Par Jana Villema van den Bosa izrādi "Bīstamie sakari" (Dailes teātris, 2019)
Mana pirmā iepazīšanās ar 1782. gadā publicētā Pjēra Šoderlo de Laklo romāna "Bīstamie sakari" stāstu bija pusaudžu gados, kad 1999. gadā jauniešu prātus "uzspridzināja" Rodžera Kembla filma "Bīstamās spēles". Tajā bija viss, kas pusaudzības posmā šķita tik vilinošs, – "Bafijas pret vampīriem" zvaigzne Sāra Mišela Gelāra ļaunās meitenes lomā, želejmatainais skaistulis Raiens Felipe harismātiska siržu lauzēju lomā, skaistas kleitas, Manhetenas bagātnieku izšķērdīgā dzīve un, protams, seksuālas ainas, kuras hormonu vētras piedzīvojušajiem tīņiem lika piesarkt un noelsties – ak, cik viņi ir brīnišķīgi samaitāti! Nākamais solis bija noskatīties 1988. gada Stīvena Frīrsa kostīmdrāmu "Bīstamie sakari" ar Džonu Malkoviču un Glenu Klouzu galvenajās lomās: te priekšplānā izvirzītas jau pieaugušāku cilvēku kaislības noteiktā vēsturiskā vidē un kontekstā. Tāpēc, labi pazīstot šo stāstu (jo pusaudžu gados tas, ka kāda filma patika, protams, nozīmēja, ka tā ir jānoskatās neskaitāmas reizes, līdz jau zini visus sulīgi klišejiskos citātus no galvas), interesi izraisīja iespēja redzēt tā interpretāciju teātra valodā.
Par izrādi ir mazliet problemātiski rakstīt, neatsaucoties uz konkrētiem sižeta pavērsieniem, jo, piemēram, beigas abiem iepriekšminētajiem ekranizējumiem un arī van den Bosa izrādei ir niansēs un akcentos atšķirīgas, bet, atklājot sižeta detaļas, acīmredzot zudīs izrādes skatīšanās prieks. Spriežot pēc skatītāju zāles reakcijas (šo aspektu min arī Zane Radzobe savā recenzijā par izrādi žurnālā "Ir"), romāna sižets tomēr nav tik vispārzināms, kā biju iedomājusies, un joprojām spēj pārsteigt. Tāpēc jāatzīst, ka apskaudu tos skatītājus, kuri sekoja līdzi izrādes notikumiem bez priekšzināšanām, jo šķita, ka viņiem ir interesanti. Tātad lielākais izrādes trumpis ir pats stāsts, kas turklāt ietērpts skaistā vizuālā ietvarā.
Abas ekranizācijas (kas gan nav vienīgās) minēju ne tikai tāpēc, lai palielītos ar to, ka mēdzu skatīties kino, – Dailes teātra iestudējums izmanto gana daudz no kino aizlienētus paņēmienus. Turklāt Kristofera Hemptona luga ir arī 1988. gada filmas scenārija pamatā (viņš arī ir scenārija autors) – tekstuālās atšķirības ir tik minimālas, ka, vēlreiz skatoties Stīvena Frīrsa ekranizāciju, rodas dīvaina dubultošanās sajūta.
Izrādes sākumā uz lielās zāles skatuves ir iekārtotas vairākas "lokācijas". Tās pa kārtai tiek izgaismotas, iepazīstinot ar galvenajiem varoņiem un parādot tos īsās ainiņās. Teju vai montāžas paņēmiens – skan mūzika, īsas epizodes ar katru no varoņiem nelielā darbībā: ekspozīcijas pirmais posms ir veikts. Tam seko aina ar kāršu spēli starp marķīzi de Merteiju (Rēzija Kalniņa) un de Volanža kundzi (Indra Briķe), kas savā ziņā sniedz arī idejisko atslēgu šai izrādei – viss notiekošais ir tikai spēle. Un marķīze de Merteija un vikonts de Valmons (Artūrs Skrastiņš) ir labākie spēlētāji.
Mārtiņa Vilkārša iekārtotā telpa ir noklāta ar gaišu audumu, apsegtās mēbeles liek domāt par māju, kura izlikta pārdošanā, – tās ir ainas no kāda pagājuša laika. Arī aktieru bālais grims un stilizētie vēsturiskie kostīmi atgādina vecas, izbalojušas fotogrāfijas vai melnbalto kino. Tā kā izrādē brīžiem tiek izmantoti arī tādi paņēmieni kā "laika patīšana atpakaļ" un palēninājuma ainas, tiek stiprināta asociācija ar filmas lenti, kas mēdz iestrēgt un ko var patīt atpakaļ un uz priekšu. Taču šie paņēmieni tiek izmantoti pāris reizes un jāatzīst, ka īsti nav izprotama to motivācija – protams, atskaitot dueļa epizodi, kurā jaušama ironiska atsauce uz Holivudas grāvējiem, kas mēdz dāsni šķaidīties ar palēninātiem kadriem, lai tādējādi kāpinātu dramatisko efektu.
Tas, kas mulsina, ir režisora izmantotie fragmentāra naratīva attēlojumam raksturīgie paņēmieni, kas lietoti, lai veidotu lineāru un klasisku naratīvu. Turklāt arī pati stāstniecības tehnika ir diezgan klasiska – lielākā daļa informācijas tiek verbāli izstāstīta, atstāstīta un pārspriesta un, lai arī daži dialogi ir nudien asprātīgi un izraisa zālē ķiķināšanu, kopumā tie ir informatīvi, un teksta daudzums vienā brīdī sāk nogurdināt. Kā dzirdēju kādā sarunā starpbrīdī: "Trūkst kaut kāda… action!"
Bet par ko tieši ir šis stāsts? Izrādes aprakstā teikts: "Nav nekā bīstamāka par gudru sievieti, kura vēlas atriebties vīrietim, kas viņu pametis." Un, lai arī atriebības tēma darbojas kā sižeta virzītājspēks un Rēzijas Kalniņas atveidotā marķīze de Merteija skaidri norāda, ka viņas mērķis ir valdīt pār jūsu (vīriešu) dzimumu un atriebt savējo (sieviešu), tā noteikti nav izrādes idejiskais kodols. Taču šo kodolu ir grūti atrast – rodas iespaids, ka stāsts ir par to, ka cilvēki ir nežēlīgi un ļauni liekuļi. Bet tas kļūst skaidrs jau izrādes sākumā, un tāpēc rodas jautājums: kāpēc tik ātri likt kārtis galdā? Šī vienmuļās bezcerības izjūta atgādina Vladislava Nastavševa izrādi "Jaunības putns ar saldo balsi" Jaunajā Rīgas teātrī, kur varoņi darbojas ar līdzīgu predestinētu nolemtības izjūtu, neatstājot nekādas cerības par pārmaiņām.
Svarīgs izrādes aspekts ir seksualitātes un liekulības tēmu aplūkošana. Aiz aizvērtām durvīm visi, arī vispieklājīgākie un tikumīgākie cilvēki, ir vienādi – tumsā visi kaķi melni un perversi. Taču, piemēram, de Valmona varonis jau sākotnēji ir šis "samaitātais" cilvēks, ar kuru visi turpina tikties tikai viņa dižciltības un bagātības dēļ. Tāpēc viņa rīcība neizraisa nekādu īpašu pārsteigumu, lai arī brīžiem zālē jūtams apbrīns par to, cik veikli šis varonis melo, manipulē un arī balansē uz naža asmens starp patiesību un meliem, brīžiem radot asprātīgus tekstuālus pārpratumus. Tas, kas šķiet aktuālāks mūsdienu kontekstā, ir veids, kā vispār iespējams traktēt un atveidot tādu varoni kā Valmons. Protams, stāsts ir tapis 18. gadsimta beigās, bet nevar ignorēt to, ka mūsdienu cilvēka acīm, piemēram, Sesilas pavedināšanas aina ir acīmredzams seksuālas vardarbības akts. Tādā ziņā Valmons kā manipulators – emocionāli un seksuāli vardarbīgs tips, kura vēlme pašapliecināties robežojas ar klīnisku narcismu, – šķiet daudz komplicētāks nekā tikai pleibojs, kurš prot izlikties par nevainīgu jēriņu. Un tomēr šķiet, ka galvenais uzdevums aktieriem ir bijis atveidot liekulību, ko ilustrē arī neizzūdošie, stīvie smaidi. Bet liekulībai ir tik daudz dažādu veidu, ka būtu interesanti redzēt tieši šīs tēmas izvērsumu. Jo ne jau seksuālo piedzīvojumu atveidojums ir tas, kas de Laklo romānā joprojām interesē režisorus.
Saistošākais tēls visā izrādē ir marķīze de Merteija, kura ir "atkodusi dzīvi" un darbojas tikai pēc pašas izdomātiem noteikumiem, spēlējoties ar citiem cilvēkiem kā ar marionetēm. Tai pašā laikā Rēzijas Kalniņas atveidotajai harismātiskajai teju grieķu traģēdijas apmēra atriebes dievei ir dots tik maz iespēju parādīt jebkādas emociju izpausmes, ka tās kaislības, kas virmo zem stīvā smaida, varam tikai iztēloties. Tas jau redzams pat "Bīstamo sakaru" plakātā – priecīgi smaidošajiem varoņiem blakus redzamie degošie dubultnieki kliedz sāpēs, dusmās vai mokās. Taču lielās zāles izrāde nav kino – tur nav aktieru seju tuvplānu, kuros varētu nolasīt visas šīs gruzdošās zemdegas. Tādējādi lielākā daļa pārdzīvojumu paliek visai formālā līmenī. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotās de Turvela kundzes uzliesmojusī kaislība un iekšējā dilemma parādās kā elpas trūkums – viņu burtiskā nozīmē žņaudz līdz kaklam aizpogātais "ņieburs", kas tiek minēts kā apsmiešanas vērts piemērs viņas pārmērīgajai tikumībai. Taču šeit veidojas zināma disonance ar aktrises kostīmu. 1988. gada filmā viens no pirmajiem kadriem ir korsetes aizdarīšana, kas ir jaudīgs simbols sabiedrības uzspiestajiem standartiem, kas ierobežo sievieti. Korsete reizē kalpo kā seksualizējošs rīks – slaidāks viduklis, paceltas krūtis, dekoltē – un reizē tā ierobežo elpošanu. Tātad elpot ir mazāk svarīgi nekā izskatīties skaistai. Taču de Turvela kundzei šādas korsetes nav, tāpēc šī simboliskā izlaušanās nenostrādā tik iespaidīgi kā Mišelas Feiferes un Džona Malkoviča izmisīgā cīņa ap korsetes tipa ņiebura pogām. Bet tie jau tomēr tādi modes sīkumi.
Savā ziņā intriģējošs ir režisora izvēlētais izrādes fināls – viņš ir izvairījies no romāna un arī abu iepriekšminēto ekranizāciju izmantotās didaktikas. Tādējādi šķiet, ka izrādes rezonējošāko ideju pauž de Rozmonda kundze (Lilita Ozoliņa) – tie, kuri visvairāk pelnījuši mīlestību, visvairāk no tās cieš. Un patiesībā "Bīstamie sakari" pieskaras ļoti smalkai un arī skumjai tēmai – naivam pieņēmumam, ka pasaule darbojas pēc kaut kādiem taisnīgiem likumiem. Ka ļauni cilvēki saņem pēc nopelniem, bet labus cilvēkus dzīve atalgo un ka ar savu rīcību var nopelnīt, piemēram, mīlestību. Taču tā ir iluzora sajūta, jo nevienam nekas nepienākas, sliktas lietas notiek bez iemesla un tie, kas tev ir darījuši pāri, ne vienmēr saņems kādu karmisku sodu.
Var teikt, ka izrāde kopumā ir vizuāli baudāms darbs, kas var lepoties ar lieliskiem aktieriem un interesantu, sapiņķerētu stāstu par garlaikotu aristokrātu pikantajām intrigām. Tajā pavīd interesanti novērojumi par dubultajiem standartiem attiecībā uz sieviešu un vīriešu seksualitāti. Taču tad, ja "Bīstamo sakaru" sižets ir labi zināms, ātri vien zūd interese, jo nekādi negaidīti pārsteigumi neuzrodas.
0