Mūzika
01.07.2021

Grupa "alejas" pret mūzikas industriju

Komentē
0
Saglabā

Grupa "alejas" šī mēneša sākumā publicējusi otro albumu – "austrālija". Pirms pievēršos tam, vēlos ieskicēt fonu, uz kura man patīk domāt par mūsdienu populāro mūziku.

Varbūt kāds jau pamanījis, bet rietumu mūzikas industrijā nesen sācies interesants trends, kura ietvaros lielie mūziķi par milzīgām summām pārdod savu albumu autortiesības. Pirmo reizi par to dzirdēju 2020. gada decembrī, kad izlasīju, ka Bobs Dilans pārdevis visu savu dziesmu autortiesības par 400 miljoniem ASV dolāru. Pirmajā brīdī samulsu, bet tad nodomāju, ka viņam tomēr ir 80 gadu un viņš šādi, iespējams, rūpējas par mazbērnu nākotni. Nedaudz vēlāk autortiesības uz pusi savas daiļrades pārdeva rokmūziķis Nīls Jangs, viņam sekoja Ārta Garfunkela draugs Pols Saimons, tad "Red Hot Chili Peppers" un desmitiem citu grupu, bet es vairs nesapratu, kas notiek.

Lielākie pircēji šajos darījumos ir intelektuālo īpašumu pārvaldītāji "Hipgnosis" un "Primary Wave", kuri mūzikas ierakstu cenu novērtē, sareizinot mūziķa vidējos autortiesību ienākumus gadā ar, piemēram, 10 vai 25 gadiem, tādējādi vienā reizē samaksājot visu summu, ko mūziķis saņemtu vairāku gadu garumā. Pirmajā brīdī izskatījās, ka visus žetonus iekasē tikai vecākā mūziķu paaudze, kura, iespējams, vienkārši pensionējas, bet šo praksi pārņēma arī jaunie populārie mūziķi. Tas, cita starpā, nav nekas pavisam jauns. Pirmais, kam ienāca prātā savu diskogrāfiju pārvērst par finanšu aktīvu, bija Deivids Bovijs, kurš 1997. gadā vērsās pie Volstrītas baņķiera Deivida Pulmana, cenšoties pārdot visas savas autortiesības. Tomēr pārrunu laikā Bovijs saprata, ka ir pārāk sentimentāls, lai šķirtos no saradītajiem bērniem, savukārt Pulmans, uz to reaģējot, piedāvāja Bovijam no dziesmām izveidot obligācijas, kuras investori varētu iegādāties uz, piemēram, desmit gadu periodu, pretim saņemot tiesības šajā periodā saņemt visus Bovija autortiesību ienākumus. Allaž gatavs izmēģināt ko jaunu, Bovijs piekrita un pārdeva visus savus ar mūziku saistītos turpmāko 10 gadu ienākumus – par 55 miljoniem ASV dolāru. Gadu vai divus vēlāk uzsprāga internets un tādas nelegālās failu apmaiņas programmas kā "Napster" un "DC++", un mēs visi kolektīvi kā ar izkapti nopļāvām mūzikas industriju uz 20 gadiem. Disku un plašu vietā ļaudis sāka pirkt aipodus, mūzikas biznesā notika krahs, bet Bovijs ar šo gājienu vēstures annālēs ierakstījās kā ģēnijs ne tikai mūzikā, jo visas viņa tolaik sauktās "Bovija obligācijas" (angliski: Bowie bonds) ļoti ātri kļuva par to, ko Volstrītā dēvē par ļoti augsta riska ieguldījumiem, savukārt Bovijs pats aizjāja saulrietā.

Iespēja nopirkt tiesības uz populāro mūziku, no vienas puses raugoties, patiesībā ir stabils ieguldījums, kam par labu runā tas, ka krīžu un pandēmijas apstākļos kultūru, tai skaitā – mūziku, patērē apmēram nemainīgos apjomos vai pat vairāk. Tirgum pēdējo 10 gadu laikā nostabilizējoties, kļūstot paredzamākam un cilvēkiem pierodot pie straumēšanas kā maksas pakalpojuma, autortiesības uz Boba Mārlija, Teilores Sviftas, Reja Čārlza un citu mūziķu darbiem nu ir kļuvušas par finanšu aktīvu, kas kļuvis par akcijām līdzīgu ieguldījumu.

Interesanti, ka šo naudu visbiežāk iegulda tieši sevi pierādījušos vai vecos mūziķos. Derības par to, vai Boba Dilana mūziku vēl aizvien klausīsies pēc 25 gadiem, ir interesantas, un es patiešām būšu pirmais pilsētā, kurš uzkāps uz kastes, lai sludinātu, ka Dilans ir mūslaiku Šekspīrs, bet, ja man par šo jautājumu vajadzētu likt ķīlā vairāku tūkstošu eiro ieguldījumu kā alternatīvu savai pensijai, es padomātu divreiz. Vai jūs pirktu autortiesības uz Kalniņa vai Paula mūziku, nešauboties, ka viņu mūzika nākotnes paaudzēm vēl aizvien būs aktuāla?

Tomēr vēl interesantāka ir nevis investoru gatavība derēt uz to, ka klasiskais roks nekad nenomirs (proti, ka vecā mūzika būs aktuāla vēl ilgu laiku), bet gan izvēle neieguldīt jaunajos mūziķos, jo viņiem šķiet, ka tas ienesīs mazāk naudas. Vai visa labā populārā mūzika jau ir sarakstīta? Ingus Baušķenieks man reiz teica, ka viņš mūziku beidzis klausīties deviņdesmitajos, jo viņam sācis šķist, ka viņš visu tolaik jauno kaut kādā kombinācijā bija jau dzirdējis iepriekš. Jautājums, protams, piņķerīgs, bet domu var saprast.

Varbūt šis apstāklis – ka nauda mazāk plūst jaunajiem mūziķiem – ir saistīts ar to, ka mainījies tirgus un visa industrija kļuvusi demokrātiskāka. Agrāk ierakstīt albumu bija sarežģīti – lai to izdarītu, bija jāīrē studija, skaņu inženieris, process bija dārgs, dziesmas vajadzēja nostrādāt un pirms došanās studijā simt reižu samēģināt, tad visu vajadzēja nospēlēt vienā elpas rāvienā un bez kļūdām – piemēram, ja ģitārists ieraksta laikā rupji kļūdījās, kamēr pārējie aizlidoja kosmosā, šo kļūdu izņemt laukā nevarēja tīri tehniski. Jūsu mīļākajos sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu ierakstos, kurus klausoties šķiet, ka skaistāk nevar būt, ir tik daudz kļūdu, ka jūs tās nemaz nepamanāt, bet to autoriem zilumi uz pleciem no grupas biedriem nav nogājuši līdz šai dienai. Mūsdienās savukārt katrs mūziķis var ierakstīt albumu mājas apstākļos patstāvīgi un katru celiņu pārrakstīt kaut simt reižu, bet tam nepieciešamais aprīkojums maksā vien dažus simtus eiro. Billija Eiliša par savu 2020. gada albumu "When We All Fall Asleep, Where Do We Go?" saņēma 8 balvas, tai skaitā divas "Grammy" balvas par labāko albumu un labāko skaņu inženieriju, bet šo albumu viņa ierakstīja brāļa Fineasa guļamistabā. Šādā ziņā industrija kļuvusi viegli pieejama visiem, jo jaunajiem mūziķiem, lai uzsāktu karjeru, izdevēji vairs nav vajadzīgi.

Varbūt jaunajos mūziķos ieguldīt ir grūti? Mūsdienās katrai kārtīgai popdziesmai ir 5–10 autoru. Bruno Mars 2018. gada "Grammy" saņēmušajam hitam "That’s What I Like" ir astoņi autori. Protams, tas reizēm vienkārši ir juridisks risinājums, kā savā starpā sakārtot finanses, kad dziedātājs veiksmīgu hitu saraksta kopā ar producentu baru, tomēr, manuprāt, vairums industrijā atzīs, ka sešdesmitajos gados aizsākto singer-songwriter ēru pamazām nomainījuši biroji ar profesionāļiem, kuriem jāzina, ko klausītājs vēlas. Te nav tik daudz runa par procesā iesaistīto cilvēku skaitu , bet gan par autorību un par to, cik daudzi jaunie mūziķi mūsdienās paši raksta savu mūziku un vārdus. Nupat izskanējušās Eirovīzijas kontekstā tas it kā ir pats par sevi saprotams, tomēr es pēdējā laikā brīnos, ieraugot, cik gari mēdz būt saraksti ar mūziķiem, kas piedalījušies kāda populāra singla tapšanā. Dažām dziesmām vajag desmit autoru, un tāpat tās beigās ne ar ko īpašu neatšķiras no pārējām dziesmām desmitniekā – jābrīnās, ko visi šie cilvēki tanī studijā tik ilgi darīja. Varbūt šis aspekts ir saistīts ar grūtībām ieguldīt jaunajos – jo ne visi raksta paši savu materiālu vai ļaujas tam, ka viņus paņem kādas pārbaudītas pieejas paspārnē.

Agrāk mūziķi mēdza noslēgt līgumu ar izdevēju par trim albumiem un bija sagaidāms, ka pirmie var gadīties komerciāli mazāk veiksmīgi, jo mūziķiem nepieciešams laiks, lai izkoptu talantu, atrastu savu balsi utt. – šis moments mūsdienās nav pazudis. Tomēr tagad izdot albumu un kļūdīties nemaksā gandrīz neko un izdevējiem ir izdevīgāk ļaut mūziķim eksperimentēt, izkopt talantu un kļūdīties vienatnē. Protams, ir izņēmumi, kad zvaigzni kāds izaudzina no mazotnes – viena lieta, kas kopīga Mailijai Sairusai un Mocartam.

Uz visa šī fona es domāju par jebkuru mūsdienās publicētu mūziku, jo, manuprāt, tā darot, var pamanīt, uz ko katrs albums un singls tiecas vai pretendē. Šādi nav iespējams atbildēt uz jautājumu, kas ir laba māksla, toties reizēm var saprast, vai kāds tanī virzienā vispār ir tēmējis. Savelkot minēto vienkopus, manuprāt, šobrīd nodarboties ar mūziku ir vieglāk nekā jebkad un iespējas mūsdienās ir neticamas, bet tās rada arī lielu konkurenci un troksni. Lasot par zīmolvedību mūzikā, esmu novērojis, ka jau vairākus gadus reklāmisti iesaka šajā konkurencē aizmirst par dziesmu vai albumu kvalitāti, jo tie ir tikai iegansti mijiedarboties un komunicēt ar savu publiku; viņi norāda, ka albumu fiziskās kopijas ne ar ko neatšķiras no krekliem un būtībā ir koncertsuvenīri; jārēķinās ar to, ka radio mēdz būt konservatīvi un apkalpot tikai savu publiku; izdevēji negrib riskēt un labāk nogaida, kamēr talanti izaug paši, bet visa lielā nauda tagad sāk pirkt un menedžēt eksistējošo, pēdējo 100 gadu laikā radīto materiālu, cenšoties to monetizēt, pārdot reklāmās, uzsist gaisā vai apsaimniekot veidos, kādos pašiem autoriem to nekad nav bijis interesanti darīt, lai gan potenciāls kam tādam pastāvējis vienmēr. Es nezinu, kāpēc, bet man intuitīvi nepatīk doma, ka mūziku šādā veidā apsaimnieko. Tāpat mēdz būt diezgan nogurdinoši lasīt, ka atkal kāds hits vai mākslinieks patiesībā ir kāda zviedru producenta nokūrēts projekts, bet kāda dziesma ar pretenzijām uz spēcīgu emocionālu vēstījumu patiesībā nemaz nav izpildītāja sarakstīta.

Visa minētā dēļ man tādus albumus kā "austrālija" ir grūti kaut kādā mērā automātiski necienīt, jo tas ir labs piemērs tam, kā mūsdienās izskatās mūzikas scēnas cilvēcīgā puse. Šādi albumi man atķeksē visas minētās kastītes: tur parādās jaunie, kas raksta paši savas dziesmas; riskē izklausīties atšķirīgi; nebaidās strādāt nišas tirgū un pazust informācijas laikmeta troksnī; ir paši sev producenti un izdevēji. Raugoties atpakaļ uz to, kā mūzika tapa pagātnē, šķiet, ka šādi albumi ir jaunais oldskūls.

Grupā darbojas Reinis Žodžiks un Spāre Vītola, kuri raksta mūziku, un Kirils Ēcis, kurš raksta dzejoļus. Albums kopumā šķiet radio formātam pat ļoti draudzīgs, bet tajā ir gana daudz momentu, kas šķiet organiski atšķirīgi un vērsti pret straumi – pirmais no tiem ir 40 sekunžu ilgais baltais troksnis pašā albuma sākumā. Lai arī es, šo vietu klausoties, pagriezu nedaudz klusāk, tā man uzreiz lika aizdomāties par to, kam šis albums ir domāts un uz ko tas tiecas, un man patīk, ja šādas domas kļūst uzmācīgas.

Ja man jums šo albumu vajadzētu pārdot, es teiktu, ka tas ir noskaņu albums. Tur ir trīs dziesmas, pie kurām var padejot, dažas, pie kurām var pagruzīties, un dažas, pie kurām būtu forši braukt ar auto. Ritma sekcija visās dziesmās ir tipiska elektronikas žanram, neko lieki nesarežģījot, bet tai dzīvību piešķir radošā skaņu režija – semplu un instrumentu izvēle un mikss –, kas katrai dziesmai veido individuālu raksturu. Dažās dziesmās parādās čells un klarnete, citās Kirils un Spāre padzied daudzbalsīgi. Lai arī grupā darbojas trīs cilvēki, šķiet, lai albumu nospēlētu dzīvajā, būtu nepieciešami astoņi.

Albuma mūzikā netrūkst stilīgu momentu, kas liktu vienam otram Latvijas producentam nervozi stūrī uzpīpēt, tomēr atslēga uz šo albumu, manuprāt, slēpjas dziesmu tekstos. Elektronikā, kurai kāds pāri skaita tekstu, es reti jūtos kā starp draugiem – gluži vienkārši tādēļ, ka šiem žanriem raksturīgās tēmas un attieksme man pārsvarā šķiet pārāk iznesīga. Reperis Ninja no repa grupas "Die Antwoord" kādā intervijā teica, ka viņam bija grūti draudzēties ar Kanjē Vestu, jo viņš visu laiku jutās kā Vesta aksesuārs, un es šādi mēdzu justies, klausoties konkrētu mūziku. Šī paša iemesla dēļ arī minētās Eilišas albumā es jūtos kā viesis. Brālis un māsa uz mani atstāj iespaidu, tomēr šķiet, ka, sarunājoties pie bāra letes, mums daudz kopīga nebūtu; es saprotu, ka mūzikai ne vienmēr jābūt tavam draugam, bet "austrālija" man šajā ziņā šķiet pieejama. Albuma tituldziesma man liekas pat ļoti sirsnīga, lai arī, to klausoties, es nevaru nedzirdēt "Prāta vētras" dziesmu par lidmašīnām (dziesmu melodijām piemīt attāla līdzība), taču arī tas man šķiet smieklīgi un forši.

Esmu dzirdējis, ka tā esot ļoti specifiska sajūta, kad tu no autosalona pirmo reizi izbrauc ar pilnīgi jaunu automašīnu. Rīga un tās ainavas esot tās pašas, bet sajūta esot kaut kā citāda – it kā tu lido. Līdzīgi kā iziet uz kādu satikšanos pilsētā ar nupat nopirktām, pilnīgi jaunām drēbēm. Ar šiem salīdzinājumiem nav gana, bet tas ir tuvākais, kas patlaban nāk prātā, lai ilustrētu sajūtu brīdim, kad tu kā komponists pirmo reizi uzliec dziesmas tekstu virsū mūzikai. Sajūta, ka ainava taču ir tā pati, tomēr, pievienojot tekstu, lietas pēkšņi jūk ārā vai tieši pretēji – sastājas savās vietās un tu ieraugi, par ko tas viss ir. Tā ir ļoti aizraujoša teritorija, kurā var iemīlēties uz visu dzīvi.

Tādēļ, ja man un tev, lasītāj, piederētu autoserviss un tajā iebrauktu grupa "alejas" ar dziesmu "austrālija", es tevi aicinātu pabāzt ar mani galvu zem pārsega un pamanīt, ka šī dziesma, klausoties tikai tās mūzikā, potenciāli varētu būt par jebkuru tēmu. Taču brīdī, kad teksts albumā pirmo reizi satiekas ar mūziku, tu ar autiņu izbrauc pilsētā un ieraugi – teksts un dziesma ir par baobabu, pīļknābi, ķenguriem un to, kā tu aizbrauci uz Austrāliju un visu, visu ko redzēji, bet vienīgais, ko tu tur neredzēji, bija tavas ausis, jo tās tu taču nekad neredzi, – tas brīdis ir viens no iemesliem, kādēļ man patīk citiem šajā teritorijā līdzi vazāties kā apskurbušā pilsētā.

Esmu pēdējā laikā vairākkārt dzirdējis mūziķus klātienē vai sociālajos medijos sakām, ka viņi nevar sagaidīt, kad atkal varēs uzkāpt uz skatuves un uzspēlēt īstiem, dzīviem cilvēkiem. Mūziķi grib redzēt publiku, skatoties no skatuves. Reizēm domāju – ko es gribu redzēt, skatoties no publikas uz skatuvi. Es pret šo lēmumu izjūtu atbildību. Raksta sākumā minēto iemeslu dēļ es tur gribu redzēt tādas grupas kā "alejas".

Tēmas

Oskars Jansons

Oskars Jansons ir mūziķis un tulkotājs. Izglītību ieguvis dzimtajā pilsētā Rīgā, studējot filozofiju. Interesē dzīves pamattēmas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!