Darba svētki Latvijā gadu desmitiem ir bijuši patīkama diena kaut vai tāpēc, ka viena papildu brīvdiena pavasarīgajā kalendārā jau vien izraisa pozitīvas emocijas. Saskaņā ar Latvijas Sociālās atmiņas monitoringu šobrīd Latvijā 65,9 % latviešu un 40,7 % krievvalodīgo respondentu "piedalās gan Darba svētku, gan LR Satversmes sapulces sasaukšanas dienai veltītajos publiskajos pasākumos". Es gan personīgi nezinu un neesmu apmeklējis nevienu publisku Darba svētku svinību pasākumu. No otras puses, nav jābūt kristietim, lai svinētu Ziemassvētkus, tāpat nav jābūt darbaholiķim, lai svinētu Darba svētkus. Kas ir darbs, un kā to daudzina Latvijā?
Darba svētki, protams, ir kreiso sirdslieta. Tāpēc, piemēram, ASV Darba svētki jeb Labor Day tiek svinēti septembrī, jo maijā to dara tikai komunisti. Tomēr trešdien Ņujorkas ielās izies studenti un proletariāts, lai protestētu par darba apstākļiem un nevienlīdzīgo darbaspēka radīto ienākumu sadali. Latvijā Darba svētki bija kreiso lieta. Un svinības pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, šķiet, sasniedza savu kulmināciju, kā liecina dokumentālās animācijas filmas "Čiža acīm" ilustrētās dienasgrāmatas lapas:
Acīmredzami darbs Padomju Savienībā bija un joprojām arodbiedrībām Rietumvalstīs ir protesta līdzeklis. Vienīgais līdzeklis, ar ko draudēt un brīdināt kapitālisma ekspluatatorus, jo darbaspēks, Kārļa Marksa definīcijā, ir "fizisko un garīgo spēju kopums, kuras ir organismā, dzīva cilvēka personībā, un kuras viņš darbina ik reizi, kad viņš ražo kaut kādas lietošanas vērtības". Streiks ir galējā protesta forma, bet Darba svētki – ritualizēta ikgadēja atgādinājuma forma.
Līdz ar vājajām Latvijas arodbiedrībām Latvijā izpaliek gan svētku demonstrācijas, gan tā masveida kustība un līdzdalība. Kaut gan arodbiedrību vadītājs Pēteris Krīgers uzskata, ka "Latvijas cilvēku aktivitāte izpaužas pat tādās [protesta] formās, ar kurām nevar lielīties ne Grieķija, ne kāda cita valsts, kur bieži notiek demonstrācijas. Cilvēki protestē "ar čemodāniem" – aizbraucot no Latvijas," būtu pārāk šauri reducēt pastāvošo Darba svētku formu uz t.s. Lielo aizbraukšanu.
Sociālantropoloģes Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško pētnieciskā projekta "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" ietvaros izdotajā grāmatā "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums" palīdz sajust Darba svētkus šodienas Latvijā. Koncentrējoties uz tām darba praksēm laukos, kuras netiek iekļautas tradicionālajā darba definīcijā, pētnieces konstatē, ka Latvijā "mums ir darīšana ar diskursīvo lauku, kurā tiek uzsvērts (algota) darba ražīgums, tā pašreizējais neapmierinošais līmenis un nepieciešamība to celt, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, kas [..] tiek uzskatīta par galveno labklājības garantu". Tas nozīmē, ka nederīgi un peļami ir ne tikai tie (reģistrētie) aptuveni simts tūkstoši bezdarbnieku, bet lielākā daļa strādājošo Latvijā, jo darba ražīgums sasniedz vien aptuveni 60% no Eiropas Savienības līmeņa. Ko tur svinēt? Kauns!
A. Cimdiņa un I. Raubiško kritizē vispārpieņemto darba ražīguma aksiomu. Viņas izmanto jēdzienu neredzamais darbs, lai parādītu tās darba prakses, kuras valsts un attīstības palīdzības programmu veidotāji neredz, nevēlas ieraudzīt vai nespēj izkalkulēt to labumu. Trāpīgi viņas secina: "Daudzi no tiem, kurus lūdz piecelties no dīvāniem [nedzīvot uz pabalstiem un sākt strādāt], tajos nemaz nav paspējuši apsēsties. To nosaka lauku dzīvesveids, kas paredz "kustēšanos" jeb praktisku darbību – zemes apstrādāšanu un dārzu kopšanu, slaukšanu, zāģēšanu, rakšanu, kaut kā pielabošanu utt." Tomēr caur un cauri grāmatā jūtams, ka pētnieču informanti nemaz nav laimīgi ar šo neredzamo darbu un to nenovēl saviem bērniem. Ko tur svinēt? Šausmas!
Darbs un vīrieši
Grāmatā aizskarti vairāki valdošie priekšstati par bezdarbniekiem – sliņķis, pabalstu rijējs un alkoholiķis – un kritizēti šie pieņēmumi kā virspusēji. Autores uzskata, ka alkoholisma iemesli ir "masveida darbavietu trūkums, stabilu ienākumu trūkums un kopējā dzīves neparedzamība un nestabilitāte, ko izraisīja krasās sociālās pārmaiņas 90. gadu sākumā". Taču, manuprāt, tas neizskaidro, kāpēc tieši vīriešu vidū alkoholisms ir augstāks un kāpēc citi spēj atturēties. Manā skatījumā alkoholisms Latvijā ir saistīts ar šī neredzamā darba milzīgo slodzi vīriešiem un tā niecīgo atdevi vīrišķības izpratnē.
Antropoloģe Aivita Putniņa rakstā "Vīrieši Latvijā: situācijas ieskicējums" netieši norāda uz padomju laikā radušos neredzamo darbu jeb papildu pienākumiem, kuri joprojām veido būtisku vīrišķības izpratnes daļu: "Vājā komunālo pakalpojumu organizācija un kvalitāte padomju gados vīriešu pienākumos ietilpina arī dažādu remontdarbu un celtniecības iemaņas. Šīs prasmes joprojām tiek pieprasītas un veido vīriešu veicamo darbu daļu. Respondente Zoja vienviet uzskaita vairākas vīrišķības pamatprasības: spēju nodrošināt ģimeni, spēju veikt remontdarbus, būt devīgam pret sievu, spēju atturēties no alkohola un citām sievietēm, kā arī vēlmi rūpēties par bērniem. Šie kritēriji tādā vai citā kombinācijā parādās arī citās intervijās. Sievietēm ir svarīgākās pelnītāja un remontētāja iemaņas, bet vīrieši biežāk min ģimenes apgādātāja un aprūpētāja funkcijas. Vīrišķības definīcijās svarīgu lomu aizņem darbs un nauda, bez kuriem, kā saka respondents Pēteris, vīrietis nemaz nav vīrietis." Neredzamais darbs daudz prasa no vīrieša un tajā pašā laikā viens pats nespēj piepildīt vīrišķību; īstam vīrietim nepieciešams arī algots, labi apmaksāts – lai varētu nodrošināt ģimeni – darbs, un tā neesamība rada spriedzi, kura noved līdz alkoholismam.
Tāpēc nodarbinātība laukos alkoholismu neatrisinās, kā to pierādīja arī t.s. simtlatnieku programma, sociālo situāciju laukos alkoholisma jomā neuzlabojot. Bet šī spriedze starp neredzamo un reālo darbu izskaidro, kāpēc Īrijā latvieši darbā nedzer. Un tas izskaidro arī algu nevienlīdzību Latvijā starp vīriešiem un sievietēm. Vīrietim IR jāpelna tik, lai "nodrošinātu ģimeni", sievišķības izpratne šādu pienākumu neuzliek.
Darbs un sievietes
Starp citu, neredzamā darba definīciju var droši paplašināt. Arī man, kopš esmu atsācis pilna laika studijas un plānoju tās turpināt kādus sešus gadus, laiku pa laikam nākas dzirdēt jautājumu – kad tad es beidzot sākšu strādāt īstu darbu? Dīvaini, bet laikā, kad es biju bezdarbnieks, man šādu jautājumu valsts neuzdeva. Gandrīz gadu no 2011. gada novembra biju bezdarbnieka statusā un attiecības ar Nodarbinātības valsts aģentūru bija visai īpatnējas. Aģentūras telpās es nepavadīju daudz laika, biju disciplinēts un acīmredzami aģentu (visas kā viena – sievietes) ieredzēts.
Viņas ar mani lieki nekrāmējās. Acīmredzami mana līdzšinējā darba pieredze un augstākā izglītība viņu skatījumā liecināja, ka es darbu nemeklēju. Kaut gan vispārējā sajūta bija, ka manā tāpat kā jebkura ekonomiski aktīva cilvēka dzīvē ir notikusi liela nelaime, aģentēm man nebija pat īsti ko piedāvāt. Visi darbi bija mazkvalificēti, visas aģentūras īstenotās izglītības programmas – mazkvalificētiem bezdarbniekiem. Bez floristikas un labas uzvedības etiķetes piedāvājumos figurēja kursi [latviešu valoda, angļu valoda, datorkursi] "iesācējiem". Līdz vaučeram, lai apgūtu ko ārpus aģentūras piedāvātajiem kursiem, astoņu mēnešu laikā aģentēm vien pieejamā informācijas datu bāzē biju nokļuvis rindā kaut kur pie otrā simta. Un tas situācijā, kad, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, gandrīz trešdaļa bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību.
Nezinu, vai viņas uzskatīja, ka es patiesībā strādāju un tikai saņemu pabalstu, bet ne es viņām uzbāzos, ne viņas man pieprasīja ko darīt lietas labā. Ja man ir ražīguma potenciāls, tad agri vai vēlu realizēsies arī mans nodokļa maksātāja potenciāls.
Nereāls darbs
Reiz kādā siltā pērnā rudens dienā manu laisko pastaigu pa Ņujorkas ielām iztraucēja kādas autovadītājas uzkliedziens sievietei, kura tikpat laiski un lēni bija šķērsojusi ielu, liekot divstāvīgā džipa vadītājai ilgi gaidīt pirms kreisā pagrieziena veikšanas. "Get a real job!" bija viņas veltījums jaunajai dāmai, kas mani nedaudz apstulbināja. Īsts darbs neapšaubāmi tiek sasaistīts ar augstu ražīgumu. Darbs nevalstiskajās organizācijās, kultūrā ir vien divas nozares, kuras ar visu to, ka ir algotas, nereti netiek uzskatītas par īstu darbu. Puikam sapņot kļūt par kosmonautu vai šoferi ir daudz pareizāk nekā vēlēties kļūt par, piemēram, nevalstiskas organizācijas vadītāju, kas par kaut ko rūpējas. Bet tieši 1. maijs būtu tā diena, kad atcerēties, ka darbs vienmēr būs ražīgs, kaut ne vienmēr cipari sildīs ekonomistu sirdis.
Vēl maldinošāk ir uzskatīt, ka šādu neredzamo darbu var atļauties tikai bagātās ekonomikās. Neredzamais darbs, Marksa terminoloģijā runājot, nav nekāda virsbūve, kura varēs pastāvēt tikai tad, kad būsim pietiekami bagāti, t.i., būs laba bāze, uz kuras to virsbūvi (t.i., visas neproduktīvās darba formas) uzlikt. Darba ražīgums automātiski nenozīmē arī augstākas algas. Ekonomista Lerija Mišela aprēķini liecina, ka ASV kopš pagājušā gada septiņdesmitajiem gadiem produktivitāte ir pieaugusi par 80%, bet reālā darba alga – tikai par 11%. Latvijā iemīļotais ekonomists Pols Krugmens savā blogā īsi paskaidro iemeslus, un divas trešdaļas šīs plaisas ir pildītas ar nevienlīdzību ar bagātajiem ienākumu sadalē. Kā to risināt? Ir divi veidi – iet protestēt (to, šķiet, pamatā izvēlas ASV) vai arī strādāt sev, t.i., pašpietiekami un nedomājot par darbu tikai ražīguma un tehnoloģisko inovāciju kategorijās. To, ka tas ir iespējams, parāda A. Cimdiņas un I. Raubiško novērotais Latvijas laukos. Varbūt laiks tā rīkoties arī pilsētās.
* Sameklē īstu darbu! (angļu val.)
6