Raksti
22.05.2012

Grieķija - izmest nedrīkst atstāt

Komentē
0
Saglabā
"Es bīstos grieķu pat tad, kad viņi nes dāvanas."
Vergīlijs

2009. gada sākumā pasaules finanšu krīzes rezultāti Eiropas Savienību sasniedza jaunā veidā – no sākuma bija banku krīze, tad aptveroša tautsaimniecības krīze, un nu atnāca valstu parādu krīze.

Latvija un Īslande "krita" jau pirmajā vilnī – banku sektora problēmas abās valstīs radīja pārāk skarbu ietekmi uz privātā un publiskā sektora patēriņu. Atnāca starptautiski aizdevēji Starptautiskā valūtas fonda vadībā, un sākās jauns periods šo valstu politikā – taupības, sociāli jutīgu reformu un aizņemšanās posms, kas nu abām valstīm jau noslēdzies.

Grieķija bija trešā viļņa "cietēja". Izrādījās, ka grieķu statistiķi ir nopietni viltojuši statistikas datus un reālie valsts ieņēmumi bija daudz mazāki, nekā cerēts. Vienlaikus visām Dienvideiropas valstīm, kas ietilpst eirozonā, radās nopietnas problēmas aizņemties – strauji pieauga valsts aizņēmumu procentu likmes, līdz sasniedza un pārsniedza tādu līmeni, ko jebkura kaut cik saprātīga valdība būtu gatava uzņemties. Grieķijas problēmas bija visasākās, un tā pirmā nonāca situācijā, kad bija jālūdz ārkārtas aizdevums un jāpiekrīt radikālam izmaksu samazinājumam. Tā sākās Grieķijas krīze, kas turpinās nu jau trešo gadu.

Kāpēc krīze sākās?

Grieķijas valdības un sabiedrības attiecības desmitgadēm ilgi raksturo savstarpēja sapratne par kopējiem spēles noteikumiem – jebkādas politikas izmaiņas tiek veiktas uz budžeta deficīta pieauguma rēķina. Vēlētāji ievēl labēju valdību – valdība samazina nodokļus, izdevumus nemazinot (faktiski gandrīz vienmēr izdevumus pieaudzējot). Vēlētāji ievēl kreisu valdību – valdība palielina izdevumus, nodokļus nemainot (itin bieži pat tos samazinot). Abu flangu valdības būtiskāko stagnējošās ekonomikas problēmu (augstu un strukturālu bezdarbu) risina vienā veidā – palielina publiskā un "puspubliskā" sektora nodarbinātību.

Grieķijas valdības parāds auga katru gadu. Valdība saskārās ar ciešāku budžeta rādītāju kontroli no ES puses un reaģēja ar specifisku pieeju – statistikas dienests sāka "uzlabot" statistikas rādītājus.

Valdības finanšu burbuli uzturēja vēsturiski viszemākās valsts aizņēmumu procentu likmes, kādas grieķu valdība ieguva līdz ar eiro ieviešanu. Taču, likmēm mainoties, burbulis sprāga – valdība vairs nespēja aizņemties ar tādu procentu likmi, ko varētu segt grieķu budžets.

Kas tālāk?

Grieķijas valdība ir bankrotējusi. Jau divas reizes tā (gluži kā maksātnespējīgs uzņēmums, kuru nevar likvidēt) ir vienojusies ar kreditoriem (vienošanās gan bija visnotaļ piespiedu) par parādu pamatsummas dzēšanu. Sekas tam ir bijušas neviennozīmīgas – no vienas puses, Grieķijas valdības parādsaistības ir sarukušas, atvieglojot to pārfinansēšanu. No otras puses, pateicoties šīm vairākkārtējām parādu norakstīšanām, tagad grieķu valdībai nav iespēju aizņemties finanšu tirgos. Tā kā grieķu ekonomika turpina sarukt, budžeta deficīts joprojām ir liels, un valdībai atkal ir jāaizņemas. Tāpēc Grieķijai nav cita ceļa – aizņemties no ES un SVF. Tātad arī piekrist ES (lasi: Vācijas) un SVF prasībām. Prasības ir vienkāršas – samazināt budžeta izdevumus vai palielināt ienākumus līdz līmenim, kad Grieķija pati var segt savus izdevumus. Taču nu jau pat lielākie optimisti ir pārliecināti, ka tas nav iespējams. Grieķijas ekonomika nav spējusi palielināt preču un pakalpojumu pārdošanu ārējos tirgos līdz līmenim, kas ļautu ienākumus palielināt. Izdevumu samazināšana nespēs kompensēt to deficīta līmeni, kāds patlaban budžetā ir.

Tālāk ir iespējami divi ceļi. Viens variants nozīmētu veikt finanšu pārdali ES iekšienē par labu Grieķijai – dzēst ES aizdevumus Grieķijai un piešķirt ES finansējumu Grieķijas ekonomikas izaugsmei (turklāt vajadzētu padomāt, kā kontrolēt šāda finansējuma izlietojumu). Otrs variants ir vienkāršāks – izmest Grieķiju no eirozonas, konvertēt Grieķijas parādu no eiro uz drahmu un tad devalvēt valūtu par ievērojamu apjomu (tādā veidā samazināt grieķu sociālo nodrošinājumu līdz apjomam, kuru iespējams finansēt, tas ir, ievērojami samazināt).

Pirmais variants faktiski nozīmē Vācijai pirmsvēlēšanu gadā politiski izšķirties savu nodokļu maksātāju naudu uzdāvināt grieķu nodokļu maksātājiem. Otrais variants nodrošina ātru un efektīvu risinājumu, tikai pastāv risks, ka līdzīgs risinājums būs vajadzīgs Portugālei, Īrijai, Spānijai un Itālijai (vienai no lielākajām ekonomikām ES).

Lēmumi tiks pieņemti šogad un grieķu vēlētājs ES lēmumpieņēmējus (neaizmirsīsim – arī Latviju) mērķtiecīgi stumj uz otro variantu.

Kā tas ietekmēs Latviju?

Ja ES un Grieķija izvēlēsies pirmo variantu (Grieķijas subsidēšanu), tad mums ir jārēķinās ar to, ka Latvijai būs jāpiedalās un no sava budžeta jālīdzfinansē grieķu ekonomikas atjaunošana. Šādam lēmumam būs vēl kādas neizbēgamas sekas – ES nākotnē aizvien vairāk piedalīsies dalībvalstu politikas noteikšanā un budžeta kontrolē. Par drošības spilvenu mēs neizbēgami maksāsim ar mazāku suverenitāti.

Ja ES un Grieķija izvēlēsies otro variantu (drahmas ieviešanu), tas mums visiem nozīmēs būtisku eirozonas pārveidi – veidosies divu ātrumu Eiropa ar globāli konkurētspējīgo kodolu (valstīm, kur pastāvīgi un strauji aug darba ražīgums) un perifēriju, kas konkurētspēju uzturēs tikai ar pastāvīgu valūtas devalvēšanu (iedzīvotāju reālo ienākumu samazināšanu). Un mums būs jāizvēlas, kurā daļā gribam būt. Turklāt valstu (un secīgi – privātpersonu) aizņēmumu likmes paliks pastāvīgi atšķirīgas. Likmju samazināšana prasīs milzīgu un nepārtrauktu mazo ES dalībvalstu (arī Latvijas) darbu, pierādot savu "kredītspēju" – labu ienākumu struktūru, labu izdevumu struktūru, gudru un ilgtspējīgu valdību, gudru un atbildīgu vēlētāju.

Jebkurā gadījumā mums ir jārēķinās ar "turbulenci" eirozonā tuvākajos gados. Latvijas ekonomikas struktūrā pašreiz eksports veido ap 60% (pirms krīzes – 40%). Tātad jebkādas izmaiņas valstīs, uz kurām tiek eksportētas Latvijā ražotās preces un pakalpojumi, rada riskus arī mūsu labklājībai. Eirozonas valstu ekonomikas ir lielākās Latvijas ražoto preču pircējas, taču vairums mūsu pircēju ir tajā valstu kopā, kuras droši vien būs "kodolā", – Vācija, Nīderlande, Somija, Igaunija u. c. Tātad izaugsme Latvijai tuvākos gados būs riskanta. Latvijas valdībai un iedzīvotājiem jāreaģē uz šo risku atbilstoši – jāveido uzkrājumi un jāstrādā pie prasmju, iemaņu uzlabošanas. Savukārt uzņēmējiem jādiversificē riski – jāmeklē jauni, augoši tirgi.

Jānis Adamss

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!