I Bērnības garša. Circa 1975
Pirmo es izglābu gailīti, man tolaik bija divarpus gadu.
Gailītis smaka šķīvja dibenā, mana ome tam uzgāza rīsu biezputru vienos kunkuļos, karstu, vēl kūpošu!
Un nu tik steidzina mani:
"Ēd žigli, meitiņ, gailītis gaida, kad tu šo izglābsi, streb, streb dūšīgi, tu viņa vienīgā cerība, glābējiņa!"
Es riju karoti pēc karotes, putra vēl diezgan karsta un svilina rīkli, bet gailītis, ziniet, ar nevar ilgi gaidīt! Kamēr putra dzisīs, var izdzist gailīša dzīvība!
Uz brīdi ieraugu pavīdam gailīša sarkano cekulu un apturu karoti pusceļā starp muti un šķīvi, – bet tikmēr jau putras šļūdonis atkal gāžas pār nabaga putniņu, es steigšus atjaunoju karotes kustības trajektoriju un metodiski atroku gailīti, sākot ar viņa pavērto knābīti, – lai gailītis saņemtu skābekli, lai varētu man līksmi uzsaukt: "Kikerigū!"
Es glābu gailīti atkal un atkal, un tā daudzas reizes, arī tad, kad jau citā šķīvī ap viņu uzradās vesela ģimene: divas brūnraibas visteles un sinepju dzeltens cālis. Es glābu arī Bembiju ar draiski paceltu ļipu, pelēku zaķēnu ar pūpolu zariņu ķepā, gaišmatainu puisīti ar burulaivu, un tādu pašu meitenīti ar griežamriņķi ap vidukli es izglābu.
Es raku viņus ārā no biezputru lavīnām un vilku laukā no zupu plūdiem, es izķeksēju viņus no ķīseļa dūkstīm un maizes zupas dubļiem, nosargāju viņus no vārīto zirņu un speķa nogruvumiem, no skābo ķiršu un Kaukāza plūmīšu uzlidojumiem.
Bērnudārzā viss kļuva vēl komplicētāks, prasīja vēl lielāku drosmi, pašaizliedzību un stratēģisko domāšanu. Mūs bieži turēja gūstā un spīdzināja, neļāva celties no galda un iet uz tualeti pačurāt, kamēr šķīvji nav tukši, un tajos pat nebija glābjamo, tikai zila, mēļa vai zeltīta strīpa ap maliņu, tāda bezpersoniska, bez dvēseles. Vai tas mani atturēja? Nē taču!
Pirmo izglābu sīkaļu Ieviņu, kas nekad neraudāja, nebļāva, nekrita zemē, nečurāja biksēs, tikai sakņupa arvien zemāk un zemāk pār šķīvi, principā viņai draudēja noslīkšana piena zupā ar dārzeņiem, pat sviestainā plēve viņu neglābtu, ja ne es, glābējiņa. Pa ceļam uz virtuvi ar izēsto šķīvi rokās, cieši saspiestām ciskām, treknu piena atraugu kaklā es apstājos, pieliecos, veikli salēju savā rīklē Ieviņas porciju, un sīkaļa bija glābta! Pēc tam es vēl tieši tāpat izglābu daudzus: vasarraibumaino Varvaru, vijīgo Viviānu, resno Rūdolfu, nepateicīgo Neldu un sprogaino Sintiju.
"Kas par bērnu, kas jums par bērnu!" Elitas audzinātāja nebeidz mani slavēt, kad vecāki vakaros atnāk man pakaļ. No rīta, kad viņi atkal velk mani uz bērnudārzu, dzirdu, kā grupiņas biedri viens otram satraukti čukst: "Re, kur nāk viņa! Re – kur viņa, re – kur viņa, viņa – mūsu glābējiņa!"
II Vientuļie banāni. Circa 2019
Tas mūsu ģimenē laikam iedzimts. Mēs glābām visādus – nesmukos, vientuļos, pusceptos, pusvārītos, liekos. Svētki vai svinības, kāzas vai bēres – vienmēr pie galda kāds pateiks: "Vai, kāds tas kūkas gabaliņš nesmuks nogriezies!" – vai tur šķībs, vai maziņš, vai apdedzis, citreiz pat zemē nokritis. "To es apēdīšu! Es, es – es viņu izglābšu, nokopšu gardu muti pa tīro, līdz pēdējam kriksītim, ļaujiet!"
Un ziniet, tas nebija vienkārši, cīņa par glābšanu bija spraiga – uzreiz iesaistās citi radi un draugi, sauc viens caur otru, grūstās: "Nē, ko tu, pat neiedomājies, pat neceri! Es, es pats to tūlīt apēdīšu!", "Nevajag, nevajag, ļaujiet man, tas man jāapēd, es tak pie vainas!"
Vai – mājās pusdienas, brokastis, dzimšanas diena.
"Skat, kāds vientuļš pīrādziņš uz paplātes palicis! Nu vai tiešām nevienam nav žēl viņa? Nu redz, apēdiet, ko viņš te viens pats, sakaltīs tikai, postā aizies. Un tad vēl šo vientuļo ķilavmaizīti! Un te bļodā vēl viena rasola karote. Un, vai, te, redz, tieši viens malciņš morsa vēl krūzē skalojas. Izdzeriet, lūdzu! Un to vientuļo plātsmaizes gabaliņu piekodiet klāt un vēl to pēdējo ar vārīto pienu pildīto riekstiņu, un to vientuļo zemenīti ar vientuļo putukrējuma micīti visam pa virsu!"
Tā nu es visu šo turpinu vai, pareizāk sakot, atkārtoju. Dzimtas svētkus vairs nav, ar ko svinēt, nav vairs glābjamo, par kuriem cīkstēties, esmu palikusi pavisam viena, bet nepadodos – "Rimi" uzreiz eju pa taisno pie augļu un dārzeņu stenda, pie viņiem. Jau zinu, ka atkal viņi tur mētāsies, vāļāsies, nīkuļos, skums. Jau pa gabalu redzu – gaida mani: kurš drusku iebrūnējis, kurš augumā sīkāks padevies, kuram mizas tvirtais apvalciņš ieplīsis… kurš vienkārši izrādījies lieks kādā mums nezināmā un nesaprotamā ciparu kombinācijā, svara kategorijā, iepirkumu grozā, vakariņu plānā, prioritāšu sarakstā, brutāli atšķelts no lielā ķekara.
"Nenokariet degunus, beidziet man te skumt un dēdēt, un sēruļoties!" es viņiem uzsaucu. "Redzat, es esmu klāt, es ņemšu, es glābšu jūs, neticīgie!"
Es viņus izpērku, nesu reciklēta audekla tašiņā mājās. Bez patosa, bez lieka sentimenta, bez instagrama bilžukiem, katrā solī sajūtot sevis paveiktā svaru.
Glābju es viņus, vientuļos banānus.
III Lielās Mildas burtnīciņa. Circa 1952
Ievērojamajai latviešu operdziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei bija īpaša burtnīciņa ar nosaukumu "Vai es esmu laba?", kurā māksliniece pierakstīja savus labos darbus un izglābtās vienības.
***
Uz braucamā ceļa bija mazs, vesels ābolītis. Iedomājos, kā viņu sašķaidīs auto, – pacēlu un noliku uz palodzes.
***
Maizes veikalā sievietei nokrita pusriciņa nogrieztas maizītes. Viņa paskatījās, tad aizspēra ar kāju maizīti pie sienmales. Pacēlu un noliku uz letes maliņas.
***
Vakars. Tumšs. Gar veco Ģertrūdes baznīcas līkumu stutējas lēnā gaitā ar spieķīti rokā veca māmuliņa. Nāku mājā nogurusi. Ļoti sāp kreisās kājas pēdas nervs. Gribu palīdzēt māmuļai. Liekas, iet uz baznīcu, jo tikko nozvanījis un iekšā gaišs.
Ļauju viņai pieķerties pie rokas un aizvedu līdz baznīcas iekšdurvīm. Viņa saka: "Dievs man ir sūtījis eņģelīti. Vai jūs mani pazīstat?"
Saku: "Nē."
***
Atkal uz trotuāra vesels ābolītis. Gribēju pacelt, bet nepacēlu – nokaunējos no cilvēkiem, par daudz mani pazīst. Domās, ka tīšām izliekos laba. Vai tas bija labi?
****
Slapjā dobē bitīte – izņemu un nolieku uz sausas lapiņas.
***
Aklai sievietei norādīju ceļu un pateicu, kur viņa atrodas.
****
Iekāpjot autobusā, gribējās kasierei pateikt labrītu – nokaunējos – nepateicu. Vai tas bija labi?
***
Daudzas reizes esmu sveštautiešiem parādījusi ceļu.
***
Ejot no 11. tramvaja, man pa priekšu ejošam virsniekam izbirst no kārbiņas gandrīz visi papirosi – vismaz kādi 10 gab. Jau paeju garām, tad atceros, ka tepat pie pārbrauktuves stāv vecs, ļoti netīrs ubags. Atgriežos, uzlasu papirosus un aiznesu ubagam. Domāju, viņš priecāsies, bet viņš saka: "Ņekurjaščij!"
Tomēr atstāju.
***
Bērnam neļāvu noķert tauriņu. Vai tas bija labi?
***
Uz ielas pie operas jau gandrīz samīts ceriņu zars. Paceļu, nesu mājā un lieku vāzē, šoreiz virtuvē. Stāv un smaržo vēl tagad.
IV Dārzenīši. Circa 2019
Burkāns, kas mazām saknes roķelēm apkampis lielā burkāna rumpi kā zīdainīts mammu.
Selerijas sakne, kas bālām, izstīdzējušām rokām izmisīgi saķērusi galvu, vāji attīstītās dzinumu kājiņas, pievilktas pie ķermenīša, klusi dreb.
Zemjains kartupelis lauztas sirds formātā.
Nē, tādus mēs neēdam, paldies!
Tādus mēs glābjam!
(Sapnis. Bez konkrēta laika)
Sniga.
Mūsu māju ieputināja, ārā palika vien skurstenis, un no tāluma izskatījās, ka dūmi kāpj stāvus debesīs no baltas sniega kupenas kā elpa no mutes.
Ābeļdārzs sakumpa ar katru snigšanas dienu, sakņupa kā sīkaļa Ieviņa virs sava neizēstā zupas šķīvja.
Kartupeļu laukā sniegs aizvilka vagu rētas, kas līdz šim nerima atgādināt par piena–dārzeņu zupas sviestaino plēvi.
Omītes austie raibie lupatu grīdceliņi rāpoja pa istabām, meklēdami pēc izejas, bet sniegs bija satinis māju plīvuros, satuntulējis seģenēs, ar biezu šalli aizsējis muti. Vispirms mēs apēdām svētdienas pankūkas, tad sākām sildīt veco vakardienas zupu. Kad pieliekamā krājumi bija iztukšoti, mēs nokāpām pagrabā, sākām ar lielākajiem našķiem un kārumiem – saldo ķiršu un zemeņu kompotiem – un beidzām ar Kaukāza plūmīšu skābuļiem, nebij’ jau variantu. Izēdām tomātus želejā un vīriešu zapti (lai gan seksisms man riebj), gardu muti nokriukšķinājām marinētās beciņas, gurķīšus, zeltainos ķirbju kubiciņus.
Kad norijām pēdējo galda bietes kumosu, sniegs bija saķepis ābolu biezeņa konsistencē, un mēs sukājām iekšā to arī, mēli klakšķinādami, un piekodām klāt ābolu zariņus ledus glazūrā, izgaršodami, laizīdamies, siekalas rīdami, mēs izēdām celiņu labirintu uz ārpasauli!
Mēs bijām glābti!
V Lielās Mildas burtnīciņas. Circa 1970
Pēdējie ieraksti Mildas Brehmanes- Štengeles burtnīciņā.
17. decembris.
Augusti aizved uz Sarkankalna slimnīcu Tvaika ielā.
19. decembris.
Alisi aizved uz Sarkand. slimn. Tvaika ielā.
Abas māsas guļ blakus vienā istabā, balts galdiņš pa vidu.
Kad viss jau ir beidzies, baltā galdiņa atvilktnītē atrod papīra gabaliņu – ar roku rakstītu zīmīti.
Rakstīts ar trulu, norakstītu zīmuli, rokraksts ir drebelīgs, bez jaudas, bez enerģijas, daži burti knapi saskatāmi, tomēr var izburtot zīmītē rakstīto: "Glāb mani!"
Tā arī neizdodas konstatēt, kas ir zīmītes autors – Auguste, Alise vai kāds iepriekšējais Sarkand.slimn. sabijis glābjamais.
1