Proza
21.09.2012

Gūtenmorgens un vidus

Komentē
0

Vienreiz Gūtenmorgens kļuva grūtsirdīgs. Taustāma iemesla kreņķim nebija, bet vienalga – prātu un dvēseli mocīja sajūta, it kā viņš būtu nostumts tālu malā. Draņķīga jušana, apmēram kā vecajās biksēs aizmirstam kabataslakatam vai dzijas kamolītim, kas paripojis zem skapja un ko neviens nemeklē. "Kaut kā jāprovē tikt vairāk uz vidu," Gūtenmorgens sērīgi nopūtās. Viņš neilgojās atrasties ne augšā, ne apakšā, ne pa labi, ne kreisi, bet tieši vidū, kur, pēc empīriskām aplēsēm, vajadzētu būt vissiltāk un mājīgāk. Gūtenmorgens sāka jau palēnām virzīties, bet tad iedomājās, ka pirms ceļa derētu ieņemt kaut ko dvēseles uzfrišināšanai. Viņš paņēma no plaukta Bībeli un apsēdās lasīt. Gūtenmorgens uzšķīra uz labu laimi un, izmantodams aklo pirksta duršanas metodi, trāpīja Atklāsmes grāmatas 3. nodaļas 15. pantam: Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Ne visai patīkami pārsteigts Gūtenmorgens norija siekalas un lasīja tālāk: Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Gūtenmorgens atslīga dīvānā. Tālāk lasīt viņš neuzdrošinājās. "Vai nevarēja gadīties mīlīgāka vieta?" Viņš izņēma no naktsskapīša termometru un iebāza padusē. Pēc desmit minūtēm dzīvsudraba stabiņš bija pakāpies līdz 36,7 grādu atzīmei. "Tiešām, ne auksts, ne karsts. Varbūt esmu jau izspļauts?" Gūtenmorgens piecēlās sēdus. "Nu, un lai!" viņš dusmīgi atmeta ar roku, jo aptvēra, ka ar tādu temperatūru viņš jau atrodas kaut kur pa vidu. "Cik tad ir to saldēto un liesmojošo, tādi jau nemaz ilgi nedzīvo." Gūtenmorgena kreisais mutes kaktiņš pavilkās mazliet uz augšu. Pēc brīža viņš izdomāja paraudzīties uz situāciju no ģeogrāfiskā viedokļa un piegāja pie kartes. Viņš pārlaida acis no Portugāles līdz Urāliem – vismaz Eiropas kontekstā Gūtenmorgena māja atradās bezmaz vai pa vidu. "Ja pareizi izvēlas atskaites punktus..." klusi murminot, Gūtenmorgens izvilka no kumodes ģimenes albumu. Uz vienas no aizaizpagājušo Dziesmu svētku bildēm viņš smaidīgs gozējās starp divām tautumeitām, bet kādā citā, vecā skolas fotogrāfijā stāvēja klasesbiedru vidū ceturtais no labās un ceturtais arī no kreisās puses. Gūtenmorgena acīs ieniezējās silti sāļš mitrums.

Pēkšņi sagribējās satikt draugus. Kā viņiem tur? Gūtenmorgens ātri apāva kājas un izskrēja laukā. Pie parka ieejas viņš divus savus biedrus satika – Kalniņu ar Lejiņu, kuri, nez par  ko saķildojušies, jau vicināja dūres. Sākumā Gūtenmorgens gribēja nogaidīt, bet tad atcerējās, kādēļ nācis, un nostājās starp abiem strīdniekiem. "Beidziet!" viņš iesaucās, bet Kalniņš netīšām iebelza viņam pa vaigu. "Piedod, tas bija Lejiņam," atvainojās Kalniņš, bet Lejiņš norūca, lai nejaucas pa vidu, un nostūma Gūtenmorgenu atkal malā. Gūtenmorgens neapvainojās, nu, tikai drusku. "Vidus no vidus mēdz atšķirties," viņš skumji nodomāja un gāja prom.  Ejot, viņš sāka prātot par vispārējo vidus stāvokli, bet vēlāk arī par viduspunktu un vidējo ātrumu, par vidējo aritmētisko un vidējo svērto, par vidusslāni un pat nonāca pie secinājuma –  ja visu, kas pasaulē ir labs un slikts, garš un īss, smags un viegls, un tā tālāk, saskaitīs kopā un izdalīs ar skaitu, iznāks, ka caurmērā sanāk kaut kas pa vidu. "Kopumā pasaule laikam ir viduvēja, taču ar tendencēm," nosprieda Gūtenmorgens. Tā aizdomājies, viņš novirzījās no ierastās takas mājup un nejauši uzkāpa uz zelta vidusceļa. Viņš gāja un gāja, un gāja, līdz nonāca līdz pašam vidus viducim, kas atgādināja zeltā darinātu platformu nekurienes vidū. Tā balstījās uz nospriegotas atsperes, taču pamanīt atsperi nevarēja. Mirklī, kad viņš nostājās uz zeltītās virsmas, spirāle strauji iztaisnojās un aizmeta Gūtenmorgenu tālu sāņus. Lidojuma laikā viņš ievēroja debesīs uzplaiksnām virsrakstu: "Pat saule dienas vidū ilgi nestāv."

Nedaudz vīlies zelta vidusceļā, Gūtenmorgens notrauca putekļus no kritienā sasmērētajām biksēm un devās mājās. Sieva un dēls jau vakariņoja. "Beidzot arī tu," sieva pasniedzās pēc kausa un ielēja vīram šķīvī zupu. "Kurā malā tad tik ilgi ganījies?" Atbildes vietā nesaprotami murminādams, Gūtenmorgens apsēdās pie galda. Boršča aromātiskie garaiņi dzina prom viņa uzmācīgās domas, tomēr līdz galam aizdzīt nespēja. Smeļot karotē biešu un burkānu gabaliņus, Gūtenmorgens pēkšņi iejautājās: "Klausieties, ja Visums patiešām ir bezgalīgs, tad taču jebkurā vietā var būt vidus, vai ne?" "Diez vai," šaubījās dēls. Viņš, trenējoties šaušanā no pneimatiskās pistoles, bija ieguvis citu izpratni. Bet sieva noglāstīja vīra plecu un mierinoši noteica: "Būs jau labi, mīļais. Tu labāk ēd, kamēr vēl karsts." 

Tēmas

Māris Bērziņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!