Pēdējās desmitgades laikā ekonomikas riski pārsvarā bijuši saistīti ar centrālo banku darbību. Tagad daudzi – arī finanšu tirgus dalībnieki – aizrautīgi pauž, ka tirgus indikatorus visupirms apdraud ģeopolitika un populisms. Taču cik daudz šeit ir patiesības?
Risku katalogs ir zināms
Vispirms par globālajiem riskiem – tos eksperti, kuri gatavi no savas kompetences pagalma izdzīt jebkuru melno gulbi, klasificē un uzskaita ļoti rūpīgi: masu iznīcināšanas ieroči, kibertelpa, plaša mēroga piespiedu migrācija, valsts sabrukums vai krīze, bezdarbs vai nenodarbinātība, klimata pārmaiņas, ūdens krīze, bruņoti starpvalstu konflikti, tirgus burbuļi, valsts pārvaldes funkcionēšanas apstāšanās, ekstremālas laikapstākļu izpausmes, dziļa sociālā nestabilitāte utt., u.t.jpr.
Līdztekus mainās pašu faktoru saturs. Piemēram, starpvalstu konfliktiem piemīt tendence ieilgt: 3 gadu laikā no 40 konfliktiem pasaulē izdodas atrisināt tikai vienu, bet vairāk nekā 80% no tiem turpinās vairāk nekā 10 gadu.
Par nozīmīgu risku kļūst vārīgās valstis ("fragil states" – pēc analoģijas ar "failed states": neizdevušās valstis), kuras nespēj tikt galā ar labi organizētiem, bruņotiem nevalstiskiem spēlētājiem, kas sevī iemieso asimetrisku draudu, izmantojot plaši tīklotu – tostarp informācijas – infrastruktūru. Šībrīža pasaules kārtību šādu spēlētāju eksistence apdraud ne mazāk kā tradicionālās bruņotās sadursmes suverēnu valstu starpā.
Teroristiskā organizācija "Islāma valsts" ir zināmākais piemērs valdību nespējai atbildēt uz izaicinājumiem drošības jomā. Par spīti tam, ka grupējums kontrolē tikai daļu Sīrijas un Irākas teritorijas, tā emisāriem – pateicoties mārketingam sociālajos tīklos – izdevies rekrutēt brīvprātīgos no vairāk nekā 100 valstīm.
Ļoti daudzi globāli riski ir apzināti, un blakus tiem un ar tiem dzīvojam – līdz ar to par zināmajiem nezināmajiem uzskatāma risku pārklāšanās. Piemēram, klimata pārmaiņu starpvalstu ekspertu grupa paredz, ka nepietiekama cīņa pret siltumnīcas efektu nākotnē var izraisīt krīzi ūdens un pārtikas pieejamības jomā, kas provocēs daudzmiljonu migrāciju no sausuma un neražas skartajiem reģioniem. Kā zināms, pasaulē 70% ūdens tiek patērēts lauksaimniecības vajadzībām, savukārt attīstības valstīs šis līmenis sasniedz 90% – šī ir saikne starp ūdens un pārtikas deficītu, kas rosina piespiedu migrāciju ar sekojošu domino efektu.
Ļoti daudzi globāli riski ir apzināti, tādējādi tos varam saukt par nezināmajiem zināmajiem; toties par zināmajiem nezināmajiem uzskatāmas risku pārklāšanās.
Ģeopolitika un tirgus
Ekonomikai ne tik tuvie termini "ģeopolitika" un "autoritārie režīmi" pēdējo pāris gadu laikā tiek locīti kā gandrīz vai svarīgākais investīcijas un aktīvu vērtību ietekmējošais faktors. Tomēr vislielākā problēma ir apstāklī, ka "atspēlēt" ģeopolitiku izrādās tik vienkārši.
Piemēram, amerikāņu akciju kursi pazeminājās pēc tam, kad ASV Afganistānā nometa pasaulē visspēcīgāko neatombumbu. Āzijas tirgus un Dienvidkorejas vona kritās, pieaugot spriedzei ap Ziemeļkoreju. Tuvojoties Francijas prezidenta vēlēšanām, palielinājās starpība starp Francijas un Vācijas desmitgadīgajām obligācijām, februārī sasniedzot 84 bāzes punktus. Tiklīdz Emanuels Makrons TV debatēs guva virsroku pār Marinu Lepenu, ienesīgumu starpība noslīdēja līdz 45 bāzes punktiem.
Emocionāla reakcija uz politiskajiem satricinājumiem un riskiem – tipiska investoru uzvedība. Mēs redzam, ka ģeopolitiski satricinājumi tirgotājiem un investoriem liek nervozēt, kas reizumis izraisa nestabilitāti finanšu tirgū. Tomēr, kā vēsture pierāda vēlreiz un atkal, šie notikumi neatstāj paliekošas pēdas tirgū, kas apbrīnojamā kārtā pēdējos gados demonstrē stabili augošu tendenci.
Pēc definīcijas ģeopolitiskā nestabilitāte biznesam liek atcelt projektus, atsaukt licences, pārtraukt ražot produkciju, tā noposta aktīvus un ierobežo kapitāla plūsmas pāri robežām.
Tomēr, analizējot datus par galvenajiem ģeopolitiskajiem notikumiem gadsimta retrospektīvā, bijušais "Credit Swiss" ģenerāldirektora vietnieks IT jomā Džailss Kītings secināja acīmredzamo – vērtspapīru kursi pēc šādiem satricinājumiem arvien atgriežas iepriekšējās pozīcijās.
Absolūti lielākā daļa lielo ģeopolitisko notikumu – sākot ar erchercoga Ferdinanda slepkavību pirms teju gadsimta līdz 2001. gada 11. septembra teroraktiem un nesenajiem notikumiem Irākā un Ukrainā – fondu tirgū radījuši svārstības aptuveni 10% diapazonā un mazākos apmēros, turklāt efekts ildzis ne vairāk kā mēnesi. Faktiski no tā izriet, ka šajos brīžos visveselīgākā stratēģija tirgotājiem un investoriem ir pretēja pieeja šādu incidentu radītajiem kritumiem.
Piemēram, līdzekļu pieplūde no Brazīlijas kompānijās investējošiem fondiem no 19. līdz 25. maijam bija 760 miljoni dolāru, kas ir maksimums pēdējo 5 gadu laikā. Iemesls – Brazīlijas prezidenta Mišela Temera impīčmenta iespējamība, kā rezultātā reāls kritās uzreiz par 9,4%; Sanpaulu biržas "Bovespa" indekss, kas atspoguļo lielāko nacionālo kompāniju vērtību un kas iepriekšējos mēnešos bija audzis, kritās par apmēram 10%. Par to, kādu vektoru izvēlējās investori, liecina fakts, ka šīs nedēļas laikā "Bovespa" rādītājs paspēja atspēlēt 5,6%.
Jāatzīmē, ka pacelties pāri biržas haosam prot tādi pieredzējuši investori kā Vorens Bafets, kurš 2008. gada oktobrī – globālās finanšu krīzes kulminācijas punktā – avīzē "New York Times" rakstīja: "Ilgstošā perspektīvā fondu tirgus ziņas būs labas. 20. gs. Savienotās Valstis pārdzīvoja divus pasaules karus un citus nopietnus un dārgus militārus konfliktus, Lielo depresiju, duci lejupslīžu un finanšu paniku, naftas šokus, gripas epidēmiju un nežēlastībā krituša prezidenta atstādināšanu. Tomēr "Dow Jones" izauga no 66 līdz 11 497."
Tirgus ieradis gandrīz vienmēr pārmērīgi reaģēt uz satricinājumiem. Viens no piemēriem ir "Hang Seng" indeksa svārstības pēc protestiem Tjaņaņmeņas laukumā. Pirmajā dienā indekss noslīdēja par 22%, visa protesta laikā tas zaudēja 37% no kulminācijas punkta. Tomēr gada laikā "Hang Seng" indikatori ne vien atgriezās pie iepriekšējiem maksimumiem, bet arī tos krietni pārspēja.
Pēc Kubas raķešu krīzes un ASV 2003. gada ofensīvas Irākā akcijas uzvedās praktiski tāpat. Ģeopolitiskie notikumi bieži nav paredzami, tajos iesaistītās valstis atšķiras, tomēr tirgus reakciju iespējams paredzēt gandrīz vienmēr.
Kītinga veiktā 37 pēkšņu ģeopolitisku pārmaiņu (kas notikušas kopš 1980. gada) analīze apliecina: akcijas, reaģējot uz notikumiem, kas rada un pastiprina ģeopolitisko spriedzi, ne vienmēr slīdējušas lejup. Taču, ja arī reakcija fiksēta, globālais fondu tirgus caurmērā krities par 3%; vidējais lejupslīdes ilgums – 7 dienas.
Pēc "Breksita" referenduma tirgus nonāca nopietna šoka stāvoklī, tomēr akciju kursi ne tikai ļoti ātri atgriezās pie iepriekšējā līmeņa, bet drīz pat ievērojami pieauga. Taisnības labad jāpiebilst, ka dažreiz tirgus neatjaunojas ātri pēc tādiem ģeopolitiskajiem satricinājumiem kā Vācijas iebrukums Francijā 1940. gadā vai Pastarās dienas karš 1973. gadā, kas noveda pie pilnīgas globālā naftas tirgus pārdales.
Kāpēc globāli satricinājumi vairs nešokē investorus
Pastāv virkne skaidrojumu, kāpēc tirgotāji un investori tagad tik viennozīmīgi ignorē ģeopolitiskos notikumus. Pirmkārt, uzliesmojot konfliktiem Tuvajos Austrumos, nav bijis ar naftas piegādēm saistītu šoku un embargo; ASV melnā zelta revolūcija ļāvusi palielināt relatīvi lētu enerģijas nesēju piegādi.
Iepriekšējo Tuvo Austrumu konfliktu laikā – tādu kā Pastarās dienas karš, 1979. gada Islāma revolūcija Irānā vai Irākas iebrukums Kuveitā 1990. gadā – naftas piegādes pārtraukumi raisīja globālo stagflāciju un krasas svārstības fondu tirgū.
Otrais skaidrojums: investori ekstrapolē iepriekšējos satricinājumus – piemēram, 2001. gada 11. septembra terorakti, kad politiķi glāba situāciju, sniedzot atbalstu ekonomikai un finanšu tirgum ar iedarbīgu monetārās un fiskālās politikas instrumentu palīdzību.
Treškārt, konflikti lielākajā daļā valstu ārkārtīgi vāji ietekmē ASV un globālo finanšu tirgu vai arī neietekmē vispār. Sankcijas pret Krieviju, karadarbība Sīrijā, Irākā vai Ukrainā neatspoguļojas globālajā tirgū, jo gandrīz neskar lielāko ekonomiku intereses. Pat Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības pēc visstingrākā scenārija ir risks, kas attiecas uz 2% no globālā IKP.
Ceturtais skaidrojums saistāms ar to, ka pasaule līdz šim spējusi izvairīties no sekām, ko rada spēcīgu ģeopolitisku ugunsgrēku uzliesmošana. Tieši militāri konflikti jebkuru lielo valstu starpā nav bijuši ilgstoši.
Šeit vietā atcerēties, ka Napoleons par "kara ģēnijiem" devēja cilvēkus, kuri "dara visu kā parasti, kamēr apkārt visi pārējie jūk prātā". Tas pats sakāms par investīcijām – ja mēs runājam par reakciju uz ģeopolitiku.
Autoritāro līderu faktors
Turcijas prezidenta Redžepa Erdogana uzvaru nesenajā referendumā, kā rezultātā viņa rokās nonākusi praktiski neierobežota vara, daudzi dēvē par vēl vienu satraukumu raisošu soli autokrātijas virzienā. Tomēr fondu tirgus, obligācijas un Turcijas lira uz referendumu reaģēja pozitīvi, kas ir kārtējais dīvainais apliecinājums tam, ka saikne starp tirgu un demokrātiju ne vienmēr ir viennozīmīga. Gluži kā neuzticīgi vīri, tirgotāji un investori var zvērēt uzticību demokrātijai, tomēr vienlaikus spert sānsoļus.
Iespējams, Turcijā investori, kuriem ļoti nepatīk nenoteiktība, baidījās no stabilitātes zuduma, ja Erdogans plebiscītā negūtu atbalstu. Pirmajos Erdogana valdīšanas gados, kad viņš tika uzskatīts par liberālu demokrātu, valsts uzrādīja stabilu ekonomikas izaugsmi; līdera lēnā transformēšanās par autokrātu neatbaidīja investorus. Kopš brīža, kad Erdogans kļuva par premjeru, Stambulas fondu tirgus izaudzis par 760%.
Iespaidīgs vērtspapīru kursu pieaugums pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās – lai arī iepriekš plašsaziņas līdzekļi cēla skaļu trauksmi par pretējo – nebūt nešķiet anomālija, tiklīdz aplūkojam tirgus līknes arī citos gadījumos, kad varu iekaroja populistiski līderi.
Bonnas Universitātes ekonomikas profesors Morics Šulariks, izpētot 27 līdzīgas epizodes pēdējo 100 gadu laikā, apgalvo, ka akciju un – mazākā mērā – obligāciju cenām šādos brīžos raksturīga tendence augt; tāpat paaugstinās valstu reitingi un valūtas kļūst stiprākas. Profesora pētījumi aptver dažādus laikposmus, ieskaitot Huana Perona nonākšanu Argentīnas politiskajā Olimpā 40. gados, trīs Silvio Berluskoni uzvaras Itālijā un Musolīni nākšanu pie varas šajā pašā zemē 1922. gadā, kad akciju tirgus peļņa pieauga par 29%, bet obligāciju – par 18%.
Rezumējot: pastāv pārsteidzoši maz liecību tam, ka populisti un autoritāri līderi atstātu negatīvu iespaidu uz tirgu; biežāk notiek pilnīgi otrādi. Šularika pētījumā populisti tika definēti kā harismātiski, konfrontācijai priekšroku dodoši politiķi, kuri apgalvo, ka iestājas "par tautu un pret elitēm", bieži vien īstenojot protekcionisku un nacionālistisku politiku.
Savdabīgi, ka šajos gadījumos rezultāti nav īpaši atkarīgi no tā, vai populistiskais līderis pārstāv labējus vai kreisus uzskatus. Fondu tirgum, šķiet, nedaudz vairāk tīk labējie populisti, tomēr arī kreisie spēki tam nenozīmē sarkano karodziņu.
Šularika pētījums arī parāda, ka pēc populistisku līderu pieciem darbības gadiem IKP pieaug caurmērā par 1,8%; līdztekus aug valsts izdevumi un palielinās investīciju īpatsvars pret IKP.
Kādi iemesli pamatā tik labvēlīgai populistu ietekmei uz tirgu? Isteblišmenta pretinieki bieži pie varas nāk pēc krīzes, tādā veidā plūcot dabiska ekonomiskā cikla stadijas augļus. Protekcionisms, devalvācija un valsts izdevumi bieži nes labumu nacionālajām kompānijām, stiprinot vietējo fondu tirgu. Dažas no tādām politikām kā valsts investēšana ekonomikas lejupslīdes laikā parasti garantējušas panākumus.
Protams, populistu rīcībā nav brīnumainu medikamentu tautsaimniecībai. Kaut vai runājot par protekcionismu: gandrīz ikviens piekritīs faktam, ka globālā tirdzniecība stimulē izaugsmi ilgtermiņā – atliek salīdzināt Dienvidkoreju ar Ziemeļkoreju vai arī Ķīnu pēc un pirms 1979. gada.
0