rufs
pirms 6 gadiem
tiešām laba intervija. priecē, ka bērnu literatūru kūrē tik dzīvesgudri un sakarīgi cilvēki.
par bilžu un tekstu attiecībām bērnu grāmatās - man kopš pavisam agras vēl-lasīt-neprotošas bērnības, vismīļākā un iztēli rosinošākā grāmata ir žaņa grīvas "pasaka par diegabiksi" ar margaritas stārastes zīmējumiem cietos sarkanos vakos. pēc mana lūguma vecāki vakaros pirms gulēšanas to lasīja nez cik reižu, un es pēc tam šķirstīju bildes, visu vēlreiz iztēlojos un ar grāmatu rokās katreiz aizmigu. savukārt, kad ienācās lasītprasme, tā burvība izzuda, jo pašam nebij tik aizraujoši to lasīt, tāpēc ik pa laikam lūdzu kādu no vecākiem atkal man palasīt priekšā pirms aizmigšanas šo maģisko grāmatu. tas bij pirms gandrīz 50 gadiem, un vēl tagad, izvelkot šo brīnumu no grāmatplaukta, atkal uzvirmo bērnības smaržpilnais visu iespēju saldais virmojums...
par bilžu un tekstu attiecībām bērnu grāmatās - man kopš pavisam agras vēl-lasīt-neprotošas bērnības, vismīļākā un iztēli rosinošākā grāmata ir žaņa grīvas "pasaka par diegabiksi" ar margaritas stārastes zīmējumiem cietos sarkanos vakos. pēc mana lūguma vecāki vakaros pirms gulēšanas to lasīja nez cik reižu, un es pēc tam šķirstīju bildes, visu vēlreiz iztēlojos un ar grāmatu rokās katreiz aizmigu. savukārt, kad ienācās lasītprasme, tā burvība izzuda, jo pašam nebij tik aizraujoši to lasīt, tāpēc ik pa laikam lūdzu kādu no vecākiem atkal man palasīt priekšā pirms aizmigšanas šo maģisko grāmatu. tas bij pirms gandrīz 50 gadiem, un vēl tagad, izvelkot šo brīnumu no grāmatplaukta, atkal uzvirmo bērnības smaržpilnais visu iespēju saldais virmojums...
BaibaZ
pirms 6 gadiem
Interesanta sadaļa. Interesanta intervija.
Un interesanti bij' klausīties, ko dāmas runāja par to, kā uzrakstīt grāmatu bērniem, viņuprāt.
Ne tikai interesanti, bet arī pārsteidza mani, jo lasot Zanderes dzjoļus bērniem biju tapšanu iedomājusies savādāku. Man un lielākajam dēlam šie dzejoļi patīk. Tie ir dauzonīgi! Arī ritms tajos ir dažāds. Mums dzeja vispār patīk. Un grāmatas dēls lasa daudz un dikti. Bet tas nav mans nopelns, drīzāk mana balva,ka viņš ir tāds kāds ir.
Tur kur daudz bildes, tās esot mazo bērnu grāmatiņas - tā saka arī jaunākais dēls, kuram 5 gadi. Bet kad pats bija mazāks, nemaz viņu tās bildes īpaši neinteresēja. Interesē, ko mamma lasa grāmatā bez bildēm. Tur rodas katram savs bilžu stāts. Tur pēc tam ir vieta nebeidzamām sarunām, jo katram pēc lasītā ir radusies sava 'filmiņa'. Šis man patīk daudz labāk, par tām skaistām bildītēm. Ar bildītēm tomēr tiek nodota informācija par to kā to visu ir domājis un iztēlojies autors - un tas tiek uztverts kā vienīgais pareizais. Un šis man šķiet būtiski aplami.
Man bērnu grāmatu sajūta ir tāda, ka tā raisa bērna radošumu, ka tā atvēl un paredz vietu ikvienam bērnam - tādam kāds viņš ir. Pretstatā visām tām audzināšanas jeb bērnu smadzeņu skalošanas grāmatiņām.
Laba (nu tādu kuru es gribētu savamiem bērnu un krustbērniem) bērnu grāmata (un varbūt ne tikai bērnu) ir tā kurā pulsē dabas spēks. Tajā ir dabisks ritmiskums, tajā ir dauzonības, tajā ir miers un labestīgums... tajā nolasās tās pašas sajūtas, kas izejot ar bērnu pastaigā, kad notiek vērošana, iepazīšana, izzināšana caur dabas spēku... dabu, dabiskajām norisēm mums apkārt, mūsos un savstarpējā mijiedarbībā.
Neesmu ļoti pētījusi bērnu literatūras lauciņu, t.i., ne vairāk kā vienkārši mamma. Grāmatas mums ir un lasām, bet nedomāju, ka to ir daudz.
Varbūt tas tādēļ, ka pekstiņus stāstām viens otram ik dienas. Varbūt tas tādēļ, ka pat par nāvi runāt ar bērniem izvēlos es pati, nevis parādīt to grāmatā, arī par slimnīcu un citām 'kutelīgām' tēmām.
Un vēl man šķiet, ka piešķirot jēgu, bērns tiek mazliet apzagts... vai tad bērnībā kaut kam ir jēga? vai tur jābūt jēgai? nu pilnīga brīvība un bezjēga - tā ir ļaušanās dzīvei, tā ir dzīvošana, ko pieaugušie ir atstājuši bērnībā. Tāpēc ar tām jēgām... nu es tā uzmanīgi.
Bet grāmatas - tas ir forši! :)
Lai izdodas un veicas!
Un interesanti bij' klausīties, ko dāmas runāja par to, kā uzrakstīt grāmatu bērniem, viņuprāt.
Ne tikai interesanti, bet arī pārsteidza mani, jo lasot Zanderes dzjoļus bērniem biju tapšanu iedomājusies savādāku. Man un lielākajam dēlam šie dzejoļi patīk. Tie ir dauzonīgi! Arī ritms tajos ir dažāds. Mums dzeja vispār patīk. Un grāmatas dēls lasa daudz un dikti. Bet tas nav mans nopelns, drīzāk mana balva,ka viņš ir tāds kāds ir.
Tur kur daudz bildes, tās esot mazo bērnu grāmatiņas - tā saka arī jaunākais dēls, kuram 5 gadi. Bet kad pats bija mazāks, nemaz viņu tās bildes īpaši neinteresēja. Interesē, ko mamma lasa grāmatā bez bildēm. Tur rodas katram savs bilžu stāts. Tur pēc tam ir vieta nebeidzamām sarunām, jo katram pēc lasītā ir radusies sava 'filmiņa'. Šis man patīk daudz labāk, par tām skaistām bildītēm. Ar bildītēm tomēr tiek nodota informācija par to kā to visu ir domājis un iztēlojies autors - un tas tiek uztverts kā vienīgais pareizais. Un šis man šķiet būtiski aplami.
Man bērnu grāmatu sajūta ir tāda, ka tā raisa bērna radošumu, ka tā atvēl un paredz vietu ikvienam bērnam - tādam kāds viņš ir. Pretstatā visām tām audzināšanas jeb bērnu smadzeņu skalošanas grāmatiņām.
Laba (nu tādu kuru es gribētu savamiem bērnu un krustbērniem) bērnu grāmata (un varbūt ne tikai bērnu) ir tā kurā pulsē dabas spēks. Tajā ir dabisks ritmiskums, tajā ir dauzonības, tajā ir miers un labestīgums... tajā nolasās tās pašas sajūtas, kas izejot ar bērnu pastaigā, kad notiek vērošana, iepazīšana, izzināšana caur dabas spēku... dabu, dabiskajām norisēm mums apkārt, mūsos un savstarpējā mijiedarbībā.
Neesmu ļoti pētījusi bērnu literatūras lauciņu, t.i., ne vairāk kā vienkārši mamma. Grāmatas mums ir un lasām, bet nedomāju, ka to ir daudz.
Varbūt tas tādēļ, ka pekstiņus stāstām viens otram ik dienas. Varbūt tas tādēļ, ka pat par nāvi runāt ar bērniem izvēlos es pati, nevis parādīt to grāmatā, arī par slimnīcu un citām 'kutelīgām' tēmām.
Un vēl man šķiet, ka piešķirot jēgu, bērns tiek mazliet apzagts... vai tad bērnībā kaut kam ir jēga? vai tur jābūt jēgai? nu pilnīga brīvība un bezjēga - tā ir ļaušanās dzīvei, tā ir dzīvošana, ko pieaugušie ir atstājuši bērnībā. Tāpēc ar tām jēgām... nu es tā uzmanīgi.
Bet grāmatas - tas ir forši! :)
Lai izdodas un veicas!
Spīdola
pirms 6 gadiem
Vispirms es pieķēru sevi pie domas cik dziļi manī ir iedzīti stereotipi. Kad es biju stāvoklī , man teica, ka nedrīkst celt rokas augstāk par krūtīm, nedrīkst bērnu raustīt un staipīt pat vēderā viņam esot. Savukārt, manā ģimenē neļāva runāt tādus vārdus kā velns viņu zin,vai velns parāvis. Ka to saka Zandere - tas mani pārsteidz. Jo, kad man tāds vārds pasprūk, uzreiz ir liela grēka sajūta.
Bet par lietu. Jau sen esmu sev solījusies izlasīt kādu no Zanderes bērnu grāmatām , jo dzirdu par tām tikai cildinošas atsauksmes, tiesa gan ar piezīmi , ka tās ir dārgas. Varbūt tas bija tikai šajā montāžā, bet uzkrītoši ir tas, ka grāmatiņās dominē zīmējumi, bet ir maz teksta. Kad mans bērns bija mazs, es tādas grāmatas nepirku. Vilku no veciem skapjiem laukā savs bērnības grāmatiņas, kur galvenais bija teksts un devu lasīt bērnam tos. Kamēr meita nelasīja, es lasīju pasakas priekšā un bija tā,ka es dažreiz biju tik nogurusi, ka nolēmu saīsināt pasaku un kādus gabalus izlaist, bet ja tā bija jau iepriekš dzirdēta pasaka, bērns atcerejās visus notikumus un kad pasaku biju izlasījusi - prasīja, kāpēc tur nav par to un to. Biju sev solījusi nemelot bērnam, bet tādās reizēs ātri izdomāt kā nemelot un neteikt taisnību, ka es izlaidu tekstu , nevarēju izdomāt. Tad teicu tā, ka viņai pašai jāmācās lasīt un to viņa pati arī izdarīja - patstāvīgi iemācījās lasīt ļoti agri, man jau šķiet , ka viņai pat 4 gadiņi vēl nebija.
Jauka intervija, ka tikai būtu vairāk grāmatu pircēju un lasītāju.
Bet par lietu. Jau sen esmu sev solījusies izlasīt kādu no Zanderes bērnu grāmatām , jo dzirdu par tām tikai cildinošas atsauksmes, tiesa gan ar piezīmi , ka tās ir dārgas. Varbūt tas bija tikai šajā montāžā, bet uzkrītoši ir tas, ka grāmatiņās dominē zīmējumi, bet ir maz teksta. Kad mans bērns bija mazs, es tādas grāmatas nepirku. Vilku no veciem skapjiem laukā savs bērnības grāmatiņas, kur galvenais bija teksts un devu lasīt bērnam tos. Kamēr meita nelasīja, es lasīju pasakas priekšā un bija tā,ka es dažreiz biju tik nogurusi, ka nolēmu saīsināt pasaku un kādus gabalus izlaist, bet ja tā bija jau iepriekš dzirdēta pasaka, bērns atcerejās visus notikumus un kad pasaku biju izlasījusi - prasīja, kāpēc tur nav par to un to. Biju sev solījusi nemelot bērnam, bet tādās reizēs ātri izdomāt kā nemelot un neteikt taisnību, ka es izlaidu tekstu , nevarēju izdomāt. Tad teicu tā, ka viņai pašai jāmācās lasīt un to viņa pati arī izdarīja - patstāvīgi iemācījās lasīt ļoti agri, man jau šķiet , ka viņai pat 4 gadiņi vēl nebija.
Jauka intervija, ka tikai būtu vairāk grāmatu pircēju un lasītāju.
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
0
Nevienlīdzība kā augsne populismam. Saruna par politiku un ekonomiku Latgalē
Kamēr Latvija domā, ka ar Latgali neko īpašu nevajag darīt un ka tā atpaliek dabisku, ekonomisku iemeslu dēļ un vispār paši vainīgi, tikmēr pati Latvija kļūst par Baltijas reģiona Latgali, par visvairāk atpalikušo Baltijas valsti.
Agra Lieģe-Doležko
0Kā izlasīt (vismaz) 50 grāmatu gadā, ja tev ir divi mazi bērni
Grāmatas vienmēr bijušas būtiska manas dzīves sastāvdaļa, bet līdz bērnu piedzimšanai varēju dzīvot laiskā pārliecībā, ka, ja arī kaut nedaudz nepalasu šodien, man priekšā ir neierobežotas laika rezerves, kad iekavēto atgūt.
0
Neviens nezina, ko no manis sagaidīt. Saruna ar rakstnieku Marju Ivaškeviču
Rakstīju bērnišķīgi ironiskā valodā, lai ievadā ļoti vienkārši izskaidrotu sarežģītus notikumus. Ievads kļuva par iemeslu uzbrukumiem man, jo viņi nespēja iedziļināties pašā grāmatā. Man tika anonīmi draudēts ar nāvi, un policija sāka izmeklēšanu, taču neviens netika apcietināts.
Sarunas
04.02.2013
4
Grāmata dod iespēju sarunai