Recenzija
08.05.2009

Gūtenmorgens un recenzija

Komentē
0
Saglabā

Māra Bērziņa „Gūtenmorgens” – šogad piedzīvojis atkārtotu izdevumu – ir ļoti patīkama grāmata. Vispirms jau tīri vizuāli; tiešām jāuzteic reti veiksmīgais grāmatas noformējums. Un arī visādi citādi, „patīkama” ir īstais vārds. Īsie, absurdie un uzjautrinoši stāstiņi, no kuriem sastāv grāmata – ir patīkami tos lasīt, un, ja gadās, tad arī atcerēties. Kaut gan tagad, teju nedēļu pēc grāmatas pabeigšanas, jāsaka, ka atcerēties negadās bieži. Lasītais nav atstājis diezko dziļus nospiedumus, vai, pasarg’ dies’, rētas, un nav mainījis manas domas par dzīvi vai literatūru kā tādu. Paldies dievam, tāds arī nav šīs grāmatas uzdevums, un ne tādēļ tā, šķiet, sarakstīta. „Gūtenmorgens” ir joku grāmata, komēdija, teju vai – situāciju komēdija. Un ļoti laba – jo smieklīga. Es tiešām ceru, ka tādēļ kāds to neuzskatīs par „zemāku”, par ne tik nopietni uztveramu kā „nopietnās” grāmatas. Galu galā, ja principi, pēc kādiem „strādā” kaut vai, piemēram, detektīvliteratūra, ir diezgan skaidri, tad humors jau pats par sevi ir diezgan neizskaidrota parādība, un šī grāmata noteikti ir veiksmīgs tā paraugs latviešu literatūrā un var teikt arī nebūt nav mazāk smieklīgs par, nu, kaut vai to pašu pasaulē un arī Latvijā iecienīto Duglasa N. Adamsa „Galaktikas ceļveža stopētājiem” sēriju.

Grāmatas stāstiņu – ne pārāk garu, sižetiski principā nesaistītu – galvenais varonis, ass un iemesls ir pats Gūtenmorgens. Un Gūtenmorgens (par spīti nelatviskajam vārdam, kura došanas apstākļi no vecāku puses ir skaidroti vienā no stāstiem; ja diezgan liela daļa sižeta pavērsienu atgadās vai nu bez īpaša iemesla, vai arī varoņu dzēruma rezultātā, tad vārda izvēles sižetiskais pamatojums būtībā ir to abu apvienojums) ir latvietis. Pēc viena no pirmajiem stāstiem, „Gūtenmorgens un šaušana”, kurā aprakstītas daudzās metodes, ar kurām Gūtenmorgens it regulāri slepkavo savus draugus un kolēģus, un politiķus un slavenības, un citus, gribas teikt – nu jā, tipisks latvietis, mēs jau visi tādi. Bet – vai, piemēram, vidējais portugālis vai igaunis šad un tad nesadusmojas uz savu kaimiņu vai parlamentu, vai ko citu? Galu galā, Gūtenmorgens tomēr nekādi neizskatās pēc mēģinājuma radīt mūsdienu Latvijas iedzīvotāja portretu, un savu tautieti viņā atpazīt var ne tādēļ, ka autors apzināti būtu aplipinājis šo tēlu ar latvieša īpašībām. Un labi, ka tā; iemesls, kādēļ galvenais varonis acumirklī tiek atpazīts kā sev līdzīgs, izrādās precīzi novērotās un fiksētās jebkura paša, vai vismaz jebkura paziņas detaļas. Runa nav par smagnēju pētījumu par latvieti un viņa iedabu, bet gan veikli un dabiski attēlotiem, ļoti pazīstamiem sīkumiem. To pašu var teikt par pasauli, kuru apdzīvo Gūtenmorgens – tā atpazīstama gan kā Latvija (no latiem, līgošanas un ielu nosaukumiem), gan, un pirmām kārtām, kā mums labi pazīstamā, mums apkārt esošā pasaule – arī tas ir galvenokārt eleganti izmantoto detaļu, nevis kādu pamatīgu sociālo konstrukciju vai rūpīgi atlasītu pazīmju nopelns.

Atbrīvošanās no smagnējām detaļām, tai skaitā arī morāles un moralizēšanas, kā arī vēlmes precīzi modelēt apkārt notiekošo, protams, piešķir tekstam vieglumu, un vieglums ir viens no iemesliem, kādēļ grāmatu var saukt par patīkamu. Kā neliels trūkums gan jāmin īsti spilgtu tēlu trūkums – nevar taču prasīt, lai Gūtenmorgens, kurā katrs var atpazīt ko bieži redzētu, vēl būtu arī pats par sevi izstrādāts un unikāls (teju katrā stāstā spilgti tiek raksturota kāda Gūtenmorgena īpašība, vai tās būtu dusmas, impulsivitāte vai brīžam uzaustoša apcerība; šad un tad arī sāk likties, ka mūsu varonis ir pat nolādēts, tomēr iespaids par pārliecinošu, viengabalainu tēlu nerodas), kamēr atšķirt Krūmiņu no Bērziņa un Bērziņu no Lapiņa un citiem tā īsti nemaz nevar.

Vēl viena nasta, ar ko autors nav sevi un tekstu lieki apgrūtinājis, ir turēšanās pie realitātes. Viegli atpazīstamā ikdienas pasaule itin ātri mēdz atrauties no garlaicīgās iespējamības – tajā pašā laikā nezaudējot jau minēto pazīstamas vietas sajūtu, jo gan ceļošana laikā, gan kļūšana par Sarkangalvīti un sevis satikšana notiek tā, kā tieši mūsu pasaulē tas varētu notikt. Autors demonstrē savu iztēli, tajā pašā laikā lasītāja iztēli lieki neapgrūtinot, un absurds, tāpat kā viss pārējais, stāstos iekļaujas ļoti dabiski, un... atkal – patīkami. Arī valoda grāmatā ļoti patīkama. Autors patiešām no latviešu valodas izspiež tik, cik no tās, šķiet, vispār var izspiest, gan pētot tās daudznozīmību, gan apbrīnojami veikli un trāpīgi izvēloties un kombinējot vārdus, radot plūstošu un līdzi velkošu tekstu. Un tas vien, ka recenzijas sākumā pieminēju situāciju komēdijas, nenozīmē, ka situācijas veidotas un izspēlētas pēc „kaut kāds stāsts, plus kaut kādi, šur un tur klāt pielikti, joki” shēmas.. nē, absurds un valoda dzīvo apbrīnojamā simbiozē, ko autors veiksmīgi pārvalda, un sižeta sarežģījumi var nākt kā no viena, tā otra. Tas pats attiecas arī uz grāmatas izraisītajiem smiekliem, kuru cēlonis var būt abi. Taču to, kas un kādēļ lasīšanas laikā liek smieties, tai skaitā skaļi, konkrētāk aprakstīt un paskaidrot gan nevarēšu, jo, kā jau minēju, humoru vispār uzskatu par neizskaidrotu un grūti skaidrojamu parādību. Bet, ja nu tomēr atļautos izvirzīt pāris prasības, kuras, manuprāt, ir jāapmierina jebkura žanra darbam, lai to varētu saukt par humoristisku – tam jābūt tādam vai citādam izaicinājumam mūsu smadzenēm (jo acīmredzamu faktu konstatēšana parasti nevienu nesasmīdina; šo lomu „Gūtenmorgenā” spēlē absurdās situācijas), bet tomēr pārvaramam (jo nesaprotami joki nav smieklīgi; ar šo „Gūtenmorgenā” palīdz valodas lietojums) un atpazīstamam (pasaules atveids) – šīs prasības grāmata apmierina pārliecinoši.

Iemesls, kādēļ vispār pieminēju situāciju komēdijas, ir periodiski atkārtojošās ainas (piemēram, ar alus dzeršanu parkā uz soliņa), kas brīžiem liek par Gūtenmorgenu domāt teju kā par pašmāju Homēru Simpsonu (līdzības, starp citu, ir ievērojamas), taču sižeta tālākajiem risinājumiem ar to, ko esam redzējuši televīzijā, ir maz kopīga. Pieminēju arī „Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, tomēr, lai arī absurda elementi abu autoru darbos ir ļoti izteikti, citādi līdzību ir maz (Duglasa tradīciju Latvijā drīzāk turpina Pēteris Pūrītis). Autors, ar kura darbiem „Gūtenmorgenam” visvairāk kopīga, noteikti ir Daniils Harmss (Harmsu kā ietekmi min arī pats autors[i]). Absurda un lieliskas valodas monolītā simbiozē veidoti, aizraujoši, caur un caur interesanti teksti raksturīgi abiem. Varētu tikai teikt, ka Bērziņš no Harmsa absurda un neiedomājamības lidojuma ir nedaudz piezemējies atpazīstamībā un gluži vienkārši patīkami lasāmos tekstos.

Tēmas

Viesturs Šints

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!