Šī raksta vietā es būtu gribējusi vērsties pie konservatīvu kristiešu auditorijas un atgādināt, ka saskaņā ar kristīgajām vērtībām nevajadzētu tiesāt un diskriminēt citus cilvēkus. Kaut ko līdzīgu mēģināju izdarīt citā rakstā pirms trim gadiem, kurā aplūkoju divu sabiedrības grupu attiecības, nosacīti tās dēvējot par "gejiem" un "kristiešiem", taču arī tas nebija publicēts kādā no tradicionālo konfesiju medijiem, bet gan kultūrai veltītajā interneta žurnālā "Satori", līdz ar to visvairāk nepieciešamo auditoriju nesasniedza. Lai mani nevarētu apsūdzēt pašplaģiātismā, jāatzīmē, ka šis raksts var saturēt nelielus fragmentus no minētā 2012. gada raksta [1], bet lielākā mērā ir balstīts 2013. gadā aizstāvētajā maģistra darbā [2].
Kāpēc es tomēr atkal atgriežos pie šīs tēmas? Analizēt "geju" un "kristiešu" attiecības ir vērts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, "kristīgās" vērtības tiek izmantotas kā izkārtne politiskajās cīņās par varu. Otrkārt, lai gan baznīcas kā institūcijas bieži darbojas konkrētas laicīgas varas interesēs, bet to pārstāvji paši joprojām bieži negrib zaudēt sabiedrisko ietekmi, kristietība paralēli piedāvā cilvēkiem garīgu praksi, kas pēc būtības stāv tālu no varas spēlēm. Tāpēc daļai cilvēku reliģija joprojām ir svarīga ne tikai formālo rituālu (piemēram, kāzu) dēļ. Tā kā minēto garīgo praksi ir grūti īstenot individuāli, organizētās praktizētāju struktūras bieži saaužas ar varas struktūrām, kas ietekmē ticīgo kā sabiedrības locekļu viedokli attiecībā uz sociālām parādībām. Līdz ar to cilvēka reliģiskā piederība var nonākt pretrunā ar citu viņa pārliecību, radot sirdsapziņas konfliktu un nojaucot kopējo iekšējo patību.
2015. gada pavasarī, kad rakstu šīs rindas, spriedze starp tradicionālo kristīgo baznīcu pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem Latvijā joprojām pastāv un dažādu politisku apstākļu dēļ ir pat saasinājusies. Tomēr kā nelielus cerību stariņus redzu arī iespējas, kā šī spriedze nākotnē varētu mazināties.
*
Vai un kādēļ tieši kristietība, kas taču tik lielā mērā koncentrējas uz vājāko un vajāto aizstāvību, realitātē ir veicinājusi homofobiju Rietumu sabiedrībā? No kurienes nāk kristietībai raksturīgā ideja, ka homoseksuālas attiecības uzskatāmas par grēcīgām?
Nevar gan pilnībā apgalvot, ka Romas impērijā homofobija būtu ienākusi tikai caur kristietību. Mišels Fuko cita starpā dekonstruē arī mītu par to, ka Senajā Romā homoseksualitāte tika uzskatīta par normālu. Viņš parāda, ka attiecīgajām tālaika praksēm ir maz kopīga ar divu viena dzimuma cilvēku līdztiesīgu seksuālu savienību. [3] Arī pirms kristietības Senajā Romā pastāv uzskats par dzimumattiecībām kā vardarbību, kuras laikā aktīvais partneris noziedzas pret pasīvo. Sievietes kā neaizsargātas radības ir aizstāvamas, t.i., apspiežamas, savukārt vīrieši tā dēvētajā pasīvajā lomā tiek izsmieti. [4]
Tomēr tieši kristietība jau kopš pirmajiem gadsimtiem ir konsekventi nosodījusi homoseksuālas prakses. Tās pieder pie retajiem jautājumiem, par kuriem vienmēr bijušas vienisprātis kā austrumu, tā rietumu kristīgās baznīcas. Arī jaunākajos laikos atsevišķu kristīgo konfesiju nostāja šajos jautājumos ir salīdzinoši vienota (izņemot dažas protestantiskās denominācijas, kuru ietvaros 20. gs. otrajā pusē attīstījies queer teoloģijas atzars).
Stingri noliedzošā attieksme balstās jau Vecajā Derībā, kur lasāmie senie jūdaisma teksti cita starpā satur likumu kodeksu, kas stingri ierobežo homoseksuālas izpausmes.
Sākotnēji jūdaismā homoseksuālas darbības tiek saistītas ar elkdievību. Levītiskie aizliegumi tapuši 6. gs. pirms Kristus, kad jūdi ir tikko atgriezušies no Babilonijas trimdas un viņu vadoņi politiskas izdzīvošanas labad cenšas nodalīt jūdu identitāti no babiloniešiem, kanaāniešiem un ēģiptiešiem, kā arī asīriešiem, kuru kultūrai ir raksturīgs rituāls kailums tempļos un masturbācija falliskās dievības Baala tēla priekšā. Asīriešu priesteri mēdz tērpties sieviešu drānās, lai tādējādi iegūtu dievietes Ištaras spēku, bet zemākas pakāpes priesteri kalpo tempļos kā prostitūtas, kas simboliskos auglības rituālos ievāc no tempļa apmeklētājiem spermu līdz ar praktiskiem ziedojumiem tempļa uzturēšanai. [5] Ja iepriekš arī jūdu tempļos īstenotas līdzīgas prakses, tagad ķēniņš Jošijāhu (Josija) dod solījumu, ka kalpos tikai vienam Kungam, un iznīcina visu citu dievu tēlus, kā arī noplēš tempļa prostitūtu namus. [6] Līdz ar to jūdiem aizliegti kļūst anālie dzimumsakari, kas asīriešiem nozīmē pazemību un pakļaušanos, bet jūdiem – pazemojumu. Pamazām citu reliģiju praktizēšanas aizliegums pārvēršas ne vien par anālo dzimumsakaru aizliegumu, bet tiek attiecināts uz homoseksuālām attiecībām vispār.
Svarīgs antihomoseksuālu uzskatu avots Vecajā Derībā ir stāsts par Sodomu un Gomoru. [7] Radīšanas (jeb 1. Mozus) grāmatā gan nav konkretizēts, kādi tieši bijuši Sodomas un Gomoras iedzīvotāju smagie grēki; arī pravietis Jeremija Sodomas un Gomoras kontekstā min tikai laulības pārkāpšanu, melošanu un abstraktu rokas vingrināšanu ļaunumā, bet Ecehiēls – lepnību, rijību un pašpaļāvību, kā arī augstprātību un preteklības, kas nozīmē elkdievību un līdz ar to cita starpā arī iespējamās homoseksuālās darbības. Sodomas pilsētas vārds vēlāk formulētajam grēkam – sodomijai – tiek tālab, ka tās iedzīvotāji pieprasa Latam izdot savus viesus, lai viņi tos varētu iepazīt/iegūt – kas senebreju valodā var nozīmēt arī dzimumaktu. Mūsdienu Bībeles pētnieki, tostarp kristīgie teologi, pieļauj vairākas aprakstītā gadījuma interpretācijas, dažas no kurām liek secināt, ka stāsts tikai daļēji attiecas vai vispār neattiecas uz homoseksualitāti. [8] Pārkāpums var būt bijis nodoms viesus izvarot vai arī vienkārši neviesmīlība pret svešiniekiem. [9] Antihomoseksuālo Sodomas stāsta interpretāciju vēlākajos tekstos sekmē hellēnisma kultūras invāzija gadsimtu gaitā pēc jūdu atgriešanās no Babilonijas un nepieciešamība saglabāt jūdaisma tradīcijas, tādēļ īpaša uzmanība tiek pievērsta parādībai, ko jūdi redz kā pagānu seksuālo izlaidību. [10] Radot mūsdienās pazīstamo stāstu par Sodomu kā pilsētu, kurā dominē seksuālas perversijas, liela loma ir Aleksandrijas Filonam, kuru ietekmē gan seno jūdu kultūra, gan arī hellēnisma askētisma skola.
Jaunajā Derībā Jēzus nepauž nekādu tiešu viedokli par homoseksualitāti. Tā kā Jēzus daudzkārt pārkāpj jūdu kultūrā pieņemtās normas, tostarp runā un uztur draudzīgas attiecības ar sievietēm laikā, kad tās ir vergu un dzīvnieku statusā, var secināt, ka viņš noraida arī jūdaisma patriarhālo sabiedrības struktūru. Vienlaikus Kalna sprediķī [11] Jēzus pasludina, ka nav nācis atcelt bauslību. Lai gan desmit baušļos nav norādījumu par homoseksualitāti, antihomoseksuāli noskaņoti teologi uzskata levītiskos aizliegumus par bauslības komentāriem, bet Sodomas stāsta antihomoseksuālo interpretāciju – par dievišķas iedvesmas rezultātu. Arī Svētais Pāvils ir interpretējams dažādi. No vienas puses, Pāvils apgalvo, ka bauslība bijusi nepieciešama tikai pirms Kristus iemiesošanās. [12] Cita starpā viņš sludina, ka ticībā heteroseksuālajam dalījumam nav nozīmes: "[..] tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū." [13] Tomēr citviet Pāvils turpina un izvērš jūdaisma izteikti noraidošo nostādni pret parādību, ko mūsdienās dēvē par homoseksualitāti. [14] Nav noliedzams, ka Pāvilam ir vispārēji noraidoša attieksme pret seksuālu baudu kā tādu, kā mazāko ļaunumu pieļaujot vienīgi vīra un sievas attiecības bērna radīšanai. [15] Par homoseksuālu iekāri viņš runā kā par slimību, defektu vai Dieva sodu, citu grēku izraisītu lielāku postu. [16]
Arī turpmāk kristiešu autori nosoda homoseksuālas prakses. Barnabas vēstulē (ap 130. gadu), kas agrīnajiem kristiešiem kalpo kā kanonisks teksts, skaidri norādīts, ka nedrīkst samaitāt zēnus. [17] Aleksandrijas Klements 2. gs. atsaucas uz Filonu, Pāvilu un Barnabu un apgalvo, ka homoseksuālas darbības ir vērstas ne vien pret Dieva, bet arī pret dabisko likumu. 4. gs. būtiska nozīme ir Svētajam Jānim Hrizostomam un Svētajam Augustīnam, kurš stāsta gan pats par savu agrīno kaislību uz vīriešiem, gan par vēlāko uzskatu maiņu attiecībā uz seksuālo iekāri un praksi. [18] Augustīns uzskata, ka vīrieša ķermenis ir pārāks par sievietes ķermeni, līdzīgi kā dvēsele ir pārāka par miesu, tāpēc vīrietim, kas ļauj izmantot savu miesu kā sieviete, ir jādeg Sodomas liesmās. [19]
Kaut arī Bībeles pētnieki joprojām diskutē par Pāvila antihomoseksuālo izteikumu kontekstu, tulkošanas problēmām un interpretācijas iespējām, tāpat kā par attiecīgajiem Vecās Derības fragmentiem, kristīgās baznīcas attieksme pret homoseksuālām attiecībām nav balstīta vienīgi atsevišķos no vēsturiskā konteksta izņemtos pantos. Nortons "Homofobijas vēsturē" gan norāda, ka Vecajā Derībā paustajam homoseksualitātes noraidījumam sākotnēji nav sakara ar Dieva pavēli augļoties un vairoties [20], tomēr vēlāk kristīgie teologi nosodošo attieksmi pamato tieši ar cilvēka radīšanas stāstu. Tā kā pēc šī stāsta Dievs ir radījis vīrieti un sievieti abus kopā, tiek uzsvērts savstarpēji papildinošs heteroseksuāls dalījums.
3. gs. notiek divi baznīcas koncili, viens Elvīrā (tagadējā Granadā), Spānijā, otrs Ansīrā (tagadējā Ankarā), Turcijā. Elvīrā tiek nolemts tiem, kas atkārtoti stājas seksuālās attiecībās ar jaunekļiem, liegt Komūniju pat tad, ja draud nāve, – kas nozīmē liegtu pestīšanas iespēju un mūžīgu nāvi jeb elli. [21] Tāds pats sods pienākas laulības pārkāpējām un prostitūtām. Ansīrā ir runa par "apkaunojošu un pretīgu" uzvedību, ko vēlāk latīņu interpretācijā konkretizē kā "vīriešu apgānīšanu", par ko sakramenti neprecētiem jaunekļiem zem 20 gadu vecuma tiek liegti piecpadsmit gadus, bet precētiem vīriem virs 50 – uz mūžu. [22] Šie lēmumi rod atbalsi baznīcas tēvu darbos. Jau minētais Jānis Hriszostoms izvērš Pāvila teikto par nedabisko kaisli kā pretīgu saslimšanu. [23] Savukārt Tertuliāns raksta, ka kaisles izraisītais neprāts pārkāpj dabisko likumu un ir jāsoda ar izraidīšanu no baznīcas kopienas, jo tas nav vienkārši grēks, bet gan necilvēcīga kroplība. [24] Pēc Tertuliāna domām, tik smagu grēku gadījumā kā elkdievība, slepkavība un laulības pārkāpšana grēku nožēla un piedošana ir izslēgta.
Arī mūsdienās vairākās konfesijās īpaši smagi grēki, pie kādiem pieder arī jebkura veida laulības pārkāpšana, tiek sodīti ar izslēgšanu no baznīcas kopības. Ja heteroseksuāliem kristiešiem iespējami trīs seksualitātes risinājumi – celibāts, grēks vai laulība –, tad homoseksuāliem atliek tikai celibāts vai grēks. Nožēla, kas nepieciešama šādu grēku piedošanai, ietver apņemšanos laboties, tāpēc, ja grēka statusā ir pats dzīvesveids un "labošanās" nav iespējama, cilvēks paliek ārpus sakramentiem – izņemot, ja draud nāve. [25]
Viduslaiku, renesanses un vēl dažu turpmāko gadsimtu Eiropai raksturīgi, ka baznīca savu attieksmi pauž ne vien teorētiski, bet realizē arī laicīgu likumu ietvaros. Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju, privāts grēks pamazām pārvēršas par likuma pārkāpumu. Agrīnajos viduslaikos baznīca sāk lietot vārdu sodomija, kas sākotnēji apzīmē jebkuru seksuālu aktu, kas nenotiek auglības nolūkos. [26] Līdz viduslaiku beigām sodomija jau nozīmē tikai viendzimuma attiecības un tiek uzskatīta par smagu grēku, kas vēršas pret Dievu, dabu un baznīcu, taču tā sodīšana tiek uzticēta laicīgajai varai. 1179. gadā Trešā Laterāna koncila ietvaros tiek izsludināts likums, kas aizliedz jebkādas seksuālas attiecības, kuru mērķis nav bērnu radīšana. Praksē tas tiek piemērots tieši homoseksuālām attiecībām. 13. gadsimta beigās inkvizīcija tiesā sodomītus kā ķecerus (ar izrietošajiem sodiem), bet renesanses laikā attiecīgie likumi kļūst vēl bargāki. 17. gs. beigās sodomija vairs netiek nodalīta no indivīda, kas to piekopj, – sodomīta –, kuru valsts, baznīca un pilsoņi uzlūko ar bailēm, naidu, nicinājumu un riebumu. 18. un 19. gs. sabiedrība pamazām sāk uzskatīt, ka sodomīti ir savāda un bīstama vīriešu suga, kas būtiski atšķiras no citiem. Tāpēc sodomītus nepieciešams pakļaut kontrolei un pat iznīdēt. Dominē uzskats – ja sodomīti netiks sodīti, iestāsies visatļautība, vājināsies laulības, ģimenes un valsts institūcijas. Līdz ar apgaismības liberālo vērtību dzimšanu attieksme šajā jautājumā gandrīz nemainās un kopumā homoseksuāļu tiesiskā situācija Eiropā uzlabojas tikai mazliet.
Mūsdienās kristietībā par homoseksualitāti vairs nerunā kā par ļaunprātīgu izvirtību, bet drīzāk kā par grūti ārstējamu slimību. 21. gs. sākumā lielākā daļa kristīgo baznīcu uzskata, ka homoseksuāla identitāte ir ievainota identitāte un attiecīgi tā ir vai nu paciešama kā pārbaudījums, vai dziedināma. Ja no laicīgās psihoterapijas viedokļa jautājums nav par sabojāta mehānisma salabošanu, bet gan par to, vai cilvēks ir spējīgs akceptēt savas daudzveidīgās personības šķautnes un sadzīvot ar tām, tad kristīgo virzienu pārstāvji skata ikvienu homoseksuāli kā potenciālu heteroseksuāli.
Vienlaikus praktiski visās konfesijās kristieši tiek aicināti izturēties pret homoseksuāliem cilvēkiem ne tikai ar līdzjūtību, bet arī ar cieņu. Romas katoļu katehismā pat ir teikts: "Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem." [27]
Tomēr praksē izpratne par to, kas ir diskriminācija, var būt atšķirīga. Ja pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem kā tādiem baznīcas mūsdienās izturas "ar iejūtību", tad iepriekš kultivētais naids un bailes tagad tiek pārnestas uz geju tiesību aktīvistiem. Par baznīcas un valsts attiecībām šeit sīkāk nerunāšu, piezīmēšu tikai, ka vairums kristīgo konfesiju pārstāvju joprojām vēlas teoloģisko pārliecību par homoseksualitāti kā grēku attiecināt arī valsts likumu līmenī, tādējādi diskrimināciju tomēr veicinot. Latvija pieder pie tām valstīm, kurās "konservatīvie kristieši" asi vēršas ne vien pret geju laulībām un bērnu adopciju, bet arī pret kopdzīves reģistrēšanu – un gūst plašu sabiedrības atbalstu, cilvēktiesību aktīvistiem paliekot mazākumā. Bailes, tāpat kā pirms 300 gadiem, tiek pamatotas ar tālākajām sekām, proti, – ja perversija tiks uzskatīta par normu, cietīs pārējā sabiedrība.
*
Varētu secināt, ka Eiropas zemēs kristietība ne tikai nav mazinājusi, bet pat ir veicinājusi cilvēka dabisko netīksmi pret citādo, kas vairāk vai mazāk ir izpaudusies visās kultūrās. Mūsdienās ir grūti, pat neiespējami iztēloties, kāda būtu pasaule bez ābrahāmiskajām reliģijām, kuras visas trīs balstās Vecajā Derībā. Patriarhālie pamati kristietībai ir kopīgi ar abām pārējām – jūdaismu un islāmu. Tomēr Jēzus ienāk skarbajā lopkopju sabiedrībā ar visai radikālām idejām. Ierosinājums mīlēt savu ienaidnieku ir savam laikam nedzirdēti revolucionārs. Nedaudz vispārinot, nevar noliegt, ka 21. gs. daudzās Āzijas un Āfrikas zemēs joprojām tiek praktizēti Vecās Derības principi, kamēr vairumā Rietumu valstu, kurās ilgstoši dominējusi kristīgā kultūra, tagad pastāv demokrātija, kurā augstu tiek vērtētas cilvēktiesības. Riskēju tēlaini izteikties, ka Kristus idejas Rietumu zemēs ir uzsūkušās. Pati kristīgā baznīca kā varas institūcija tajās tikmēr turpina zaudēt ietekmi (toties gūst to trešās pasaules valstīs). Pēc veselīga scenārija reliģija, arvien samazinoties baznīcas laicīgajai nozīmei, varētu attīstīt savu sākotnējo funkciju – garīgi palīdzēt cilvēkiem.
Atteikties no varas nav viegli, pat ja uz to aicina pati ideoloģija, kurā šī vara it kā pamatojas. Ja vēl varas pārstāvis pats no sirds tic, ka zina patiesību, ir grūti atturēties no tās uzspiešanas citiem. Taču, neraugoties uz baznīcas oficiālo pozīciju, visos laikos ir bijuši kristieši, kas nepiekrīt vairākām tās nostādnēm, jo īpaši sociālajos jautājumos. Britu vēsturniece Līza Makleina, rakstot par to, ka Elizabetes laika Anglijā katoļi piedzīvoja iekšēju konfliktu, jo nevarēja vienlaikus būt uzticīgi pāvestam un monarham, apgalvo, ka arī mūsdienās "[..] strīdīgi jautājumi, kā dzimstības kontrole un homoseksualitāte, dara raizes indivīdu sirdsapziņai un šķeļ draudzes. Taču par spīti faktam, ka tādas polemiskas prakses bieži tiek oficiāli nosodītas, daudzi indivīdi, kas lieto kontracepciju vai kuriem ir homoseksuāls dzīvesveids, turpina praktizēt savu ticību. Viņi uzskata sevi par pilntiesīgiem baznīcas locekļiem, neraugoties uz atšķirīgo piemērošanos institucionāli iedibinātiem likumiem. Kad tādas aktivitātes notiek atklāti, daudzi ticības brāļi publiski atbalsta šos "likumpārkāpējus"." [28]
Kāpēc tad tie Latvijas kristieši, kas nepiekrīt baznīcu pārstāvju viedokļiem vairākos būtiskos jautājumos, piemēram, iestājas par kopdzīves likumu, pret obligātu kristīgo mācību vai pret seksuāli izglītojošu materiālu cenzūru skolās, turpina iet savās baznīcās un piedalīties rituālos? Filoloģe un publiciste Agnese Gaile-Irbe 2010. gadā raksta: "Kristīgā baznīca, kuru iedibināja Kristus, nododot atslēgas Pēterim, nav ne tāda veida sabiedriska organizācija kā "Amnesty International", kuras locekļi cīnās par kopīgu sabiedrisku lietu, piemēram, cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā, un ir apvienojušies, jo nevar par to cīnīties individuāli, katrs braucot uz Ķīnu un uzraugot, kā cilvēktiesības tiek ievērotas, ne arī tāda veida sabiedriska organizācija kā politiska partija, kurā katra locekļa CV tiek vētīts un katram loceklim ir pienākums vai nu panākt cita prasībām neatbilstoša partijas locekļa izslēgšanu (piemēram, par melošanu vai zagšanu), vai arī, ja tas nav iespējams, pašam izstāties no partijas, uzskatot, ka tā sevi ir kompromitējusi. Dzīvā baznīca – tāda, kādu to iedibināja Kristus, – ir cilvēkos katrā atsevišķi un starp cilvēkiem ("kur divi vai trīs sanāk kopā Manā vārdā...") tikai un vienīgi tajos gadījumos, kad tie pēc labākās sirdsapziņas seko Kristus mācībai. Tāpēc kristietis nekalpo un arī nedrīkst kalpot baznīcai kā institūcijai – viņš kalpo Dievam un nekam citam. Tādējādi viens "katolis" neatbild par citiem "katoļiem" un neatbild par baznīcu. Viņš atbild par sevi – Dieva un citu cilvēku priekšā. Reālā baznīca konfesijas formā ir tikai vieta, kur noteiktā veidā tiek pieminēts Kristus un kas veic noteiktas, pirms daudziem gadsimtiem iedibinātas rituālas darbības Kristus vārdā, caur kurām kristietim katru dienu vai katru nedēļu tiek atgādināts, kam viņš patiesībā kalpo. Katra kristieša pienākums ir izvērtēt darbības vai iniciatīvas, kurās viņš iesaistās, un neiesaistīties tajās akli. Jo baznīca kā institūcija savas pastāvēšanas laikā daudzas reizes ir kļūdījusies un dažos gadījumos šīs kļūdas oficiāli atzinusi." [29]
Pat pirmo reizi un bez sagatavotības lasot evaņģēlijus, rodas nojausma, ka Kristus vēršas pret vardarbību un liekulību. Zinot kontekstu, top skaidrs, cik tuvas feminismam bija Jēzus idejas. Viņa sekotājiem ar to īstenošanu nav veicies ātri, taču cilvēces attīstības process ir ļoti pakāpenisks, un divi tūkstoši gadu tajā ir pavisam īss posms. 20. gs. izskaņā Pasaules Kristīgās meditācijas kopienas vadītājs Lorenss Frīmens (Freeman) apgalvo: "Šodien kristietība konfrontē ar savu karmu par kontroversāliem jautājumiem, kas nešaubīgi rīt būs pašsaprotami, tāpat kā pašreiz mums ir viennozīmīgi skaidrs, ka verdzība ir slikta un vēlēšanu tiesības jādod visiem. Līdz tam sieviešu vienlīdzība, respekts pret seksuālo orientāciju, tiesības piedalīties baznīcas pārvaldē, draudzība ar citām reliģijām kristietībai turpinās būt smagi pārbaudījumi, caur kuriem ejot tai jāatjaunojas, un tās iekšējās integritātes rādītājs." [30]
Pasaules Kristīgās meditācijas kopiena ir starptautiska, ekumeniska organizācija, kas iedzīvina seno kontemplatīvās (klusās jeb bezpriekšmetiskās) meditācijas praksi. Tās vairākiem pārstāvjiem tuva ir apofātiskā teoloģija – uzskats, ka Dievs nav izzināms un izsakāms cilvēciskos jēdzienos. Apofātiskā teoloģija runā par to, kas Dievs nav, nevis par to, kas viņš ir. Tā liek attālināties no jebkuriem cilvēciskiem priekšstatiem un iepriekšpieņēmumiem attiecībā uz Dievu. Latvijā šo virzienu visredzamāk pārstāv Juris Rubenis, bijušais Torņakalna draudzes mācītājs, tagad biedrības "Elijas nams" vadītājs [31]. Raidījumā "Viens pret vienu" neilgi pēc ārlietu ministra Rinkēviča paziņojuma [32] Rubenis uzsver, ka sabiedrības attīstības process norisinās lēni, jo pārmaiņām jānotiek cilvēkā iekšēji. Vienlaikus viņš norāda, ka ikvienam vajadzētu iejusties mazākuma lomā, vairākumam ir jāmācās dzīvot līdzās ļoti dažādiem cilvēkiem un Dievam patīk dažādība, kā arī atzīst, ka tagad viņa skatījums uz viendzimuma attiecībām un baznīcas attieksmi pret tām ir mainījies, ja salīdzina ar 20 gadus senu pagātni. [33] "baznīcai būtu jākopj spēja būt paškritiskai," saka Rubenis. "baznīca ir evolucionējošs organisms." [34] Rubenis nenošķir sevi no šī organisma arī tāpēc, ka, turpinot kalpot tā ietvaros, viņš var sniegt cilvēkiem lielāku labumu. Man pašai ir gadījies būt klāt Torņakalna draudzes tagadējā virsmācītāja Induļa Paiča vadītā lekcijā, kurā tika izvērsti analizēta cilvēka tieksme uzlūkot citādo kā visa ļaunuma avotu un uzsvērta nepieciešamība saskatīt citādajā sev līdzīgu cilvēku.
Savukārt Lorenss Frīmens, kurš cita starpā ir arī benediktiešu mūks, Romas Katoļu baznīcas pārstāvis, apgalvo: "[S]emītisko reliģiju Dieva vīrišķais veidols ir veidojis mūsu sabiedriskās un politiskās struktūras tā, ka tās tic Dievam kā Viņam. Padomāsim uz brīdi par Dievu sieviešu dzimtē. Tad ne tikai baznīca un priesterība, bet arī biznesa un politiskās struktūras mūsu apziņā būtu jāveido no jauna. [..] Ja esam gatavi saskatīt Dievā vīrišķo un sievišķo spēku integrēšanos, tad cilvēciskā spēka struktūras, kas balstās uz vīrišķo spēku, tiek nāvējoši satricinātas. Tad šīs sistēmas vairs nevarētu metafiziski attaisnot ar kādu noteicošu realitātes simbolu. Līdz ar to mēs redzam dzimumu nelīdztiesiskumu un visa veida apspiestības pamatā esošo negodīgumu. Arī cilvēka seksualitāte tiek atbrīvota no kultūras uzspiestajām represijām, ja atklājam Dievu, kurš "cilvēku" radījis kā vienlīdzīgu vīrieti un sievieti. Vīrieši un sievietes tā atbrīvojas no saviem kultūras stereotipiem, lai varētu attīstīt visas savas personības dimensijas. Tā zūd arī aizspriedumi par seksuālo orientāciju." [35] Šo apofātiskajā teoloģijā balstīto izteikumu jau ir iespējams saskaņot ar zilo (queer) un feminisma kultūras teorijām.
[1] Auziņa, Anna. Geji un kristietība. Satori. 2012. gada 1. jūnijs. Pieejams: /raksts/4457 [skatīts 01.04.15.].
[2] Auziņa, Anna. Reliģiskā un seksuālā identitāte Ivlina Vo prozā. Latvijas Kultūras akadēmija, 2013.
[3] Sk. Fuko, M. Seksualitātes vēsture. II daļa: Baudu lietojums. Rīga: 2002, 139.–166. lpp.
[4] Norton, Richard. The Destruction of Sodom and Gomorrah. A History of Homophobia. Pieejams: http://rictornorton.co.uk/homopho2.htm [skatīts 23.04.13.].
[5] Norton, Richard. The Ancient Hebrews. A History of Homophobia. Pieejams: http://rictornorton.co.uk/homopho1.htm [skatīts 22.04.13.].
[6] Sk. II Ķēn 23.
[7] Rad 19
[8] Norton, Richard. The Destruction of Sodom and Gomorrah. A History of Homophobia. Pieejams: http://rictornorton.co.uk/homopho1.htm [skatīts 22.04.13.].
[9] Turpat.
[10] Fone, Byrne. Homophobia. A History. New York: Metropolitian Books, 2000. p. 87.
[11] Mt 5:17-20.
[12] Gal 3:19-25.
[13] Gal 3:28.
[14] Rom 1:24-27; 1 Kor 6:9-10; 1 Tim 1:10.
[15] 1 Kor 7.
[16] Rom 1:23-27.
[17] Fone, Byrne. Homophobia, p. 101.
[18] Augustīns. Atzīšanās. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2008, 3:8 (75. lpp.), 4:7-9 (93.–101. lpp.).
[19] Founs atsaucas uz Augustīna darbu "Pret meliem" (Contra mendacium, 7.10.). Sk. Fone, B. Homophobia, p. 106.
[20] Norton, Richard. The Ancient Hebrews. A History of Homophobia.
[21] Fone, B. Homophobia, p. 103.
[22] Turpat.
[23] Turpat.
[24] Turpat.
[25] "[J]a draud nāve, jebkurš priesteris, pat tāds, kuram nav varas uzklausīt grēksūdzi, var piedot ikvienu grēku un atcelt ikvienu ekskomunikāciju." Sk. Katoliskās baznīcas katehisms, 1447. Pieejams: http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n2.html#a4 [skatīts 22.05.13.].
[26] Sākotnēji to attiecina uz abu dzimumu pārstāvjiem, tomēr vēlāk vārda sodomija nozīme sašaurinās līdz anālajam seksam.
[27] Katoliskās baznīcas katehisms, 2358. Pieejams: http://www.vatican.va/archive/catechism_lv/Katehisms/d3s2n2.html [skatīts 30.03.2015.].
[28] McClain, Lisa. Lest we be damned. Practical innovation and lived experience among Catholics in Protestant England. 1559–1642. London: 2004, p. 293.
[29] Citēts pēc: Elizabete's Journal. 2014. gada 30. oktobris. Pieejams: http://klab.lv/users/_elizabete/2726.html [skatīts 30.03.15.].
[30] Frīmens, Lorenss. Jēzus – iekšējās pasaules skolotājs. Rīga: Zvaigzne ABC; 2012 (angļu pirmizdevums 2000). 155. lpp
[31] Sk. www.elijasnams.lv.
[32] Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2014. gada 6. novembrī savā tvitera kontā paziņoja, ka ir homoseksuāls. Pieejams: https://twitter.com/edgarsrinkevics/status/530436835101904896 [skatīts 1.04.15.].
[33] 1:1 Gundars Rēders : Juris Rubenis. Pieejams: http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/02.12.2014-11-gundars-reders--juris-rubenis.id39972/ [skatīts 31.03.15.].
[34] Turpat.
[35] Frīmens, Lorenss. Jēzus – iekšējās pasaules skolotājs. Rīga: Zvaigzne ABC; 2012 (angļu pirmizdevums 2000), 141.–142.lpp.
8