Attēlā - Pēters Brūveris, saņemot Jāņa Baltvilka balvu
 
Ar bērniem
11.12.2015

Grāmata Gundegai un ne tikai

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par Pētera Brūvera dzejas krājumu "Grāmata Gundegai". Ilustrējusi - Gundega Muzikante

Izdevējs –​ Zvaigzne ABC

 

"Grāmatu Gundegai" ar Pētera Brūvera dzejoļiem mēs ar bērniem pirmoreiz lasījām šovasar, brīnišķīgi saulainā dienā Jūrmalas mājas dārzā. Pie manis ciemojās draudzene ar nesen dzimušo meitiņu, mēs dzērām limonādi, es lasīju visiem priekšā un vienlaikus centos izdomāt, ko lai uzrakstu īsā recenzijā, kuru man bija palūguši draugi. Bērni bija pieklājīgi un klausījās, taču īpašu interesi par šiem dzejoļiem neizrādīja un pēc brīža aizskrēja savās vasaras darīšanās. Dažus žurnālam nepieciešamos teikumus uzrakstīju, bet grāmatu ieliku plauktā, un ne es, ne bērni par to vairs īpaši nedomājām. Līdz kādā septembra dienā, kad bijām jau atgriezušies Rīgā, Emma tai nejauši uzdūrās un lūdza palasīt. Šķiet, grāmata vienkārši gaidījusi īsto brīdi, kad tā tiks lasīta un uzklausīta pareizo iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka vienam kaut kas par to jāuzraksta, bet otriem mamma liek sēdēt un klausīties. Un atklājās visādas brīnumu lietas!

Mūsu visu trīs lielāko sajūsmu izpelnījās Brūvera atdzejotais Henriha Sapgira dzejolis "Princese un cilvēkēdājs (vai viss otrādi)" (36. lpp.) par dienu, kad laiks bija šaušalīgs un princese bija brīnišķīga; kā princese aizmaldījās pie cilvēkēdāja, kurš "pēkšņi ģība, / Ieraudzījis, cik princese brīnišķīga", un kā cilvēkēdājs ar visu savu šaušalīgo ēstgribu nespēja aprīt tik brīnišķīgu princesi. Taču, kad princese jau laimīgi ir atgriezusies mājās, grāmata ir jāpagriež otrādi, un tur rakstīts: "Bet varbūt viss bija otrādi?..." Un tā lasām par dienu, kad laiks bija brīnišķīgs un princese bija šaušalīga, kā princese aizmaldījās pie cilvēkēdāja, kurš "pēkšņi ģība, / Ieraudzījis, cik princese šaušalīga", un kā cilvēkēdājs ar visu savu brīnišķīgo ēstgribu nespēja ēst tik šaušalīgu princesi. Un tā šo dzejoli var lasīt bezgalīgi (tam gan mums nebija pacietības). Matīss klausījās ļoti vērīgi, par ko liecina arī viņa jautājums: "Bet kāpēc noriņa abās reizēs ir šaušalīga un būcenis brīnišķīgs? Tam taču arī bija jāmainās!" Patiešām, šķiet, ka šeit vadātājs ir pielicis kāju priekšā un licis atdzejotājam drusku saputroties. Kaut kad vēlāk, kad dažiem draugiem sajūsmināta lasīju priekšā šo dzejoli, viņi atcerējās redzējuši animācijas filmu, kas pēc tā uzņemta. Atradu un noskatījos, tā izrādījās Eduarda Nazarova 1977. gada filma, un vismaz tajā pirmajā daļā noriņa ir brīnišķīga, bet cilvēkēdāja būcenis šaušalīgs, savukārt otrajā daļā viss, protams, ir otrādi.

Ja jau esmu sākusi runāt par atdzejojumiem, tad jāpiemin arī man mīļā Daniila Harmsa "Jautrais večukiņš" (30. lpp.). Tajā atrodami daudz dažādi smiekliņi, piemēram, "Hi-hi-hī / Un ha-ha-hā, / Ho-ho-hō / Un hoj-hoj! / Khe-khe-khē / Un kha-kha-khā, / O-ho-hō / Un oj-oj!".  Jautrajam večukiņam palaikam ir izdevies uzjautrināt kaut kāda iemesla dēļ saskumušu bērnu, turklāt, šo dzejoli klausoties, taču ir jākrīt gar zemi (tas labi der, ja dzejoļa auditorija šo punktu savās skumjās jau ir izpildījusi), jāguļas uz muguras un jātirina rokas, kājas pa gaisu kā tādai vabolei vai tam pašam večukiņam Gundegas Muzikantes ilustrācijā. Dažādos smieklu atveidus Emma mēdz iepīt savās pašsacerētajās dziesmās, neaizmirstot arī "oi, bērni, vairs nevaru", kas no teju trīs gadus veca bērna mutes izklausās sevišķi iepriecinoši. Savukārt Matīsam patika minēt un pēc tam pašam uzdot kādam citam (tai skaitā arī man, un spēles noteikumi prasīja, ka uzminēt drīkstu ne agrāk par trešo mēģinājumu) turku tautas mīklas (68. lpp.). "Viņš kā galvenais soģis / Tup uz jumta un nenokrīt, / Skatiens kā burvim viltīgs, / Acis kā raganai spīd." Uzmini nu, kas tas ir?

"Grāmata Gundegai" ar apakšvirsrakstu "Dzejoļi ne tikai bērniem" ir Pētera Brūvera pēdējais paša sakārtotais lirikas krājums. Tas ir fakts, kas bērnus neinteresē nemaz, bet man liek atcerēties Baltvilka balvas lasījumus 2010. gada jūlijā, kur dzejnieks, kurš togad saņēma arī balvu par grāmatu "Raibajā pasaulē", lasīja (un vienā gadījumā pat dziedāja) savus dzejoļus un atdzejojumus no topošās grāmatas (Pētera Brūvera uzstāšanos var noskatīties šeit). No tās dienas viņš man palicis atmiņā kā brašais kapteinis Džeks ar bravūrīgi šķībi uzliktu cepuri un dārdošu balsi. Te arī pirmo reizi dzirdēju patriotiskos dzejoļus "Zīlīte, žubīte un kapteinis Džeks" (10. lpp.) un "Latvieši" (11. lpp.). Tā kā dzejnieks savus lasījumus sāka tieši ar šiem abiem dzejoļiem, pieņemu, ka viņam pašam tie bija ļoti svarīgi, tomēr mūs sevišķi neuzrunāja (toties pie dzejoļa "Latvieši" ir mana mīļākā ilustrācija visā grāmatā, uzraksts "Mājas", kuram no j burta uz leju ir sazarojušās saknes).

Taču mazliet aizdomājos par to, vai, cik un kādā veidā patriotiskus es vēlētos redzēt savus bērnus un vai man viņi būtu kaut kā īpaši jāaudzina par latviešiem. Mēs sapošamies uz Latvijas dzimšanas dienu un ēdam kūku, un priecājamies, ka opis un ome apzinīgi aizved bērnus paskatīties svētku salūtu, kā arī atbildam uz visādiem jautājumiem par Latviju, kad tādi rodas, taču tas arī ir viss. Kaut gan nē, ir vēl kaut kas daudz svarīgāks par kūkām un salūtiem, un karodziņiem pie mēteļa, un šim aspektam es pievēršu ļoti daudz uzmanības: tā ir latviešu valoda. Tieši tāpēc mēs bērniem daudz lasām dzeju un prozu – gan oriģinālliteratūru, gan arī tulkojumus –, tieši tāpēc mani tracina nekvalitatīvas un paviršas grāmatas bērniem. Par to jau ir daudz runāts, bet ir jārunā (un jādara viss iespējamais lietas labā) vēl un vēl: bērns nav otrās šķiras lasītājs/klausītājs, kuram var iegrūst jebko, jo ko gan tāds sīkaļa vispār sajēdz. Sajēdz gana daudz, it īpaši, ja viņam dod tādu iespēju. Domāju, ka lielākā daļa vecāku ir piedzīvojuši tos brīnišķīgos brīžus, kad bērns ne vien ir izdomājis fantastiskas lietas, bet arī prot par tām pastāstīt tā, ka sirds sažņaudzas aiz sajūsmas un lepnuma par to, kādus izteiksmes līdzekļus viņš jau, izrādās, ir apguvis.

Man kā priekšā lasošai mammai ļoti patika tie Brūvera dzejoļi, kuros galvenā loma ir ierādīta spēlēm ar ritmu un skaņām, piemēram, "Jautrais muzikants" (7. lpp.), kurā var no sirds izlocīt mēli, atdarinot dažādu mūzikas instrumentu skaņas: ģīgu čīgā, čāgā, bungu bum, bum, bum, kokļu strinkšķu, strankšu, zāģa iu, iu, ujjjuij un tā tālāk. Vai "Čiekurkalna rūķi" (12. lpp.), kurā čum un mudž "č" burti un par dzejoļa izlasīšanu skaļi un tikšanu ar to galā balvā tiek piesolīta rūķu mice (to vēl gaidu).

Grāmatas pirmajās lasīšanas reizēs mani mulsināja tās raibums, likās, ka te ir sastopams pilnīgi viss un bez kādas sistēmas. Leišu un čigānu tautasdziesmas, jautri pantiņi, filozofiski dzejoļi, mīklas, sociālo tīklu kritika, šoferis Ainārs, pat pasaka par vides aizsardzību, cilvēku alkatību un atbildību. Tomēr to visu vieno Brūvera asprātīgais talants, un "Grāmata Gundegai" ir kā gādīgu roku piepildīta mantu kaste. Katrs pats var izvēlēties, ar ko kurā dienā paspēlēties, turklāt var gadīties, ka desmitajā spēlēšanās reizē uzmirdz kaut kas līdz šim neievērots. Un pats dzejnieks pāri tam visam kā "triku meistars trikus taisa / Skrien pa virvi augstu gaisā / Piedevām vēl tur virs galvas / Desmit kilogramus halvas" ("Triku meistars", 49. lpp.).

Jolanta Pētersone

Jolanta Pētersone ir tulkotāja no norvēģu un zviedru valodas, reizēm arī no krievu. Tulko gan lieliem, gan maziem. Brīvajā laikā palīdz augt diviem bērniem un sapņo par grāmatu lasīšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!