Par norvēģu rakstnieces Hannes Eštavīkas romānu "Bordo klajie lauki" (no norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa, izdevniecība "Valodu māja", 2021).
Es Instagramā jau ilgu laiku sekoju franču modes influencerei Kamillai, kuras mode mani sevišķi neinteresē, toties viņas atklātība mani fascinē un mazliet māņticīgi biedē. Daudzu tūkstošu acu priekšā viņa stāsta par to, ka ir nelaimīgi iemīlējusies, ka viņai nav seksa, bet jūtu objekts V. ballītē atkal skūpstījis citu. Sociālajā tīklā, kurā parasti visi triumfē ar savām laimīgajām uzvarām, Kamilla regulāri atsedz ne tikai ķermeni, bet arī savu vājumu, kaunu un neizdošanās pusi. Līdzīgā veidā, tikai vēl atklātāk un sāpīgāk, mīlestību un intimitāti jau kopš septiņdesmitajiem gadiem preparē franču māksliniece Sofī Kalla, kura mākslas darbos parasti izmanto savu personīgo dzīvi – reālo iemīlēšanos, atraidījumus, tuvu cilvēku nāvi, neglītus šķiršanās procesus – un kuru "The Guardian" reiz nodēvēja par "emocionālas netīrās veļas mazgāšanas Marselu Dišānu".
Norvēģu rakstniece Hanne Eštavīka man savā ziņā liekas tuva abām minētajām francūzietēm, bet tādu iespaidu veido tikai šis romāns, kura darbība aizplūst uz Bordo pilsētu un tādējādi koncentrē franču garu. Tiesa – cik zinu, arī citi viņas romāni piedāvā introspektīvu skatījumu dažādu sieviešu psiholoģijā, erotiskajās fantāzijās un vēlmēs ar uzsvaru uz "dziļu", "sievietes" un "atklāti", kas šo literatūru atšķir no "Greja piecdesmit nokrāsām". Tajā nav dāmu romāniem raksturīgās pašapziņas celšanas misijas, neatvairāmas skaistules pozas nostiprināšanas, tas nav piedzīvojumu romāns, kura mērķis ir otra cilvēka iekarošana.
Tā kā šo Eštavīkas romānu sāku lasīt bez priekšzināšanām par autori un žanru, es to diezgan ilgi nesaistīju ar erotiku, un joprojām tā man šķiet tikai ārēji piekarināta birka kam svarīgākam – tam, kā indivīda neatkarīgais "es" sadzīvo ar emocionālo atkarību no otra cilvēka, šajā gadījumā – kā abas realitātes savietojas vienā sievietē, vienā jūtīgā māksliniecē. Taču mani uzreiz pilnīgi pārņēma savā varā tieši teksta ticamība – domas gaitas, notikumu, iespaidu ritums un pārklāšanās. Liekas – tieši tā darbojas arī manas domas! Viņa precīzi, taču bez patosa apraksta man pazīstamo mūsdienu realitāti – kā iepazīšanās notiek ar interneta starpniecību, kādas šaubu un ilgu stadijas pieredzam, lūkojoties ekrānā. Kā iekšēji augošs sajūtu impulss pārvēršas svešam cilvēkam nosūtītā īsziņā, kā, ceļojot uz pirmo satikšanos, prātā vienlaikus risinās iekšējais stāsts – pašanalīze, vīzijas, ļaušanās tām, ar kādiem elementiem šajā stāstā ienāk apkārtējā vide un otrs cilvēks.
Es pat negribu, lai viņa izstāsta kādu sižetu ar atrisinājumu, ir vienkārši patīkami sekot autorei, kavēties viņas domu un sajūtu ritumā. Man patīk, kā līdzās eksistenciālām pārdomām tiek aprakstīts ceļa somas rokturis, slapjā grants zem kājām, uzplaiksnī atmiņa par kliņģera gabaliņiem, kas salikti uz balta šķīvja, vai pagātnes atmiņas, kas uz laiku apkārt esošo vidi izslēdz no redzesloka, bet te pēkšņi atkal atgriežas pie kāda pamanīta puķupoda vai frāzes. Liekas, tā arī es pieredzu pasauli – ar daudzām iedarbinātām maņām un domām, kas visas kopā kaut kur veļas: "Kauns man ienāk prātā, un es to pierakstu. [..] Kas par lietu? Nav tādas vienas atsevišķas lietas. Nekas, ko es esmu darījusi vai teikusi, nekas, ko es būtu varējusi paveikt citādi, izdzēst vai aizmirst. Izdarīt labāk. Nē, tā esmu es visa. Tāda, kāda es esmu, viss, ko es iemiesoju. Man ir kauns."
"Es jūku laukā, es esmu daudzi reizē, es mainos un mainos – kā lietus uz mašīnas loga rūts, ko aizslauka, tomēr tas gāžas vēl." Plūstamība un ūdens straumes asociācijas ir šī stāsta galvenais saistelements, bet tas nebūt nesastāv tikai no aprakstiem. Varbūt šāds vērojums ir saistīts ar vizuālās kultūras klātbūtni ikdienā, to pašu instagramēšanu – ikdienas impresiju tveršanu atvērtā sajūtu dienasgrāmatā – vai ar to, ka Eštavīkas romāna galvenā varone Ruta nodarbojas ar tēlotāju mākslu un pastāvīgi ir atvērta apkārtnes tvērumam. Bet tieši šāda uztvere man ir ļoti pazīstama, tāpēc intuitīvi rodas vēlme sagaidīt arī pazīstamu stāstu, līdzīgus uzskatus vai izvēles.
Man liekas ļoti pazīstama tieši šī montāža – kā ar realitātes ainām savienojas iztēle, pastāvīgi klātesošā apziņa par savu ķermeni un dažādu iztēlotu stāvokļu piemērošana sev. Personalizēts skatpunkts – apziņa par savu "es", kas bieži vien neietver dzimumu: "Vīzijā es kāpju laukā no karietes, noliecos un kāpju divus pakāpienus. Es nezinu, vai esmu vīrietis vai sieviete. Man ir melnas drēbes, melnas bikses, kā izskatās, – tas ir viss, ko redzu, skatoties lejup uz kājām." Svešās pilsētas aura un priekšstati par tās vēsturi ienāk Rutā kā pa atvērtām porām – ienāk giljotīnas motīvs, tas, kā nocirsta galva – no ķermeņa brutāli atdalīts prāts – ieripo cinka mucā, kas, liekas, simboliski kontrastē ar viņas ķermeņa-prāta "cauraudzīti" – sevis kā kopuma apzināšanos.
Māksliniece ir radošo meklējumu procesā, kuru raksturo sakāpināta, neatslābstoša interese par pētāmo objektu – sava ķermeņa un citu ķermeņu sastapšanos – un mākslas procesa analīze: "Mīlestība nenotiek mākslas darbā. Mīlestība notiek ķermenī. Es esmu mīlestība, es tā domāju, jūtu. Naktī, kad ilgas pēc Juhannesa spiež krūškurvi un dauzās vēdera lejasdaļā, gurnos, starpenē." Taču šo ilgu objekts ir arī galvenais šķērslis, viņam ir liela vara pār Rutas ķermeni, jūtām un radošo procesu. "Pirms iepazinos ar Juhannesu, es jutos ļoti laimīga. Ļoti gaiša un viegla. Un maiga – es varēju sajust maigumu sev priekšpusē pa visu krūškurvi, jutu sirdi pukstam tur iekšā un vēderu, starpeni lejāk, jutu, ka tā dzīvo kā maza sulojoša būtne." Taču līdz ar iemīlēšanos un ilgām Ruta pazaudē šo brīvības vieglumu.
Autore niansēti apraksta, kā vienā cilvēkā ienāk otra cilvēka vārdi un to netīši radīto efektu. To, kā reakcijas nenotiek pirmajā sarunas līmenī, bet tajā fāzē, kur šie vārdi tiek apstrādāti. "Šajā pavasarī Juhanness vairākas reizes ir runājis par to, ka mēs kādreiz varētu doties ceļojumā. [..] par šaurajiem ceļiem, lauku ciemiem, garšīgo ēdienu, lētajām viesu mājām, kur pārnakšņot. Visu ceļu līdz pat Bordo. Bet ainas, ko viņš tādējādi uzbūra, mani apbēdināja. Bēdas tecēja kā skābe lejup pa rokām."
Šīs bēdas nāk no atraidījuma – Rutas mīļotais Juhanness neizrāda par viņu seksuālu interesi, viņš viņu pat neapskauj satiekot. Šis atraidījums liekas tik pretdabisks un necilvēcīgs, ka frustrē un atgrūž arī lasītāju. Es nespēju to izskaidrot, es nespēju noticēt tam, ka viņa tās sauc par attiecībām un mīlestību – ka šie cilvēki skaitās "kopā", lai arī seksu katrs saņem pie kāda cita, un no tā galvenā varone tik ļoti cieš. Es nejūtu nekādu atsaucību no šī Juhannesa, man liekas, ka viņam ir problēmas ar alkoholismu, atkarībām un godīgumu pašam pret sevi. Es neredzu notiekošajā "attiecības", un, ja Ruta būtu mana draudzene, es viņai ieteiktu tikt vaļā no šī toksiskā cilvēka uz ātrāko. Bet romānā tā nenotiek, viņa cieš, lai arī negrib ciest – tas nav viņas aicinājums, un man vienkārši nākas pieņemt, ka tā ir, ka tā cilvēki dzīvo. Bet manī kā lasītājā veidojas pamatīgs konflikts starp to, cik ļoti uzticos autores aprakstiem, un to, cik ļoti neticu notiekošajam.
Es gribu protestēt pret situāciju, kad sieviete ļauj sevi šādi emocionāli terorizēt. Mani kaitina šis Juhanness, kuram tik ļoti vajag katru vakaru kaut kur doties izklaidēs, medīt jaunus skuķus un kurš uz seksu spējīgs tikai ar divām taizemietēm vienlaikus. Bet, iespējams, tieši tāpēc, ka zinu tādus gadījumus. Tomēr es negribu ticēt tam, ka pasaulē ir tāds seksa pārsātinājums, ka vairs nav iespējama vienkārša iemīlēšanās vilkme. Man šķiet, ka atbilde ir vienkāršāka – viņš Rutu nemīl, tās nav abpusējas attiecības. Taču pamazām sāku saprast, ka stāsts jau nav par to.
Līdzīgi kā Ruta savu mākslu, autore šo stāstu atstāj mūsu interpretācijai, un tas izreaģē katrā pašā. Es, piemēram, nevaru droši pateikt, ka Rutas un galerijas direktores Ābelas saruna, kas notiek modernajā terasē, kurā vienlaikus redzams āra zaļums un galerijas telpas – "te nu mēs sēžam, visas tās bildes ar peņiem uz sienas mums aiz muguras, pinkainie tēli galerijas zālē, visās malās vīd atveres, dzimumlocekļi, alkas. Pēc kā?" – es neesmu pārliecināta, ka šai telpai ir simboliska nozīme un tā ilustrē seksa pārspīlēto lomu mūsdienu dzīves telpā iepretim tīrajam, zaļajam plašumam. Pirmkārt, viņa šīs lietas apraksta blakus, nevis pretstata, otrkārt, skatījums uz šīm attiecībām mainās no tā, kā telpā iespīd gaisma – tas var būt gan rotaļīgi priecīgs, gan nomācoši drūms. Secinājums un efekts veidosies manī – tas notiks apmeklētājā.
Pamazām romāna gaitā man nākas atmest konvencionālos nozīmes pārnesumus, apjēgt, ka dzimumorgāniem rotātā terase nevis simboliski ilustrē šīs pasaules būtību, bet vienkārši ir daļa no šīs pasaules. Reālā un garīgā telpa nevis atspoguļo, bet papildina, modelē viena otru.
Vietai, telpai, videi šajā romānā ir darītāja loma, tai ir aktīva ietekme – līdzīgi posthumānisma teorijās sastopamajam aģentam (agency). Tekstā šis princips visizteiktāk parādās tieši saistībā ar Amerikas pirmiedzīvotāju rezervātā dzimušo Ābelu. Šāds aģents ir pati Bordo pilsēta, kurā satek daudzas straumes, šāds aģents ir kāds tukšs laukums, nobērts ar vieglu granti un apstādīts ar kokiem, – bijusī giljotīnas vieta, kuras klātbūtne izsauc vīziju zibšņus. Latviski grāmatas nosaukums ir daudzskaitlī, kas drīzāk rada asociāciju ar pilsētas perifērijas plašumiem, nevis en stor åpen plass –"kāds plašs atvērts laukums", par kuru Bordo visi zina, ka tur revolūcijas laikā izpildīti nāvessodi.
Par vietas ietekmi reflektē arī Ralfa māte, kas dzīvo daudzstāvu mājā, vietā, kur Višī režīma laikā savāca ebrejus pirms nosūtīšanas uz Vāciju: "ici, šeit, – kāds par to stāstīja – par ebrejiem un karu. Viņa nesaprot, kāpēc par to tagad domā. Bet tas rada sajūtu, ka viņa ir piederīga." Kādā citā nodaļā aprakstīts klubs, kur visi ir labi ģērbti atturīgā apģērbā ar skaidrām līnijām, dēvētā par arhitektu stilu – "Nekādu izvirtību. Pastāvīga kontrole." Autore to salīdzina ar laikmetīgo arhitektūru, kas pakļauta šīm pašām prasībām – skaidrība, vienkāršība, konkrētība, utilitārisms, kas, viņasprāt, saistāms ar vīrišķo redzējumu: "Celtņu uzdevums ir ielikt dzīvi rāmjos. Ielikt jūtas rāmjos. [..] Man ienāk prātā, ka daudzi slavenie arhitekti ir vīrieši, gandrīz visi."
Par vietu ir runa arī tad, kad Ruta saņem Juhannesa multiziņu, kas kļūst par zīmīgu pavērsiena punktu romānā. "Tik tālu es esmu ticis," – viņš atsūta Rutai telefonā fotogrāfiju, kurā uz galda starp glāzēm stāv noliekusies tvirta sieviete apakšveļā. "Her er jeg nå" – te nu es esmu. Oriģinālvalodā labāk pamanāms "te"/"šeit" – vieta pasaulē vai virtuālajā un atmiņu/attiecību vidē. Saņēmusi attēlu, Ruta vairs neatrodas Bordo, viņa vairs nav kafejnīcā kopā ar Ābelu, šī ziņa uzceļ sienu starp Rutu un apkārtējo realitāti, viņa neko vairs neredz un nejūt no notiekošā – viņas "šeit" ir Juhannesa atsūtītajā attēlā – "tikai viņš spēj mani šeit sasniegt".
Juhanness tur Rutu ilgu un gaidīšanas telpā. Šis attēls ir ievainojošs un noraidošs, tomēr autore liek saprast, ka kaut kādā ziņā arī vienojošs, jo viņš ar to dalās – viņš laiž Rutu tuvāk, vietā, kas parasti uz otru neattiektos, it kā dziļākā privātā slānī.
Man kā lasītājai ar to ir grūti. Varbūt kā māksliniecei Rutai, kura pēta šo ne/satikšanās tēmu savai izstādei, tas ir vajadzīgs, bet es turos pie nostājas, ka tās nav vienlīdzīgas attiecības – Juhannesa personība un rakstura psiholoģija man nav pietiekami pazīstama un es neredzu to kā apzinātu tuvināšanās soli. Es redzu viņu atvērtu visām citām baudām, stimuliem, naktsdzīvei, tikai ne mīlestībai un dienas dzīvei. Es redzu tikai to, kā viņš Rutu nepārtraukti pieviļ un sāpina, bet viņas interpretācija rod tam jēgu – viņa tik un tā to uztver par satikšanos.
Jā, es nezinu... Tikai tagad, kad rakstu recenziju un esmu jau otro reizi noskatījusies Sofī Kallas "No sex last night" (1996), sāku mazliet pierast pie situācijas, kurā neapstājas pie noraidījuma, bet turpina pētīt savas izjūtas. Varbūt mākslā un literatūrā šis samezglojums vai pārspīlējums ir nepieciešams, lai atklātu ko vairāk par sevi pašu? Māksla jau arī ir meklējums, nevis apstāšanās.
Man brīžiem ir grūti arī ar paralēlo stāstu par Liliju un Ralfu. Es nenoticu zēna portretam – konkrēti tai vietai, kur Lilija domā par krāsainiem papīra lukturīšiem, bet Ralfs domā par to, kāds viņai ir kaunuma apmatojums, un par savu peni. Es neticu šādai puišu un meiteņu atšķirībai. Tāpat es neticu, ka divi tikko iemīlējušies septiņpadsmitgadīgi jaunieši, kaili nonākuši istabā, nevis mīlējas, bet liek kārtis un skatās erotiskas fotogrāfijas. Bet varbūt autore nemaz nav domājusi veidot pretstatu pāri – par ko domā puisis, par ko – meitene, tās varbūt ir divas secīgas lietas, divas domas, kas plūst viena aiz otras. Un varbūt tās ir ierastās romānu struktūras, kas man liek skatīt dzimumaktu kā kulmināciju vai kā elipsi starp "pirms" un "pēc", it kā pa vidu viss būtu mainījies.
Varbūt, lai aprakstītu autores skatpunktu, lai aprakstītu jūtu telpu un raksturu, ir vajadzīgs tieši šāds Juhanness – inerts un noslēgts kā kapsula, kurš norauj stopkrānu, apstājas, nedod, neatbild, klusē, lai kļūtu acīmredzamas, attēlojamas tās akūtās jūtas, ko viņš tādējādi iedzen sprostā. "Viņš tur muti ciet, kad guļ. Nevienas spraugas, nekas nevar tikt ne iekšā, ne laukā." Viņš ir šķērslis, akmens, kas kavē straumi. Varbūt, lai izstāstītu par nesatikšanos, ir vajadzīgs tieši šāds Ralfs, kurš par visām varēm kavējas pie personiskajām drūmajām domām, lai neļautos mīlestībai un kaislībai un neizjuktu pa vīlēm tā, kā tam ļaujas romāna sievietes.
Es nezinu. Bet man patīk, kā tas tiek aprakstīts – kā veidojas fizikālās un emocionālās pasaules saķere. Kā viss, ko mēs redzam, ar ko saskaramies, visu laiku atstāj iespaidus – Ābelas meita Lilija iet pa ceļu, jūt bikses, kas mazliet par šauru, redz trīs tumšādainus vīriešu, kas spēlē frisbiju, pēc brīža viņa satiks Ralfu, kuram ir mīksta, plāna bārda, ko viņš nevēlas apgriezt, viņi iemīlēsies. Tas viss vienkārši ir – plūst kaut kur uz priekšu, aplīp jauniem iespaidiem un veido īstenību. Visi aģenti piedalās pieredzes veidošanā. Katrs elements un vieta ir līdzdalīgi, visas materiālās un nemateriālās tikšanās skaitās. Vēsture – skaitās, iztēle – skaitās, gaisma – skaitās, notikumi – skaitās. No šīm domām, vēlmēm un dziņām rodas upes pasaulē un katrā pašā, ceļas mājas, veidojas pasaule; mūsu pašu plūstamība ir tikpat reāla kā upes straume, visas saplūst vienā, veidojot kopējo okeānu.
Es redzu, ka romānā tiek izmantoti posthumānisma feministisko ideju aspekti – vides un ķermeņu mijiedarbība un plūstamība. Kārenas Baradas teorijas, kas pasaules tapšanu raksturo kā vienotu iekšēju procesu un neparedz atsevišķu vienību pastāvēšanu, vai Astrīdas Neimanes aprakstītā hidrofeminisma idejas, kas mūsu ķermeņus, kuri sastāv galvenokārt no ūdens, nenošķir no okeāna, kas kultūru nenošķir no nekulturālās dabas, bet meklē jaunus veidus, kā raksturot būšanu pasaulē. Nojausma, pieļāvums, ka attiecībām varbūt ir cita forma – ka tās neveidojas pretstatos, atduroties vienam pret otru, bet, piemēram, difrakcijā – apliecoties otram apkārt, mainot savu gaitu...
Tās ir idejas, kas nodarbina laikmetīgās mākslas pasauli un līdz ar to arī romāna galveno varoni Rutu, tā kļūstot par svaigas, laikmetīgas prozas veidotājām.
3