Pavirši lasot Latvijas ziņu portālus, var rasties iespaids, ka ar Zviedriju patiešām drīz būs cauri. Šo valsti bez sāls apēdīs migranti, uzspridzinās teroristi un izvaros musulmaņi. Un tieši tāpēc Latvijai jācenšas izvairīties no līdzīga likteņa, kādu mums šobrīd cenšas uzspiest ļaunā Eiropa. Piekritīšu, ka pēdējo divu mēnešu laikā mūsu kaimiņvalsts patiešām ir piedzīvojusi lielu satricinājumu. Strauji augošais patvēruma meklētāju skaits ir pārsniedzis visus iepriekšējos rekordus. Ik dienu tūkstotis vai pat divi ienākuši šajā valstī un tikuši reģistrēti – ar lūgumu sniegt viņiem patvērumu no kara un vajāšanas. Kopumā šogad tie ir jau 120 000 cilvēku. Līdz gada beigām šis skaits varētu sasniegt 190 000. Tik daudz bēgļu viena gada laikā Zviedrija nekad iepriekš nav uzņēmusi. Iepriekšējais lielais patvēruma meklētāju vilnis mūsu kaimiņzemē bija 1992. gadā, kad no kara Balkānos Zviedrijā paglābās 84 000 cilvēku, pārsvarā bosnieši.
Toreiz Zviedrija ar šo cilvēku skaitu tika galā, liela daļa no viņiem šodien ir pilnībā iekļāvušies jaunās mītnesvalsts sabiedrībā. Vai esat dzirdējuši par bosniešu teroristiem vai ko tamlīdzīgu? Taču arī deviņdesmito gadu sākumā, tieši tāpat kā tagad, labējie ekstrēmisti Zviedrijā sludināja, ka "masu imigrācija" iznīcinās sabiedrību, ka viss drīz vienkārši sagrūs. Daudzi Zviedrijas bosnieši vēl šodien atceras, kā viņus "sveica" rasisti ar plakātiem, kurus rotāja aicinājumi bēgļiem doties mājās. Pret imigrantiem naidīgi noskaņoti cilvēki apgalvoja, ka cilvēki, kuri ieradušies no kara plosītās bijušās Dienvidslāvijas, turpināšot karot arī Zviedrijā.
Tā nenotika. Arī tagad publiskajā telpā izskan līdzīgi naida pilni vēstījumi pret bēgļiem, tiek sludināts drīzs Zviedrijas gals. Šīs "ziņas" skan gluži kā vājprātīgu sektu pravietojumi par pasaules galu – cikliski atkārtojoties, katru reizi izdomājot jaunus attaisnojumus, kāpēc armagedons nenotika noliktajā datumā, bet drīz vienalga pienāks.
Šādi vēstījumi par Zviedriju ir sasnieguši arī Latviju, un tos jau vairākus mēnešus čakli izplata ziņu portāli un pašpasludināti sociālo tīklu pravieši. Tas nekas, ka informācijas avoti visbiežāk ir apšaubāmas kvalitātes – vai arī tādu vispār nav. Tā, piemēram, "Latvijas Avīze" un portāls "Tvnet" atsaucas uz laikrakstu "Dispatch International" un tā redaktores Ingrīdas Karlkvistas rakstu, kurā kritizēta Zviedrijas imigrācijas politika. Taču "Dispatch International" Zviedrijā netiek atzīts par tādu pašu normālu laikrakstu kā "Dagens Nyheter" vai "Expressen" – tā ir rasisma un islamofobijas propagandas lapa. Un Karlkvistas kundze nav nekāda žurnāliste, bet gan amatieriska propagandiste, kuras mērķis ir sēt naidu pret cittautībniekiem. Televīzijas un radio aktuālo diskusiju jautājumu paneļos jūs nesastapsiet ne šo Karlkvistu, ne arī kādu citu "Dispatch International" pārstāvi. Tieši tāpat kā Latvijā līdzīgos paneļos neviens neaicina izdevuma "DDD" autorus. Un diezin vai mēs būtu sajūsmā, ja ārvalstīs par Latviju tiktu publicētas ziņas, kurās uz "DDD" atsauktos kā uz uzticamu laikrakstu.
Ar apšaubāmu ekspertīzi Zviedrijas sabiedrības norisēs nekautrējas dalīties arī Latvijas politiķi. Piemēram, Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš medijos šovasar izplatīja it kā analītisku rakstu par bēgļu tematiku, kuru turklāt parakstīja kā "atvaļinātais NBS ģenerālis" – acīmredzot lai radītu iespaidu par sevi kā par autoritāti. Tekstā Krēsliņš apgalvo, ka gandrīz piektā daļa Zviedrijas iedzīvotāju ir musulmaņi, un tas turklāt tiek pasniegts kā negatīvs piemērs. Atsauces uz statistiku rakstā nav. Un arī nevar būt – jo Zviedrijā ne tuvu nav tāds musulmaņu skaits, kā norāda Krēsliņš (gandrīz divi miljoni).
Tāpat Zviedrijas labējo ekstrēmistu vārdus par valstij draudošo bojāeju gandrīz burtiski ir kopējis un atkārtojis Nacionālās apvienības politiķis Jānis Iesalnieks. "Nav jābūt demogrāfam, lai nojaustu, kur šis process, ja netiks koriģēts, novedīs Zviedriju pēc paaudzes… Zviedrijas vairs nebūs. Precīzāk sakot – būs valstisks veidojums ar nosaukumu "Zviedrija", bet Zviedrijas nebūs. Un tas pats notiks ar Latviju, ja pakļausimies Eiropas spiedienam uzņemt lielu skaitu migrantu,” secina Iesalnieks. Minot Zviedriju kā slikto piemēru imigrācijas jomā un biedējot mūs ar drīzo latviešu izmiršanu, šai pašai dziesmai pievienojies arī publicists Otto Ozols.
Šie ir tikai daži piemēri. Kopējais noskaņojums un vērtējums ir skaidrs: Zviedriju ir neatgriezeniski sabojājuši iebraucēji un bēgļi – un Latvija nekādā gadījumā nedrīkst sekot šīs kaimiņvalsts piemēram un pieredzei. Tas nekas, ka ANO Bēgļu aģentūra Zviedriju un citas ziemeļvalstis min kā labu bēgļu integrācijas piemēru. Vieglāk ir atsaukties uz apšaubāmiem avotiem, nevis izlasīt internetā brīvi pieejamo pētījumu "Jauns sākums: bēgļu integrācija Zviedrijā", kurš turklāt ir lasāms latviešu valodā.
Kā tad īsti ir patiesībā? Šobrīd Zviedrijā no gandrīz 10 miljoniem iedzīvotāju 1,6 miljoni ir dzimuši ārvalstīs. Ja pieskaita tos cilvēkus, kuriem viens vai abi vecāki ir dzimuši ārvalstīs (t.s. "iedzīvotājus ar ārvalstu izcelsmi"), tie būs vairāk nekā divi miljoni. Vai Zviedrijai kā valstij un sabiedrībai šie cilvēki ir nākuši par sliktu? Precīzu izvērtējumu šeit diezin vai ir iespējams sniegt, gluži tāpat kā nav iespējams šādā veidā izrēķināt ieguvumu un zaudējumus no jaundzimušajiem. Taču skaidrs ir viens – Zviedrija bez iebraucējiem nevarētu pastāvēt. Cilvēkus ar atšķirīgu ādas krāsu un zviedriem netipiskiem vārdiem var sastapt visos sabiedrības slāņos. Iebraucēji un viņu pēcnācēji ir tieši pārstāvēti arī Zviedrijas parlamentā Riksdāgā un valdībā. Mums pazīstamais piemērs ir Rīgā dzimusī Laila Freivalde, kura ir bijusi ministre divās Zviedrijas valdībās. Taču netrūkst arī līdzīgu piemēru ar iebraucējiem no valstīm ārpus Eiropas Savienības.
Vēsturiski Zviedrijā simtiem gadu garumā ir bijuši regulāri imigrācijas periodi – sākot ar somu un romu ierašanos 16. gadsimtā un beidzot ar sīriešu bēgļiem mūsdienās. Pēc liela emigrācijas viļņa, kurš ilga no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, Zviedrija nostabilizējās kā tipiska imigrācijas valsts. Kopš Otrā pasaules kara beigām Zviedrija ir regulāri uzņēmusi patvēruma meklētājus un darbaspēku no citām valstīm. Tāpat kopš piecdesmitajiem gadiem šī valsts ik gadu ir uzņēmusi gandrīz 2000 kvotu bēgļus ANO programmas ietvaros. Arī šodien Zviedrija ir un paliek imigrācijas valsts. Kā problēmu to redz tikai cilvēki, kuri klaji ignorē gadu gaitā skaidri redzamo iebraukušo cilvēku un viņu pēcteču ieguldījumu sabiedrībā vai arī kuru ideja par nāciju balstās rasisma ideoloģijā un tās atzaros. Tieši šai kategorijai var pieskaitīt Jāni Iesalnieku, kurš acīmredzami nevēlas saprast, ka zviedri nav bioloģiska suga, ka iebraucēji un viņu bērni var iekļauties sabiedrībā un kļūt par zviedriem – tajā pašā laikā nezaudējot arī savu atšķirīgo identitāti. Iesalnieka izpratnē Zviedrijas Moderātu partijas vadītājas Annas Šinbergas Batras vīrs Dāvids Batra nebūs zviedrs, jo viņa tētis ir indietis, un tas jau nekas, ka viņš runā ne tikai zviedriski, bet pat Skones dialektā.
Ar šo visu es nemēģinu apgalvot, ka Zviedrijā nav ar imigrāciju un bēgļiem saistītu problēmu. Taču tās neliecina par sabiedrības kā tādas sagrūšanu, tāpat arī ir netaisnīgi novelt vainu uz bēgļiem kā grupu. Piemēram, pēdējā laikā arvien biežākās patvēruma meklētājiem paredzēto telpu dedzināšanas ir acīmredzams pret iebraucējiem noskaņotu noziedzīgu ļaundaru roku darbs. Tāpat arī zviedrs Antons Lundīns, kurš Trolhetanas pilsētas skolā nodūra vairākus cilvēkus, bija labējo ekstrēmistu iedvesmots cilvēks. Arī tagad, pēc asiņainajiem teroraktiem Parīzē un pašā Zviedrijā paaugstinātā terora draudu līmeņa, neviena atbildīgā amatpersona nepiesauc bēgļus kā grupu, kas būtu uztverama ar īpašām aizdomām.
Lielākā problēma Zviedrijā šobrīd ir sekojoša – gluži vienkārši sāk trūkt telpu, kur kaut vai uz laiku izmitināt patvēruma meklētājus. Ir jau bijuši pirmie gadījumi, kad cilvēkus nākas izguldīt Migrācijas pārvaldes foajē, vai vēl ļaunāk – viņiem nākas gulēt uz ielas. Tieši tāpēc arī Zviedrija ir vērsusies pie Eiropas Savienības vadības ar lūgumu iekļaut to, tāpat kā Grieķiju un Itāliju, bēgļu pārvietošanas plānā. Uz laiku ieviestā robežkontrole pagaidām nav mazinājusi patvēruma meklētāju skaitu. Paraugoties uz Latviju no mūsu kaimiņvalsts perspektīvas, mūsu varasiestāžu un mediju apgalvojumi par it kā lielo patvēruma meklētāju un migrantu skaita pieaugumu Latvijā šķiet vienkārši smieklīgi. Ne mazāk komiski un muļķīgi izklausās mūsu pašvaldību apgalvojumi, ka neesot telpu, kur izmitināt bēgļus.
Kāds lasītājs šeit varbūt iebildīs – nu un tad, ka Zviedrijā tagad ir grūtības ar bēgļu uzņemšanu, lai tiek galā paši! Taču Baltijas valstis un Zviedrija migrācijas jomā ir daudzējādā ziņā saistītas. Zviedrija ir mūsu kaimiņvalsts, kurā Otrā pasaules kara laikā glābās desmitiem tūkstoši mūsu cilvēku. Visā pasaulē pazīstamā Zviedrijas premjera Ulofa Palmes māte Zviedrijā ieradās kā bēgle no Latvijas. Un deviņdesmito gadu vidū, kad Latvija nespēja uzņemt šeit ieradušos vairākus simtus patvēruma meklētāju, Zviedrija sniedza palīdzīgu roku un kopā ar citām ziemeļvalstīm uzņēma daļu no viņiem, lai gan viņiem nebija tāda pienākuma tiesiskā izpratnē. Visas trīs Baltijas valstis bija un joprojām ir tipiskas bēgļu tranzītvalstis. Nesen Zviedrijā iznāca grāmata "Lietus šeit nesmaržo" ("Regnet luktar inte här"), kurā autors, irākietis Duraīds al Hamisi, stāsta par savu bēgļa pieredzi šajā valstī. Zviedrijā viņš ieradās astoņu gadu vecumā, deviņdesmitajos gados ar prāmi no Klaipēdas atceļojot uz Gotlandi. Šodien Latvijas iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis presē atklāti stāsta – daļa no bēgļiem, kuri ieceļo Latvijā, varētu būt devušies uz Zviedriju. Vai uz visa šī fona mēs varam teikt, ka mums nav nekādas atbildības – ne vēsturiskās, ne morālās? Ko mēs teiksim, ja Latvijas teritorijā mēneša laikā pār austrumu robežu ienāks kaut vai tikai dienas norma Zviedrijas izpratnē – tūkstoš cilvēku? Vai esam pārliecināti, ka spēsim viņus efektīvi reģistrēt un izskatīt viņu pieteikumus? Taču premjerministre Laimdota Straujuma nekautrējas izteikt pārmetumus Zviedrijas virzienā – ka tur neviens netiekot reģistrēts, nekas netiekot kontrolēts. Jā, Zviedrijas varasiestādes pirms robežkontroles atjaunošanas atzina, ka valstī ir ienākuši arī indivīdi, kuri netiek reģistrēti. Taču tādu, salīdzinot ar 120 000 reģistrēto patvēruma meklētāju, ir ļoti maz, un Zviedrijā vairāk uztraucas par bez reģistrācijas ieceļojušo bērnu tālāko likteni. Nediplomātisku izteikumu vietā no Latvijas šobrīd varēja izskanēt piedāvājums palīdzēt – iespējams, kaut vai caur simbolisku žestu, izmitinot Latvijā pārdesmit bēgļu, kuriem otrā Baltijas jūras krastā vienkārši nav iespējams piedāvāt pat jumtu virs galvas.
Ja mēs patiešām nespējam sniegt palīdzīgu roku kaimiņvalstij šajā grūtajā situācijā, tad būtu vismaz pieklājīgi neizplatīt melus un propagandu, kas nereti jau līdzinās Putina informatīvā kara mašinērijas izvirdumiem. Zviedrijas Drošības policija šajās dienās sakarā ar paaugstināto terora draudu līmeni valstī ir izplatījusi aicinājumu valsts iedzīvotājiem, kurā iesaka uzmanīties ar spekulāciju un baumu izplatīšanu. Citastarp tiek ieteikts pirms jebkuras informācijas tālākas izplatīšanas padomāt – no kurienes sākotnēji nāk konkrētā ziņa, kāpēc tā tiek izplatīta, vai vēstījums cenšas ietekmēt cilvēku domāšanu un rīcību, kam nāk par labu tās izplatīšana, vai tās izplatītājs iepriekš ir sniedzis patiesu un uzticamu informāciju? Šie pilnīgi noteikti ir jautājumi, par kuriem, redzot kārtējos vēstījumus par drīzu Zviedrijas sabrukumu bēgļu dēļ, derētu padomāt arī Latvijas iedzīvotājiem.
9