Recenzija
02.03.2006

Gotiskā beletristika

Komentē
0
Saglabā

Drakula, veikdams savus briesmu darbus, ir spējīgs pieņemt dažādas formas - sikspārņa, biezas miglas, vilka. Tāpat ir ar lubu literatūru - tā var slēpties zem psiholoģiska vai vēsturiskā romāna maskas, uzdoties par noveli vai maskēties ar kādu citu visumā cienījamu nosaukumu. Droši vien katram pašam spriest, kurā kategorijā ietilps „Vēsturnieki”. Man ir aizdomas, ka šis teksts nav augstvērtīga literatūra, toties ir ļoti sentimentāls un vietām aizraujošs. Aizraut sevi ar sižeta spraigumu var, lasot romānu „pa diagonāli”. Tā nu ir gadījies, ka amerikāņu autore savā debijas romānā ir rakstījusi apzīmētāju blakus apzīmētajam - „skatiens” nekur neparādās īsāk kā vien „skumīgais, dziļa izmisuma pilnais, satriecošās nelaimes gauži sagrauztā x lūdzošais skatiens”, vietu apraksti, liekas, ir savārstīti no visbaisākajām klišejām, vienalga, vai runa būtu par Oksfordas bibliotēku vai Transilvānijas kalniem. Vides maiņa, pārbraucieni no vienas valsts uz otru, kur, protams, nežēlojot īpašības vārdus, lasītājs tiek iepazīstināts ar jauno vidi - tas viss aizņem lielu romāna daļu. Neļaujieties maldināties! Grāmata ir bieza - 691. lpp, tur pietiek daudz vietas arī aizraujošiem un šokējošiem piedzīvojumiem. Vienīgā nelaime - sižets, varētu teikt, divi sižeti (viens par stāstītāju, otrs par notikumiem) - ir sakabināts kopā visai neveiklā veidā - ar vēstuļu un atstāstošu sarunu palīdzību. Protams, šādi uzrakstīts, tas nemaz neizskatās slikti, tomēr jāņem vērā, ka ir nepieciešamas zināmas spējas, lai uztvertu vēstules tekstu, kas pilnībā neatbilst ierastajam priekšstatam par vēstuli (tās turklāt arī ir daudzas) vai sarunu, pēdējā varētu būt vienīgi tēva un meitas saruna tā sauktajā sieviešu romānā - tālu no reālu sarunu formas. Visur lieki vārdi, palīgteikumi - doma vienkārši noslīkst šajos slāņos.

Protams, tajā pašā laikā mēs varam pieņemt, ka apzīmētāju klājiens ir ar divējādām funkcijām - lai radītu gotisku atmosfēru, kur tas nepieciešams, un lai stilistiski iekļautu romānu gotiskajā literatūrā, kuras ziedu laiki bija 19. gadsimts. Pie tā nonākam arī ar citātiem, kuri sāk katru „Vēsturnieku” daļu - tie ir ņemti no Brema Stokera Drakulas. Ņemot vērā vēl dažas iezīmes, gribētos „Vēsturniekus” saistīt ar to pašu literatūras tradīciju, kurai pieder Brema Stokera darbs. Tradīcija tiek saukta par gotisko romānu (pēc izcelsmes sauktu par gothic novel, dažu teorētiķu skatījumā - par gothic romance).

Gotiskā romāna žanru 18. gadsimta beigās iedibina H. Valpols (Horace Walpole) ar romānu Otranto pils (1764). Žanrs piedzīvo uzplaukumu Viktoriāņu Anglijā 19. gadsimtā, iedams roku rokā ar pseidogotisko arhitektūru, mākslīgajām pilsdrupām aristokrātu parkos un spoku stāstiem. Gotiskā romāna noskaņas un tēmas savā veidā atbalso viktoriāņu apsēstību ar sēru rituāliem un mirstīgumu vispār. Žanrs izaug no romantisma virziena un līdz 20. gadsimtā izšķīst dažādos beletristikas paveidos - no fantastikas līdz šausmu stāstiem, pārdzīvojot spilgtu renesansi ASV 60. gados. 18., 19. gs gotika veidojās kā kontrkultūra Apgaismības laikmetam. Kamēr Apgaismība nāca ar prāta spožu uzvaru, gotika saistījās ar visu tumšo, noslēpumaino, iracionālo. Emocijas saprāta vietā, baiļu valdzinājums un vairāk atmosfēras kā sižeta meklējumi. Iespējams, ka tas sakņojās angļu protestantu uzskatā, kas saistīja viduslaikus, oriģinālo gotikas laikmetu, ar katoļu baznīcu un tās inkvizīciju, apspiešanu, rituāliem utt. Bieži vien gotiskie romāni norisinās tādas pašas arhitektūras vidē, arī pirmā romāna autors H. Valpols sev uzcēla pseidogotisku muižu. Arī jaunā gotika nekautrējoties atsaucas uz viduslaikiem kā savu noslēpumu avotu, piemēram, „atklājot” dažādus viduslaiku dokumentus un nostāstus. Arī E. Kostova izmanto šo paņēmienu. Pilnībā gotikas žanru izkopa Anna Redklifa (Ann Radcliffe), ieviešot baironisku galveno varoni un padarot savus romānus par bestselleriem. Latviešu lasītājiem pazīstamākā žanra klasika varētu būt M. Šellijas Frankenšteins (1818), jau minētais B. Stokera Drakula (1887), G. Leruā Operas spoks (1910). Tradīcijai tuvi ir arī E.A. Po Ašeru nama sabrukums (1839) un Nodevīgā sirds (1843), tāpat O. Vailda Doriana Greja ģīmetne (1891).

Gotisko romānu atslēgas vārdi ir šausmas, noslēpums, pārdabiskais, spoki, apsēstas mājas, pilis, slepenas ejas, nolemtība, nāve, sabrukums, ārprāts, pārmantoti lāsti un tamlīdzīgi. Klasiskā gotiskā romāna galvenā varone ir sieviete, stāsts sākas ar viņas pārvākšanos uz jaunu mitekli, parasti tā ir liela, tumša muiža vai nomaļa māja, kur pamazām atklājas dažādi ar pagātni saistīti notikumi.

Arī „Vēsturniekos” ir galvenā varone, viņas vārds tā arī netiek atklāts, un tikumi ir atbilstoši karalienes Viktorijas laikmetam - „zēni man bija mūžīgā mīkla, kaut arī neskaidri mēdzu sapņot par vīriešiem.” Klosteri, pagrabi un dažādas noslēpumainas vietas arī ir liku likām, bet galvenais pārdabiskais spēks ir pats Drakula.

Nopietns literatūras teorētiķis droši vien jautātu -kā ir iespējams romāns par vampīriem pēc Brema Stokera? Varētu teikt, ka viena daļa vampīru vēstījumu parāda Drakulu kā romantisku tēlu, pie kura ierodas pretinieks Van Helsings (sižets plaši atražots kino industrijā, piemēram, B kategorijas grāvējos Van Helsings un Drakula 3000). Ir vēstījumi par citiem vampīriem, ne Drakulu - populārākie varētu būt Annas Raisas Vampīru hronikas ar tādiem ekranizētiem romāniem kā Intervija ar vampīru un Nolādēto karaliene. A. Raisas vampīri, atšķirībā no Drakulas, ir romantiski estēti. E. Kostova iet trešo ceļu - izvēlas Drakulu, bet, vairāk par tā pārdabiskajām spējām vai interesanto viedokli, uzsver atbilstību vēsturiskajam prototipam Vladam Tepešam (1431-1476), Iesmotājam, Drakona Ordeņa kavalierim. Vēsturiskais prototips izrādās nenormāli nežēlīgs, kārs uz spīdzināšanu un tādām izklaidēm kā maltītes ieturēšanu starp 10 000 mietiem, uz kuriem dzīvi uzmaukti viņa ienaidnieki un pavalstnieki. Iespējams, ka Tepešu varētu būt ietekmējusi pusaudža pieredze, kad tēvs viņu uz kādu laiku atdeva kā ķīlu turku sultānam. Īsumā - Drakula bija Vallahijas valdnieks, varonīgi cīnījās pret turku iebrucējiem un gadsimtiem palika atmiņā kā ļaunuma iemiesojums. Domājams, vēsturiskie materiāli par šo periodu un reģionu nav ne diez ko plaši, ne skaidri.

Tomēr romānu sauc „Vēsturnieki” - kas norāda gan uz šo neskaidro avotu interpretācijām, gan uz autores profesiju un galvenajiem varoņiem (tādējādi romāns varētu būt kādā savā aspektā autobiogrāfisks). Vēstures un vēsturiskuma līnija ir patosa pilna, aptuveni tādā apgaismotā garā kā: katra nākamā vēsturnieku paaudze raksta turpinājumu savāktajām zināšanām. Vēsture ir viena, tā ir patiesība un vēsturnieks kalpo šai Patiesībai. Vēsture ir pārlaicīga. Ko lai par to saka laikā, kad Austrijas tiesa piespriež 3 gadus cietumsodu angļu vēsturniekam Deividam Irvingam - par nepareizu vēstures izpratni? Zināms naivums caurvij visu romānu - cilvēku attiecību tēlojumus, vides tēlojumus Austrumeiropā, pat galveno ļaundari - Drakulu. Naivs ir arī absolūtais labā un ļaunā melnbaltais pretnostatījums, kura dialektikā virzās sižets. Tāda naiva grāmata. Bet var sagādāt arī patīkamus vai vismaz vienkārši pārsteigumus.

Tēmas

Toms Ķencis

Patiesībā zinātnieks: https://ut-ee.academia.edu/TomsKencis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!