtas" un tur "tiek propagandēta asociatīva, panku un citu analoģisku strāvojumu mūzika. Muzikālā bezgaumība, tās ideoloģiski un morāli kaitīgais saturs atbilda vakaru atmosfērai: kautiņi, nacionālistiski saukļi, necenzēti vārdi." [12]
Atzīmējot Hardija Lediņa (1955–2004) 60. dzimšanas dienu, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) visa gada garumā organizē virkni pasākumu, kas veltīti mākslinieka radošajai darbībai. Pasākumi tiek veidoti, ņemot vērā arī Hardija dzīves notikumu hronoloģiju – sākot ar diskotēkām un pirmo avangarda mūzikas festivālu Latvijā Anglikāņu baznīcā, kam par godu 27. februārī plkst. 19.00 šajā vietā notiks NSRD veltīts koncerts "Zū-zā-ti-ti-ti".
Savukārt nākamais pasākums veltīts diskotēkām-lektorijiem celtnieku kultūras namā "Oktobris", kur notika "Kosmosa" diskotēkas. 13. martā tur tiks organizēta diskotēka-lektorijs "Kosmoss Vol. II", piedaloties māksliniekiem Leonardam Laganovskim un Lindai Kononei, kā arī Uldim Rudakam.
[1] "Vai esmu iegājis vēsturē kā mūziķis?"/ Padomju Jaunatne, 21.10.1989.
[2] "Velvēs skan disko"/ Dzimtenes Balss, Nr. 19, 05.05.1977.
[3] "Lai nepienāk gals šai ballītei"/ Liesma, Nr.10, 01.10.1984.
[4] Avramecs, Boriss. Neoficiālie laikmetīgās mūzikas festivāli 1976. un 1977. gados. Robežpārkāpēji. Laikmetīgās mākslas centrs, 2006.
[5] "Vai esmu iegājis vēsturē kā mūziķis?"/ Padomju Jaunatne, 21.10.1989.
[6] "Pāļu dzinējs un kultūra" / Padomju Jaunatne, 25.03.1987.
[7] "TIESA"/Liesma, Nr. 4, 1988.
[8] "Disko ritmos un ne tikai..."/Padomju Jaunatne, 25.05.1982.
[9] "Disko. Disko? Disko!"/Padomju Jaunatne, 18.06.1978.
[10] "Vai sasniegts viss? Disko..."/ Padomju Jaunatne, 28.03.1980.
[11] "Vai esmu iegājis vēsturē kā mūziķis?"/Padomju Jaunatne, 21.10.1989.
[12] Rīgas Balss, 27.09.1983.
0