Tradicionāli publikācijās, kas skar Latvijas banku sistēmu, galvenās varones ir nerezidentu bankas. Kopš šī gada februāra ierasts līdztekus locīt arī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča vārdu. Taču vai mūsu banku sistēmā nav citu nozīmīgu spēlētāju? Šoreiz intervija ar Grigoriju Guseļņikovu, "Norvik Bankas" galveno akcionāru, norisinās pie iedomātām nepavisam ne iedomāta regulatora durvīm. Intervēja Agnis Buda. Intervijas pirmā daļa lasāma šeit.
Agnis Buda: Latvijā ilgstoši tiek stāstīts par to, ka mēs esam naudas skalošanas lielvalsts, taču vainīgo atrasts tik daudz, cik bērnudārzā.
GG: KNAB taču "Trasta komercbankas" gadījumā uzzīmējis attēlu, kur atainots, ka Rimšēvičs ietekmējis regulatoru FKTK, savukārt FKTK izdarījis spiedienu, kā rezultātā notikusi naudas pieprasīšana un tikuši doti kukuļi. "Norvik Bankas" gadījumā norisinājās tas pats. Tātad KNAB šādu shēmu uzzīmējis un jautājums, ko sabiedrībai vajag uzdot: "Vai jūs attiecībā pret FKTK veicat izmeklēšanu? Kas šajā shēmā iesaistīts?"
Jā, pierādīt būs grūti – ja nav ierakstītu telefonsarunu un nav pašu naudas nodošanas faktu dokumentāla apstiprinājuma. To ir ļoti grūti pierādīt. Taču uz notikušo var paraudzīties pavisam citādi. Aplūkosim Latvijas banku nozari kopumā: pastāvīgos kredītiestāžu bankrotus, maksātnespējas administratoru – bieži ar ārkārtīgi šaubīgu reputāciju – iecelšanu amatā bankās, jau desmitgadēm valstī notiekošo naudas līdzekļu skalošanu milzīgos apjomos. Es kā eksperts un speciālists saku, ka bez aizsega no valsts puses tā nemaz nav iespējama.
Izejiet taču kāds no regulatora laukā pa durvīm un godīgi pasakiet: "Es pats personīgi neizdarīju spiedienu pret "Norvik Banku" un "Trasta komercbanku", taču man kauns, ka esmu šajā iestādē strādājis, man kauns, ka pie mums notiek skalošana, kauns, ka neesam sekojuši līdzi banku nozarē notiekošajam. Un es atkāpjos no sava amata."
Nekā tāda nav bijis – kurš gan ir pametis savu krēslu? Viņi taču visi ir profesionāļi, viņi visi uzrauga nozari, un, ja jau viņi ir profesionāļi, – tātad viņiem nevar būt problēmu ar iekārtošanos jaunā darbā. Valsts taču maksā mazāk nekā komercsektors – pareizi? Tad iesniedziet atlūgumus, esiet godīgi cilvēki! Pasakiet: "Man neērti, man kauns, mēs neesam tikuši galā ar uzdevumiem! Pie mums notiek skalošana, lūk, "FinCEN ziņojums", lūk, arī viss pārējais! Esmu profesionālis un pāriešu uz komercsektoru." Klusums. Visi regulatorā izliekas, ka tas uz viņiem neattiecas. Tas ir paradokss. Un neviens no FKTK neko neprasa – viss tātad ir lieliski un normāli.
Agnis Buda: Kā jūs vērtējat "Moneyval" ziņojumā fiksēto situāciju Latvijas banku sektorā?
GG: Starptautiskajā atskaitē par situāciju Latvijā naudas līdzekļu skalošanas jomā spilgti akcentēti divi galvenie vēstījumi. Pirmkārt, viss slikti – valsts iegrimusi skalošanā un korupcijā. Otrkārt, regulators ir kompetents, tajā strādā pietiekams daudzums speciālistu, un tas saprot uzdevumu sarežģītību. Runājot līdzībās – izvarošanu un slepkavību skaits ielās pieaug, taču policisti ir labi.
Acīmredzams, ka viena birokrātija ziņojumā aizstāv otru. Taču vienreiz laiks uzdot jautājumu, kāpēc šī skalošana un birokrātijas eksistēšana vispār iespējama. Varu teikt vēl vairāk – institūcija ir laba un patiešām FKTK rīcībā ir pietiekams apjoms resursu, kompetences un instrumentu skalošanas situācijas kontrolēšanai. Piemēram, gadījums no mūsu pieredzes.
Astoņos no rīta, lūdzu, 20-30 FKTK darbinieku stāv pie mūsu bankas ieejas, nevienu nelaiž savās darba vietās, atslēdz datorus – lai visu pārbaudītu. Taču vienlaikus tiek pievērtas acis uz daudz ko citu. Tātad es saprotu, ka FKTK ir iespaidīgi resursi un ka viņiem pietiek laika pārbaudīt pat absurdas lietas – pie mums meklēja kaut kādus serbu vai melnkalniešu teroristus.
Pārbaudīja pat vienu mūsu bankomāta lenti – vai šie cilvēki nav noņēmuši naudas līdzekļus mūsu bankomātā. Nonākuši pat līdz šādam līmenim, lai arī es nevaru nevienam cilvēkam aizliegt pienākt pie mūsu bankomāta, lai ņemtu no tā naudu. Es to nekontrolēju, pie bankomāta ar ieroci rokās nestāvu un dokumentus neprasu. Taču pat to FKTK pārbaudīja.
Tāpēc ka viņiem bija svarīgi atrast vismaz kaut kādu iespēju pieķerties – tomēr šie teroristi paņēma naudu kādā citā vietā. Mums paveicās, taču FKTK vajadzēja sameklēt vismaz kādu iemeslu, lai pierādītu, ka mūsu banka ir ļoti slikta. Šādu gadījumu noskaidrošanai tiek virzīti milzīgi spēki, un institūcijai atrodas gan kompetence, gan arī profesionālisma tam pietiek. Taču, kad gadu desmitus tiek īstenotas miljardos mērāmas aizdomīgas operācijas, tas netiek pamanīts. Lai arī es absolūti precīzi zinu, ka FKTK redz un zina, kādi cilvēki šīs operācijas īsteno, kā to norise kopējos vilcienos tiek saskaņota.
Agnis Buda: Tātad – rada priekšstatu "nepievērsiet uzmanību", bet īstenībā zina.
GG: Protams, ka zina, un man par to nav nekādu šaubu. Situācijā ar Rimšēviču man ne vien tika ieteikts maksāt, bet arī tika piedāvāts veikt noteiktas operācijas. To piedāvāja darīt konkrēti cilvēki, viņiem ir konkrēti uzvārdi. Ar to nodarbojās tieši tie paši cilvēki, kas iesaistīti Magņicka lietā. Vai ir vēl kādi jautājumi? Šie cilvēki pie manis atnāca, man tas viss ir fiksēts, un tas parādīsies starptautiskajā šķīrējtiesā.
2016. gadā tika paziņots, ka visas bankas, kas strādā ar nerezidentiem, iziet amerikāņu pretskalošanas auditu AML. Patiesībā viņi piemānīja cilvēkus – ne visas bankas šo auditu izgāja, jo FKTK melot, pie tam publiski, nav nekas neierasts. Kaut gan neuzskatu, ka valsts institūcija, kas mānās, vispār drīkst kaut ko regulēt.
"Norvik Banka" amerikāņu neatkarīgo auditu izgāja; no pieciem kritērijiem trīs – pie tam vissvarīgākie – mums tika ierindoti kategorijā "high". Mēs direktoru padomē pieņēmām darbības plānu, lai turpinātu uzlabot situāciju. Pēc nedēļas pie mums ieradās FKTK AML pārbaude. Pēc nedēļas! Atvainojiet, mēs amerikāņu AML auditam bijām notērējuši 8 mēnešus un vairāk kā miljonu eiro. Mūsu cilvēki bija noguruši, tikko bijām pieņēmuši implementācijas plānu. Būtu ārkārtīgi loģiski, ja regulators atnāktu un pārbaudītu, kā mēs novēršam trūkumus.
Bet nē: "Mēs sarīkosim savu pārbaudi!" Turklāt viņi ieradās pie mums, nevis uz, piemēram, kādu citu banku, kas vispār šo auditu neizgāja un pie kuras tīras "nejaušības" dēļ FKTK ar savu pārbaudi atnāca kā pie vienas no pēdējām. Droši vien tāpēc, ka mums rezultāti bija labāki, un tas viņiem ne īpaši patika. Es stāstu to tādēļ, ka šeit atkal acīmredzams, ka FKTK pietiek gan kvalifikācijas, gan cilvēku. Viņiem atrodas pietiekami daudz laika resursu, lai uz vienu banku pēc neatkarīgas AML pārbaudes veikšanas viņi tajā pašā bankā acumirklī ierastos ar savu AML pārbaudi. Tātad viņu rīcībā ir brīvs cilvēkresurss.
Pēc tam mums vēl aizliedza publicēt mūsu AML pārbaudes rezultātus – jo tie bija labi. Teica, ka pēc tam publicēšot datus par visu nozari kopumā. Publicēt rezultātus bankai nevarot aizliegt, taču ļoti rekomendē to nedarīt. Mutiskā sarunā mums teica – ja negribat ar mums pavisam sabojāt attiecības, tad mēs ļoti nerekomendējam audita rezultātus sniegt atklātībai, jo plānojam publicēt visus banku rezultātus vienkopus.
Līdz šim brīdim šādu publikāciju neesmu sagaidījis. Lai arī FKTK solīto, taču neizpildīto droši vien par meliem uzskatīt nevar – viņi var atbildēt, ka varbūt šos datus publicēs pēc 5 gadiem, lai arī kopš AML pārbaudes aizritējuši vairāk nekā 2 gadi. To es klasificētu kā necienīgu uzvedību.
Kad FKTK saka: "Mēs nepamanījām, mēs neredzējām," –man tas izklausās pēc bērnu runām. Viņi šo ilgo gadu laikā visu redzēja, visu saprata, un, spriežot pēc tā, ko zinu, viņi visā tajā līdzdarbojušies. Cilvēki, kas nākuši pie manis ar aizdomīgiem piedāvājumiem, ir tieši sacījuši: "Mūsu jumts, lūk – kurš." Un tev jāsaprot, ka regulators uz attiecīgajām transakcijām pat nepaskatīsies.
Taču dažādām bankām gadījies dažādi. Visai Latvijas privāto banku sistēmai pēc 2008. gada krīzes bija negatīvs kapitāls, tas visiem bija acīmredzams. Un tāpēc, kad aizsākās skalošanas shēmu plaša ieviešana, bankas bija gatavas uz visu. Un otrādi. Kā man teica viens kolēģis, viņi negrib atzīties, kur bijuši gatavi līdzdarboties. Un kurš gan gribēs to darīt? Man par laimi, es tomēr nebiju gatavs pieņemt viņu piedāvājumu.
Kā man stāstīja – lai šie cilvēki banku liktu mierā, tu piekrīti piedāvājumam un īsteno attiecīgo operāciju. Piedāvātāji norāda, ka regulators attiecīgo failu nepalūgs. Regulators atnāk: "Iedod man šo failu!" Un banka nonākusi uz āķa. Piedāvātāji skraida: "Regulators šo failu palaida, bet tu neuztraucies, viss normāli. Taču vajag izdarīt, lūk, vēl šo un šo."
Jāsaprot – ja jūs aprēķināsiet vērtību tā saucamajai aploksnes shēmai, kuru īstenojot jūs atdodat skaidru naudu Krievijā un saņemat bezskaidru naudu Eiropā, tad tās kopējais ienesīgums šajos gados veidoja vairākus miljardus eiro. Pie tam visus izdevumus rada "papīra darbs", kam nav īpašas pašizmaksas. Latvijas banku ar nerezidentiem īstenotā biznesa ienesīgums bija augsts, bet tas bija vairākas reizes mazāks par komisijas maksu apjomu, kas tika gūts no aploksnes shēmām.
Ja rupji sareizinām neoficiālo tarifu par šādu naudas tranzītu ar publiski zināmo skandalozo shēmu – tostarp "Laundromat", Magņicka – apjomu, tad šī summa – pasvītroju – ievērojami pārsniedz visu Latvijas nerezidentu banku ienesīgumu. Un šos miljardus ienākumu veidā Latvijas banku kontos neatrast – tie veidojās ārpus Latvijas banku sistēmas ietvariem.
Mums ir darīšana ar noteiktu organizētu grupu – Latvijas bankas vadītāja un viņam lojāla regulatora paspārnē -, kas tam visam lika jumtu vai citādi aizsargāja šīs shēmas. Tāpēc arī tās Latvijā bija iespējamas. Aplūkojot faktoru kopumu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas būtu absolūti neiespējami – tajā vai citā pakāpē – bez regulatora līdzdalības. Vai vismaz bez tā rūpīgi aizvērtām acīm.
Agnis Buda: Kā jūs raksturotu maksātnespējas administratoru grupējumu ietekmi un spēku?
GG: Šādā mazā valstī tādu cilvēku kā Krūms nav iespējams iecelt par "Trasta komercbankas" administratoru, nesaprotot, kas viņš ir, kas aiz viņa stāv un ko viņš dara. Tāpēc, kad FKTK vadītājs Putniņš ieņem pozu: "Es neko nezinu, mēs viņu nejauši nozīmējām, pie tam viņš profesionālajā ziņā bija atbilstošs," – tas izskatās muļķīgi: vai nu tas ir neprofesionāli, vai arī – atvainojiet – meli. Par Krūmu jebkādi komentāri lieki. Visa valsts zina, kā viņš pēdējos gados darbojās, sevišķi labi tas zināms juristu pasaulei.
Taču Putniņš nāk tieši no šīm aprindām, jo viņš ir nevis finansists, bet gan jurists. Var jau iztēloties, ka tā bija kaut kāda FKTK kļūda, tomēr tam neticu. Kāpēc? Tāpēc ka par nākamo izvēlas un ieceļ Rasu, kurš darbojas roku rokā ar Bunku. Tātad viņi kļūdās otrreiz. Tas ir vesels stāsts par FKTK, jo divas reizes tā kļūdīties ar maksātnespējas administratoriem nevar.
Agnis Buda: Interesants ir jautājums ne vien par vadošo FKTK kadru nākamo darbavietu, bet arī jautājums, no kurienes un kas aiziet strādāt uz regulatoru. Reizē tas ir jautājums par atbildību konkrētajā darbavietā.
GG: Reizēm rodas pat smieklīgas situācijas. Ir viens tāds biedrs, kurš savulaik – 2000-o gadu sākumā – uzrakstīja vēstuli Rimšēvičam un FKTK par to, ka "Parex bankai" nav aktīvu un tā bankrotēs. Viņam regulators atbildēja, ka viss ar "Parex" ir normāli. Šīs vēstules autors ir tieši tā pati persona, kas tagad no FKTK raksta vēstules "Norvik Bankai".
Es kā cilvēks no malas paskatīšos uz to, kāpēc "ABLV" gribēja pašlikvidāciju. Bija acīmredzami, ka no finanšu situācijas skatpunkta bankā ir pietiekami daudz aktīvu. Un te rodas jautājums par atbildību. Saprotiet, regulators nozīmē bezatbildību – kad tā ieceltie maksātnespējas administratori ir bez atbildības, to nav no kā prasīt. Savukārt man kā bankas īpašniekam ir atbildība – publiskā, reputācijas, materiālā. Un tāpēc es – dabiski – esmu ieinteresēts ar visiem maksimāli norēķināties.
"ABLV" gadījumā acīmredzami, ka tās akcionāri vēlējās ar visiem norēķināties, parādīt, ka viņi ir kārtīgi cilvēki. Un viņiem līdzekļu šim nolūkam pilnīgi pietika. Tomēr regulators pastāvīgi un uzstājīgi apgalvoja, ka nekādas pašlikvidācijas nebūšot, ka tur esot kaut kāda netīra nauda – un tāpēc tikai likvidācija un nekādas pašlikvidācijas.
Kad pirms FKTK galīgā lēmuma pieņemšanas nogalina cilvēku, institūcija savu galīgo paziņojumu vilcina un – uzmanību! – to nomaina pret diametrāli pretēju lēmumu. Tātad Putniņa viedoklis, kurš vēl maija beigās saka –nekādas pašlikvidācijas nevar būt, pēc cilvēka nogalināšanas pēkšņi mainās par 180 grādiem. Jāpiezīmē, ka Bunkus banku maksātnespējas likvidatoru sarakstā bija Nr 2.
Agnis Buda: Ciktāl esat nonākuši starptautiskajā šķīrējtiesā?
GG: Pirmkārt, prasība nav izvirzīta manā vārdā: to iesniegusi "Norvik Banka", kas izvēlējusies un apmaksājusi juristus. Neko gudrāku regulators nav izdomājis, kā vien uzrakstīt iesniegumu par mani policijai, un tas ir dīvaini, jo banka cīnās par savām, visu akcionāru un kreditoru interesēm – ne tikai par manējām. Otrkārt, kāpēc mēs izvēlējāmies banku kā prasītāju? Svarīgi, lai neapvainotu mani un manus ģimenes locekļus, ka mēs pēc šķīrējtiesas varētu kļūt bagātāki uz Latvijas rēķina. Ja arī būs kaut kāds ieguvums, tad naudas kompensāciju par tai radītajiem zaudējumiem saņems – vai arī nesaņems – banka, kas ir Latvijas uzņēmums. Nauda nenāks manā kabatā, tā nonāks bankas kabatā.
Kādā stadijā šķīrējtiesā atrodamies patlaban? Šobrīd Latvija mani apsūdz par to, kas noticis pirms 5 gadiem. Šos gadus valsts institūcijas notikušo nav pamanījušas un tagad cenšas veikt bifurkāciju. Šis ir juridisks process, kura mērķis ir izdarīt tā, lai izmeklēšanai nebūtu vietas, proti, lai šķīrējtiesa nenotiktu.
Juridiski ar viņiem nevar strīdēties, viņiem šādas tiesības ir – lai pamēģina. Turklāt viņi izmanto visu Rimšēviča publiski preses konferencē pausto argumentāciju, vienlaikus sakot, ka nekāda sakara ar viņu nav.
Visus mierizlīguma priekšlikumus, ko esmu izvirzījis, Latvija noraidījusi – tas ir paradokss. Ja palūkosimies, tad saskaņā ar nepareizu reitingu es valstī esmu investors no otrā desmitnieka, taču atbilstoši pareizajam reitingam tiešām atrodos pirmajā desmitniekā. Un, ja no šī reitinga vēl izņemam tādas gigantiskās kompānijas kā "McDonald's", tad izrādīšos viens no lielākajiem investoriem Latvijas vēsturē. Taču viņi ar mani pat negrib tikties, nevēlas komunicēt.
Es pretējai pusei esmu nosūtījis jau divus mierizlīguma variantus, taču viņi stūrgalvīgi turpina tērēt simtiem tūkstošu nodokļu maksātāju naudas. Nesen nosūtīju viņiem vēl vienu mierizlīguma piedāvājumu. Es saku: konfliktu var atrisināt, ja jūs atvainosieties par visiem negatīvajiem man adresētajiem apvainojumiem – to publiski bijis pārāk daudz – gan no Rimšēviča, gan no finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas puses. Pat aizsardzības ministrs mani apvainoja hibrīdkara vešanā.
Mūsu banku oficiāli apvainoja – un šajā sakarā tika izdarīts spiediens – pret Ziemeļkoreju vērsto sankciju pārkāpšanā. Putniņš intervijā un uzstājoties aprīlī Eiropas parlamenta priekšā pateica, ka nekādu Ziemeļkorejas sankciju pārkāpumu Latvijā neesot bijis. Tad noņemiet no maniem pleciem šo nastu – kāpēc man tagad būtu jāstaigā un visiem jāskaidro, ka nekādas sankcijas neesmu pārkāpis. Šīs ir absolūti reputacionālas dimensijas lietas, tāpēc viss, ko mēs patlaban prasām no Latvijas, – lūdzu, atvainojieties par visu to, par ko mani esat nelikumīgi apvainojuši!
Kāpēc man visu laiku būtu jātaisnojas? Es gribu, lai man atvainotos, lai pateiktu: "Jā, atvainojiet, tā visa nebija, tas viss nav taisnība." Principā tas ir viss, ko gribu, un, ja Latvija uzskata, ka bankai turpmāk vajadzīgas kādas papildu investīcijas, labi, esmu gatavs tās veikt, tikai garantējiet, ka nebūs šādas diskriminējošas pieejas, kāda eksistējusi pēdējos divarpus gadus!
Otra lieta, ko lūdzu, uzskatot, ka ar to palīdzu arī Latvijas sabiedrībai, – izmeklējiet visus tos iesniegumus, ko esmu adresējis tiesībsargājošajām iestādēm un kas tikuši ignorēti! Trešā lieta. Ja valsts uzskata, ka nepieciešamas papildu investīcijas bankā, tad lūdzu – garantējiet man šīs investīcijas! Jūs taču nevarat, no vienas puses, teikt, ka bankas slēdzam, ka tu esi sliktais, kurš uzsācis hibrīdkaru pret valsti, bet, no otras puses, paziņot: "Ieguldi naudu!"
Kaut kā tieciet skaidrībā: vai nu es esmu ienaidnieks, kas – kā apgalvots ar atpakaļejošu datumu – patiešām ar pārkāpumiem esmu nopircis banku, vai arī esmu labticīgs investors un cilvēks. Ja jau gribat, lai turpinu investēt, vismaz apsūdzības noņemiet! Es uzskatu, ka investori ir ļoti noderīgi. Vajag saprast – ja jūs tā izturēsieties pret investoriem, viņi pārstās nākt, bet bez investīcijām ekonomika nedzīvo.
Agnis Buda: Uzliesmo ļoti daudz dzirksteļu, tiklīdz banku pārstāvji sāk runāt par sankciju pret Ziemeļkoreju pārkāpšanu.
GG: Kas attiecas uz Ziemeļkorejas sankcijām, tad tās neviens nav pārkāpis – un nebija iespējams. Kāds ir šis stāsts? Arestēja cilvēku, un pēc noteikta arestā pavadītā laika viņš sniedza liecību, ka it kā noteikta krava gājusi nevis uz Ķīnu, bet gan uz Ziemeļkoreju. Tie ir viena cilvēka vārdi, kas fiksēti FIB dokumentos, kurus redzēju. Taču mūsu rīcībā esošajos dokumentos nebija nekādas Korejas. Kur patiesībā šis kuģis devās?
Man nav mākslīgā Zemes pavadoņa, es taču to nezinu un nevaru zināt. Jā, mūs varēja izmantot, jā, mums jāskatās uzmanīgi, taču teikt, ka banka pārkāpa Ziemeļkorejas sankcijas, nevar. Tas ir nepareizi. "Norvik Banka" izdarītā kolosālā spiediena rezultātā tika piespiesta pati parakstīties, ka pārkāpusi šīs sankcijas.
Kad mēs pēc tam to atnākam apstrīdēt uz FKTK, seko: "Jūs taču paši atzināties." Es saku: "Klausieties, mēs paši atzināmies – ja jums pistoli pieliktu pie deniņiem, jūs arī par kaut ko atzītos. Mirt negribētos, un jūs teiktu: "Jā, jā, esmu vainīgs!" Bet pēc tam pasludinās: "Lūk, jūs taču atzināties!"
Vai tā ir regulatora cienīga uzvedība? Vai cilvēki, kas tā uzvedas, vispār regulatorā drīkst strādāt? Regulēšanai pirmām kārtām jābūt caurspīdīgai, adekvātai un vienlīdzīgai pret visiem. Taču šī jau ir kaut kāda izspiešana, bet ne regulēšana. Tomēr viņiem bija ļoti vajadzīgs kaut ko uzrādīt visai pasaulei – tāpēc ka Latvijai reālu rezultātu cīņā ar skalošanu nebija, skalošana reāli turpinājās un daudzi no viņiem bija ritentiņi šajā skalošanas mehānismā – nu nevarēja viņi sodīt sev "tuvās" bankas.
Taču pasaulei vajag parādīt, ka viņi cīnās – viņus pastāvīgi apvaino, bet Latvija neko neuzrāda. Lūk, FKTK arī izlēma nodemonstrēt: "Pie mums ir Ziemeļkorejas sankciju pārkāpums, un mēs arī sodījām!" Viņiem bija ļoti svarīgi parādīt amerikāņu kolēģiem: "Mēs šeit cīnāmies."
Agnis Buda: Pēc februāra skandāla Latvija pieteica karu nerezidentu noguldījumiem un drīz vien ar attiecīgiem skaitļiem ilustrēja panākumus šajā frontē.
GG: Latvija kopš šī gada sākuma pilnīgi nelikumīgi uzsāka cīnīties ar atlikumiem nerezidentu čaulu kompāniju kontos. Man personiski kā profesionālim ļoti smieklīga šķiet pievēršanās čaulas kompānijām un atlikumiem kontos. Kas tie ir? Šo atlikumu lielākā daļa ir vai nu noguldījumi, vai apgrozījuma kapitāls, kas it kā nav vajadzīgs pastāvīgai saimnieciskajai darbībai. Tā ka cīņa ar atlikumiem jau pati par sevi ir diskriminējoša, pati par sevi ir patvaļa. Mērķa sasniegšanai tie nav būtiskākais indikators.
Vai ir jautājumi par šādas naudas izcelsmi? Tātad – saskaņā ar likumu – jums vai nu ir jautājumi, vai arī nav. Lūk, atlikums guļ kontā, tad arī noskaidrojiet, no kā tas izcēlies! Ja noticis likumpārkāpums, tad ir viena situācija, ja likumpārkāpuma nav bijis, tad – cita. Kad jūs sakāt: "Man šis atlikums patīk tāpēc, ka tas pieder Kristapam, bet šis nepatīk tāpēc, ka tas pieder Vasjam," – tad tā ir diskriminācija. Un saskaņā ar Latvijas un ES normām tas ir likumpārkāpums. Tas būtu pirmkārt – pēc formas.
Otrkārt – pēc būtības. Ja jūs cīnāties ar naudas skalošanu, jums jācīnās ne jau ar atlikumiem. Tas, ka jūs cīnāties ar atlikumiem, nozīmē cīņu ar nozari – institūti grib, lai nozare bankrotē. Ja jūs patiesi cīnāties ar skalošanu, jums jāvēršas pret apgrozījumiem. Un tā nauda, kas tiek skalota, kas ir tranzīts caur Latvijas banku sistēmu, tā nepaliek šeit atlikumu veidā. Kad tiek apgalvots "mums bankās jāpaliek 5% nerezidentu atlikumu", es teikšu – pilnīgi iespējams, ka atradīsies banka, kas šo prasību izpildīs un vienlaikus turpinās skalošanu. Par apgrozījumiem taču gandrīz nerunā.
Agnis Buda: Ja laikposmā no 13. februāra līdz 22. martam, kad noguldījumu apjoms Latvijas komercbankās saruka par 2,15 miljardiem eiro, meklējam precīzus faktus un argumentāciju oficiālu amatpersonu izteikumos, to atradīsies ārkārtīgi maz, bez tam informācija izrādījās pretrunīga.
GG: FKTK teica, ka atlikumiem jābūt maziem – 5% apmērā. Minētajam skaitlim grūti saprast pamatojumu – kāpēc 5%, bet ne 7%? Šie augstu Latvijas oficiālo personu paziņojumi diemžēl ir, pirmkārt, nelikumīgi un, otrkārt, diskriminējoši.
Šis ir ļoti svarīgs moments – tiklīdz klienti kaut ko tādu izdzird, viņi sāk bēgt. Oficiālās personas ar saviem izteikumiem radījušas paniku klientu vidū. Mēs starptautiskajā šķīrējtiesā piedāvāsim ekspertu atskaiti, kurā ļoti skaidri tiks atklāta tieša saikne starp klientu aizplūdi no Latvijas bankām un klientu vidū radīto paniku kontekstā ar valsts oficiālo amatpersonu izteikumiem.
Rodas iespaids, ka tās apzināti vēlējušās sašūpot situāciju, izraisīt paniku, lai klienti aizskrietu kur kurais, daudzas bankas sagāztos un pēc bankrotiem šīs amatpersonas ieliktu savus administratorus un nopelnītu uz banku drupām. Tas darīts, nedomājot par to, cik šis sektors ekonomikai svarīgs, cik tas vajadzīgs, kādu labumu budžetā ienes – tā tomēr ir ekonomika. Tas, ka viņi sāka cīnīties nevis ar apgrozījumiem, bet gan ar atlikumiem, liecina par to, ka patiesībā viņu mērķis diez vai bija skalošanas apkarošana.
Kas ir atlikumi? Tie tomēr jau ir noguldījumi. Atvainojiet, ja jūs esat normāls klients, kura naudas izcelsme ir likumīga, un jūs gribat to glabāt Latvijas bankā, tas ir lieliski. Mūsu bankas konkurē augstākajā līgā.
Ar ko būtībā attīstīta ekonomika atšķiras no attīstības ekonomikas, kādas ir pakāpes ekonomikas attīstībā? Agrārajai ekonomikai seko industriālā ekonomika, tad seko pakalpojumu sfēra. Latvija ir augstākajā līgā, tiek eksportēta pakalpojumi. Jūs konkurējat ar nopietnām valstīm. Piemēram, milzīgs daudzums "Norvik Bankas" klientu pēc februāra notikumiem aizplūda uz Šveici. Taču šveicieši tieši necīnās ar atlikumiem.
Ja jums ir čaulas kompānija, caur kuru tiek dzīta un dzīta nauda, tas ir viens jautājums. Taču var būt citādas situācijas. Piemēram, manā rīcībā ir miljons vai 10 miljonu, un esmu nolēmis 10% no šīs naudas ieguldīt obligācijās, 10% – amerikāņu fondu tirgū; vārdu sakot, šo naudu sadalīt pa vairākiem groziem. Un šādiem mērķiem esmu izveidojis 10 kompānijas, jo tā ir ērti.
Un šīs kompānijas kaut kur investējušas, un tām ir atlikumi. Un tām nav audita, tām nav biroja. Taču ir konkrēts īpašnieks – lūk, es. Un ir mana nodokļu deklarācija – lūk, naudas izcelsme. Kādām problēmām būtu jābūt šādā situācijā? Nekādu problēmu nav. Tas viss ir izdomāts.
Agnis Buda: Vai varat raksturot etapus, kā attīstījās jūsu attiecības ar Rimšēviču?
GG: Kopumā nevar teikt, ka tajās bija kādi etapi. Pirmkārt, tās arvien bija tikšanās man parasti nezināmās vietās – ar kaut kādu neprognozējamības elementu – un tika organizētas caur kādu vidutāju nozīmīgos momentos, kuri saistāmi vai nu ar FKTK lēmuma pieņemšanu vai – tieši otrādi – ar lēmuma novilcināšanu no viņu puses. Tāpēc visas šīs tikšanās pēc datumiem sakrīt ar kaut kādiem bankai nozīmīgiem notikumiem.
Otrkārt – pat ja neiedziļināmies pašā korupcijā, kukuļu izspiešanā un viņa vidutāju prasībās veikt nelegālu naudas līdzekļu transakcijas caur mūsu banku, tad vienalga – un viņš pats savās intervijās to atzīst, ka viņš ar mani ticies gan restorānā, gan privātmājā – centrālās bankas prezidents, kurš ārpus sava darba laika un ārpus sava kabineta ticies pat ne ar bankas vadītāju, bet gan tās īpašnieku, kurš neīsteno bankas vadību, tad saprotams, ka šīs nav profesionālas sarunas par banku regulēšanas jomu.
Ja tā ir profesionāla saruna par banku regulēšanas jomu, tad tai, pirmkārt, bija jānotiek ar valdes priekšsēdētāju un, otrkārt, Rimšēvičam viņš jāsagaida savā kabinetā. Es pats ar Rimšēviču Latvijas Bankas telpās esmu ticies tikai 2-3 reizes. Tāpēc nekādas attiecību evolūcijas nebija. Man bija viena vienīga vēlme iegūt pēc iespējas vairāk laika un kaut kā izgrozīties no situācijas, jo man raksturīgs zināms Austrumu mentalitātes elements.
Sākotnēji bija vidutājs, no kura es atbrīvojos, pēc tam viņi ar mani sazinājās caur manu brāli. Kaut kādā brīdī gribēju uzklausīt un kaut ko saprast, varbūt pateiks ko interesantu – tāpēc mana interese iegūt laiku un uzklausīt ir acīmredzama. Taču Rimšēvičam vienmēr bija viena vēlme – nodemonstrēt savu ietekmes uz sistēmu līmeni, iedarbības uz sistēmu līmeni un saikni starp sistēmas spiedienu uz mani un manu nevēlēšanos ar viņiem kooperēties.
Agnis Buda: Viens no maz analizētiem jautājumiem – uz kuru valstu bankām šogad aizplūda nerezidentu nauda no Latvijas? Publiskajā telpā šogad ieraugāms sekojošs čaulas kompāniju plūsmu sadalījums pa valstīm: Apvienotā Karaliste – 32%, Britu Virdžīnu salas – 18%, Beliza – 8%, Kipra – 7%, Seišelu salas – 7%. Kas tiek pateikts ar šo FKTK statistiku?
GG: Šis ir zināms šķērsgriezums, kas ne par ko neliecina – izņemot to, kādas jurisdikcijas visvairāk izmantotas no čaulas kompāniju puses. Lielākā daļa šīs naudas nāk no Austrumeiropas. Lūdzu atvainojiet, taču angļi naudu uz Latvijas bankām nenesīs. Starp citu, arī Šveices bankas pārsvarā piepildītas ar Tuvo Austrumu un ar bijušās PSRS naudu. Un visvairāk bagātības uz mums tuvākām un mazliet tālākām bankām plūst no Tuvo Austrumu, bijušās PSRS un Āfrikas valstīm. Latvija droši vien par afrikāņu tirgu cīnīties nevar, par arābu arī ne, taču nopietna plūsma bija no postpadomju telpas.
Starp citu, neaizmirsīsim, ka visā tajā klātesošs ir arī konkurences cīņas elements. Valstīm, kas tajā iesaistījušās, ļoti izdevīgi teikt, ka Latvija esot slikta, taču Šveice uz šī fona esot laba. Taču es nezinu, kas patiesībā ir labāka vai sliktāka, tas ir visai strīdīgs jautājums.
Uzmanību! Šveicē pastāv likums, saskaņā ar kuru bankas principā nevar bankrotēt. Regulators var darīt, ko grib, taču kredītiestāde nebankrotēs. Šajā apstāklī arī meklējama regulēšanas ideja – tātad tiek dalīta atbildība. Taču Latvijā ir tā, ka no FKTK puses bankas tiek ļoti pamatīgi un strikti regulētas, taču atbildību vienalga nes bankas vadītājs un īpašnieks.
Šveicē bankas nebankrotē tāpēc, ka atbildība ir kopīga, jo sabiedrībā valda sapratne, ka banka kā bizness jāsaglabā. To var aprīt otra banka, tās aktīvi var sarukt līdz nullei, taču kredītiestāde nevar bankrotēt – pēc definīcijas.
Tāpēc, ja ekonomika normāli darbojas, ja visi kredīti izsniegti normāli, bet banka nonāk līdz bankrotam, tad izvirzāms jautājums regulatoram: jūs taču esat supervizors, jūs taču visu pārbaudījāt, tātad – kur jūs bijāt? Tomēr notiek tā, ka pie mums FKTK visu redz, bet ne par ko neatbild. Interesanti – kāpēc tad šī institūcija vispār saņem naudu no budžeta? Kā definējama tās eksistences būtība?
Atgriežoties pie čaulas kompānijām – kas tās tādas ir? Tās ir kompānijas-apvalki, kuri neveic reālu darbību. Saprotams, ka tur nav nekāda starptautiskā terorisma finansēšanas – te lielākoties jārunā par nodokļu optimizāciju, kas bieži ir legāla, pārdomāta un dabiska. Un jurisdikcijas, par kurām runājām, pilnīgi oficiāli nemaksā nodokļus. Jurisdikcija var patikt vai nepatikt, taču nodokļi tajās netiek maksāti. Un Latvijai nevajadzētu būt nekādai darīšanai attiecībā uz čaulas kompānijām svešās jurisdikcijās, kur netiek maksāti nodokļi.
Uz ko es virzu domu? Uz to, ka saskaņā ar statistiku gandrīz 50% Latvijas kompāniju gada beigās nekādas bilances neiesniedz. Tas ir vispārzināms fakts. Tātad statistiski gandrīz puse Latvijas kompāniju pēc būtības ir čaulas kompānijas. Taču formāli tās ir rezidentes.
Tad, lūk, pirms Latvijai iesaistīties šajā cīņā ar čaulas kompānijām, kuras parādās no Apvienotās Karalistes – aiz kurām, uzsveru, var būt nelegāla, netīra nauda, taču šobrīd ne par to runājam –, vajag skaidrot nevis to, kāda tur ir jurisdikcija, bet gan – kas tā par naudu. Vispār vajag mēģināt tikt skaidrībā par visām čaulas kompānijām, jo gandrīz puse Latvijas kompāniju pēc definīcijas ir čaulas – tāpēc ka tās nekad savā mūžā nenodod nekādas atskaites.
Šīs kompānijas parādās, īsteno kaut kādas operācijas un pēc tam pazūd. Lūk, arī šīs ir čaulas kompānijas. Taču par to nav teikts ne vārda ne likumdošanā, ne politiķu paziņojumos – it kā šāda parādība neeksistētu. Es uzskatu, ka – nosacīti runājot – legāla čaulas kompānija ar saprotamu naudas izcelsmi un saprotamu savas darbības būtību – nezinu, varbūt tā pārvalda vērtspapīru portfeli saprotama beneficiāra interesēs – var izrādīties mazāks ļaunums salīdzinājumā ar Latvijas kompāniju, kas reāli ir čaulas kompānija un kas nekad nenodos atskaites un pret kuru formāli nav nekādu pretenziju.
Jautājums – ar ko cīnāmies? Un tas mani vēlreiz uzvedina uz domu, ka patiesībā visas šīs pavasara operācijas mērķis bija nevis cīņa ar skalošanu, bet gan tieši cīņa ar bankām visu šo administratoru interesēs. Ja gribētu cīnīties ar skalošanu, tad arī cīnītos ar skalošanu – ar apgrozījumiem, ar naudas avotiem. Taču šajā gadījumā cīnījās ar atlikumiem, kuriem – saku vēlreiz – ir minimāls sakars ar skalošanu.
Būtu arī normāli, ja oficiālās personas pavasara notikumu laikā runātu kaut vai vienu un to pašu, tomēr problēma apstāklī, ka tās pauda dažādus faktus – te 5%, te 10%, te nerezidenti, te čaulas kompānijas. Cilvēki taču nesaprata, ka nerezidenti un čaulas kompānijas nebūt nav viens un tas pats, kāpēc jāatstāj 5%, kas tajos tiek iekļauts un pēc kāda kritērija.
Valsts amatpersonām vajag sniegt sapratni, precīzi komunicēt. Pirmkārt, lai cik tas dīvaini nešķiet, tām būtu jānomierina – tas taču likumā ierakstīts, ka FKTK nepieciešams garantēt finanšu tirgus stabilitāti. Reāli tika radīta nestabilitāte un nenoteiktība, jo parādījās pretrunīgi izteikumi. Otrkārt. Kas attiecas uz naudas līdzekļu aizplūdi – kā jau teicu – labie klienti, kas visvairāk baidās par reputācijas riskiem, dabiski aiziet prom pirmie.
0