Pagājušā gada nogalē sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju rīkojām eseju konkursu studentiem, atzīmējot 70 gadus, kopš dzimis filozofs Pēteris Laķis. Konkursā studenti tika aicināti uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties kādu Pētera Laķa citātu. Šajā nelielajā sērijā publicējam trīs no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija. Agneses Radziņas esejas atslēga – "Gara vientulība".
Mana psihoterapeite ir redzējusi manu dibenu. Šī ir tikai viena no pieredzēm, kas terapiju un psihiskās veselības aprūpi manu draugu starpā padara par tikpat aizraujošu tematu kā, piemēram, tinderrandiņi. Man ļoti patīk ieslīgt intelektuālās debatēs ar terapeitu, kad negribu runāt par to, kā jūtos, un katru mierinošo frāzi nogalināt ar apvainojumiem par pseidozinātnisku apgalvojumu izteikšanu. Mēdzu salasīties arī visa veida kritiku par dažādām terapijas metodēm un mest to speciālistu izmisušajās sejās, kad nodarbību laikā uzdzirksteļo mans aizkaitinājums vai dusmas. Jau trīs gadus neregulāri apmeklēju psihoterapeitu vai lietoju medikamentus un tieši tikpat ilgi mēģinu atrisināt jautājumu, vai mana pieredze ir bijusi neveiksmīga sagadīšanās vai vienkārši likumsakarīgs rezultāts valsts veselības politikas nepilnībām.
Latvijā pirms pandēmijas 2018. gadā kopējie veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija vairāk nekā divas reizes zemāki par Eiropas Savienības vidējo rādītāju. [1] 2019. gadā psihiskās veselības aprūpei tika piešķirti 56,2 miljoni eiro. [2] Salīdzinājumam – par līdzīgām izmaksām iespējams uzņemt filmu "Sekss un lielpilsēta" vai "Alvins un burunduki". Pēdējo gadu laikā atbalsts gan ir mazliet pieaudzis, jo pandēmija izcēla nopietno garīgās veselības krīzi dažādās vecuma grupās. Šobrīd var saņemt arī bezmaksas vizītes pie psihologa un ir ieviesti dažādi atbalsta mehānismi un ilgtermiņa plāni, no kuriem vērienīgākais ir psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāns 2023.–2025. gadam. [3]
Arī es psiholoģisku palīdzību pirmoreiz meklēju tieši pandēmijas laikā, kad vairākās klīnikās rindā vajadzēja gaidīt pusgadu vai pat ilgāk. Iespējams, vieglāk nekā laikus saņemt atbilstošu psiholoģisko atbalstu Rīgā 2021. gada sākumā būtu nopirkt biļetes uz Teilores Sviftas izpārdoto tūri "Ēra", kas 2022. gadā salauza vienu no lielākajām biļešu pārdošanas sistēmām un internetu. Sociālo tīklu lietotāji iespējamību tikt pie biļetēm salīdzināja ar uzņemšanas statistiku Hārvardā. Kad beidzot izdevās tikt pie psihiatres, ilgās gaidas rezultējās neveiklā ieteikumā gulēt, celties un nodarboties ar sportu. Ieteikums sekoja manam pusstundu ilgajam stāstījumam par sevi, kurā cita starpā minēju, ka no deviņu gadu vecuma sportoju ļoti regulāri.
Nedaudz vēlāk sāku lietot antidepresantus un apmeklēt nodarbības pie Aigas, kura slodzes dēļ pieņēma mani pašā vakarā pēc astoņiem, žāvājoties darba krēslā. Iespējams, tas bija iemesls terapeites regulāri atceltajām nodarbībām caur īsziņām. Aiga atcēla vismaz astoņdesmit procentu mūsu nodarbību, un pēc trešā apmeklējuma un pārcelšanas reizes sāku vienkārši pieņemt, ka pirmajā norunātajā laikā sesija nenotiks. Man patika Aigas emociju kartītes un bieži attālinātais formāts, kas ļāva atraisīties no kauna par absurdām sajūtām vai atbildības par klausītāja noskaņojumu un ērtību, jo redzēju tikai galvu zibināmies datora ekrānā.
Bez laika plānošanas misēkļiem mūs ar Aigu tomēr šķīra vēl viena problēma. Es mēdzu nodarbību laikā jokot. Aiga to uztvēra labi un smējās līdzi, bet problēmas sākās, kad speciāliste sāka smieties arī par pieredzēm, ko biju stāstījusi kā trauslus noslēpumus. Aigas noslodzes dēļ varēju terapeiti satikt arvien retāk, kas kulminēja ar pelnītu, bet man negaidītu divus mēnešus ilgu atvaļinājumu, pēc kura turpinājās nodarbību atcelšana, tāpēc izlēmu terapiju pārtraukt.
Pie Asjas sāku doties pavisam nejauši, kad, ilgstoši meklējot psihiatru, izrādījās, ka daudzās klīnikās norādītie ārsti vairs tur nestrādā. Kādā brīdī noguru saņemt šo atbildi un piekritu aiziet pie vienalga kura brīvā psihiskās veselības speciālista, kurš vēl strādā kādā klīnikā un ir gatavs mani pieņemt. Psihoterapeite piekopa Junga metodi un veselas nodarbības gribēja pavadīt, runājot par to, kāpēc sapnis, kurā atceros īstu mašīnas noskrāpēšanas incidentu, reprezentē manu garīgo saslimšanu kodolu, bērnības traumas, ir simbols nedrošībai un tā tālāk. Es neizturēju, un Asja dabūja dzirdēt visu, ko domāju par nozīmju pievilkšanu simboliem, kuri nemaz nav simboli, par to, ka studēju semiotiku un ka vispār šitā muļķību runāšana caur puķēm reiz ir jāpārtrauc. Uzticību psiholoģiskai palīdzībai terapijas ceļā nepalielināja arī kāda speciālista medikamentus stigmatizējošie tvīti vai transfobiskie izteikumi publiskajā telpā.
Asja uzstāja arī uz nepieciešamību pēc acu kontakta sarunas laikā. Šis vienkāršais ierosinājums vairāku iemeslu dēļ izrādījās sarežģīts. Pirmkārt, man bija bail skatīties, jo viņa bija līdzīga manai bijušajai draudzenei. Otrkārt, šis priekšlikums lika kabinetā uzturēt to pašu formālo neirotipisko komunikācijas modeli, kādu sagaida visur, un rezultātā es sāku pārlieku racionalizēt notiekošo. Treškārt, es nevarēju nonākt terapijai vēlamajā emocionālajā stāvoklī, jo visu laiku domāju par to, ka jāatceras skatīties Asjai acīs. Visbeidzot Asja bija arī tā terapeite, kurai bija tas gods pirmo reizi dzīvē sašpricēt mani dibenā pēc nodarbības, kurā mēnešreižu sāpju un zema asinsspiediena dēļ sāku ģībt.
Daudzus mēnešus vēlāk ap pieciem naktī, kad nevarēju aizmigt, uzmetu uz sejas telefonu un netīši piezvanīju Aigai. Kāds draugs par šo atgadījumu vēlāk smējās, ka pat melojot varētu izdomāt ticamāku attaisnojumu. Nācās uzrakstīt atvainošanās īsziņu, paskaidrojot situāciju. Neveikli. Terapija ir neveikla un vientulīga, un sarežģīta. Un dārga. Pēdējie terapijas apmeklējumi man mēnesī izmaksāja apmēram tik, cik izremontēta vienistabas dzīvokļa īre.
Arī slikta terapijas pieredze Latvijā ir privilēģija. Pandēmijas radītā psihiskās veselības krīze ir izcēlusi sistēmiskus veselības politikas trūkumus, par kuriem pirmoreiz tik plašā mērogā iespējams izvērst atklātu sarunu, ko iepriekš apklusināja kauns. Man vairs nav kauna. Mana psihoterapeite ir redzējusi manu dibenu.
[1] Veselības ministrija (2021). Informatīvais ziņojums "Par nepieciešamajiem pasākumiem 2021. gadam un turpmāk ik gadu, lai samazinātu ilglaicīgu negatīvu ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, ko rada COVID-19 pandēmija", 1. lpp. Pieejams no: https://www.vm.gov.lv/lv/media/3459/download [skatīts 29.12.2022.]
[2] Turpat.
[3] Ministru kabineta rīkojums nr. 939 (2022). Par psihiskās aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānu 2023.–2025. gadam. Pieejams no: https://likumi.lv/ta/id/338032-par-psihiskas-veselibas-aprupes-organizesanas-uzlabosanas-planu-20232025-gadam [skatīts 29.12.2022.]
0