Ģeopolitikas apmātība: kas bija prātā Putinam, iebrūkot Ukrainā?

Pieņemu, ka kopš 2022. gada 24. februāra ne tikai mani piemeklējis likumsakarīgs, bet tomēr negaidīts kaimiņos notiekoša kara blakusefekts – ziņu plūsma ir tik mutuļojoša, blīva un traģiska, ka kļuvis grūti sakoncentrēties tam, lai domātu. Refleksija prasa intelektuālu distanci, un šāda distance droši vien REIZ būs iespējama – kaut kad tālā nākotnē, kad par Krievijas uzbrukumu tiks sarakstītas pilnas bibliotēkas –, bet šobrīd telpa ir tikai atsevišķiem novērojumiem un fragmentārām pārdomām.

Vēlējos padalīties ar dažām atziņām par intelektuālo pamatojumu Krievijas iebrukumam.

Par šo pamatojumu pasaule uzzināja nejauši – pateicoties 26. februārī precīzi 8:00 pēc Maskavas laika nopublicētajam rakstam "Наступление России и нового мира" [1], kas pēc īsa brīža tika izdzēsts no Krievijas valstij piederošās ziņu aģentūras "RIA Novosti" mājaslapas. Šobrīd tas ir pieejams interneta arhīvos.

Raksts tika dzēsts tādēļ, ka tas balstījās aplamā, 26. februārī jau smieklīgā pieņēmumā, ka Krievija divu dienu laikā būs pamatā karu uzvarējusi (citējot – "Ukraina ir atgriezusies Krievijā"), bet, kā šobrīd zinām, šim pieņēmumam pirms iebrukuma ticēja gan Vladimirs Putins, gan Krievijas armijas virspavēlnieki. Raksta saturs: ideoloģiskais skaidrojums gan Krievijas iedzīvotājiem, gan visai pasaulei (pamatā eiropiešiem) par to, kādēļ Krievija tā rīkojusies un kā par Ukrainas iekarošanu domāt. Teksta tēzes sabalsojas ar Putina un citu Krievijas augstāko amatpersonu izteikumiem gan pirms, gan pēc iebrukuma, tādēļ tas šobrīd uzskatāms par visplašāk izvērsto no pieejamajiem kara intelektuālajiem skaidrojumiem.

Lūk, būs raksta galveno tēžu kopsavilkums:

1. Krievija vāc kopā vēsturiskās krievu zemes, apvienojot "lielkrievus" (krievus), baltkrievus un "mazkrievus" (ukraiņus). Nevajag par to justies izbrīnītam, jo viss ir likumsakarīgi: Krievija atgriežas vēsturiskajās robežās. Tas bija jādara tagad, tādēļ ka vēlāk jau būtu par vēlu – ukraiņi pakāpeniski būtu pārvērtušies par anti-Krieviju, proti, savu identitāti izveidojuši, pamatojoties uz vērtībām, kas nav savienojamas ar krieviskumu.
2. Rietumi šobrīd ārdās, bet tas nebūs ilgi. Rietumi dalās eiropiešos un "anglosakšos" [2]. "Anglosakši" eiropiešus līdz šim ir vadājuši savā pavadā, kūdījuši pret Krieviju un Ķīnu, bet Francija un Vācija jau ir sapratušas, ka vajag atbrīvoties no "anglosakšu" ietekmes, un pieņems arī to, ka Krievija atgriežas savās vēsturiskajās robežās.
3. Ar šo vēsturisko soli ir pilnībā nostiprinājusies daudzpolārā pasaule, rietumu dominancei pienācis gals, pasaule (ārpus Rietumiem) būs Krievijas pusē. Iestājusies jauna pasaules kārtība.

Ja šāds ideju kopums izklausās dīvaini, pat murgaini, tas nenozīmē, ka iebrukumu ir motivējis neprāts. Šī nav psihoze, bet gan ideoloģija – uzskatu sistēma, kurai ir sava iekšējā loģika, kas izskaidro pasauli, un vīzija par pasaules pārveidi. Pasaules lielākās traģēdijas ir notikušas līdzīgu ideoloģiju ietekmē – Otrais pasaules karš un Taipinga revolūcija kā divi asiņainākie piemēri.

Ideoloģijas pašas par sevi ir neizbēgamas sarežģītu sabiedrību blakusparādības. Lai kaut kā orientētos no cilvēka ikdienas attālās norisēs, mums katram ir vajadzīgas uztveres un domāšanas shēmas, kas fokusē uzmanību uz svarīgāko, neļaujot nogrimt neskaitāmajās detaļās. Problēma rodas tad, kad ideoloģiskās shēmas pārāk tālu atraujas no komplicētās, haotiskās, neestētiskās realitātes.

Politisko līderu amata pienākums ir nemitīgi meklēt pareizu līdzsvaru starp pragmatismu un vizionārismu: ja ieiesi pārāk dziļi detaļās ikdienā, tad pazaudēsi vīziju un orientāciju uz nākotni, nespēsi aizraut cilvēkus vai darīt lielus darbus; ja pārāk noticēsi ideoloģizētām shēmām, tad riskē attapties džihādā tādu mērķu vārdā, kam nav saiknes ar realitāti.

Demokrātijas miera laikos savus vadītājus dabiski ievirza vairāk pragmatismā: motivē pievērsties detaļām, politiskajiem līderiem nemitīgi saņemot signālus par neskaitāmām un ļoti konkrētām risināmām problēmām. Tikmēr autoritārās iekārtās vadoņiem ir daudz vairāk laika filozofēt par "Lielajiem Jautājumiem" – Krievijas gadījumā par ģeopolitiskām teorijām, etnoģenēzēm, vēstures gaitu un savu misiju pasaules vēsturē. Totālie pasaules skatījumi ir ievelkoši un lipīgi, vienalga, vai mēs runājam par politiku vai reliģiju, valsti vai sektu – sniedzot visaptverošas skaidrojošas kategorijas sarežģītajai realitātei; tie ir idejiski necaursitami, vismaz līdz brīdim, kad par sevi atgādinās realitātes komplicētība, haoss un neestētiskums.

Realitāte Putinam un viņa ideologiem četrās kara nedēļās ir uzsitusi pamatīgus punus.

Atklājās, ka Ukrainas sabiedrība nav gatava sevi uzskatīt par daļu no krievu tautas. Tieši otrādi – iebrukums ir nevis iznīcinājis, bet izveidojis un nostiprinājis Ukrainu kā anti-Krieviju, kas bija scenārijs, ar kuru biedēja Putina līdzgaitnieki. Etniskie apzīmējumi ("krievi", "ukraiņi", "lielkrievi", "mazkrievi", "baltkrievi") neapraksta kādas ārpus konkrētās realitātes esošas esences, tie ir vēsturiski nosacīti un dinamiski laikā. Dziļi nepazīstot konkrēto sabiedrību, nav iespējams pateikt, ar kādiem etniskajiem apzīmējumiem attiecīgā sabiedrība, tās grupas, konkrēti cilvēki identificēsies un cik spēcīgi un kā šo identificēšanos mainīs dramatiski notikumi, karš. Putina ideologi nerēķinājās ar to, ka etniskajiem apzīmējumiem ir situatīvs raksturs, tādēļ kā pārsteigums nāca interneta video, kur cilvēki, kuru dzimtas saknes ir Krievijā, tīrā, sulīgā krievu valodā sūta Krievijas karaspēku prom no Ukrainas un identificējas ar ukraiņiem.

Realitātes pārbaudi nav izturējis arī pieņēmums, ka ģeopolitiskajā cīņā starp lielvarām mazākām valstīm un viņu līderiem nav nekādas nozīmes, proti, tie ir tikai upurējami, mazvērtīgi bandinieki. Volodimirs Zelenskis kā valsts vadītājs pat nebija uz Putina "radara" – aizraujoties ar lielajām teorijām par vēstures gaitu, iestājas aklums pret visu, kas atbilstoši šo teoriju iekšējai loģikai nav uzmanības vērts. Rezultāts: Krievijas iebrukums ir radījis Ukrainai un visai demokrātiskajai pasaulei spožu varoni. Ukrainas sabiedrība ir spējusi Krievijas karaspēkam dot tādu pretsitienu, ar kādu tas nebija rēķinājies. Ukrainas prezidents ir panācis, ka pret Krieviju ieviestās sankcijas ir daudz sāpīgākas, nekā tās būtu bijušas, ja personības lomai izšķirīgos vēstures brīžos būtu tik maza nozīme, kā ģeopolitikas stratēģiem ir raksturīgi pieņemt.

Realitāte par sevi sāpīgi ir atgādinājusi arī caur starptautisko reakciju. Eiropa un "anglosakši" nav izrādījušies tik samiernieciski un sašķelti, kā teorijas rādīja, tieši otrādi – Krievijas iebrukums tos ir saliedējis un nostiprinājis Rietumu alianses. Arī citi pasaules reģioni izrādījušies ne tuvu ne tik Krievijai draudzīgi, kā bija gaidīts – daži pat diezgan atklāti dur nažus mugurā, pieminot pagātnes pazemojumus. Citi savukārt rēķina savus pragmatiskos plusus un mīnusus, kas maz saistīti ar lielajām vēstures teorijām. Gaidītās pateicības par daudzpolārās pasaules nostiprināšanu tā arī nav līdz Kremlim nonākušas.

Ja katrs no šiem realitātes belzieniem atsevišķi būtu nepatīkams, tad kā kopums tie rada kritisko masu, lai Putinu un viņa ideologus izsistu no pašradītā, Krievijai glaimojošā pasaules skaidrojuma un liktu pārvērtēt savus pieņēmumus.

Viņu pārvērtējuma iznākums tad arī sniegs gala atbildi uz vēl joprojām neatbildēto pagājušā gadsimta jautājumu, ar kuru sākās Vladimira Putina prezidentūra: "Who is Mr.Putin?" Pēdējās trijās nedēļās īpaši bieži skan šādas versijas: 1) mentāli slima persona psihozes stāvoklī, par kuru liecina pašiznīcinošais kurss un nerēķināšanās ar cilvēku dzīvībām; 2) pragmatisks korumpants, kam kaut kā jānotur sava vara un miljardiem vērtie īpašumi apstākļos, kad Krievijas ekonomiku un sabiedrību nākotnē nekas labs negaida; 3) idejas vadīts fanātiķis (no Putina oponentu skatpunkta) vai romantiķis (no Putina piekritēju skatpunkta).

Pirmā versija man nešķiet analīzes vērta, jo neredzu tam pierādījumus – diemžēl pasaules vēsture ir pilna ar sociopātiskiem valstu vadītājiem, kas gatavi iet pāri līķiem kādu sev svarīgu mērķu labad, bet tas pats par sevi nenozīmē psihozi, "nepieskaitāmību". Otrā un trešā versija nav savstarpēji izslēdzošas. Korumpēta pragmatika un apsēstība ar kādu ideju viena otru neizslēdz, tieši otrādi – tās lieliski sadzīvo. Kad lielākā iespējamā pils jau uzcelta un dārgākā jahta jau nopirkta, dabiska ir vēlme palikt vēsturē nevis kā korumpantam, bet ar kaut ko diženu, piemēram, Krievijas atgriešanu tās vēsturiskajās robežās. Vienkāršotas ideoloģijas parāda ceļu. Ja skatās nevis uz reālajām norisēm, bet dzīvo ideju pasaulē, tad šis ceļš šķiet atvērts, vilinošs – tas vilina līdz brīdim, kad savu vārdu saka realitāte.

Šobrīd droši vien gan Putinu, gan viņa līdzgaitniekus moka doma, ka nebija vērts aizrauties ar romantiku, tā vietā vajadzēja vienkārši turpināt zagt.

[1] Raksta nosaukumu var pārtulkot divējādi: var kā "Krievijas un jaunās pasaules iestāšanās", bet var arī kā "Krievijas un jaunās pasaules uzbrukums".

[2] Krievijas informatīvajai telpai neraksturīgs jēdziens, droši vien, ka domāti briti un amerikāņi, bet iespējams, ka arī kanādieši, austrālieši un jaunzēlandieši.