Publikācijā izmantotas mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijas
 
Ar bērniem
24.02.2015

Govs, kas vizinās uz bagāžniekiem

Komentē
0

ImageRecenzija par Ievas Samauskas grāmatu pusaudžiem "Govs uz bagāžnieka"

Izdevniecība: Pētergailis, 2014

 

Patiesībā šādi varētu sākties arī aizraujošs detektīvs – kādas pilsētas mieru traucē dīvainas parādības trīs ielu krustojumā, kur pastāvīgi notiek dažādas ķibeles ar velosipēdiem. Policija šo dīvaino parādību atklāšanā ir nespējīga, bet sūdzību skaits arvien pieaug, tāpēc patiesības meklējumos iesaistās divpadsmitgadīgais Aksels un vienpadsmitgadīgā Roze. Kāda sagadīšanās - abu  bērnu tēvs ir mazās pilsētiņas policijas priekšnieka vietnieks!

Tomēr mistērija atrisinās gana ātri - izrādās, ka ķibeļu pamatā ir runājoša govs, kas mēdz vizināties uz iedzīvotāju velosipēdu bagāžniekiem un pārvietojas "tauriņstilā." Šai govij dažādas cilvēciskas īpatnības – tā krāso nagus, spēlē ukuleli, dzied un pārzina arī augu latīniskos nosaukumus.

Pusaudžiem paredzētā grāmata "Govs uz bagāžnieka" atbild uz jautājumu: ko darīt, ja ar tevi pēkšņi sāk runāt govs? Visticamāk jābūt gatavam, ka sākumā neviens tam neticēs. Turklāt viens nav cīnītājs – jāmeklē sabiedrotie! Visgrūtāk tev klāsies ja esi bērns vai cilvēks cienījamā vecumā, jo tādā gadījumā citi, visticamāk, nodomās, ka tu to visu esi izfantazējis. Tomēr pienāks brīdis, kad arī tie citi uzzinās patiesību, ja vien tu būsi pietiekami neatlaidīgs un drosmīgs.

Skaidrs, ka runājoša govs ātri vien ieinteresē cilvēkus, kas vēlas ar šo informāciju nopelnīt. Un kā jau komerciālajā pasaulē pieņemts, šāda runājoša govs var izrādīties galvenais dūzis, lai, piemēram, piesaistītu vairāk apmeklētājus lielveikalam. Tā kā tā ir tieši govs, pastāv arī citas potenciālas briesmas, piemēram, nonākšana lopkautuvē. Līdz ar to Akselam un Rozei ir jāizdomā veidi, kā palīdzēt savai jauniegūtajai draudzenei nekļūt par muzeja eksponātu vai hamburgeru.

Stāsta tālākajā gaitā Ukulele (tā pusaudži nosauc savu jauniegūto draudzeni) vairākkārt pazūd, bet pavisam drīz pati no sevis atrodas (jo ir ļoti patstāvīga govs), līdz ar to nekāds detektīvs Rozei un Akselam īsti nesanāk. Lai gan Ukulele piesaista daudzu cilvēku uzmanību, reti kurš to uztver kā parastu mājlopu, kuru varētu visu dienu turēt šķūnī un barot ar sienu. Izņemot, protams, galveno ļaundari Tediju Hičkoku - lielveikala mārketinga daļas vadītāju. 

Grāmatā akcentēts fakts, ka Ukulele baidās no cilvēku bezatbildīgas attieksmes pret dzīvniekiem un viņas elks ir kāda cita govs Ivonne, kurai izdevies aizmukt no lopkautuves. Visticamāk, apspēlējot tematu par cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem, autore mēģinājusi lasītājos iedvest cieņu pret citām dzīvajām būtnēm mums apkārt. Tiek aktualizēta problēma, kas reāli pastāv Latvijā – patversmes ir pilnas ar pamestiem dzīvniekiem, kuru saimnieki ir mainījuši dzīvesvietu un pametuši savus mīluļus likteņa varā. Tāpat tiek iezīmēta problēma, ka mājdzīvniekus bieži vēlas bērni, kas vēl neprot par tiem uzņemties atbildību un ar savu vieglprātību nodara dzīvniekiem pāri, savukārt paši dzīvnieki nevar nevienam par to pasūdzēties. Izņemot Ukulele, ar visu tiek galā pati.

Cieņai pret jebkuru dzīvo radību grāmatā iezīmēts arī cits līmenis. Roze, kas savos vienpadsmit gados jau ir kļuvusi par veģetārieti, stāsta gaitā uzzina, kādi ir dzīvnieku dzīves apstākļi audzētavās un tā vien izskatās, ka gaļai tik drīz nepieskaries. Šeit gan noteikti kāds iebildīs, ka meitene veģetāram dzīvesveidam ir par jaunu un viņai noderētu sabalansēta diēta, lai uzņemtu nepieciešamās olbaltumvielas, bet tas grāmatā plašāk iztirzāts netiek. Savukārt Rozes brālis Aksels gan nav gatavs atteikties no gaļas un ietur stereotipizētu pusaudžu picas un čipsu dzīvesstilu. Patīkami, ka grāmatā par to netiek moralizēts, ļaujot katram varonim izdarīt savas izvēles. Turklāt, lai gan Aksels uzvedās kā  "vēsais čalis", grāmatas tālākajā daļā atklājas, ka nemaz tik vienaldzīgs pret dzīvniekiem viņš nav.

Autores radītā pusaudžu dzīves vide it kā ir aktuāla Latvijas situācijai (stāstā pavīd daži mums pazīstami elementi, piemēram, automašīna žigulis vai interneta portāls Draugiem.lv), tomēr tā ir arī pārsteidzoši rietumnieciska un dažbrīd atgādina kādu Lielbritānijas mazpilsētu. Lai gan konkrēta notikumu vieta nav minēta, tomēr lasot daudzus rietumnieciskos cilvēku vārdus (Pols Volsons, Žans Bodars, Tedijs Hičkoks), nedaudz pietrūkst sasaistes ar Latviju, kas pusaudžiem vairāk liktu sasaistīt grāmatā ietvertās atziņas ar reālo dzīvi.

Grāmatā ir daudz dažādu varoņu un neiztrūkst arī sliktie tēli, kuri pārstāv vispārzināmus popkultūras ļaundaru stereotipus – sīka auguma diktatorisks mārketinga vadītājs, panki, skūtgalvis sarkanā sporta mašīnā, kas ņirgājas par govi un mēģina viņu pazemot. Dīvainā kārtā no visiem varoņiem vismazāk simpatizē tieši govs Ukulele, nevis aprakstītie ļaundari. Iespējams, dēļ ļootii lēēns runāšans, bet varbūt tieši tāpēc, ka grāmatas autore ļoti vēlas, lai lasītājs uzskatītu, ka govs ir jaukāka par cilvēkiem. Kulminācija šai sajūtai tiek sasniegta, kad Ukulele veco ļaužu pansionātā savāc pamestus dzīvniekus un nolasa morāles lekciju par cilvēku bezatbildību. Pēkšņais pārmetums nāk no tik skaidrām debesīm, ka gribas saķert galvu tāpat kā kopējai Ārijai. Tā arī īsti netop skaidrs, ko no šī uzbrukuma iegūst veco ļaužu pansionāta iemītnieki, kuri, līdzīgi kā dzīvnieki, nereti tiek pamesti novārtā.

Roze stāsta gaitā izvirzās par galveno varoni, atstājot Akselu un viņa pārdomas novārtā. Meitene interesējas ne tikai par dzīvnieku aizsardzību, bet arī saprot to, ka jāciena un regulāri jāapciemo savi vecvecāki, jo nereti tie ir daudz interesantāki, nekā pusaudži domā. Veco ļaužu pansionātā Rozei ir iespēja pārliecināties ne tikai par to, ka cilvēki mēdz pamest un aizmirst savus mājdzīvniekus, bet arī tuvākos cilvēkus, kuriem vēl ir daudz interesantu stāstu, ko citiem piedāvāt. 

Grāmata "Govs uz bagažnieka" ir viegli uztverama un neliek garlaikoties. Lai gan labo beigu sajūtu grāmatas lasīšanas procesā nav iespējams novērst, tomēr nav gluži viegli prognozēt, kā tālāk risināsies notikumi. Grāmatā veiksmīgi iederas arī Elīnas Brasliņas veidotās ilustrācijas, parādot mums varoņus kariķētā gaismā, kas iekļaujas kopējā stāsta noskaņā. Manuprāt, šī ir jautra lasāmviela pusaudžiem, ar kuru kliedēt mokošās gaidas pēc vasaras brīvdienām.

Laura Studente

Laura Studente ir ieguvusi bakalaura grādu Rīgas Stradiņa universitātē, bet šobrīd apgūst kultūras studijas Rīgas Maskavas forštatē. Patīk krievu literatūras klasika.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!