Foto no personīgā arhīva.
Gūtenmorgens un šaušana
Vienreiz Gūtenmorgens nošāva Bērziņu. Tā gan nebija pirmā reize. Gūtenmorgenam patika šaut, un viņš to darīja pa labi un pa kreisi. Vēl nesen viņš ar televizora starpniecību apšāva visu Zviedrijas hokeja izlasi, kad tā nodevīgā veidā bija apspēlējusi mūsējos. Trāpīja arī daudziem zviedru līdzjutējiem, kuri tobrīd atradās sporta halles tribīnēs un gavilēja par savējo uzvaru. Pie viena, atcerējies vēl šādus tādus valstiskus konfliktus, viņš palaida indīgu gāzi Stokholmas ielās. Jāpiebilst, viņam patika ne tikai šaut, bet izmēģināt arī citus slepkavošanas paņēmienus.
Nepagāja gandrīz ne diena, kad Gūtenmorgens kādam neielaistu lodi ribās vai neiegrūstu dūci vēderā. Ja Gūtenmorgenu kāds stipri sakaitināja — dažreiz pat pietika ar vienkāršu nepatiku —, viņš nepazina žēluma. Gūtenmorgenam nebija nekādas bijības pret upuru ieņemamo stāvokli sabiedrībā. Gluži pretēji — jo augstāka amatpersona, jo sabiedrībā pazīstamāks cilvēks — jo lielāks bija prieks tam iebliezt. Arī par arsenālu Gūtenmorgens nevarēja sūdzēties, tur bija gan pistoles, revolveri, šautenes un automāti, gan haubices, mīnmetēji, lielgabali un tanki, arī bakterioloģiskie ieroči un ūdeņraža bumbas. Vienreiz, lai palīdzētu amerikāņiem atrisināt konfliktu Irākā, viņš sēdās lidmašīnā un sabombardēja vai pus valsti.
Savu tiešo priekšnieku Gūtenmorgens bija nokniebis, uzspridzinājis vai kā citādi iznīcinājis 248 reizes, kolēģi, kurš sēdēja pretim, nošāvis 131 reizi ar rokas ložmetēju, kas ik pa brīdim uzradās uz Gūtenmorgena rakstāmgalda, bet kolēģi, kas sēdēja viņam aiz muguras, Gūtenmorgens pat nepagriežoties atmuguriski pār plecu ik pa brīdim apmētāja ar granātām. Èpaši centīgi viņš meta, ja kolēģis aiz muguras sāka dungot līdzi radio atskaņotajām melodijām. Gūtenmorgens bija slepkava — monstrs. Turklāt sērijveida. Skatoties televīzijas seriālus, viņš katru reizi arvien no jauna noslaktēja atkal un atkal augšāmcēlušos neliešus. Bet, kad pienāca Panorāmas laiks, dabūja trūkties patiešām reāli personāži. Pēdējās nedēļas bilance bija apmēram šāda: ministru prezidents — trīs reizes nošauts, vienreiz nodurts, vienreiz pārgriezta rīkle, Rīgas mērs — divreiz noslīcināts, vienreiz Daugavā, vienreiz kanālā pie Operas, kā arī vienreiz dzīvs iemūrēts Melngalvju nama rietumu sienā. Ministru kabinets ar visiem ministriem uzspridzināts divreiz, pirmo reizi atsevišķi, otro reizi kopā ar Saeimu. Neizdarīgie ierēdņi, pie turības tikušie, bet aizdomīgie pilsoņi vienkārši tika pakārti Brīvības bulvārī pie laternu stabiem. Valsts prezidente ievainota kājā, jo uzsmaidīja kādam Gūtenmorgenam nepatīkamam ministram.
Gūtenmorgens un vientulība
Vienreiz Gūtenmorgenam sagribējās izbaudīt kādu klusu vientulības brīdi. Mājās miera nebija, jo sievai vajadzēja kārtot māju, bet dēls tai laikā centās nodrošināt māti ar darbu. Tāpēc Gūtenmorgens gāja meklēt vientulību ārpus mājām. Viņš devās uz parku cerībā rast mieru un klusumu. Gūtenmorgens mazliet bažījās, vai tik tur atkal priekšā nebūs Kalniņš un Bērziņš, taču, par laimi, parkā neviena nebija. Viņš atvieglots apsēdās uz soliņa un baudīja vientulību. Paspējis knapi pusstundu apmierināt vajadzību pēc miera un klusuma, Gūtenmorgens ieraudzīja tuvojamies Liepiņu. “Nu re, Liepiņš,” Gūtenmorgens neapmierināti nodomāja. “Viņš te vispār nekad nerādās, bet, re, akurāt tieši šodien savajadzējies atvilkties.” Liepiņš jau pa gabalu ieraudzīja Gūtenmorgenu un uzreiz noprata, ka tas bauda vientulību. Liepiņš neparko negribēja traucēt Gūtenmorgenu, tāpēc, būdams smalkjūtīgs cilvēks, visupirms gribēja izlikties nemanām Gūtenmorgenu un mierīgi paiet garām, taču tad viņam ienāca prātā, ka Gūtenmorgens var apvainoties un nodomāt, ka Liepiņš kļuvis lepns, negrib pat sasveicināties. Tādēļ viņš pienāca, apsēdās uz soliņa un klusi teica:
— Vari uzskatīt, ka manis te nemaz nav.
— Es tāpat zinu, ka tevis te nav, — atbildēja Gūtenmorgens.
— Tad labi, es arī pabaudīšu vientulību, ja tev nekas nav pretī, — sacīja Liepiņš.
— Baudi vesels, — samierinājies noteica Gūtenmorgens un pēc mirkļa, pievēris acis, iesnaudās.
Turpmākās vientulības minūtes viņi pavadīja uz soliņa divatā. Pēc stundas ceturkšņa parkā parādījās Kalniņš ar Bērziņu, nesdami katrā rokā pa diviem aliņiem.
— Man liekas, ka tie tur bauda vientulību, — teica Bērziņš pamādams ar galvu Gūtenmorgena un Liepiņa virzienā.
— Tā izskatās, — piekrita Kalniņš. — Varbūt mums arī vienreiz pasēdēt vientulībā. Visu laiku pa sabiedrību… Cik tad var! Kādreiz taču vajag arī atslēgties!
Bērziņš bija vienās domās ar Kalniņu, un viņi klusiņām, tā, lai nepamodinātu Gūtenmorgenu un neiztraucētu Liepiņu, piesēda uz soliņa. Tagad uz soliņa sēdēja jau četri vientuļnieki. Vēl pēc kāda brīža, redzot, ka parkā notiek vientulības baudīšana, uz soliņa apsēdās arī Zariņš, Lejiņš, Strazdiņš un Āboliņš, bet Ozoliņam, Siliņam un vēl vienam, citam Bērziņam, nācās atnest papildu soliņu, jo vairs nebija, kur sēdēt. Kad uz parku atnāca Lācis, Vilks, Zaķis un pārējā kompānija, pilsētas atbildīgie dienesti pēc vientulības baudītāju lūguma nomainīja agrāk parka estrādē uzstādītos skaļruņus pret klusinātājiem un pie ieejas parkā piestiprināja plāksni ar uzrakstu: “Parkā netrokšņot!”. Drīz vien parkā saradās ne tikai vietējie vientulības baudītāji, bet arī iebraucēji no citiem reģioniem un pat daži ārzemju viesi.
Kad Gūtenmorgens pamodās no savas vientulības, viņš bija ļoti izbrīnījies par lielo ļaužu pulku, kas bija piepildījis parku. Tik daudz cilvēku vienkopus viņš bija redzējis tikai Dziesmu svētkos, taču te viss bija pavisam citādi. Gūtenmorgens uzreiz sajuta, ka visi šie cilvēki bauda vientulību un gaiss no tā ir sabiezējis un kļuvis dūmakains. Pēkšņi viņam sametās tik vientulīgi ap dūšu, ka sagribējās kaukt. Viņš spalgi iekaucās, un pamazām arī pārējie vientulības baudītāji sāka vilkt viņam līdzi, taču uzstādītie klusinātāji darīja savu, un visi kaucieni acumirklī pārvērtās absolūtā klusumā. Gūtenmorgens to vairs nespēja izturēt. Stipri ciezdams no vientulības, Gūtenmorgens burtiski pēdējiem spēkiem izvilkās no parka un pa taisno devās meklēt sabiedrību uz alus bāru, kur priekšā jau bija Krūmiņš, kurš vēl vienam, bet jau pavisam citam Bērziņam žēlojās par to, cik grūti ikdienas steigā atrast kādu miera un klusuma brīdi.
Gūtenmorgens un klikšķis
Vienreiz Gūtenmorgens gāja uz parku, lai pasēdētu ar draugiem uz soliņa un iedzertu alu, taču pa ceļam viņam galvā kaut kas noklikšķēja. Gūtenmorgens apstājās un juta, ka uz parku iet vairs negribas. Klikšķis lika viņam tūlīt pat doties uz kosmētisko salonu, lai ieliktu auskaru. “Smuki,” nosprieda Gūtenmorgens, apskatījis savu jauno rotu spogulī. Te galvā atkal noklikšķēja — vēl neparastāk kā pirmo reizi. Gūtenmorgens nekavējoties devās uz frizētavu pieaudzēt matus. Frizieris gan dabūja pamocīties ar Gūtenmorgena matiem, tomēr no salona klients izgāja jau ar garu, blondu bizi. Nākamais klikšķis Gūtenmorgenu aizveda uz lielveikalu, kur viņš iegādājās sarkanu lakatiņu, groziņu un pīrādziņus. Vēl pēc brīža noklikšķēja atkal, un Gūtenmorgens jau atradās mežā. Te pēkšņi no krūmiem izlīda pelēkais vilks.
— Uz kurieni tu dodies, Sarkangalvīt? — vilks jautāja Gūtenmorgenam.
— Es eju pie vecmāmiņas.
— Skatos, tev ausī jauns auskars. Nesen ieliki? — vaicāja vilks.
— Jā, uznāca tāds klikšķis, — paskaidroja sarkangalvīte. — Negribi veģetāro pīrādziņu ar sēnēm?
Te vilkam galvā kaut kas noklikšķēja, un viņš paņēma veģetāro pīrādziņu. Apēdis pīrādziņu, vilks sajuta, ka galvā atkal noklikšķ, un viņam neizturami sagribējās skābus kāpostus.
— Vai tev gadījumā nav skābu kāpostu? — vilks žēlīgi vaicāja.
— Nav gan, mīļo vilciņ, — teica sarkangalvīte, un viņai galvā noklikšķēja. — Bet eszinu, kam ir!
— Kam tad? — jautāja vilks.
— Grāmatvedim Štokinghauzam, — atbildēja sarkangalvīte.
— Aiziesim? — ierosināja vilks.
Sarkangalvīte piekrita, un viņi abi devās pie Štokinghauza. Sastapuši grāmatvedi, viņi vaicāja, kā ir ar kāpostiem, bet Štokinghauzs atbildēja, ka vispirms jāpabeidz gatavot gada pārskats. Tajā brīdī sarkangalvītei un vilkam galvā noklikšķēja un viņi abi negausīgi metās pie gada pārskata. Grāmatvedim galvā arī kaut kas noklikšķēja, un viņš nospēra sarkangalvītei bizi, sarkano lakatiņu un groziņu ar pīrādziņiem, bet vilkam vispār novilka ādu un aizbēga uz ārzemēm, jo zināja, ka šim gada pārskatam aktīvs ar pasīvu tik un tā nesakritīs. Kamēr Štokinghauzs šķērsoja valsts robežu, sarkangalvīte un vilks pabeidza gada pārskatu un nolēma to aiznest uz Valsts ieņēmumu dienestu, taču abiem galvā kārtējo reizi atskanēja klikšķis, un viņi aiznesa gada pārskatu uz teātri. Tur viņi savus papīrus atdeva režisoram, kuram galvā nepārtraukti kaut kas klikšķēja. Izlasījis sarkangalvītes un vilka atnesto lugu, režisors to uzveda uz lielās skatuves. Luga saucās Grāmatvedis un vecmāmiņa, un tajā visu laiku skanēja dažādi klikšķi, bet sarkangalvīte un vilks izgāja uz ielas un pamanīja, ka nav vis sarkangalvīte un vilks, bet gan Gūtenmorgens un Kalniņš. Gūtenmorgenam galvā atkal kaut kas noklikšķēja, un viņš jau pagriezās, lai sekotu aicinājumam, taču Kalniņam šoreiz klikšķa nebija. Tāpēc viņš sagrāba Gūtenmorgenu aiz piedurknes un aizveda uz parku vienkārši iedzert alu.
— Kas tev — atkal kārtējais klikšķis bija? — jautāja Kalniņš, jau piemeties uz soliņa ar alus pudeli rokā.
— Jā, pēkšņi uznāca kaut kāds klikšķis, un sagribējās iestāties Mākslas akadēmijā.
— Tas jau vēl nekas. Bet man vienreiz bija tāds klikšķis, ka es pēc tam veselu mēnesi nedzēru alu. Kaut kā negribējās, — teica Kalniņš.
— Diez kas nav, — Gūtenmorgens nogrozīja galvu. — Ja tā padomā…
Tā ir, — piekrita Kalniņš. — Galvenais, ka nekad nevar zināt, kad, kas un uz kurieni noklikšķēs.
Gūtenmorgens un skaņdarbs
Vienreiz Gūtenmorgenam piedzima dēls. Gūtenmorgens bija tik laimīgs, ka no lieliem priekiem sacerēja nelielu rondo diviem tamburīniem un deva tam nosaukumu — Tēvs. Kalniņš noklausījās Gūtenmorgena radīto mūziku, un viņam tā ļoti iepatikās. Tomēr, neskatoties uz visu labo, šķita, ka dažas svaigas notis un maķenīt vairāk tempestoso tai dotu jaunu, pilnasinīgāku skanējumu. Kalniņš apdarināja Gūtenmorgena Tēvu un nosauca jauno skaņdarbu par Gūtenmorgena tēvu.
Pēc dažām dienām kādā saviesīgā vakarā Kalniņa Gūtenmorgena tēvu dzirdēja Zariņš. Nevarēdams izturēt tamburīnu žvadzoņu, Zariņš aizbēga mājās. Pa ceļam viņš nosprieda, ka diletantiem jādod pa ādu, un viņa lūpas savilkās indīgā smīnā. Smīns viņa sejā nepazuda, līdz nebija uzrakstīta pēdējā nots muzikālajā parodijā — Kalniņa un Gūtenmorgena tēvs. Zariņš savu uzjautrinošo gabaliņu aiznesa uz radio, kur to laipni pieņēma un uzreiz arī atskaņoja. Tieši tajā laikā uz savas vasarnīcas lieveņa sēdēja Ozoliņš un apcerīgi lūkojās mākoņos, bet viņa sieva virtuvē ieslēdza radio, lai nepalaistu garām laika ziņas. To vietā pa atvērto logu ielidoja Zariņa groteskās skaņas, iztraucēdamas Ozoliņa mieru. Viņš saviebās. “Tēma nav slikta, bet kāpēc vajag tik mežonīgi… un kur ir vijoles?” — pukojās Ozoliņš un nolēma nekavējoties pārstrādāt Zariņa skaņdarbu. Ozoliņš strādāja nopietni, tikai pret nākamās dienas pievakari viņš pacēla galvu no nošu papīra, uz kura rotājās variācijas par tēmu Zariņa, Kalniņa un Gūtenmorgena tēvs.
Nepagāja ilgs laiks, līdz Ozoliņa partitūra nonāca Lejiņam rokās. To pētīdams, Lejiņš nonāca pie secinājuma, ka materiāls nebūt nav slikts, tikai nav saprotams, kādēļ Ozoliņš to nav padarījis par klavierkoncertu, — skaidri taču redzams, ka no tā visa var sanākt tikai un vienīgi klavierkoncerts! Nenoniecinādams līdzšinējo autoru ieguldījumu, Lejiņš uzrakstīja koncertu klavierēm ar orķestri si bemol mažorā ar nosaukumu Ozoliņa, Zariņa, Kalniņa un Gūtenmorgena tēvs.
Laikam ritot, skaņdarbs piedzīvoja vēl vairākas metamorfozes, līdz tas atkal nonāca Gūtenmorgenam ausīs. Tagad tā bija Vītoliņa opera Āboliņa, Strazdiņa, Purviņa, Krūmiņa, Bērziņa, Kārkliņa, Liepas-Liepiņas, Krastiņa, Žamoloskina, Siliņa, Lejiņa, Riekstiņa, Kļaviņa, Zeltiņa, Ozoliņa, Zariņa, Kalniņa un Gūtenmorgena tēvs, kuru varēja noklausīties tradicionālās opermūzikas festivālā. Gūtenmorgenam opera iepatikās, un viņam ienāca prātā, izmantojot dažus tās spilgtākos motīvus, sacerēt nelielu tautasdziesmu — Vītoliņa, Āboliņa, Strazdiņa, Purviņa, Krūmiņa, Bērziņa, Kārkliņa, Liepas-Liepiņas, Krastiņa, Žamoloskina, Siliņa, Lejiņa, Riekstiņa, Kļaviņa, Zeltiņa, Ozoliņa, Zariņa, Kalniņa un Gūtenmorgena tēvs. Beidzis darbu, viņš palūkojās uz paveikto un pamanīja, ka nosaukums ir pavisam nedaudz, bet tomēr garāks par pašu dziesmu. Tas Gūtenmorgenam likās par traku, un viņš pārsvītroja veco, dodams dziesmai jaunu vārdu — Mūsu tēvs! To paveicis, Gūtenmorgens uzlika galvā dzeltenu naģeni un aizbrauca uz Dūņezeru paņurkāt.
0